NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI
Saruna ar LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesoru, habilitēto matemātikas doktoru, akadēmiķi Andri Buiķi
Zinātnieki pierādījuši – doma ir spēks
DDD: Dzīvās Ētikas Mācība ir zinātnes, filozofijas un reliģijas sintēze. Vai šodienas sabiedrība pienācīgi novērtē un izmanto, tas ir, dzīvē pielieto tajā sniegtās zināšanas?
Andris Buiķis: Dzīvās Ētikas Mācība jeb Agni Joga manā dzīvē ienāca 1972. gadā. Tajā laikā biju Pielietojamās matemātikas katedras vadītājs un gandrīz piecus gadus ļoti cītīgi studēju Mācību. Tas bija padomju okupācijas laiks, Brežņeva gadi. Toreiz pat neapzinājos, kas ar mani būtu noticis, ja kāds uzzinātu, ka es, jauns katedras vadītājs, studēju Dzīvās Ētikas Mācību.
Atmodas sākumā Dzīvās Ētikas Mācība parādījās jau latviešu valodā, taču diemžēl pārāk maz cilvēku to zina. Ezoteriskās literatūras piedāvājums ir ļoti plašs, un daudzi apstājas pie nevērtīgām grāmatām, uzskatot to par absolūto patiesību.
Dzīvās Ētikas Mācība ir fundamentālākā lasāmviela. Agni Joga nav vienkārša pafilozofēšana par dzīvi, tajā skaidroti visdažādākie jautājumi. Piemēram, mana māte to studēja, izrakstot no visām Mācības Grāmatām paragrāfus par attiecīgo jautājumu.
DDD: Jūs esat zinātnieks, matemātiķis. Vai Dzīvās Ētikas Mācība nav traucējusi jūsu darbā?
A.B.: No vienas puses zinātni uzņem kā kaut ko gatavu – kā kaut ko, kas ir visiem zināms un kurā nostabilizējušās negrozāmas patiesības. Mani visvairāk uzjautrina jautājumi: “Vai tad matemātikā vēl kaut kas ir pētāms? Vai tad tur jau viss nav zināms?” Patiesībā gandrīz visās zinātnes nozarēs tiek veikti jauni, fundamentāli atklājumi. Visnozīmīgākā lieta, ko Latvijā sabiedrības lielākā daļa vēl nespēj saprast, ir tā, ka šobrīd notiek zinātnisko paradigmu jeb priekšstatu pārbāzēšana.
Lai manis teiktais nebūtu sausi teorētisks, atgriezīsimies pie Dzīvās Ētikas Mācības. Visām tās Grāmatām cauri vijas apgalvojums, ka domai piemīt ļoti liels spēks, tā iet cauri Universam. Mūsdienu zinātne jau ir guvusi apliecinājumu šī apgalvojuma patiesumam.
Divi krievu zinātnieki Vladimirs Popoņins un Pjotrs Gorjajevs kopā ar kolēģiem 1990. gadu sākumā veica fizikāli bioloģisku eksperimentu. No trauka izsūknēja gaisu, veidojot vakuumu. Taču, ja pat gaisa molekulas tiek izsūknētas, gaisma jeb fotoni paliek. Fotoni kustas ar gaismas ātrumu, veidojot, ja tā var teikt, haotisku murskuli – atsitas pret trauka sieniņām un starojas atpakaļ. Traukā ielika cilvēka DNS (dezoksiribonukleīnskābes molekulas daļa, kas norāda uz cilvēku atšķirīgo pazīmju ģenētisko informāciju – red.piez.), un haotiskā fotonu struktūra momentāni sakārtojās. Fotoni pieņēma citu struktūru, kas saglabājās pat pēc DNS parauga izņemšanas no trauka. Šajā eksperimentā parādīts, kā dzīvība iedarbojas uz materiālo pasauli.
1990. gadu vidū Popoņins aizbrauca uz Ameriku, kur armija finansēja viņa tālākos eksperimentus. Pirmajā etapā laboratorijā no cilvēka tika paņemta DNS, ko ielika traukā un aiznesa uz citu telpu, tur pievienoja pie īpašas aparatūras, lai uztvertu elektriskos impulsus. Cilvēkam, no kura paņēma DNS paraugu, tika rādītas dažādas fotogrāfijas, kas atstāj ļoti spēcīgu emocionālu iespaidu. Vienlaicīgi novēroja traukā ielikto DNS paraugu un atklāja, ka tas reaģē uz cilvēka jūtām un emocijām.
Nākamajā etapā DNS šūnas tika aizvestas kādus 500 kilometrus prom, un ar atompulksteni, lai varētu fiksēt absolūti precīzu laiku, vēroja gan cilvēku, gan viņa šūnas lielā attālumā. Zinātnieki konstatēja, ka ar apbrīnojamu precizitāti un sinhronumu 500 kilometru attālumā DNS reaģē tāpat kā cilvēks.
Amerikāņu doktors Tompsons ir teicis, ka zinātniekiem ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami, konstatēt, kur sākas un kur beidzas cilvēka ķermenis.
DDD: Ko tad īsti zinātnieki ar šo eksperimentu pierādīja?
A.B.: Vienkāršiem vārdiem runājot, zinātnieki pierādīja, ka doma, kas nāk no cilvēka, spēj iziet cauri visam Universam jeb Visumam, tās iedarbībai attālums nav svarīgs.
Ko var atklāt tumsonīgi zinātnieki?
DDD: Jūs teicāt, ka zinātnē notiek paradigmu maiņa. Vai Latvijas zinātnieki meklē Patiesības pamatus, lasa Dzīvās Ētikas Mācību? Atsaukšanās uz Darvina evolūcijas teoriju liek domāt par zinātnieku tumsonību.
Andris Buiķis: Esmu luterānis. Pirms dažiem gadiem biju uzaicināts uz tikšanos Saldū ar luterāņu mācītājiem. Pastāstīju par Reinkarnācijas likumu, par Karmas likumu. Viņi, protams, neko tādu nebija dzirdējuši, jo reliģiskās dogmas noliedz Kosmiskos likumus. Taču zinātnieku aprindās situācija ir līdzīga. Ja jūs apjautātu vairākus desmitus zinātnieku, neviens neko par Dzīvās Ētikas Mācību nebūs neko pat dzirdējis.
DDD: Ja situācija ir tik tumsonīga, vai tad mums vispār ir pamats runāt par objektīviem zinātniskiem pētījumiem un secinājumiem?
A.B.: Tad ir jārunā par zinātnes lomu Latvijā. Kad Latvija bija Padomju Savienības sastāvā, tad zinātniekiem nebija nekādu problēmu veikt pētījumus par jebkuru viņu interesējošu tēmu. Ja tas nebija iespējams Latvijā, tad citā republikā tāda iespēja noteikti radās. Tagad situācija ir mainījusies. Mēs esam maza valsts. Jā, esam Eiropas Savienības dalībvalsts, bet jautājums ir par finansējumu. Kopš neatkarības atjaunošanas būtībā zinātnes finansējums ir tikai samazinājies.
DDD: Lai nopirktu Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas, īpaši daudz naudas nevajag. Domāju, ka apgāds “Vieda” zinātniekiem pat varētu tās uzdāvināt.
A.B.: Taisnība, bet es gribēju teikt, ka naudas trūkuma dēļ tiek sašaurināts zinātnisko pētījumu loks.
DDD: Tas, ka makā nav tik daudz naudas, cik gribētos, jau neliek uzreiz kļūt arī par aprobežotu tumsoni, kuram nekas neinteresē.
A.B.: Vairums zinātnieku ir materiālistiski domājoši, runas par domas spēku, par psihisko enerģiju, Bezrobežību viņi uztver par absolūtām glupībām. Atceros kādu gadījumu no dzīves. Cietvielas fizikas institūtā notika zinātniskās padomes sēde, kurā uzstājās viens no lielākajiem speciālistiem kodolfizikā Juris Tambergs. Kāds viņa bakalaurs uztaisīja iekārtu, kas no klasiskās fizikas viedokļa apstrīd trešo Ņūtona likumu[1]. Tā bija iekārta, kas ļāva pētīt torsionu laukus. Iekārta tika demonstrēta Cietvielas fizikas institūtā, kur pret atklājumu bija nenopietna attieksme. Uzskatīja, ka Tambergs uz mūža beigām bija kļuvis jocīgs. Lūk, tāda ir zinātnieku attieksme pret jauno Realitāti.
“Trakie”zinātnieki atklāj Patiesību
DDD: Džordano Bruno arī savā laikā bija “nenopietns dīvainis”, kuru sadedzināja, jo viņš apgalvoja, ka Zeme ir apaļa, turklāt vēl griežas ap savu asi!
Andris Buiķis: Esmu ļoti ass pret tiem, kuri domā, ka viņi ir tā reālā pasaule, bet visi pārējie, tajā skaitā arī Buiķis, kurš kaut ko gvelž par Smalko Pasauli un psihisko enerģiju, ir muļķi.
Kad 1990. gadu sākumā zinātnē bija liela krīze, divus gadus strādāju Vācijā. Tolaik iegūtie starptautiskie kontakti man parādīja, ka neesmu viens tāds “trakais”. Patiesībā ezoteriskās studijas man ir devušas iespēju vienmēr nodarboties ar to, ko esmu vēlējies.
DDD: Varbūt tur meklējama izeja arī citiem Latvijas zinātniekiem. Ja viņi būtu progresīvi Patiesības meklētāji, ja studētu Dzīvās Ētikas Mācību, rastos arī finanses cilvēcei vajadzīgu pētījumu veikšanai. Kāda jēga dot naudu tumsonīgiem spriedelētājiem, kuri noliedz Realitāti, kuri aprobežojas ar fiziski materiālo pasauli, nevēloties izzināt Kosmiskos likumus?!
A.B.: Es jums pilnīgi piekrītu. Man pat nav ko piebilst, jo jūs ļoti precīzi salikāt akcentus. No savas pieredzes varu teikt, ka zināšanas un ticība Augstākajam Saprātam man ir pavērušas daudzas iespējas, kuras pieņemu kā savu likteni. Iespēja saskatīt lielās dzīvības likumsakarības, apliecinājumi, ka tās patiešām eksistē, mani iedvesmo darbam. Būtu grūti dzīvot šaurā materiālisma rāmītī, kas ierobežo visu, arī zinātniskos pētījumus. Ik uz soļa gūstu apliecinājumu, ka Dzīvās Ētikas Mācībā teiktais ir Patiesība. Pat visikdienišķākajos sīkumos. Ir gadījumi, kad, veicot kādu pētījumu, nevaru rast atbildi. Tieši tajā brīdī manās rokās nonāk kāda grāmata, kurā atrodu meklēto.
Dzīvās Ētikas Mācībā teiktais ir Realitāte, taču tā garā ir jāpieņem un tai ir jātic. Ja ticības nav, zūd iespēja arī ieraudzīt īsto Realitāti.
Latvijai vajadzīga gara revolūcija
DDD: Jebkurš zinātnisks atklājums nereti sākotnēji ir tikai ideja, iedoma, par kuru daudzi tikai pasmejas…
Andris Buiķis: Jā, tā diemžēl ir. Zinātniskie līmeņi ir ļoti dažādi. Tādu zinātnieku, kuri paliek vēsturē kā jauna zinātnes virziena aizsācēji, ir ļoti maz. Daudzi gluži vienkārši pilda tehnisko darbu. Piemēram, mani doktoranti veic manis dotos uzdevumus, kas ieliekami noteiktos rāmjos.
Tomass Kūns ir teicis, ka tad, kad noformējas paradigma, zinātne patiesībā balstās uz pagātnē pieņemtiem secinājumiem. Ja pētījumu laikā atklājas, ka paradigma jeb iepriekšējais pieņēmums nav pareizs, tad ir divas iespējas, kā zinātnieks reaģē, – vai nu viņš apšauba savus pētījumus un veic tos atkal un atkal, vai arī ar pilnu pārliecību pastāv uz savu iegūto rezultātu patiesumu un pierāda, ka iepriekšējais pieņēmums ir nepilnīgs. Tajā brīdī zinātnieks sāk veidot jaunu paradigmu.
Lielākoties ierindas zinātniskie darbinieki strādā šaurā, darba vadītāja noteiktā jomā, kas neprasa lielu, fundamentālu darbošanos. Par savu darbu viņš saņem naudu. Par kaut ko citu, kas ir ārpus konkrētā pētījuma, neviens pat neinteresējas. Pat tad, ja iedotu Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas, visticamāk, viņi tās noliktu malā ar atrunu: gan jau kaut kad palasīšu… Šī ir tā lielā problēma!
Latvijas likteni lielā mērā nosaka tas, ka mēs vairāk nekā piecdesmit gadus bijām okupēti. Diemžēl mums ir okupētu cilvēku domāšana. Cilvēki ir piesardzīgi un bailīgi.
DDD: Ko darīt? Apgāds “Vieda” ir iztulkojis un pilnībā izdevis Dzīvās Ētikas Mācību latviešu valodā.
A.B.: Un Latvija tādēļ savā ziņā ir unikāla – mēs esam kā lielvalsts. Viss apstājas tikai pie viena jautājuma: vai cilvēkiem ir interese un vēlēšanās paplašināt savu apziņu?! Lai to izdarītu, nav nemaz jāzina angļu, krievu vai kāda cita svešvaloda. Taču cilvēkam, lai viņš vēlētos iziet ārpus vispārpieņemtajiem priekšstatiem, jābūt ar nestandarta domāšanu. Diemžēl pat jaunā paaudze ļoti baidās būt oriģināla, visi cenšas būt vienādi. Lai atšķirtos, ar internetu un televīziju vien nepietiek, ir jālasa grāmatas. Grāmata veido personību. Skaidrs ir viens – mums nepieciešama apziņas revolūcija!
Materiālā labklājība ir kā atvars
DDD: Vai piekrītat, ka tad, ja mūsu valsts vadītāji kaut nedaudz censtos būt tādi, par kādiem runāts Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Ceļavārdi Vadonim”, mēs dzīvotu nesalīdzināmi labākā Latvijā?
Andris Buiķis: Noteikti. Ja politiskā elite nesapratīs garīgo lietu nozīmīgumu, tad mums būs ļauns liktenis. Mēs visu laiku cīnāmies ar materiālajām grūtībām, aizmirstot, ka materiālā pasaule ir tikai gara dzīves atspulgs. Dižķibele, kuru tagad piedzīvojam, nav tikai latviešu galīga stulbuma dēļ. Būtībā mums uzspieda Rietumu patērētāja cilvēka filozofiju.
DDD: Rietumu pasaule ir pierādījusi, ka materiāla labklājība nav augsne garīgai izaugsmei.
A.B.: Jums taisnība. Ļoti maza Rietumu sabiedrības daļa spēj izrauties no primitīvā materiālisma važām. No šāda aspekta raugoties, jāuzsver, ka Latvija tomēr ir unikāla. 2005. gadā biju Amerikā, satikos gan ar ļoti gudriem zinātniekiem, gan vienkāršiem cilvēkiem. Varu droši teikt: ja vidusmēra latvieti salīdzinām ar amerikāni, tad esam unikāla tauta. Jo materiāli bagātāka ir sabiedrība, jo biežāk tā ir tumsonīga.
Arī Dzīvās Ētikas Mācība taču atzīst, ka manta var būt briesmīgas važas – tā spēj piesiet cilvēku un iedvest bailes to zaudēt. No šāda aspekta skatoties, dižķibele savā ziņā ir arī svētība, tā ir unikāla iespēja mainīties apziņā. Mums ir jāatsakās no vienkāršajiem Rietumu standartiem, kas visu pasauli dzen postā.
Ja vien varētu radīt situāciju, ka cilvēkiem ir neizbēgama iekšēja nepieciešamība lasīt šādas grāmatas!…
DDD: Kam, jūsuprāt, būtu jānotiek, lai cilvēki tiešām saprastu, ka tā ir vienīgā panaceja?
A.B.: Patiesībā vajadzīgs kaut kas tāds, kas jau tagad notiek.
DDD: Tātad jūs arī domājat, ka krīze jeb dižķibele ir svētība mūsu tautai?
A.B.: Noteikti, jo, ja tā saucamie treknie gadi būtu turpinājušies vēl četrus piecus gadus, tā būtu traģēdija. Tas ļoti kaitētu Latvijas un latviešu tautas garīgai atjaunotnei. Tiesa, nav normāla arī šodienas situācija, kad ģimenei zūd dzīvesvieta vai bērni badojas. Taču materiālā labklājība ir kā atvars – jo vairāk ir, jo vairāk gribas. Divdesmit gadu laikā morāle, kas bijusi mūsu tautai gadu simtus un ļāvusi izdzīvot, lielā mērā bez kādiem ieročiem ir sagrauta. Cilvēki lādas, ir nenovīdīgi cits pret citu…
DDD: Tā, visticamāk, nebūtu, ja cilvēki zinātu Kosmiskās Patiesības, ko atklāj Dzīvās Ētikas Mācība jeb Agni Joga. Vai gan tā notiktu, ja zinātu par domas spēku un tā likšanu lietā?!
A.B.: Tieši tādēļ es vienmēr, ja vien ir tāda iespēja un kādu tas interesē, runāju par garīgām Mācībām un tiem zinātniskajiem atklājumiem, kas apstiprina tajās teikto.
Latviešiem jābūt vienotiem
DDD: 18. novembrī jūs ar sašutumu izteicāt nesapratni, kā var būt situācija, ka Latvijā ir tik daudz cilvēku, kuri nezina latviešu valodu, neciena latviešu tautu. Ko tas liecina par mums, latviešiem?
Andris Buiķis: Skaidrs ir viens – tā saucamā integrācija ar troksni ir izgāzusies. Tas viss bija blefs. Labi, ka vairs nav Integrācijas ministrijas, kur, manuprāt, vairums darbinieku bija nelojāli pret Latviju un latviešiem.
Man tomēr gribas aizstāvēt viedokli, ka latvietis ir ar lielām potencēm. Mēs it kā visu paciešam. Jā, 18. novembrī tā izteicos, bet kādēļ ikdienā ar to pašu krievu runāju krieviski? No otras puses, šādi uzvedoties, mēs riskējam ar savas nācijas nākotni. Īpaši par to jādomā, redzot, kas notiek pasaulē. Mums jāatzīst, ka Gorbačova laiks bija vienīgā iespēja Latvijai atgūt neatkarību. Šodien mēs neko tādu nevarētu panākt, jo esam tik maz.
DDD: No vienas puses, jums ir taisnība, bet no otras – jūs taču pats teicāt, ka pat zinātnieki jau pierādījuši, ka domai ir liels spēks. Nav svarīgi, cik daudz mūsu ir, svarīgi – kādas ir mūsu domas, cik spēcīgi esam garā.
A.B.: Tā gan ir.
DDD: Dzīvās Ētikas Mācība uzsver, ka pat neliels kolektīvs, kas saliedēts ap vienu domu, var paveikt ļoti daudz. Arī mūsu latviešu tauta varētu daudz ko mainīt, ja vien mēs spētu vienoties ap cēlu ideju. Nauda nekad nevienos – tā tikai šķeļ. Mūs vienot var tikai nacionālisms.
A.B.: Neatceros, vai esmu to lasījis, bet man ir pārliecība, ka situāciju mainīt spēj pat tikai desmit procenti no sabiedrības, ja vien viņi ir vienoti. Ja mums katrs desmitais latvietis būs ar apziņu, ka ir jānovērš okupācijas sekas, ka jāceļ patiesa nacionāla valsts, tad mēs sasniegsim savu mērķi.
DDD: Ko jūs domājat par to, kas 9. maijā notiek pie okupantu uzvaras pieminekļa?
A.B.: Tas ir drausmīgi, un tas ir liels, naidīgs spēks. Krievu šovinisti ir sapratuši, ka idejas vieno cilvēkus, ka tās rada neuzvaramu spēku. Un šī taktika tiek arī īstenota – protams, ar Krievijas palīdzību. Taču mēs kopā ar tiem cittautiešiem, kuri saprot īstas nacionālas valsts nozīmi, varam pret to cīnīties.
Mums atkal jābūt saimniekiem Latvijā!
DDD: Esam aicinājuši latviešus ik dienu plkst.12.00 raidīt izplatījumā domu: “Latviešu tautas okupanti, brauciet prom! Pašmāju gļēvuļi, vārguļi un nodevēji – paejiet malā!” Vai varat pievienoties šai domai?
Andris Buiķis: Es tikai vēl pievienotu domu: “Esmu par īstu nacionālu valsti!” Mums nav jācīnās tikai pret tumsu, bet gan jāiededz gaisma. Mums jābūt ar pārliecību, ka mūsu valsts var rādīt lielajai Rietumu pasaulei piemēru, kā jādzīvo. Principā Baltijas un Skandināvijas valstis var veidot jaunu paradigmu.
Kad 2005. gadā viesojos Amerikā, man bija iespēja tikties ar Japānas filozofu, mūku Jasušiku Genku Kimuru. Mēs vienojāmies, ka Latvija pēc formas atgādina ausi un ka mums, latviešiem, ir iespēja pirmajiem sadzirdēt Dieva teikto.
Mēs varētu būt pirmie, kas sadzird jauno, kas to nodod tālāk pasaulei. Cilvēcei šobrīd trūkst ilglaicīgas izdzīvošanas stratēģijas. Rietumu piedāvātais dzīves modelis ved mūs pretim iznīcībai.
DDD: Kā gan šobrīd mēs varam citiem rādīt piemēru, ja pat savā zemē neesam saimnieki? Mēs taču ļaujam okupantiem un kolonistiem joprojām dzīvot sev uz kakla.
A.B.: Taisnība, mēs vēl neesam saimnieki savā zemē. Taču mums ir doma – mums tās spēks ir jāizmanto, lai atkal kļūtu par patiesiem savas zemes saimniekiem!
Intervēja Liene Apine
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” 1(205), 2010. gada 8.–21. janvāris
[1] Trešais Ņūtona likums jeb darbības un pretdarbības likums: spēki, ar kādiem divi ķermeņi iedarbojas viens uz otru, vienmēr ir vienādi pēc lieluma, bet vērsti pretējos virzienos.
Publicēts laikrakstā “DDD”:
Nr.21(515), 2022. gada 11.–24. novembris un Nr.23(517) 2022. gada 9.–22. decembris