Turpinājums no: PĀRDOMAS PAR MĀKSLAS DARBU “NEBAIDIES!” PIE RĪGAS APGABALTIESAS NAMA. 3. daļa
Juris Fogels
Neapzināta sistēmatkarība
Zinot par sistēmatkarību, droši apgalvoju, ka ne mākslas darba “Nebaidies!” pasūtītāji, ne tā izpildītāji – tēlnieks, arhitekts – nav sātanistu sektas dalībnieki, ne atbalstītāji, un, arī darbu radot, viņi šīs paralēles nav redzējuši. Mākslinieki tikai ierakstījās apkārtējā vidē.
Ierakstīties vidē nozīmē saglabāt vides dominējošo kārtību un tai atbilstoši izpausties. Kopts dārzs vai telpa atšķiras no nekopta, bet, ja skatās caur kārtības prizmu, katrā no tām ir sava kārtība. Koptā dārzā – atbilstoši kopta kārtība; nekoptā – atbilstoši nekopta. Kārtība ir tad, ja, piemēram, paņemot kādu daļu telpas un pārnesot to citā šīs telpas stūrī, neizlec pretrunas. Tāds ir vides sinhronizācijas efekts, kur nevis viena elementa vibrācija veido koprezultātu, bet daudzu elementu vibrāciju kopums. Cilvēki, paši neapzinoties, pieskaņojās videi, jo tā ir dabiska adaptācijas īpašība.
Mākslīgā pasaule veido savus likumus un cilvēks, pieskaņojoties tiem, nokļūst šīs mākslīgās vides ietekmē. Kovidteātris asāk iezīmēja jau izveidotas Jaunās Nenormālības elektrizētu gaisotni, to juta tēlnieks, to juta arhitekts, kuri no visiem bezgalīgajiem iespējamiem variantiem, paši nesaprotot, izvēlējās tieši to, kas vislabāk saderēs valdošajā Ārprātā.
Visi mākslinieki ir pakļauti valdošai sistēmatkarībai, viņi var meklēt savu stilu, bet darbu būtība harmonizēsies ar vadošo strāvojumu. Piemēram, ja vadošais strāvojums ir nacionālā kultūra, tad mākslinieki veidos darbus, kuri pieskaņosies šai vadlīnijai, kā tas bija Ulmaņlaika Latvijā. Ja vadošais ir internacionālais kā padomju laikā vai kosmopolītiskais kā mūsdienās, tad mākslinieki pieskaņosies šai līnijai, kur rezultātā kropļos iepriekšējos, lai būtu savai būtībai atbilstoši.
Kas nosaka toni?
Lai ilustrētu, kas nosaka toni, nosacīti sadalīšu cilvēkus četrās daļās, paskaidrojot katra lomu.
Pirmā daļa ir radošie, sauksim viņus par māksliniekiem. Tie ir tādi cilvēki, kas no mātes piena ir uzsūkuši sev vēlmi radīt. Šie cilvēki radīs (izpaudīsies mākslā vai dzīvi veidos kā mākslu) vienmēr, neatkarīgi vai atradīsies brīvībā, vai būs nebrīvē.
Otra daļa ir gardēži (svešvārdā – feinšmekeri) cilvēki ar izvēlīgām prasībām, kurus neapmierina viduvējība, kuri uzliek augstus standartus.
Trešā daļa ir vienaldzīgie, tādi kam nav nekādu prasību, un, viņuprāt, pilnīgi pietiek, ja dzīvē ir ēdiens uz galda, gulta, televizors un ienākumi dzīvei.
Ceturtā daļa ir dzimušie kritiķi. Kas faktiski ir viens no radošās mākslas paveidiem, jo… eņģeli ir arī velni.
Mūsdienu nelaime ir tāda, ka trešie ar ceturtajiem pilnībā ir likvidējuši otros. Mākslinieki ir ieguvuši pilnīgu brīvību no viņiem, bet mākslinieki nevar eksistēt bez savas auditorijas. Kad nav gardēžu, tad cenšas pieskaņoties tai garšai, kura attiecīgā laikā valda.
Piemērs par vides iespaidu uz cilvēku un sabiedrību
Ņujorkas metro visos laikos bija pieskaņots kosmopolītiskajai kultūrai kā daudzās lielpilsētas pasaulē: saķēpātas sienas metro telpās, vagonos salauzti un sagriezti sēdekļi. Metro administrācija un apsardze veltīja daudz pūļu, lai ķertu ļaundarus un tiesātu, palielinot sodus, bet pozitīvu rezultātu nedeva.
Kad par pilsētas galvu kļuva tagadējais Trampa advokāts Rūdijs Džuliani, viņš ieviesa metro citu kārtību. Katrā gala stacijā speciāls metro dienests pārbaudīja metro vagonu stāvokli. Apmainīja salauztas lietas, likvidēja jebkādas, pat vismazākās, vandālisma pazīmes. Un notika brīnums, vandālisms samazinājās, tik ļoti, ka no ikdienas parādības, tā kļuva par retu parādību.
Neredzama vides elementu pulsācija sinhronizēja visus braucējus, tai skaitā arī vandāļus, pašiem to neizprotot pieskaņoties šai videi ar atbilstošu uzvedību.
Ja iepriekš pret vandāļiem bija arvien pieaugušie sodi, represijas un aicinājumi uzvesties pieklājīgi, tad vides ietekmē tas vairs nebija vajadzīgs jo vandāļi izzuda.
Kad Džuliani pameta savu posteni, tad atkal viss lēnām atgriezās vecajās sliedēs, no pirmā netīšām ieplēsta krēsla malas, vai netīras grīdas, vide pamudināja uz līdzsvaru, lai neizlektu viens sagriezts krēsls, bet tādi būtu vairāki.
Visgrūtākais
Sabiedrībā visgrūtākais darbs ir izkopt augstu prasību pieprasījuma uzturēšanu veselīgas tautas un dabas dzīvotspējas nodrošināšanai. Šajā grūtākajā darbā jāattiecas pret visiem cilvēkiem ar mīlestību, bet nemazinot prasības un neiekrītot tik vieglā un visa graujošā ceļā kā cilvēku apsūdzībā, noniecināšanā, izsmiešanā un pazemošanā.
Šajās pārdomās, kā mācēju, mēģināju ilustrēt, ka gan Bordāns, gan Levits, gan Panteļejevs, gan Veismanis, gan Lūsis, kurš pārklāja dziesmu ar svilpieniem televīzijas raidījumā ir sistēmatkarībā atkarībā nokļuvušas personas.
“Jāntārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to.” /Gunārs Astra. Citāts no postamenta./
*Pārdomu nolūks nav mācīt, kas ir pareizi vai kas ir nepareizi. Pārdomu nolūks ir rosināt lasītājampašam atklāt, kā mainās apkārt redzētais un uztvertais, mainot tikai ierastu skatupunktu.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(506), 2022. gada 30. jūnijs–14. jūlijs