TĒVS: CILVĒCĪGUMA GARANTS. 1. daļa

Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti


Drošības un stabilitātes garants

DDD: Ar jaunu sparu atsākušās sarunas par Stambulas konvencijas ratificēšanu, it kā tā būtu vienīgā panaceja vardarbības izskaušanai sabiedrībā. Mani īstenībā ļoti biedē šī situācija, jo ir sajūta, ka līdz ar ūdeni no vannas tiek izgāzts arī bērns. Tas nozīmē, ka aiz cīņas par vardarbības apkarošanu patiesībā slēpjas vēlme pasludināt heteroseksuālus vīriešus par sabiedrībai bīstamiem elementiem, puikas izaudzināt par memļakiem. Vai manas bailes ir pamatotas?

Viesturs Rudzītis: Protams. Ir jau jāsaprot, ka atbildīgs un sociāls (klātesošs) tēvs ģimenē un sabiedrībā ir visdrošākā cilvēcīguma pazīme. Tātad, ja ģimenē nav tēva, tad tas ir kā pie dzīvniekiem, jo dzīvniekiem tēvs ir tikai bioloģisks, viņš nav sociāls. Civilizācijas sasniegums ir tad, ja tēvs ir ģimenē un ja viņš ir stiprs, lai sieviete ar bērniem justos, kā krieviski saka, – za mužem

DDD: Aiz vīra…

V.R.: Jā, kad sieviete var justies droša aiz vīra un viņai tas patīk, tas sievietei dod pamatu visai viņas darbībai. Ja kāds grib izjaukt ģimeni, tad viņam ir jāvēršas pret tēvu, jācenšas viņu diskreditēt – vai nu uztvert visas viņa fiziskās maskulinitātes izpausmes kā vardarbīgas, vai kaut kā citādi diskreditēt, tajā skaitā panākot, ka dēli aug bez tēviem. Dēla augšana bez tēva nozīmē, ka viņi nevar būt pietiekami stipri. ASV melnādaino vidē vairāk nekā astoņdesmit procenti bērnu aug bez tēviem – nu tāpēc arī BLM[1] ārprāts, slepkavības, marodierisms. Bet tas jau nav nekas vēsturiski jauns – bezotcovščina Krievijā pēcrevolūcijas gados un Makarenko pedagoģiskās iniciatīvas tās pārvarēšanā. Esmu tās studējis, kad vēl nodarbojos ar pusaudžu narkoloģiju – viņš tiem puikām piedāvāja sevi kā tēvu un kā neapstrīdamu autoritāti no vienas, bet drošības devēju no otras puses, un viņam daudzējādā ziņā tas izdevās. Tēvs dod robežas, ar kuru palīdzību savaldīt neprātu sevī. Māte to nespēj, viņai visi bērni labi.

Bet arī tas nav nekas jauns – grieķu mitoloģijā ir mīts par to, ka Krons, sajutis mātes Gajas ciešanas, kurās tā vainoja Ūranu, Krona tēvu, kastrēja to. Māte, tāpēc ka tikai tā var dzemdēt, vienmēr ir starp tēvu un bērniem, viņa tiem var iečukstēt ausīs gan labas, gan sliktas lietas, tādēļ ceļš “pie tēva”[2] nav īss un nav viegls. Turklāt tas nav tēva ceļš pie bērniem, ir otrādi…

Kad pirms desmit gadiem kreiso propaganda izvēlējās mani kā mērķi, kas aicinot vardarbīgi vērsties pret sievietēm, (tie, protams, bija pilnīgi murgi un apmelojumi, netika pierādīts objektīvais – “viņš aicina”; tika izmantots subjektīvais – “mēs dzirdējām, ka viņš aicina”) vairums manu kolēģu sieviešu tam noticēja, pat nepaprasot neko man, un, skaļi vai klusu ciešot, pievienojās apvainojumiem; pretējā gadījumā būtu – “bet kā jūs, sievietes, varat aizstāvēt to, kurš aicina jūs sist? Ja tā, mēs izvērsīsim propagandu pret jums!” Bet visā šajā šļurā atradās arī modernais Krons – psihoterapeits Veselovskis, kurš vairākos jūtūbes rullīšos klāstīja tautai, cik briesmīgs vardarbis ir Rudzītis. Ne viņš toreiz prasīja manu viedokli par notikušo, ne viņš līdz šim ir atvainojies. Es šitādus saucu par svīstošajiem puišeļiem – viņi ir tā pārbijušies no Mātes–Dievietes, ka pat nespēj apzināties savas bailes un to sekas. Tādiem mierīgi var iedvest ko līdzīgu BLM – tikai nevis pret baltajiem, bet pret vīriešiem.

Kā rodas “zilzeķes”?

DDD: Vai tikai dēlu audzināšanā tik būtiska ir tēva klātbūtne? Kā ir ar meitām? Pati nāku no ģimenes, kur auga četras meitas. Manuprāt, tēva loma meitenes dzīvē nav mazāk nozīmīga. Vērojot karojošās “zilzeķes”, ik pa laikam uzdodu retoriku jautājumu: interesanti, kādās ģimenēs ir augušas tās sievietes, kuras šobrīd tik agresīvi un vardarbīgi propagandē šo ideju, ka vīrietis ir agresija?

Viesturs Rudzītis: Es pie savām klientēm esmu konstatējis tādu likumsakarību, kas faktiski ir simtprocentīga. Ļoti reti psiholoģijā ir kaut kas simtprocentīgs, taču šī lieta tāda ir. Ja meitene ir piedzīvojusi vecāku šķiršanos, kā rezultātā tēvs ir pazudis, pārstājis par viņu interesēties un rūpēties, tad tai meitenei rodas divas vajadzības. Viena vajadzība ir vieglāk saprotama – tikt atzītai. Jo vairāk vīriešu viņu atzīst, izjūt kā skaistu, pievilcīgu, jo labāk. Šādas sievietes ļoti bieži iesaistās seksuālās attiecībās, pat ar attiecīgu poligāmijas risku. Kādēļ viņas tā rīkojas? Šāda uzvedība kalpo kā iekšējais balzāms: tas bija pārpratums, ka tikai tēvam es nepatiku, tikai tēvs mani pameta, bet visi pārējie vīrieši taču mani grib, es esmu ļoti vajadzīga. Otra vajadzība, kas ir daudz grūtāk saprotama, bet ja viņu meklē, to vienmēr var ieraudzīt. Tā ir vēlme tēvam atriebties. Un nevar jau atriebties tieši tēvam, var atriebties vīriešiem savā dzīvē. Tam visam fonu rada arī tas, ka gandrīz visas meitenes 14 gadu vecumā stāv pie spoguļa un raud, jo kaut kas viņām ir atšķirīgs no supermodelēm. Kaut kas nav pareizi – deguns vai mati, uzacis, dibens, rokas vai krūtis – vienmēr ir pamats traģēdijai. Lai šo traģēdiju izārstētu, lai sieviete pierastu pie sava ķermeņa, pēc maniem novērojumiem, vajadzīgi 25 gadi. Vajag 25 gadus, lai iedzīvotos savā ķermenī. Ļoti interesanti, ka puse no manam klientēm ir tieši 39 gadus vecas.

DDD: Vai varat to izskaidrot?

V.R.: Tas ir vecums, kad iestājas dabiska un stingra pārliecība par sevi, kad, stāvot pie spoguļa nav jāraud. Pierašana pie sava ķermeņa, it sevišķi sievietēm, ir ārkārtīgi būtiska lieta, kur vīrieši, it sevišķi tēvs, spēlē atslēgas lomu. Tātad, ja meitene tēvam ir princese, tad šīs lietas sakārtojas daudz vieglāk. Bet, ja tēvs meitu kritizē vai ja tēva nav vispār, tad tas ir daudz grūtāk.

Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tur, kur mēs paskatāmies uz sievietēm, kas ir agresīvas pret vīriešiem un saskata visur vardarbību, mēs ļoti bieži redzam arī nevērību pret savu ķermeni. Tur mēs bieži redzam lieko svaru, kas ir demonstratīvi uzsvērts, nevis noslēpts, bet parādīts, redzam nemazgātus matus, kosmētikas nelietošanu, redzam dzīvi bez rotaslietām. Var teikt: tā sieviete pati sevi pazemo. Dabiski jau ir otrādi, viņai jāgrib būt pievilcīgai. Ja sieviete kaut ko dara, lai būtu pievilcīga, tad var teikt – pasaule ir pareiza. Bet, tiklīdz uzvedas kā feministe, sieviete būtībā sevi piesmej. Tādā veidā viņas grib panākt, ka vīriešiem viņas riebjas; trauma vīriešu riebuma veidā atkārtojas un sievietes tādējādi atriebjas tiem – uz sevis parāda, cik tēvs ir slikts, ka nav atzinis savu meitu un no tās ir aizgājis. Parasti šis mehānisms atkārtojas paaudzēs – ir liels terapeitisks izaicinājums to pārtraukt.

DDD: Un tad viņa ar savu histērisko uzvedību izraisa kaut kāda veida nepatiku vai noliegsmi, sliktākā gadījumā pat fizisku uzbrukumu no vīrieša puses, kas viņai uzreiz dod iemeslu pateikt: “Jā, es taču teicu, visi vīrieši ir cūkas un vardarbīgi maitas, un vispār mums vajag pēc iespējas ātrāk Stambulas konvenciju, jo tā visas problēmas atrisinās!” Vai tiešām Stambulas konvencijas pieņemšana atrisinās visas problēmas? Vai valstīs, kurās šī konvencija ir pieņemta, ir paradīze? Vai, piemēram, ja šī Stambulas konvencija ir pieņemta, sieviete to turēs mājās, un tiklīdz to parādīs vardarbīgam vīrietim, tā viņš aizbēgs kā velns no krusta? Kur slēpjas Stambulas konvencijas brīnumainā vara?

V.R.: Vispirms par histēriju. Zīmīgi, ka tā ir pirmā tēma, ar ko nodarbojās modernās psihoterapijas pamatlicēji Breiers un Freids. Tas ir arī simboliski, jo, no vienas puses, histērija izskatās “slimi”, no otras, – tik neatvairāmi, ka to ignorēt nespēj pat cienījami dakteri. No vīriešu Varoņa lomas raugoties, un tas ir pats vīrišķības kodols, histēriskā sieviete ir jāglābj tāpēc, ka viņa ir slima. Bet vīrietis parastais jau nevar pielietot psihoterapiju, lai glābtu, viņš dara kaut ko senāku – mēģina tai slimniecei bērnu uztaisīt. Jo – grūtniecība atrisina visas sievietes problēmas – joks, kurā ir tikai daļa joka. Sanāk – jo slimāka sieviete, jo neatvairāmāka. Ja šis mehānisms uzsēžas virsū tēva pamestās meitenes sajūtām, jo slimāk tas izskatās, jo vairāk vīriešu jāiesaista glābšanas akcijās un jo vairāk tiem jāpārmet, ka viņi nevis palīdz, bet kaitē vēl vairāk.

Iveta Kažoka savulaik internetā bija publicējusi rakstu, kurš tagad diemžēl vairs nav atrodams, ar nosaukumu “Neviens mani nepiespiedīs dzemdēt”, kura psiholoģiskā jēga: neticu, ka atradīsies kāds, kas mani apaugļos. Te atkal mitoloģiska atsauce – sengrieķu varonis Hērakls, veicot savus 12 varoņdarbus, nogalināja jeb ierobežoja vairākus pussievietes-pusčūskas Ehidnas bērnus, tādus pašus briesmoņus. Bet viņš paralēli darbojās arī pozitīvi – uztaisīja tai pašai Ehidnai trīs dēlus, no kuriem viens – Skits – kļuva par skitu tautas ciltstēvs. Skiti grieķiem bija visi, kas dzīvoja ziemeļos no Euksīnas ponta – Melnās jūras. Krieviem ir vārds – jehidnaja. Manuprāt, arī latvieši būtu pelnījuši tādu īpašības vārdu ar grieķu izcelsmi – ehidnīga. Tā varētu saukt visas mūsu briesmones, pie kurām būtu jāatnāk varonim Hēraklam un jāiemāca, ka ir jāturpina dzemdēt nevis jauni briesmoņi, bet cilvēki. Bet kā jums šķiet, ko Ehidna varētu būt domājusi par Hēraklu, vardarbību pret sievietēm un Stambulas konvenciju?…

Stambulas konvencijas apmāns

Viesturs Rudzītis: Par Zviedriju. Man ir iespaids, ka tur Stambulas konvencija absolūti nepalīdz. Tomēr man liekas, ka zviedri ar kaut kādu lielāku pašcieņu izturas pret tām ehidnīgajām GREVIO[3] dāmām, kas tur gan jau arī ārdās. Bet mums tas būtu daudz citādāk. Ja šeit ārdīsies šāda tipa sievietes, ja viņas, teiksim, sūdzēsies starptautiskām organizācijām, kuras, savukārt, sūtīs Latvijas valdībai notas, visādus ziņojumus, kas būtu saistīti ar kaut kādu starptautisku finansējumu piešķiršanu vai nepiešķiršanu, tad ar šitām dāmām mēs netiktu galā. Vēl var padomāt, kā uz tādām reaģētu Turcijā. Tad mēs saprastu, kas ir veselīga, dzīvotgriboša attieksme.

DDD: Kāpēc, jūsuprāt, zviedriem Stambulas konvencija nav tik bīstama kā latviešiem? Kur ir tā atšķirība starp latviešiem un zviedriem?

V.R.: Latviešiem ir daudz trauslāka pašapziņa, jo valsts un tautas vēsture ir pilnīgi atšķirīga. Mēs nestāvam tik stingri uz savām kājām, mēs esam nervozi. Tas, manuprāt, parādās tajā, ka regulāri ir visādi “1905. gadi” jārīko. No vienas puses, it kā kaut kāda dumpošanās, bet, no otras puses, – spēcīga kolaborācija. Tas taču ir ārprāts, ka no Radošās savienības dalībniekiem, vairāk nekā 500 cilvēki – tātad būtībā visa radošā inteliģence – bija maisos! Vai tad viņi ir atvainojušies, vai ir paskaidrojuši?! Kolaborācija – tā ir tā līkā mugura. Ne velti Kalnieti sauc par klanieti.

Viesturs Rudzītis: “Ne velti Kalnieti sauc par klanieti.”
Foto: Sandra Kalniete sasveicinās ar Eiropas Komisijas (EK)
priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu.

DDD: Jā, ir fotogrāfija, kur izteikti redzams viņas klanīgums, kas tik ļoti raksturīgs kolaborantiem.

V.R.: Jā, jā. Ja šitādai tautai uzkundzējas tādas GREVIO bābas, kaut kādas vecmeitas vai lesbietes, tad neko labu gaidīt nevaram. Protams, “mūsu” tēraudas, voikas, kažokas vai curikas salīdzinājumā ar vācietēm, kuras līdzinās dzelžainām konclāgera uzraudzēm, ir tikai pūpēdīši. Bet arī tas jau ir gana mūsu tautas nervozajam un iztapīgajam raksturam!

Turpmāk vēl…

Intervēja Liene Apine


[1] BLM – Black Lives Matter – “Melno dzīvības ir svarīgas” – red. piez.

[2] Tā tiek dēvēta arī viena no manām Viestura Rudzīša grāmatām, kurā ir runa par šo mitoloģisko ceļu.

[3] GREVIO – Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (angļu val.) – Ekspertu grupa cīņai pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.


Publicēts laikrakstā “DDD” un Nr.10(528), 2023. gada 26. maijs–8. jūnijs


« Atpakaļ