Latvieti, tas rūgtums – sveša vara
Ar naidu tavā mutē lēja:
Daudzreiz malkiem bij jānorij,
Ja izspļaut nevarēji.
Tas rūgtums – sveša vara
Gadu desmitiem dvēselē sēja…
Melu viļņus pāri tev trieca,
Izturēji, tevi nesalieca!
Tas rūgtums – sveša vara Lasīt tālāk »
Ievelc dziļi, dziļi elpu
Kā jūra pirms vētras
Un klusē, klusē –
Tā sevī uzkrājot gara spēku.
Nav tālu tavs izelpas brīdis:
Gads, solis vai tikai viens sprīdis.
Un tad kā milzu korī
Uz mūžsenas skatuves –
Pirms atvērsi Lasīt tālāk »
Ir zemes dārzā briedis indes auglis,
Kas savas sēklas bārsta pasaulei,
Lai tautas iznīdētu, grautu valstis,
Bet tumsas valdoņi vien ļauni smej.
Un cilvēce ir bezjēdzīgi akla –
Neko tā neredz, nedzird, nesaprot –,
Ir melus pandēmijai viltus smaka, Lasīt tālāk »
Viss, šķiet, ir bijis – Cildenais un Dižais
Vien pagātnē, kad Dievi līdzās bij.
Bet šodien tumsonībā grimst viss gaišais,
Un zināt negribošie laurus mij.
Bet Patiesība, cilvēcei kas nesta,
Ir dīgusi un zeļ un ziedus ver.
Ja cilvēku Lasīt tālāk »
Lai ceļinieks dzied dziesmu, kad kāpj kalnā!
Jo tikai ceļā brīves vējus jūt.
Bet, sēžot peļķē, drebot zemes salnā, –
Uz Jauno Pasauli tā nenokļūt.
Ir dziesma pavadone augšupceļā –
Teikts arī Mācībā – lai tauta dzied!
Bet, ja Lasīt tālāk »