Saruna ar Ausmu Muzikanti – Latvijas pilsoņu kustības un Latvijas Nacionālās frontes dalībnieci
Adversa taktika
DDD: Tu esi pieredzējusi pirmskara Latvijas uzplaukumu, okupāciju, neatkarības atjaunošanu… Tikai mazliet pārspīlējot, gandrīz gadsimtu tu dzīvo Latvijā. Kāds ir tavs vērtējums par šodienas Latviju?
Ausma Muzikante: Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo ārkārtīgi sarūgtina tas, kas notiek ar mūsu tautu un valsti. Neejam pa pareizo ceļu un nesekojam cilvēces pamatvērtībām, kas nepieciešamas attīstībai. Diemžēl tas, kas tagad notiek mūsu kultūrā un politikā, ir prātam neaptverams. Valsts vara aicina nostāties pret dabas un cilvēces pamatiem. Ir ļoti tumšs laiks, taču tas nevar būt mūžīgi, gaismai ir jānāk. Laikraksta “DDD” pirmajā numurā, kas iznāca 2002. gada 2. maijā ar nosaukumu “Akmens”, Aivars Garda intervijā atklāj, ka darbojas Adversa taktika: “Tas nozīmē atmaskot ļaunumu un atļaut ienaidniekiem, tumsas kalpiem un pakalpiņiem, pederastu un okupantu aizstāvjiem pašiem sevi iznīcināt.” Kopš šīs publikācijas aizritējuši jau vairāk nekā 20 gadi, un skumji raudzīties, cik daudz tumsas kalpu un pakalpiņu latviešu vidū sevi atmasko. Tā vien liekas, ka viņi iznīcinās nevis sevi, bet latviešu tautu…
DDD: Vai iznīcinās latviešu tautu?
A.M.: Noteikti nē, jo ticu, ka latvieši modīsies. Tumsa nevar uzvarēt Gaismu. Par to mēs varam pārliecināties katru rītu pamostoties. Šodien grāmatā “Agni Jogas Skaldnes” izlasīju: “Ar Adversa taktiku tumsa tiks iedzīta strupceļā, no kura izejas nebūs nekur. Raugieties uz sabrukuma un tumsas sakāves pazīmēm. Tās pastiprināsies. Tumsa nenojauš, ka ar katru savu apstiprinājumu tā izsauc tur, pretējā polā, Gaismas uzvaras ugunis, kas nes tai galīgo sakāvi.”
DDD: Kas tev palīdz ticēt, ka Patiesība augšupcelsies Latvijā?
A.M.: Pirmkārt, Dzīvās Ētikas Mācība, kurā, kā jau teicu, tiek skaidrota arī Adversa taktika, domu spēka, psihiskās enerģijas darbība. Esmu pateicīga, ka man ir iespēja vismaz mūža nogalē iedziļināties šajās zināšanās un spēcināties. Otrkārt, es redzu, ka starp latviešiem ir arī garā stipri cilvēki, kas cīnās un spēs sagaidīt patiesu Atmodu.
Gunāra Astras pazudināšana
Ausma Muzikante: Pēdējā laikā mani ļoti saista Gunāra Astras vārdos izteiktā cerība: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.” Tagad šie vārdi tiek īpaši izcelti un bez jēgas staipīti, bijušais Valsts prezidents Egils Levits pat rosināja 1983. gada 15. decembri, kad Gunārs Astra tiesā teica savu pēdējo vārdu, pasludināt par īpaši atzīmējamu dienu. Kādēļ mani tas satrauc? Tādēļ, ka tiek noklusēta Gunāra Astras vārdu būtība – ticība 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas valsts atjaunošanai. Esmu dzimusi vienā gadā ar Gunāru Astru. Kā skolnieki visu piedzīvojām, un bija jāredz arī okupācijas un kolonizācijas process. Gunārs Astra nespēja mierīgi noskatīties, viņš cīnījās un bija nelokāms. Tāpēc viņš bija bīstams. Domāju, ka ar Gunāra Astras pazudināšanu tika novērsts tas, no kā čeka baidījās. Čeka parūpējās, lai nepaliek tik spēcīgi domubiedri, kas runās patiesību un Atmodu aizvirzīs ārpus kontroles robežām.
Diemžēl līdz pat šai dienai nav atjaunota valsts, kas tika okupēta 1940. gada 17. jūnijā. Nav veikta deokupācija, dekolonizācija, nav veikta lustrācija. Mēs joprojām nedzīvojam 1918. gada 18. novembrī dibinātajā valstī.
DDD: Zinu, ka vēlies pastāstīt par laiku, ko dēvē par Atmodu un kuras enerģija tika izmantota, lai padomju dūži no volgām pārsēstos mersedesos.
A.M.: Jā, ļoti pārdzīvoju par to, kas tolaik notika. Mēs, latvieši, bijām naivi un vientiesīgi. Man patīk Ulda Ģērmaņa vārdi: “Nekur nav teikts un rakstīts, ka latvietim obligāti jābūt vientiesīgam.”
Runājot par Atmodu. 1988. gada 1. februārī pirms termiņa atbrīvoja Gunāru Astru. Interesanti, kad Gunāra piederīgie un domubiedri 1987. gadā bija centušies panākt viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma un lūgumus pēc palīdzības aizsūtījuši ne tikai Mihailam Gorbačovam, bet arī 62 Latvijā populāriem rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem, netika saņemta nekāda atbilde un pat ne vismazākā ieinteresētība. Adresātu vidū bija, piemēram, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Māris Čaklais, Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, Alberts Bels, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Kolbergs – viņiem visiem 1987. gadā bija pilnīgs intereses trūkums Gunāra Astras liktenī. Situācija esot mainījusies tikai pēc tam, kad kāda ārzemju brauciena laikā oficiālā pieņemšanā kāds trimdas latvietis publiski uzdevis jautājumu Jānim Peteram – kā gan Latvijas rakstnieki palīdz Gunāram Astram?… Atgriezies brīvībā, Gunārs Astra tūlīt tikās ar saviem tuvākajiem domubiedriem. Visticamāk, ka čeka negulēja un vēroja, kas tiek pārrunāts. Tādēļ jau pēc pāris mēnešiem Gunārs mīklaini devās Aizsaulē. 1988. gada 19. aprīlī Meža kapos viņu pavadīt atnāca vairāki tūkstoši. Zārks tika pārklāts ar sarkanbaltsarkano karogu, un atskanēja himna “Dievs, svētī Latviju!”. Gunāra Astras kaps tika aizbērts ar rokām. Bija sākusies latviešu tautas atmošanās!
Kažoku mešanas aizsākumi
DDD: Kas notika pēc tam – pēc Gunāra Astras bērēm?
Ausma Muzikante: Katrā ziņā čeka nesnauda. Tika gatavota kažoku maiņa. Drīz pēc Gunāra Astras bērēm, 2. jūnijā VDK aģents Mavriks Vulfsons LPSR Radošo savienību plēnumā uzstājās ar paziņojumu, ka 1940. gadā ir notikusi nevis sociālistiskā revolūcija, bet gan Latvijas varmācīga pievienošana Padomju Savienībai un Sarkanā armija Latvijā ienākusi tādēļ, ka 1939. gada 23. augustā bija noslēgts Molotova–Ribentropa pakts ar tā slepeno protokolu. Kādas pārmaiņas! Pirms nepilna gada, 1987. gada novembrī, par to pašu tēmu “Cīņā” viņš bija rakstījis kaut ko pavisam pretēju – to, ka, tieši pateicoties Sarkanās armijas izvietotajām bāzēm Latvijā, “antifašisti varēja 1940. gada 21. jūnijā masu demonstrācijās izpaust tautas vairākuma vienoto gribu.” Atcerēsimies arī, cik nežēlīgi milicija bija izdzenājusi un represējusi “Helsinki-86” organizētās manifestācijas dalībniekus pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā. Esmu lasījusi, ka cilvēku izklīdināšanu un piekaušanu pa rāciju no tuvējās mājas jumta vadīja milicijas, čekas un partijas vadošie pārstāvji, kuru vidū esot bijis arī Anatolijs Gorbunovs. Nebrīnos. Tuvojoties 18. novembrim, 1987. gadā Anatolijs Gorbunovs avīzē “Literatūra un Māksla” rakstīja: “Ja šodien Latvijas pirmo valstiskumu kāds grib saistīt ar 18. novembri, tad tas vai nu nezina Latvijas vēsturi, vai arī apzināti sevi pieskaita pie ulmaniskās pseidovēstures atbalstītājiem. Un tie, kas apzināti vai arī savā naivumā, vai vienkārši intereses pēc 18. novembrī grib doties pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu tā laika buržuāziju un tās izraisīto asiņaino teroru, lai zina, ka mūsu sabiedrības lielākā daļa uzskata par savu morālo pienākumu simtiem 1920. gadā noslepkavoto komunistu vārdā, Valmieras nežēlīgi nogalināto komjauniešu vārdā, politpārvaldē spīdzināto pagrīdnieku vārdā stāties šiem bezatbildīgajiem cilvēkiem ceļā un ir gatava viņus politiski atmaskot. Ja šie cilvēki vēl pie tam traucēs sabiedrisko kārtību, tad tieši demokrātijas vārdā pret viņiem vērsīsimies ar visu likuma bardzību.” (“Literatūra un Māksla”, 30.10.1987.)
Lūk, pēc Mavrika Vulfsona paziņojuma 1988. gadā sekoja “Padomju Jaunatnes” redaktora Andreja Cīruļa vadītais 14. jūnija gājiens no Kongresa nama uz Brīvības pieminekli, lai pieminētu deportāciju upurus. Tajā piedalījās daudzi tūkstoši, un priekšgalā Konstantīns Purpurs nesa Latvijas karogu. Pretstatā notikumiem pirms gada tagad okupācijas vara nez kādēļ bija devusi savu atļauju!
DDD: Bija atļauts, un notika liels latviešu tautas pacēlums?
A.M.: Jā, un arī nacionāli noskaņotie latvieši saprata, ka šis brīdis ir jāizmanto. 1988. gada jūnijā Arkādijā notika pirmā tautas sapulce, un tur jau atklāti runāja par mūsu pienākumu veidot kopīgu nacionāli domājošu Latvijas brīvvalsts pilsoņu kustību. 10. jūlijā tika dibināta LNNK – Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Par šīs kustības priekšsēdētāju ievēlēja Eduardu Berklavu, un tika uzsākts aktīvs darbs, lai pilsoniskā veidā, pamatojoties uz starptautiskajām tautu pašnoteikšanās tiesībām, atjaunotu 1940. gada 17. jūnijā okupētās 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas valsts neatkarību. Zīmīgi, ka 10. jūlija sapulces fonā atradās plakāts ar uzrakstu: “Mums būs tikai tās tiesības, kuras spēsim izcīnīt!”
DDD: Ko nozīmēja mērķis – pilsoniskā veidā atjaunot Latvijas valsti?
A.M.: Tas nozīmē, ka valsts neatkarību pēc okupācijas var atjaunot tikai un vienīgi šīs valsts pilsoņi, kas pilsonību ieguvuši līdz okupācijas brīdim, un viņu pēcnācēji.
DDD: Bet notika citādi…
A.M.: Tieši tā – 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts nav atjaunota vēl joprojām, jo tas neietilpa kažoku pārmetēju plānos. Lūk, grāmatā “Latvijas vēsture: 20. gadsimts” lasu: “Tautas fronte veidošanās 1988. gada vasarā noritēja ar lielām grūtībām. Šajā laikā aktīvi veidojās radikālā opozīcija – 10. jūlijā notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanas sapulce. Šai kustībai nebija nekā kopīga ar reformkomunismu un lielākas autonomijas panākšanu PSRS ietvaros. [..] Būtiska nozīme bija tam, ka LKP CK atļāva izdot LTF avīzi “Atmoda”, kas drīz vien kļuva par vispopulārāko preses izdevumu Latvijā.” Un tad atradās vajadzīgais Auseklītis – Daiņa Īvāna personā. Tautas frontes valdē un domē spēcīgas pozīcijas ieguva reformkomunisti jeb kažoka pārmetēji, pirmā programma paredzēja nevis neatkarīgās valsts atjaunošanu, bet republikas suverenitāti PSRS sastāvā.
Vēl vēlos šobrīd atgādināt vēsturnieka Ulda Ģērmaņa mūža devumu cīņā par Latviju un latviešu tautas tiesībām. Viņš atzina: “Berklavs ir vienīgais bijušās Latvijas kompartijas loceklis, kam bijusi drosme un varēšana, kā arī nelokāma griba neatlaidīgi turpināt cīņu par Latvijas patiesās neatkarības atjaunošanu.”
DDD: Kādēļ tu neiestājies Tautas frontē?
A.M.: Jau no paša LTF dibināšanas sākuma mums ar vīru nebija nekādu ilūziju par šo organizāciju, tādēļ mēs iestājāmies LNNK un aktīvi pievienojāmies nacionālajai Latvijas pilsoņu kustībai.
Valsts nav atjaunota
DDD: Aizvadīta Lāčplēša diena, aprit 105 gadi kopš Latvijas valsts dibināšanas…
Ausma Muzikante: 11. novembris ir Latviešu tautas uzvaras diena. 1919. gadā mūsu varoņi cīņā pret Bermontu nosargāja 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti, padzina Bermontu no Rīgas. 11. un 18. novembris ir īpašas dienas mūsu valsts vēsturē. Brīvvalsts 20 gados tika sasniegts ļoti daudz. Esmu bijusi aculieciniece pirms un pēc okupācijas laikam, tādēļ ar skumjām varu teikt, ka šodien svinēšanai nav pamata, jo pēc 1940. gada okupācijas valsts vēl nav atjaunota.
DDD: Daudzi uzskata, ka ir atjaunota.
A.M.: Tas ir iestāstīts. Man gribas pieminēt pašu sākumu, kad valsts atjaunošana varēja notikt tā, lai mums tagad nebūtu jāraizējas par draudošo tautas un valsts bojāeju, bet nenotika. Mēs kopā ar vīru Raimondu neiesaistījāmies Tautas frontē, bet 1988. gada 17. novembrī iestājāmies Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustībā. Nākamajā dienā mums bija iespēja svinēt 18. novembri pie Brīvības pieminekļa. Pirms gada, 1987. gadā, slavenais Gorbunovs bija paziņojis, ka pie Brīvības pieminekļa iet nedrīkst un to apjozis ar miliču rindām – tālāk par “Saktu” mēs netikām. Taču 1988. gadā stāvējām pie Brīvības pieminekļa ar pašu gatavotu plakātu: “Krievijai ir jāpilda 1920. gada Miera līgums!” Teksts bija latviešu un arī angļu valodā. Pienāca kāds žurnālists no Anglijas, iztaujāja un plakātu fotografēja. Žēl, ka mums pašiem nav nevienas bildes. Bet šodien Lāčplēša dienā, godinot mūsu tautas brīvības cīnītājus, aicinu vismaz kādu no jaunās paaudzes vēsturniekiem kļūt godīgam un drosmīgam un uzrakstīt Patiesību par Latvijas vēsturi – kopš 1988. gada.
DDD: Tātad patiesā vēsture atšķiras no tās, kas mums tiek pasniegta?
A.M. Jā, būtiski atšķiras. 4. maija valstī netiek sniegta patiesa informācija par notikušo. Netiek runāts, kā nostūma malā Pilsoņu Kongresu, lai varu saglabātu okupētājvalsts lēmējorgāns Augstākā Padome un šeit atstātu Krievijas piekto kolonnu, kuras uzdevums ir ne tikai krieviskās vides uzturēšana, bet arī Krievijas ietekmes saglabāšana. Cilvēces vēsture pierāda, ka kompromiss ar agresoru rada neiedomājamu postu, un to var redzēt arī Latvijā. 1992. gada Karaganova doktrīnā[1] ir labi paskaidrots, kādēļ nav veikta Latvijas dekolonizācija: “Krievvalodīgie iedzīvotāji – tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram atļauties milzīga bēgļu viļņa uzņemšanu, bet arī tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. Rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu, Krievijai ir nekavējoties jāuzsāk plaša investīciju ekspansija.”
Aizsākumi
DDD: Kāpēc, tavuprāt, publiskajā telpā nerunā par Pilsoņu Kongresu?
Ausma Muzikante: Pilsoņu Kongress vēlējās atjaunot 1918. gada Latvijas valsti, nevis tikai karogu, himnu un Satversmi, tāpēc kažoku metēji to nostūma malā, jo viņu nolūks bija cits. Patiesība par Pilsoņu Kongresu atmasko mums iestāstītos melus.
DDD: Kā viss notika?
A.M.: Nepieskaršos Helsinku konferencei 1975. gadā un tai sekojošajai Baltijas hartai, kas vēsturniekam būtu pamatīgas izpētes avots. Sākšu ar 1986. gadu, kad latviešu jaunieši nodibināja Latvijas cilvēktiesību aizstāvju grupu “Helsinki-86”, kuras 1987. gada 10. jūlija paziņojumā teikts: “Apņemamies atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēt starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem, kas tiek izdarīti pret mūsu tautas materiālajām un garīgām vērtībām, kā arī pret pašu tautu. Mūsu princips – aizšķērsot ceļu meliem un teroram.”
1987. gads latviešu nacionālajā apziņā ienāca ar cerībām atgūt brīvu Latvijas valsti – ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, ar Molotova-Ribentropa pakta nosodījumu 23. augustā un ar Valsts proklamēšanas dienas pieminēšanu 18. novembrī. Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Arī mūsu ģimenē saprata, ka ilgotais sapnis pēc brīvības var piepildīties, tādēļ pienācis laiks rīkoties. Taču čeka un kompartija tautas brīvības alkas izmantoja savās interesēs.
DDD: Lai no volgām pārsēstos mersedesos?
A.M.: Tieši tā. Jau iepriekš minēju, cik ļoti šos brīvības pasākumus 1987. gadā apkaroja slavas saulītē paceltais Anatolijs Gorbunovs, kurš vēl pēc augusta puča 1991. gadā avīzē “Rīgas Balss” paziņoja: “Man personīgi nav tādu argumentu, ka PSRS pilsoņi Latvijā būtu ieradušies nelikumīgi.” (“Rīgas Balss, 19.09.1991.) Savukārt tā paša gada nogalē viņš godīgi atzina: “Man nebija idejas – panākt Latvijas neatkarību!” (“Diena”, 28.12.1991.)
Un tā. 1988. gada 19. aprīlī vairāki tūkstoši atnāca pavadīt Gunāru Astru Meža kapos. Šis bija sākums tam, ka viņa tuvākie domubiedri jau pēc 3 mēnešiem nodibināja LNNK. Mēs ar vīru iestājāmies LNNK 1988. novembrī, iepazināmies un sadraudzējāmies ar Eduardu Berklavu. Atceros, sarunā viņš mums atzina: “Mani uzpasē, bet es nekādā gadījumā no mūsu apvienības pieņemtā lēmuma neatkāpšos.”
DDD: Par kādu lēmumu ir runa?
A.M.: Atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas valsts neatkarību. 1988. gada 18. decembrī LNNK lūdza ANO Drošības padomei Ģenerālās Asamblejas sesijā izskatīt jautājumu par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Tikmēr Tautas fronte savā programmā uzsvēra, ka LTF cīnās par PSRS pārvēršanu no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību un par Latvijas PSR konstitūcijā pasludināto republikas suverenitātes nodrošināšanu. Nekādas runas par valsts atjaunošanu.
Tautas frontes pirmais izbīlis
DDD: Kad LNNK uzsāka pilsoņu reģistrāciju?
Ausma Muzikante: 1989. gada pavasarī. Mēs sākām reģistrēt Latvijas Republikas pilsoņus, un Anatolijs Gorbunovs, kurš pārstāvēja okupācijas varu, reaģēja nekavējoties, pieprasot Eduardam Berklavam sasaukt ārkārtas LNNK kongresu ar uzdevumu mainīt programmu, kas esot antikonstitucionāla. Kongress notika 1989. gada 28. maijā – simboliski Latvijas Nacionālā teātra telpās, par to rādīja TV ziņās. Es paliku mājās, bet mūsu ģimeni pārstāvēja divi delegāti – vīrs un vecākais dēls. Kad vēlā vakarā pārnāca mājās, atceros, cik vīrs pacilāti teica: “Nu Tautas frontei ir jāpieņem LNNK programma!” LNNK bija pieņēmusi vēl tiešāku, tiesiski vairāk pamatotu programmu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu un rezolūciju “Par Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresu”, kurā noteikts, ka LNNK pilnībā atbalsta iniciatīvu par pilsoņu komiteju veidošanu ar mērķi sasaukt Latvijas pilsoņu kongresu kā Latvijas valsts tiesisko pārstāvniecību. “Latvijas valsts likteni tiesīgi lemt tikai Latvijas pilsoņi (visi, kas Latvijas pilsonību ieguvuši līdz 1940. gada 17. jūnijam un to pēcnācēji), neraugoties uz to, vai viņi spiesti dzīvot ar PSRS pasi vai atrasties trimdā,” bija teikts LNNK izplatītajā aicinājumā veidot pilsoņu komitejas.
DDD: Tātad LPSR Augstākā Padome nepiespieda LNNK mainīt savu programmu?
A.M.: Nē. Tā kā LNNK ne tikai nemainīja savu programmu, bet vēl stingrāk pamatoja tiesības atjaunot Latvijas valsts neatkarību un veicamos pasākumus, tas, protams, izraisīja lielu satraukumu Tautas frontes vadībā. Atceros, kā Sandra Kalniete, uzzinot LNNK kongresa rezultātu, pa īstam nobijās un naktī esot zvanījusi dažiem LTF biedriem, jo lielākā daļa tobrīd bija Maskavā PSRS Tautu deputātu kongresā. Process slīdēja laukā no sarkanajām ķetnām. Kā reakcija nekavējoties sekoja Tautas frontes 31. maija aicinājums. Uzskatu par nepieciešamu to mazliet citēt:
“Latvijas Tautas frontes Domes valde uzskata, ka izšķirošā loma neatkarības iegūšanā būs pašai Latvijas tautai. LTF Domes valde redz šī mērķa sasniegšanas ceļu gan parlamentārā cīņā, izmantojot un pārveidojot atbilstoši tautas gribai un laika prasībām esošo Latvijas PSR valsts varas struktūru, gan tautas gribas tiešās izpausmēs. LTF mērķis panākt valstisko Latvijas neatkarību, nodrošināt tādas juridiskas garantijas, kuras ļautu tautai pašai izvēlēties politiskās varas formu un mehānismu. [..] Mūsu neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākā Padome 16. jūnija sesijā pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR Konstitūcijā par Latvijas PSR īpašuma tiesībām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavējoties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību. [..] LTF Domes valde ar izpratni uztver pilsoņu komiteju veidošanas ideju, saskatot tajā galējo totalitārisma darbības seku uzspiesto līdzekli latviešu un citu Latvijas pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzībai. Taču to darbība izvēršama tajā gadījumā, ja Latvijas valstiskās neatkarības un nācijas pašnoteikšanās tiesības nevarēs tikt nodrošinātas parlamentārā ceļā.”
LTF vadoņi uzskatīja, ka nav jāatjauno 1918. gada Latvijas valsts, jo tad būtu jāveic deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Viņi pildīja uzdevumu – LPSR pārvērst par LR bez radikālas okupācijas seku novēršanas. Kā rakstīja Pēteris Laķis “Atmodas” 1989. gada 23. jūnija numurā, “nacionālradikālismam nevajadzētu dominēt pār demokrātiskām prasībām”.
DDD: It kā pilsoņu komitejām nebūtu demokrātisku prasību…Zinot vārda “radikāls” patieso nozīmi, sanāk, ka LTF vadība nosodīja nacionāli pamatīgu risinājumu?
A.M.: Tieši tā. Tas, protams, ļauj secināt, kādā pavadā LTF vadītais process gāja. VDK aģentūrai piepulcētais Ivars Godmanis, komentējot 1989. gada 31. maija LTF aicinājumu, “Atmodā” rakstīja: “Jāpanāk, lai Latvijas PSR Augstākā Padome pieņemtu deklarāciju par valstisko suverenitāti un arī izmaiņas Konstitūcijā. [..] Atbilstoši tautas gribai un laika prasībām pārveidot Latvijas PSR valsts varas struktūru nozīmē izmantot tieši šo konstitucionālo, parlamentāro, legālo un mierīgo ceļu, kurā nevis tiek “automātiski demontēta” sociālistiskā iekārta Latvijā, bet gan pakāpeniski veidota daudzpartiju politiskā struktūra, varas decentralizācija, tās atsaistīšana no politiskā monopola. Visā šajā procesā tiek izmantota esošā varas forma – Augstākā Padome, kura vēlāk, konstituējoties daudzpartiju sistēmai, reāli pārveidojas parlamentā pilnā šā vārda nozīmē. [..] Parlamentārais ceļš, kuru kā noteicošo izvirzījusi LTF, nosaka arī to, ka šī valsts ir jārada, jāveido, ņemot vērā visas politiskās, ekonomiskās, demogrāfiskās realitātes. Runa ir par principiāli jauna Latvijas valstiskuma radīšanu. Galvenie šī valstiskuma meti iezīmēti Aicinājumā. Taču konceptuālā ziņā runa ir tieši par neatkarīgas Latvijas valsts radīšanu un izveidošanu, nevis atjaunošanu tādā veidā, kādā tā eksistēja 20 gadus.” LTF Domes valdes priekšsēdis visu pasaka tieši tā, kā mēs to piedzīvojam kopš 1990. gada 4. maija, saliedējoties ar okupantiem, atsakoties no Abrenes, neveicot lustrāciju…
1989. gada 28. jūlijā LPSR Augstākā Padome patiešām pieņēma LTF izloloto deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, kurā teikts, “ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem”.
Vēlāk Godmanis televīzijā atzina: “Mēs pārņēmām varu. Mēs uztaisījām savu valsti.”
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
[1] Krievijas politologa un valdības padomnieka Sergeja Karaganova izstrādātais principu kopums ar mērķi veicināt Krievijas imperiālistu ietekmi tā sauktajās tuvajās ārzemēs, kur Krievija zaudēja savu ietekmi pēc PSRS sabrukuma.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(539), 2023. gada 3.–16. novembris un Nr.22(540), 2023. gada 17.–30. novembris