MUMS BŪS TIKAI TĀS TIESĪBAS, KURAS SPĒSIM IZCĪNĪT! 2. daļa

Turpinājums no: MUMS BŪS TIKAI TĀS TIESĪBAS, KURAS SPĒSIM IZCĪNĪT! 1. daļa

Ausma un Raimonds Muzikanti

Saruna ar Ausmu Muzikanti – Latvijas pilsoņu kustības un Latvijas Nacionālās frontes dalībnieci


DDD: Atceros 1989. gadu kā patiesas nacionālās atmodas gadu – bija cerības beidzot atjaunot 1918. gadā dibināto Latvijas valsti. Bet procesi attīstījās citādi?

Ausma Muzikante: Turpinot mūsu sarunu, vēlos teikt, kas tika darīts pēc LNNK ārkārtas kongresa 1989. gada 28. maijā. Par spīti tam, ka Tautas frontei bija citāda programma, sākās intensīvs darbs, lai nelokāmi īstenotu LNNK mērķi, tas ir, pilsoniskā ceļā atjaunotu 1940. gada 17. jūnijā okupēto 18. Novembra Latvijas valsti. Strauji dibinājās Pilsoņu komitejas, tām tika piesaistīti reģistratori, kuri iegrāmatoja pilsoņus un veidoja sarakstus.

DDD: Kas varēja reģistrēties Latvijas Republikas pilsoņu sarakstā?

A.M.: Tie, kuri Latvijas pilsonību ir ieguvuši līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pēcnācēji. Vēl papildus tika reģistrēti arī pilsoņu kandidāti, kas bija dzīvojuši Latvijā brīvvalsts pēdējos gados un nebija paguvuši iegūt Latvijas pilsonību. Atsaucība bija liela. Mūsu ģimene aktīvi iesaistījās reģistrācijas darbā. Īpašā atmiņā ir 1989. gada 12.–15. augusts, kad četras dienas bijām Aglonā, lai svētku laikā reģistrētu pilsoņus. Veidojās garas rindas…

DDD: Latvieši patiešām modās?

A.M.: Tieši tā. Septembrī mūs ar vīru norīkoja aizbraukt uz Lejasciemu, kur vidusskolā arī bija sanākuši daudzi Latvijas brīvvalsts pilsoņi. Tur reģistrācija notika divas dienas.

DDD: Cik Latvijas pilsoņu kopumā tika piereģistrēti?

A.M.: Nepilna gada laikā – vairāk nekā 800 tūkstoši Latvija Republikas pilsoņu.

Lielo cerību laiks

DDD: Kā notika pats pilsoņu reģistrēšanas process?

Ausma Muzikante: Mūsu ģimene darbojās LNNK Berģu nodaļā, kuru vadīja Ilga Pūpola. Viņa bija viena no Gunāra Astras tuvākajiem draugiem un tāpat politiski represēta no okupācijas varas puses, tāpēc, uzsākot darboties, mēs viņai pilnībā uzticējāmies. Rīkojāmies, kvēli ticot taisnīguma uzvarai, okupācijas likvidēšanai un tam, ka tautas pašnoteikšanās tiesības tiks atjaunotas. Atceros, ka Eduards Berklavs ierosināja rīkot konferenci, lai plašāk izskaidrotu Latvijas neatkarības atjaunošanu no starptautisko tiesību viedokļa. Šī starptautiskā konference notika 1989. gada 21.–22. augustā Vecā Dailes teātra telpās, un to vadīja Egils Levits. Nākamajā dienā bija 23. augusts, kad tika organizēts slavenais “Baltijas ceļš”.

DDD: Esmu domājusi, kādēļ tauta, kas tik ļoti alka brīvības un aktīvi atbalstīja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, tātad arī ideālus, tomēr apslāpa un samierinājās ar neatkarības surogātu. Tavuprāt, kādēļ?

A.M.: Tas ir Tautas frontes nopelns, pareizāk, to spēku, kas stāvēja aiz Tautas frontes.

DDD: Lai pārkārtotu LPSR uz citu valstisku veidojumu un no volgām pārsēstos uz mersedesiem, tika likti lietā milzīgi resursi un izdoma. Manuprāt, arī interfrontes rosīšanās notika ar šo pašu zeļļu ziņu, lai sekmīgi realizētos psiholoģiskās manipulācijas tehnika “labais un sliktais policists”: Tautas fronte kā labie un interfronte kā sliktie, protams, interfrontē pulcējot visstulbākos pretlatviskos spēkus.

A.M.: Jā, protams, Tautas fronte savas darbības saskaņoja ar LKP, tāpēc tai bija arī lieliska pieeja masu informācijas līdzekļiem. Ne velti LPSR Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 13. jūlija lēmumā atzina, ka “Pilsoņu komitejas kavē uzsākto darbu pārkārtošanās politikas juridiskā noformēšanā. Pilsoņu komiteju veidošana ir nelikumīga, to darbība nerada juridiskas sekas.” Esmu lasījusi, ka LPSR AP ieteica Tautas deputātu padomēm, valsts un sabiedriskajām organizācijām atturēties no Pilsoņu komiteju darbības sekmēšanas. Atspoguļojot Latvijas Republikas pārstāvniecības organizācijas darbu LPSR valstiskās suverenitātes atjaunošanā, masu informācijas līdzekļiem tika ieteikts parādīt Pilsoņu komiteju nekonstitucionālo raksturu un dot šo komiteju darbības iespējamo seku novērtējumu. Šī nomelnošana turpinās vēl joprojām.

Tautas frontes tika dibinātas arī citās bijušajās PSRS republikās. Daudzreiz mēs skatāmies uz Igauniju kā labu piemēru. Taču tur tāpat kā mūsu valstī vēl nav notikusi dekolonizācija, toties ir veikta lustrācija. Atzinīgi jānovērtē, ka Igaunijas Tautas fronte respektēja savu brīvvalsts pilsoņu ievēlēto Pilsoņu Kongresu, atjaunojot 1918. gada 24. februārī proklamētās valsts neatkarību. Diemžēl tā īsti nenotika Latvijā. LPSR pārkārtotāji saskatīja draudus un savu mērķu sasniegšanai izvēlējās Latvijas Tautas fronti. Protams, arī starp pašiem Pilsoņu Kongresa delegātiem atradās nodevēji. Atceros, ka pēc Pilsoņu Kongresa vēlēšanām, 1990. gada maija pirmajās dienās, Ilgai Pūpolai no Vācijas piezvanīja Egils Levits un paziņoja: “Pilsoņu Kongress nav tiesīgs atjaunot Latvijas valsts neatkarību.” Viņš bija pārmeties uz atbalstu Tautas frontei LPSR Augstākajā Padomē un ķēries pie tā sauktās “Neatkarības deklarācijas” izstrādes. Par šo nodevību jau vairs neviens nerunā.

Pirms pāris gadiem 4. maijā biju ieslēgusi televīziju, kur rādīja divas stundas garu sarunu ar Egilu Levitu un Daini Īvānu par to, cik liela nozīme esot bijusi tam, ka LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās uzvaru guva LTF. Tika runāts daudz par visu ko, un es uzmanīgi klausījos, vai tiešām neko nepasacīs, ka bija arī Latvijas Republikas īsteno pilsoņu absolūtā vairākuma ievēlētais Pilsoņu Kongress, kura mērķis bija tieši atjaunot valsts neatkarību. Lūk, un sarunas beigās, slavinot LTF uzvaru, izskanēja ar ironiju teikta atziņa: “Ja Tautas fronte netiktu ievēlēta, tad kā rezerves variants būtu Eduarda Berklava LNNK programma.” Kā rezerves variants! Esmu sašutusi par šo cinismu.

DDD: Par spīti pretestībai, Pilsoņu komitejas ieguldīja lielu darbu, reģistrējot Latvijas pilsoņus.

A.M.: Milzīgu. Atceros kādu gadījumu. Cēsīs dzīvoja viena no aktīvākajām pilsoņu reģistratorēm. Un gadījās, ka viņa bija veikusi kāda pagasta pilsoņu reģistrāciju, bet pēc dažām dienām dīvainā kārtā visas reģistrācijas lapas pazuda no viņas dzīvokļa seifa. To, ka mūs izseko un cenšas traucēt, mēs zinājām, bet šī jau bija zagšana! No seifa! Aizdomas par zādzību krita uz sievietes vīra paziņu, kurš strādāja milicijā, bet trūka pierādījumu. Dokumenti gluži vienkārši bija pazuduši…

Par piedzīvoto saistībā ar darbu Pilsoņu komitejās ir daudz ko teikt. Atmiņā ir gan grūtības, gan daudz gaišu brīžu. Atceros, Skujenes pagastā, kur mūsu ģimene izveidoja zemnieku saimniecību, vietējais kompartijas vadītājs Zintis Zariņš saprata, cik nožēlojami pret tautas Atmodu izturas CK vadonis Anatolijs Gorbunovs. Patiešām, saprata! Bija jau 1990. gada 28. februāris, kad tika dibināta Pilsoņu komiteja Skujenē, Zintis Zariņš to enerģiski atbalstīja un Pilsoņu Kongresa vēlēšanu dienā viņš kopā ar ģimeni atnāca pirmais. Mazajā Skujenes pagastā todien Pilsoņu Kongresa vēlēšanās piedalījās 500 pilsoņi.

Tautas interešu nodevība

DDD: Tikmēr kā Latvijas pārkārtotāji virzījās uz 4. maiju?

Ausma Muzikante: Daudz jau esmu izstāstījusi. Sarkanajiem pašlabuma pārkārtotājiem ērta interešu aizstāve bija Tautas fronte. 1989. gada oktobrī LTF 2. kongresā pieņemtajā programmā tika deklarēts, ka piedalīšanos LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās, kas bija gaidāmas pēc pusgada, LTF uzskata par vienu no savas darbības pamatvirzieniem. Tad pat tika noteikts, ka LTF iestājas par to, lai pilsonību iegūst visi pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri deklarē šo vēlēšanos un nepārprotami saista savu likteni ar Latvijas valsti. Gluži pretēji Pilsoņu komiteju mērķim! Tātad LTF atbalstīja nevis 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas, bet LPSR pilsonības pēctecību. Negatīvu lomu spēlēja arī trimdas latvieši – retais bija nelokāms un taisnību mīlošs kā Uldis Ģērmanis, kuru “neatkarības atjaunotāji” izslēdza no sabiedriskās domas aprites. Sākotnēji vienkāršie trimdas latvieši aktīvi reģistrējās par pilsoņiem savās mītnes zemēs. Taču Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) darboņiem tas nepatika. Nesen izlasīju PBLA valdes locekļa Jāņa Riteņa rakstīto, ka PBLA ieteikusi LTF programmā koncentrēties uz varas pārņemšanu, nevis mūsu tiesību pierādīšanu, “kas praktiskajā politikā būtu garš process, it īpaši, ja tajā vēl iesaistītos pilsoņu komitejas”. Lūk, tā mūs nodeva arī ārzemju latvieši!

1990. gada 15. februārī LPSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību, kurā teikts: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 28. jūlija Deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, [Latvijas PSR Augstākā Padome] iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem.” Nevis okupētās valsts neatkarības atjaunošana, bet kaut kāda jauna valsts citu valstu savienībā.

DDD: Tātad LTF gatavojās LPSR AP vēlēšanām, bet Pilsoņu komitejas – Pilsoņu Kongresa vēlēšanām.

A.M.: LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā. Vēlēšanu sarakstam pie LTF piepulcējās arī LNNK dalībnieki, lai censtos ietekmēt procesus Pilsoņu komitejām labvēlīgā gultnē. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas norisinājās 8.–23. aprīlī. Piedalījās 678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti, kuri varēja iebalsot savus pārstāvjus Pilsoņu Kongresā ar padomdevēja tiesībām.

30. aprīlī notika Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 1. sesija, kurā ievēlēja izpildinstitūciju Latvijas Komiteju un pieņēma, ka Pilsoņu Kongress ir 1918. gadā pasludinātās un starptautiski atzītās Latvijas valsts pilsoņu ievēlēta tiesiska pārstāvniecība ar mērķi atjaunot Latvijas Republikas varu uz pilsonības tiesiskās pēctecības pamata atbilstoši Satversmei un Latvijas–Krievijas Miera līgumā noteiktajās robežās.

Protams, LPSR Augstākā Padome, kurā pārsvars bija Tautas frontei, reaģēja nekavējoties un, lai novērstu grožu izslīdēšanu no rokām, sekoja mums labi zināmā 4. maija deklarācija. Nu LTF vadība nicīgi dēvēja Pilsoņu Kongresu tikai par “sabiedrisku organizāciju”, tādēļ Pilsoņu Kongresa 2. sesijā tika noteikts, ka Pilsoņu Kongress ir Latvijas Republikas tiesiska pārstāvniecība, kas uzņemas pārvaldību.

Procesi ritēja LTF, nevis Pilsoņu Kongresa nospraustajās sliedēs, tādēļ, cenšoties aizstāvēt Latvijas pilsoņu intereses, 1990. gada 15. decembrī Latvijas Komiteja pieņēma “Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa un Augstākās Padomes kopīgā komunikē” projektu, kurā abas puses apņemas “sadarboties un saskaņot savu rīcību”, un piedāvāja Augstākajai Padomei noslēgt šādu vienošanos. 1991. gada 13. janvārī Augstākā Padome šo vienošanos apstiprināja, tikmēr tajā pašā dienā Tallinā Anatolijs Gorbunovs un Boriss Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu “Par starpvalstu attiecību pamatiem”,  kura 3. pants noteic, ka abas puses “uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā, un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.” Pilnīgi pretēji Pilsoņu Kongresa mērķiem! Gorbunova–Jeļcina līgumu Latvijas Komiteja atzina par likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu, jo līguma teksts neatbilst Latvijas Republikas pilsoņu interesēm. Taču Augstākā Padome, par spīti Latvijas Republikas pilsoņu pārstāvniecības kategoriskajam protestam, 14. janvārī starptautisko līgumu ratificēja. Līdz ar to vienošanās par sadarbību bija lauzta. Visu pārējo ar atteikšanos veikt deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju mēs zinām un vēl joprojām dzīvojam okupācijas sekās.

DDD: Kāpēc mūsu tautā ir tik daudz nodevības un liekulības?

A.M.: Nezinu. Bet, par to domājot, kļūst pārlieku skumji… Taču, kā jau teicu sarunas pašā sākumā, tumsa nevar uzvarēt Gaismu, tāpēc latvieši modīsies.

Intervēja Līga Muzikante


Publicēts laikrkastā “DDD” Nr.23(541), 2023. gada 1.–21. decembris un Nr.1(543), 2024. gada 12.–25. janvāris


« Atpakaļ