Veltījums kādam augstprātīgam skursteņslauķim un kompānijai, kuri savā tumsonīgajā iedomībā provē iekost laikraksta “DDD” veidotājiem, paši kļūstot vairāk nekā smieklīgi…
KNISLIS
Pēkšņi knislis sadomāja: Es, lūk, milzim piesūkšos. Bet, ak, vai! Bij’ spēja vāja Lasīt tālāk »
Kad miglas vāli rudens pusē
Pār latvju zemi klīst un klīst…
Nāc, celies, karavīr, neklusē –
Tu esi tautai vajadzīgs!
Nāc, skarbs ar baltu bērzu vēdām,
Ar zaļo egļu spēku nāc!
Cel zobenu pār tautas bēdām,
Un rādi tai, Lasīt tālāk »
Varbūt noder aizdomāties dažkārt,
Ka mēs vieni nekad neesam.
Ne jau tas, kas fiziski mums apkārt,–
Ir Augstā Pasaule, ko neredzam.
Lūk, kāds tīmeklītis aizskar vaigu,
Vai liegs vēsmas glāsts nes sveicienu.
Vētras čuksts varbūt pauž mirkli baigu,
Putns Lasīt tālāk »
Mēs jūsmojam par taurenīšiem, ziediem,
Par bitēm, nektāru kas ziedos sūc,
Par saullēktu, par ugunīgiem rietiem, –
Bet tālās sfēras zvaigžņu ceļos lūdz.
Mēs jūsmojam par visu, kas uz Zemes,
Ko acis, ausis, tauste manīt liek.
Bet kā gan Lasīt tālāk »
Bēdz to, kam laika nav – to izskauduši,
Tā viņi tavu tāpat izniekos.
Tie savu laiku noplenderējuši,
Lai gan tas pietiekoši visiem dots.
To Dzīvā Ētika teic – ieklausāmies!
Šīs Pērles Dotas, lai Tās pieņemtu.
Lai dzīves pagriezienos nemaldāmies Lasīt tālāk »