Dzird dažkārt sakām: ko nu vairs – par vēlu,

Es tikai pakājē, bet viņš jau kur.

Ir labi pakājē ar sirdsuguni kvēlu,

Ne augstumā, kur augstprātība tur.

No pakājes var virzīties uz augšu

Ar kvēlu tiekšanos pēc virsotnes,

Bet, pacēlies Lasīt tālāk »

Mēs nebeidzamā kustībā vien esam,

LAIKS ārpus tā nekādi nepastāv.

Un laiku, pērli šo, cits citam veltām,

Par laiku vērtīgāka nekā nav.

Vai zemes VĀRDOS mūžību var izteikt?

To Daili brīnišķo var just vien sirds.

Ja sirdsbalss runā, tikai tā Lasīt tālāk »

Balts klusums dabā, dziļš pirms jaunās Ausmas,

Līdz Rīta zvaigzne jaunu Staru sniegs.

Bet šajā dziļā klusumā ir jausmas –

Deg celsmes uguns, nevis valda miegs.

Viss pārtop, pārmainās – un tā bez gala,

Iet evolūcija bez apstājas.

Nav atrodama Lasīt tālāk »

Biroja un komisijas sēdes –

Var to saprast prāts.

Bet tā MĀJSĒDE – no kādas smēdes  

Kalts ir jēdziens šāds?!

Tātad radīts pārdroši ir jaunvārds

Tautas leksikā –

Šķiet, ir nemanāmi ticis iekāpts

Murgu tramvajā.

Izkāpt no tā visai Lasīt tālāk »