Spriež gudrelis: kam runāt lieku –
Jau vilciens aizgājis.
Gan aizmirstot vien tādu nieku,
Ka pats to pieļāvis.
Ja biji kangars, turi muti,
Ne bārsti negodu.
Bet nē, tu tagad pilnu krūti
Spļauj “gudru” valodu.
Jā, viedums stulbeņiem nav brālis, Lasīt tālāk »
“Uzvedies labi un dari kā tev liek!” ‒
Ar šo saukli, lūk, ir jāpietiek,
Lai mēs beidzot apjēgtu vien to,
Ka gļēvi pildām varas uzdoto.
Tā nu veikli klanāmies, ka prieks –
Esam labiņi, un tas ir nieks.
Tik par Lasīt tālāk »
Dzird dažkārt sakām: ko nu vairs – par vēlu,
Es tikai pakājē, bet viņš jau kur.
Ir labi pakājē ar sirdsuguni kvēlu,
Ne augstumā, kur augstprātība tur.
No pakājes var virzīties uz augšu
Ar kvēlu tiekšanos pēc virsotnes,
Bet, pacēlies Lasīt tālāk »
Mēs nebeidzamā kustībā vien esam,
LAIKS ārpus tā nekādi nepastāv.
Un laiku, pērli šo, cits citam veltām,
Par laiku vērtīgāka nekā nav.
Vai zemes VĀRDOS mūžību var izteikt?
To Daili brīnišķo var just vien sirds.
Ja sirdsbalss runā, tikai tā Lasīt tālāk »
Balts klusums dabā, dziļš pirms jaunās Ausmas,
Līdz Rīta zvaigzne jaunu Staru sniegs.
Bet šajā dziļā klusumā ir jausmas –
Deg celsmes uguns, nevis valda miegs.
Viss pārtop, pārmainās – un tā bez gala,
Iet evolūcija bez apstājas.
Nav atrodama Lasīt tālāk »