Kad miglas vāli rudens pusē
Pār latvju zemi klīst un klīst…
Nāc, celies, karavīr, neklusē –
Tu esi tautai vajadzīgs!
Nāc, skarbs ar baltu bērzu vēdām,
Ar zaļo egļu spēku nāc!
Cel zobenu pār tautas bēdām,
Un rādi tai, Lasīt tālāk »
Varbūt noder aizdomāties dažkārt,
Ka mēs vieni nekad neesam.
Ne jau tas, kas fiziski mums apkārt,–
Ir Augstā Pasaule, ko neredzam.
Lūk, kāds tīmeklītis aizskar vaigu,
Vai liegs vēsmas glāsts nes sveicienu.
Vētras čuksts varbūt pauž mirkli baigu,
Putns Lasīt tālāk »
Mēs jūsmojam par taurenīšiem, ziediem,
Par bitēm, nektāru kas ziedos sūc,
Par saullēktu, par ugunīgiem rietiem, –
Bet tālās sfēras zvaigžņu ceļos lūdz.
Mēs jūsmojam par visu, kas uz Zemes,
Ko acis, ausis, tauste manīt liek.
Bet kā gan Lasīt tālāk »
Bēdz to, kam laika nav – to izskauduši,
Tā viņi tavu tāpat izniekos.
Tie savu laiku noplenderējuši,
Lai gan tas pietiekoši visiem dots.
To Dzīvā Ētika teic – ieklausāmies!
Šīs Pērles Dotas, lai Tās pieņemtu.
Lai dzīves pagriezienos nemaldāmies Lasīt tālāk »
Tūkstoš deviņi simti četrdesmit un piektais
Visos Vācijas austrumu ciemos
spalgi un griezīgi
pēc palīdzības sauc mātes,
kauc izvarotas sievas un meitenes.
Starp sašķaidītu bēgļu vezumu rindām ceļmalās,
nogrieztām krūtīm
aiz kājām kokos pakārtas sievietes.
Sadistu upuri guļ Lasīt tālāk »