Turpinājums no: POLITKOREKTUMS, EIFĒMISMI UN CITI “ZVĒRI”. 1. daļa
Saruna ar valodnieku un tulku, Dr. habil. philol., LU profesoru Andreju Veisbergu
Burta kalpi redaktori
DDD: Kā dažādu paaudžu valodnieki vērtē problēmas, kuras politkorektums izraisa valodas lietojumā?
Andrejs Veisbergs: Tie, kuriem šobrīd ir 50–60 gadi, ir daudz brīvāki valodas normu vērtējumā, salīdzinot ar iepriekšējo paaudzi, kuriem bija daudz ierobežojošu priekšrakstu. Par jaunajiem pagaidām neko sliktu nevaru teikt, jo neesmu pamanījis, ka viņi būtu pārņemti ar modernā liberālisma idejām valodas izpausmēs.
Cits jautājums, kas gan nav saistīts ar politkorektumu un “jauno vēsmu” ienākšanu valodā, ir rakstiskie teksti, ar kuriem darbojas redaktori un korektori. Šajā valodas jomā strādājošajiem galvā ir iedzīti principi, no kuriem gandrīz puse ir apšaubāmi. Viņi bieži vien pat nezina, kādēļ labo uzrakstīto, kādēļ autora izvēlētā izteiksmes forma ir nepareiza. Ir tāds princips: tā tam ir jābūt un punkts. Parasti saknes meklējamas Endzelīna vai kāda cita valodnieka izteikās. Bet no pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu izdoto valodu kļūdu grāmatiņu klāsta trešdaļa ir šodienas norma, trešdaļa ir zudusi (tātad pieņemts valodnieku piedāvātais) un trešdaļa tiek joprojām uzspiesta, lai gan runātāji pretojas.
DDD: Valoda ir dzīva, tā mainās, jo pasaule mainās, zināšanas un izpratne par lietām mainās, tādēļ ir tikai normāli, ka tai līdzi arī valoda.
A.V.: Man jau arī tā šķiet. Redaktori un korektori ir citās domās, viņi stingri turas pie pamatprincipiem. Viņiem ļoti patīk atsaukties uz dažādām autoritātēm, vārdnīcām. Ja vārdnīcā tā ir teikts, tad var. Bet neaizmirsīsim, ka katru vārdnīcu sastādījis cilvēks, kurš kaut ko ielika un kaut ko arī neielika. Es pats jau teju trīsdesmit gadus veidoju vārdnīcu un zinu, cik tas ir subjektīvi. Piemēram, kā sadalīt vārdu nozīmes? Vai vārdam vispār ir tāda nozīme? Varbūt pirms desmit gadiem nebija, bet tagad ir. Varbūt toreiz kāda nozīme vienkārši paslīdēja garām nepamanīta. Turklāt visās vārdnīcās ir kļūdas un nepilnības.
Šo stāstu tādēļ, lai uzsvērtu, cik izpildīgi ir mūsu redaktori un korektori, tādēļ pieņemu, ka, saņemot “apkārtrakstu” ar vārdiem, kurus drīkst vai nedrīkst lietot, viņi to čakli ievēros.
Ar valodas normām programmē cilvēkus
DDD: Tā būtībā ir spēcīga ideoloģija, kas tiek īstenota ar mērķi mainīt, pakļaut un programmēt cilvēku domāšanu.
Andrejs Veisbergs: Protams, tā ir ideoloģija, jo valoda nav tikai saziņas līdzeklis – tā ir domāšanas līdzeklis.
DDD: Ko darīt?
A.V.: Varētu smieties, bet jāuzmanās, jo ar smiešanos var aizskart to “unikālo”, kura dēļ jāmaina gramatika. Ir cilvēki, kuri nevar izrunāt “h”. Ir arī tādi, kuri nevar izrunāt “r”, ir pat veselas tautas, kuras to nevar. Vai tādēļ mēs no latviešu valodas ņemsim ārā šos burtus un skaņas, jo, lūk, ir uzradušies daži, kuriem tās sagādā problēmas?! Nē. Liberālā gaisotnē pacietīsim, ka viņš vienkārši nevar izrunāt. Saprast jau var arī bez “r”…
DDD: Vai valodnieki ir gatavi atklāti runāt par šādas politikas vājprātu? Kad jautāju ārstiem, kādēļ viņi klusē par politiku, kas stāv aiz kovidkrīzes (izrādās, ka kopš kovida, pasaulē ir tikai viens cilvēks, kurš nomiris no vecuma – tas ir princis Filips), saņemu atbildi, ka nav jēgas ko teikt. Politiskā straume ir tik spēcīga, ka aiznesīs ikvienu, kurš mēģinās publiski iebilst vai atklāt patiesību.
A.V.: Tas laikam nebūs valodas jautājums, bet tā sauktais meinstrīms (galvenā, vispārpieņemtā tendence – redz.piez.) daudzās jomās, kas nomāc brīvu domāšanu. Jo, lūk, esot jautājumi, par kuriem nedrīkst diskutēt. Nāk prātā, kā pēc Pirmā pasaules kara visu vainu uzgrūda Vācijai. Rezultātā dabūja jaunu karu. No tā vajadzētu mācīties. Krievijā, piemēram, nesen pieņēma likumu, ka nedrīkst vispār salīdzināt Krieviju ar Vāciju. Tas jau ir pavisam radikāli. Pie mums iesaka nerunāt par Herbertu Cukuru, īpaši par viņa nogalināšanu.
Bet, runājot par valodu, pagaidām vēl neesam saņēmuši uzdevumu radīt dzimumneitrālu latviešu valodu. Ja tomēr šāds uzdevums tiks dots, tad, manuprāt, lielākā daļa valodnieku atteiksies to pildīt. Kādu jau varbūt pierunās; ceru, ka pārējie uzrakstīs, ko patiesībā domā par notiekošo.
Kā jau iepriekš teicu, manuprāt, latviešu rakstnieki, žurnālisti un tulkotāji pretosies rīkojumiem. Problēmas var radīt redaktori un korektori, kuri ierasti strikti seko normām un priekšrakstiem. Kaut kāda jēga jau tam, protams, ir, bet nedrīkst aizmirst, ka labi rakstnieki un tulkotāji ir daudz zinošāki un apveltīti ar dziļāku valodas izjūtu par korektoru, kurš vienkārši iziet cauri tekstam, to “piefrizējot”. Ja tulkotājs, kurš ir iedziļinājies autora rakstības stilā, izlēmis, ka ir jālieto konkrētais vārds, tad redaktors un korektors to nedrīkst mainīt tikai tādēļ, ka kaut kāds “apkārtraksts” vai nolikums to nosaka.
Kurš nosaka modi?
DDD: Bet, ja tiks pieņemti ierosinātie grozījumi Krimināllikumā, tad žurnālistiem, tulkotājiem, rakstniekiem būs ļoti rūpīgi jādomā, ko raksta, lai par savu daiļdarbu kāds viņus neiesūdzētu tiesā.
Andrejs Veisbergs: Nevaru saprast, kas ir šie sūdzētāji. Kādēļ viņi lasa to, kas, viņuprāt, viņus aizskar?! Tāpat man nav skaidrs, kas ir tie “viņi”, kuri izlemj, kāda informācija, piemēram, parādās “Vikipēdijā”. Vēl nesen pieredzēju gadījumu, kad mani labojumi kādā “Vikipēdijā” publicētā biogrāfijā tika noraidīti, jo “viņi”, lūk, to caurskatījuši un tā nolēmuši. Kas ir tie “viņi”? Pirms dažiem gadiem no “YouTube” kanāla kā ar slotu aizslaucīja interesantas vecās hronikas. Saka, mākslīgais intelekts nolēma, ka tās kaitīgas. No otras puses, mediji mūs katru dienu apber ar Harija un Meganas infantilo izjūtu atreferējumiem un līdzīgām blēņām.
DDD: Man arī gribētos zināt, kurš ir tas “LIELAIS VARENAIS”, no kā cilvēki baidās. Bet cilvēki baidās, un pašcenzūra nostiprinās – mediji, skolotāji, ierēdņi u.c. jau bez teikšanas izvairās par kaut ko runāt…
A.V.: Jā, pašcenzūra ir ļoti spēcīga. Esmu arī konferenču tulks un pirms pandēmijas daudz apgrozījos Eiropas institūcijās. Vēroju, kā viļņveidīgi mainās problēmas, par kurām politiķi satraucas. Tiklīdz ziņu virsrakstu “mode” mainās, tā vairs neviens par to nerunā, lai gan parādība nekur nav pazudusi, tā joprojām ir aktuāla, bet par to runāt vairs nav piedienīgi. Grieķijas parādi, Sīrija, Vidusjūras bēgļi, bēgļu izvietošana, saraksts ir garš. Vai tas ir pašplūsmas haoss, kā Vudija Alana Romas filmā, vai organizēts process? It kā kāds būtu devis komandu mainīt spriešanas tēmas. Negribētos ticēt, bet šāda teorija varētu izskaidrot notiekošo, kas atgādina bērnu mainīgos untumus pieaugušo izpildījumā. Bija periods, kad multikulturālisms bija neapspriežama vērtība, tagad tas ir gandrīz vai aizmirsts. Bija periods, kad Briselē nopietni sprieda, ka katram bēglim pienākas personiskais tulks. Un runāt pretī bija ļoti slikts tonis.
A.V.: Rakstot Eiropas projektu pieteikumus, ir jāievēro nerakstīti noteikumi, ko un ar kādiem vārdiem pieminēt. Iespējams, signālvārdu lietojums pierāda, ka esi profesionālis savā lietā, seko līdzi “modei”, bet tas veicina bezjēdzīgu tekstu ražošanu. Dokumenti kļūst aizvien garāki, un tie ir aizvien līdzīgāki un tukšāki. Universitāšu pētniekiem ir projekti, lai saņemtu Eiropas naudu. Tagad ir izveidojušies biroji, kas raksta projektus par jebkādu tēmu, saņemot no katra projekta 30 procentus. Zinātnieki ir laimīgi, ka kāds viņu vietā samurgo projekta pieteikumu. Viņiem tikai īsumā jāizstāsta, kam nauda tiek prasīta. Projekta rakstītāji, kas neko nejēdz par zinātni, savukārt saber iekšā aktuālos signālvārdus un pieskaņo to attiecīgā brīža modei. Cik tas ir saprātīgi? Vai tas veicina zinātnes attīstību? Būtībā tie, kuri paši mēģina loģiski pamatot sava projekta nozīmību, ir zaudētāji.
DDD: Tas ir absurdi! Iznāk tā: ja nezini, cik bieži tekstā ir jāparādās vārdu savienojumam “iekļautības kompetence”, tad naudu sabiedrībai svarīga atklājuma veikšanai nav iespējams dabūt. Vēl skarbāk: ja neesi gatavs izlikties par idiotu, tad…
A.V.: Tā iznāk.
Mūsdienu politkorektums = padomju cenzūra
DDD: Vai varam mūsdienu politkorektuma vilni salīdzināt ar padomju okupācijas laika cenzūru?
Andrejs Veisbergs: Cenzūra svārstījās līdz ar kompartijas līniju. Principi tam, kas tiek svītrots un kas tiek atstāts, bija diezgan dzelžaini. Cenzūrai padomju laikā bija vairāki līmeņi. Neiztrūkstoša bija arī pašcenzūra, kā viens no tiem. Mūsdienās vēl nav izveidojusies šāda sistēma, it kā neesošā cenzūra ir haotiska un nav tik stingri reglamentēta. Agrāk bija tā: pašcenzūra – autors jau zina, ko drīkst vai nedrīkst; redaktors – var pieņemt vai noraidīt; cenzūras instance no teksta vēl izņem ārā kādus “pretpadomju” drumslas; reizēm pieslēdzās arī centrālkomiteja, lai konfiscētu jau nodrukāto.
DDD: Tad vismaz zināja struktūru, saprata, kurā līmenī kas iestrēga vai pazuda. Tagad viss notiek pēc sabiedrībai nesaprotamas sistēmas. Nav saprotams, kurš kādus lēmumus pieņem.
A.V.: Šobrīd cilvēkiem, īpaši ierēdņiem, ir bailes pieņemt jebkādu lēmumu. Atbildes uz iedzīvotāju iesniegumiem kļūst aizvien garākas un nesaprotamākas, juridiski samudžinātas. Parādās visdažādākās atrunas, kādēļ konkrētu lēmumu nevar pieņemt. Jau tā uzblīdusī birokrātiskā sistēma kļūst vēl sarežģītāka, un papīru kalni – lielāki. Tas notiek daudzās jomās. Mums universitātē, piemēram, ir mutisko tulku maģistra programma, ko izveidojām deviņdesmito gadu sākumā. Programmas pirmais pieteikums bija uz astoņām lapām. Pēc dažiem gadiem programmai ir jāiziet akreditācija un, protams, jāraksta pieteikums, tas jau bija uz četrdesmit lapām, nākamais – uz astoņdesmit. Ceturtā akreditācija jau bija uz 800 lapām. Man pat negribas domāt, cik lapas būs vēl nākamajā. Taču tāda ir šī sistēma: papīru kalni aug, bet jēgas nekādas. Ministrijas apaug ar centriem, institūtiem, birojiem, kas viens otram ražo instrukcijas.
DDD: Vai jums kā valodniekam nav skumji saņemt tekstu, kuru var pat vairākkārt lasīt, bet saprotams tāpat nekas nebūs?
A.V.: Protams, ka ir skumji. Tā vietā, lai ļautu cilvēkiem strādāt, jāraksta atskaites, jāaizpilda tabulas ar kompetencēm. Kas to izdomā? Kādēļ tas ir vajadzīgs? Ierēdņi nepārtraukti kaut ko maina, izdomā jaunumus, lai gan šādām darbībām nav nekādas jēgas. Tiem, kas patiešām kaut ko dara, vairs nav laika strādāt, jo ir jāpiedalās bezjēdzīgos jaunumu apgūšanas un kompetenču celšanas semināros. To pašu dzirdam no skolām, no ārstiem. Sistēma ir absurda! Bet, protams, uz to var paskatīties no bezkaislīga ārpusnieka skatapunkta – tāda ir civilizācijas un valsts virzība. Kāda brīdī tas viss kļūst par smagu, tad notiek revolūcija un galds uz brīdi ir tīrs. Un viss sākas no jauna. Tagad gan parādījies jauns elements – mākslīgais intelekts, kas, iespējams, pārņems kontroli. Dažreiz man liekas, ne tāpēc, ka tas ir tik gudrs, bet tāpēc, ka dabiskais intelekts degradējas.
DDD: Kāda ir nākotnes vīzija?
A.V.: Par valodas jomu – piecdesmit gadus bijām okupēti, tātad vismaz piecdesmit gadi būs vajadzīgi, lai atgūtos. Vai tika izvēlēts pareizs variants: visus ļoti lēnām “integrēt”? Mēs redzam, ka virzība ir ļoti lēna. Trīsdesmit gadu laikā skolu sistēmā beidzot esam tajā punktā, kur varējām būt desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, ja būtu pieņemti radikālāki lēmumi. Pēc šīs manas teorijas mums vēl ir divdesmit gadi, bet šaubos, vai tad būsim pilnībā “integrēti”.
Nevaram ignorēt arī jaunos draudus no angļu valodas puses. Datorbērni – tie, kas spaidīja ierīču pogas, sūcot mātes pienu, – jau tagad runā ar latviešu valodai neraksturīgām intonācijām un žestiem un bieži vien savā starpā labprātāk runājas sliktā angļu valodā. Skumji to vērot, zinot, ka valoda būtībā ir galvenais, kas tautas atšķir citu no citas. Priecīgais ir tas, ka, lai cik juceklīgs ir reālajā dzīvē notiekošais, emocionālā rūpe par valodu ir spēcīga – tauta un arī politiķi ir ļoti noraizējušies par valodu.
DDD: Manuprāt, tā ir rūpju imitācija, jo, ja patiesi latvieši būtu gatavi cīnīties par savas tautas un valodas nākotni, tad ar steigu veiktu deokupāciju un dekolonizāciju, vai vismaz pārtrauktu lietot krievu valodu.
A.V.: Cilvēki zvana uz radio, kašķējas par sīkumiem, māca citiem runāt pareizā latviešu valodā, bet atliek tikai iziet uz ielas – un ar krievu runājam krieviski.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 12(482), 2021. gada 18. jūnijs–8. jūlijs