Saruna ar latviešu uzņēmēju Dzintaru Jugānu
Turpinājums no: Latviešu uzņēmējs: atbalstīt latviešus un izstumt okupantus! 1. daļa
Ir jāizplata patiesība – kaut caur strīdiem
DDD: Jūsu firmas darbinieki iesaistās arī laikraksta “DDD” izplatīšanā, saviem klientiem dodot lasīt dažādus laikraksta numurus. Kas pamudināja tā rīkoties?
Dzintars Jugāns: Esmu audzis Kurzemē, bijis tieši Kurzemes Cietoksnī, pieredzējis kapitulāciju, redzējis, kā Krievija tur uzdzīvo utt. Piedzīvoju okupāciju un izvešanas, tādēļ man loģiska šķiet deokupācijas un dekolonizācijas nepieciešamība. Ļoti daudzi neizprot, kas tas ir – dekolonizācija. Viņi nesaprot, kāpēc viņiem tā ir vajadzīga. Saku – bērniem ir vajadzīga dekolonizācija, nākotne to pierādīs!
DDD: Principā jūs veicat tautas izglītošanas, informēšanas darbu.
Dz.J.: Jā. Ir cilvēki, kuri iesaistās ar mani strīdos par šiem jautājumiem, bet lielāko tiesu es uzvaru, jo man ir taisnība un ļoti liela dzīves pieredze. Es nevairos no strīdiem.
DDD: Tieši uz to aicinām savus lasītājus – nebaidīties strīdēties. Diemžēl mums pārmet (arī feisbuka diskusijās), ka nevajag strīdēties, vajagot pa labam.
Dz.J.: Es uzskatu, ka strīdos dzimst patiesība. Taisnība, skatoties no cita skatupunkta, ir dažāda.
DDD: Arī baiļu diktēti uzskati daudziem liekas patiesība. Mums pārmet, ka mēs ļoti kategoriski pret cilvēkiem izturamies. Viņi nesaprot elementāras lietas – vajagot kaut kā maigāk, pielaidīgāk, pūkaināk. Cik ilgi varam tā auklēties, varbūt svarīgi ir būt stingriem?
Dz.J.: Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, bet lielāko tiesu no valdības. Pagaidām valdība neorganizē neko, bet liek šķēršļus… Cilvēki varbūt gribētu dekolonizāciju, deokupāciju, bet valdība atsaka un liek šķēršļus, un tas ir ļoti slikti. Mums vajadzētu kaut ko mainīt, bet ar vēlēšanām mēs neko nevaram panākt. Es jau sen, pat no okupācijas laikiem, esmu pārliecībā, ka, ja ar vēlēšanām kaut ko varētu panākt, tad tās sen jau būtu aizliegtas…
DDD: Tad tas mūsu aicinājums latviešiem boikotēt vēlēšanas ir pareizs?
Dz.J.: Protams! Tās jau sen, arī krievu laikā, vajadzēja boikotēt. Ja viņš ir ielikts sarakstā, tad jau ir arī ievēlēts. Galvenais, lai tikai vēlētāji atnāk, tādēļ, ja patiesi vēlamies kaut ko Latvijā mainīt, vēlēšanās nav jāpiedalās. Diemžēl to vairums cilvēku neizprot, lai gan mūsu avīzē esat to plaši un detalizēti skaidrojuši. Kāpēc tur iet laiku tērēt – bez tevis tur iztiks. Un ļoti daudzi tagad arī neiet, pat krievvalodīgie neiet uz vēlēšanām.
DDD: Kā jau teici, ja ar vēlēšanām varētu kaut ko mainīt uz labu, tad tās sen jau būtu aizliegtas.
Dz.J.: Tās sen jau būtu aizliegtas. Un tie cilvēki, kuri naivi tic, ka vēlēšanu ceļā kaut kas mainīsies latviešu tautai par labu, patiešām ir naivi, lai neteiktu vēl skarbāku vārdu – stulbi. Tā tas diemžēl ir.
Dots devējam atdodas
Dzintars Jugāns: Man ļoti patika jūnija sākuma numurā publicētais Vilhelma Klincāna aicinājums zemessargiem pulcēties zem Aivara Gardas karoga. Tā vajadzētu biežāk darīt un popularizēt to. Es gribētu izteikt saviem kolēģiem un latviešu biznesmeņiem šādu uzsaukumu: turamies kopā, palīdzam cits citam, lai dzīve iet uz priekšu! Ja būs man labi, tad būs tev labi, nevis otrādi – ja būs man slikti, tad lai tev ir vēl sliktāk. Nē, tas ir ļoti nepareizi. Palīdzi man, es tev palīdzēšu – dots devējam atdodas.
DDD: Pieskaroties finansiālajam aspektam, būsit pamanījis, ka laiku pa laikam aicinām cilvēkus ziedot, arī piedalīties laikraksta izdošanā. Mani pārsteidz, ka lielākā daļa lasītāju ir ļoti kūtri ziedot kaut nieciņu. Viņi pat mazumiņu nevar no sevis ziedot tautas labā, idejas labā.
Dz.J.: Jā, par kūtru vai par slinku. Ja būtu kaut kāda spēļu kastīte, latvietis labprāt tur iemestu iekšā to naudiņu vai, bet uztaisīt bankas pārskaitījumu par 5 vai 10 eiro – viņš tam ir par slinku.
DDD: Es ceru, ka tas ir tikai slinkums. Man gan liekas, ka daudzi labāk nopirks desu, nevis ziedos 3 eiro mēnesī laikrakstam, jo ko tādu, lūk, nevar atļauties. Ja mēs, latvieši, visi tā uzskatīsim, tad jau tautai ir beigas.
Dz.J.: Es pat domāju, ka laikrakstu “DDD” vajadzētu biežāk izdot, bet tam, protams, ir nepieciešami līdzekļi, lai jums nebūtu jāstrādā citos darbos. Es aicinu savus radus un draugus kaut vai abonēt “DDD”, un ļoti daudzi to dara. Ir pat tā, ka, ja viņam varbūt nav laika, es pats izrakstu viņam šo avīzi – man nav žēl. Un iznāk, ka tie, kuri lasa laikrakstu, ir stipri vie gudrāki par tiem, kuri nelasa. Principā “DDD” varētu būt arī mācību avīze.
DDD: Īstenībā tā arī ir. Lasot par to, kam sākotnēji nepiekrīti, ar laiku rodas izpratne?
Dz.J.: Atzīstu, avīzē ir raksti, kurus es neizprotu, jo šis tas man ir par sarežģītu. Un tomēr nekad nevar zināt, kurā brīdī atnāks apjausma: ā, esmu kaut kur to lasījis un zinu, kur var sameklēt skaidrojumu.
Starp citu, laikrakstu “DDD” dodu lasīt arī krievvalodīgajiem. Tad sanāk lamāšanās: nelietis, fašists u.tml. Bet es tad saku: “Padomā, ko šis laikraksts tev māca, iemācies saprast, kas tur ir teikts, tad arī tev būs labāk. Varbūt sapratīsi, ka patiesībā pats esi sarkanais fašists…. Mēs jau arī varam tevi saukt par fašistu.”
Diemžēl latvieši ir pārāk kūtri, lai kaut ko mainītu, lai saceltos pret savas valdības nodevīgo bezdarbību un krievvalodīgo nekaunību. Un man liekas, ka tik ilgi, kamēr mūsu tauta ļaus sev kāpt uz galvas, vienmēr atradīsies kāds, kurš uzkāps. Mūsu valdība ir pret savu tautu. Un latviešiem arī mentalitāte ir tāda mierīga, neesam karstasinīgi kā dienvidnieki. Kamēr ūdens mutē nesmeļas, mēs pieciešam.
Jāsāk kaut ar mazumiņu, kaut vai 10 centus iedod, pēc tam varbūt vairāk un vairāk, bet lai būtu pats stimuls. Es pēc sava rakstura, pēc savas būtības to daru, un domāju, ka būtu labi, ja arī citi kaut ko darītu. Katram jau kaut kas jāpieliek, lai tas darbs uz priekšu iet.
Ulmaņa nodevība jūtama vēl šodien
DDD: Pirms 17. jūnija publicējām Līgas Muzikantes rakstu “80 gadus kopā ar ārējo ienaidnieku”. Šī publikācija daudzos radīja dusmas, jo Kārlis Ulmanis tika nosaukts par nodevēju… Kādas ir jūsu domas par Ulmani?
Dzintars Jugans: Es pilnībā piekrītu uzskatam, ka Ulmanis nodeva latviešu tautu. Es pat teiktu vēl skarbāk, taču ne šajā sarunā. Nekad neesmu bijis labās domās par viņu kā valsts vadītāju, jo, pateicoties viņa aicinājumam palikt savās vietās, Latvija tika okupēta, bet latviešu tauta cieta fiziski un morāli. Uzskatu, ka latviešu tauta būtu skaitliski mazāk iznīcināta, ja karotu. Piekrītu laikraksta “DDD” veidotājiem, ka neviena tauta nekad nav iznīcināta cīņā pret ienaidnieku. Tautu pazudina nodevība un gļēvums. Tieši to pēc dažiem ekonomiskā uzplaukuma gadiem izdarīja Kārlis Ulmanis – viņš nodeva latviešu tautu, pakļaujot to iznīcībai. Šīs nodevības sekas jūtam vēl šodien.
Starp citu, man ir jāpiekrīt laikrakstam “DDD” arī kādā citā jautājumā, kas droši vien radījis spraigas diskusijas. Proti, es piekrītu, ka Ļeņins latviešu tautai nav darījis neko sliktu. Gluži pretēji, pateicoties viņam, ieguvām savu valsti. Viss, kas notika pēc tam, ir nevis Ļeņina, bet Staļina un latviešu nodevēju vaina.
Ja atkārtotos vēsture un Latviju atkal mēģinātu okupēt ar militāru spēku, nezinu, vai mēs būtu gatavi pretoties. Mums ir vajadzīga spēcīga armija. Bez armijas, bez spēka mēs nekas neesam. Vienu otru reizi ar mazbērniem mēs par šo jautājumu runājām. Es jautāju mazdēlam: “Tev meitene patīk?” – “Patīk.” – “Nu, redzi, kāds atnāks un paņems viņu – ko tu izdarīsi, tu pat nemāki kauties.” Manuprāt, ir jābūt obligātajam dienestam, jo armija pukiņas pārvērš vīros, kas ir spējīgi aizstāvēt savas ģimenes un tautu.
Latviešiem ir jāapgūst pašaizsardzība un jābūt bruņotiem, jo tikai tā spēsim sevi aizsargāt. Nāks viens krievu tanks iekšā, un mūsu prezidents skries ar baltu lakatiņu slaucīt tam putekļus nost. Nu, ko tad varam izdarīt – esam bez ieročiem. Pat Igaunijā, kur ir mazāk cilvēku, ir spēcīgāka un labāk apbruņota Zemessardze un armija nekā mums Latvijā.
Ja mums būtu armija, tad tajā būtu arī tas ideoloģiskais spēks, un obligāti tur būtu jālasa laikraksts “DDD” un jāspēj atbildēt uz jautājumiem par tajā rakstīto.
DDD: Ko jūs ieteiktu tiem, kas lasa “DDD”, lai viņi vairāk iesaistītos deokupācijas un dekolonizācijas idejas īstenošanā?
Dz.J.: Es domāju, ka viņi varētu vairāk iesaistīties un vairāk palīdzēt finansiāli. Jo bagātāka būtu avīze, jo vairāk mēs būtu informēti, jo vairāk varētu to avīzīti atļauties – vairs ne divreiz mēnesī, bet katru nedēļu. Cilvēks šad tad palasa, un viņam beidzot kaut kas kļūst skaidrāks.
DDD: Paldies no sirds par atbalstu un laikraksta izplatīšanu! No savas puses aicinu latviešus atbalstīt citam citu gan saimnieciski, gan morāli.
Dz.J.: Galu galā mēs esam tauta un mums jāpierāda, ka esam savas valsts cienīgi.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(459) [2020. gada 3.–23. jūlijs]