Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 1. daļa
Alfrēds Ābele
Tautas gudrība koncentrējas tās inteliģencē, kas to caur parlamentu nodod tautas valstij, kur tā izpaužas likumu veidā. Tādi likumi ir tautas gudrības valstiska izpausme un tautas cienāmi. Bet, kā var ieaudzināt tautā cieņu pret likumiem un valsti, kuras pamatus tie rada, visu laiku zākājot likumdevēju? Šodien Latvijā ir tieši tā. Kāpēc?
Latviešu inteliģence ir izkurtējusi un nekādā mērā neatbilst nacionālas (tautas) inteliģences prasībām. Tā ir nespējīga cementēt tautu un to vadīt uz ko jēdzīgu. Protams, ne tikai no tās galvas ne visai labi ož. Tāds stāvoklis var novest tikai pie viennozīmīga secinājuma: latviešiem nav nākotnes. To redzu un saku ne tikai es. Tikai es ar šo bēdīgo prognozi negribu samierināties un meklēju pēdējo spraugu, lai latvieši tajā nākotnē iesprauktos. Tāpēc šī grāmata.
Tālāk runa būs nevis par Latvijas valsts arhitektūru un politisko uzbūvi, bet par latviešu tautas un tās valsts uzdevumu, garīgo aicinājumu, valstisko morāli un varas nesēju – varnešu – morāli. Ja lasītājs pārliecināti stāv galēja liberālisma un individuālisma pozīcijās, tālākais tam var būt neinteresants. Reizē esmu iecerējis mazliet sakārtot pagaidām nenostabilizējušos, ar nacionālām lietām saistīto jēdzienu terminoloģiju, kas bieži vien rada nevajadzīgus pārpratumus. Pie mums ir savairojušies “verbāli-orālie nacionālisti”, kas ar vārdiem – tauta, tautība, pamattauta, nacionāls, nacionālistisks, nacionālisms, nācija, valsts, demokrātija –, iepriekš nedefinējot šajos jēdzienos ielikto jēgu vai uzstāšanās reizē to vairākkārt mainot, var gluži stundām ilgi demagoģiski vārīties, nepateikdami neko konkrētu vai pamatodami kaut ko mistisku. Cits pat aizmuldas tiktāl, ka paziņo: “Nacionāls – nozīmē moderns.”
Pašreizējā Latvijas politiskajā vidē nacionālajam nav idejiskas jēgas. Nacionālā piesaukšana vairāk ir liekuļošana vai krāpšanās, jo šajā jēdzienā vienreiz tiek ielikta valstiska, otrreiz etniska jēga. Pēc savtīga izdevīguma – savai publikai vai ārējam patēriņam. Tukši tiek muldēts par kaut kādu “nacionālu valsti” vai “nacionālajām interesēm”, nepaskaidrojot, kas par subjektu īsti slēpjas aiz apzīmējuma “nacionālais”. Ja valsts – tad vārdu salikums “nacionāla valsts” ir bezjēdzīgs, jo visas pasaules valstis tad ir “nacionālas”. Ja tauta – tad ir jāprecizē, kāda tauta. Mūsu politliekuļiem latviešu tautu pieminēt neļauj pasaules mode un sava niecība, taču bijis neērti atstāt valsti bez tautas, un tie Latvijas iedzīvotājus pārkristījuši par “Latvijas tautu” (ja analoģiski, tad Francijā dzīvo “Francijas tauta” un kaut kādi francūži. Francūži nav tauta, vai arī Francijā dzīvo divas tautas?). Tikpat nacionālidejiski tukšas un valstiski bezjēdzīgas ir mūsu politiskās partijas, kas sevi dēvē par nacionāli noskaņotām, bet citu neko, kā vien pirmskara LR ārējo atribūtiku, neuzrāda. Ķer etniskās mušas uz “nacionāla mušpapīra”.
Lai tomēr nacionālajā terminoloģijā ieviestos kāds sistēmiskums, šim apskatam pievienoju īsu nacionālo jēdzienu skaidrojumu.
NACIONĀLIE JĒDZIENI
Literatūrā nacionālajā jautājumā pagaidām nav stabilas terminoloģijas un daudzi termini tiek lietoti nepareizi. Tāpēc šis pielikums.
Etnoss – vienādu etnisko pazīmju (rase, valoda, kultūra, pamatnodarbošanās un uz to bāzes veidojušās specifiskas rakstura īpašības) kaut kādā attīstības stadijā esoša ļaužu kopa, neatkarīgi no tās pārstāvju izvietojuma.
Etnosociāla kopiena – etnosam raksturīgo dzīves veidu piekopjoša, sociāli un teritoriāli saistītu (kompakti dzīvojošu) viena etnosa pārstāvju skaitliski nozīmīga un pašpietiekama (spējīga patstāvīgi un ilglaicīgi reproducēt sevi) savās etniskajās robežās, savā vēsturiskajā (izcelsmes) teritorijā dzīvojoša kopiena. Pašveidotā valstī dzīvojoša etnosociāla kopiena ir tauta (nācija), svešā – tautība.
Nacionālās (etniskās) pazīmes – ar noteiktu teritoriju un eksistences līdzekļu iegūšanas veidu saistītas etnosa pārstāvju vēsturiski izveidojušās īpašības.
Nacionalitāte (nacionālā piederība) /Nationality, Hauao- HaAbHocTb/ – uz nacionālām pazīmēm balstīta: 1) cilvēka pašapziņa, 2) identificēšana ar noteiktu etnosu. (Mūsu pasēs nacionalitāte nepareizi apzīmēta kā tautība.)
Tauta – uz savas kopējas vēsturiskās teritorijas, valodas, kultūras un tautsaimniecības bāzes vēsturiski radusies etnosociāla kopiena, kura veido savu valsti un notur varu tajā, – politiski ir nacionāla majoritāte. Nacionālā piederība nosaka piederību pie tautas tikai tad, ja attiecīgais tās loceklis dzīvo tautas teritorijā.
Nācijas, tāpat kā tautas, pamatā ir kopīga izcelsme – “vienas asinis” kopējā teritorijā. Tikai nācija no tautas atšķiras ar saliedētību un nacionālo ideālu vienotību. Nācijas valsts obligāti ir suverēna un neatkarīga.
Nācijai ir augsti attīstīta valstiskuma apziņa, kas balstās uz savas stabilas, masu atbalstītas nacionālas ideoloģijas, ko uztur plaša nacionālā inteliģence. Inteliģencē izkristalizējusies valsts varas elite, kas valsts politikas līmenī īsteno šo ideoloģiju, tās stratēģiju.
Tautība – etnosociāla kopiena, teritoriāli, politiski un ekonomiski integrēta ar kādu tautu (nāciju).
Latvijā tautība varētu būt tikai līvi, kaut gan tie vairāk atbilst etnogrāfiskai grupai.
Etnogrāfiska grupa – neatdalāma kādas etnosociālas kopienas sastāvdaļa.
Latvijā: latgaļi.
Etniski klaidīti – no savas etnosociālās kopienas atrauti, citu etnosu vēsturiskajās teritorijās izkaisīti (nekompakti) dzīvojoši atsevišķi etnosa pārstāvji (cittautieši, sveštautieši).
Nacionāla grupa – no savas tautas (nācijas) un tās valsts fiziski un sociāli atrauti, citas tautas (nācijas) teritorijā un etnosociālajā vidē dzīvojoši kāda etnosa klaidīi.
Latvijā dzīvo: Latvijas krievi, Latvijas poļi u.c.
Etniska grupa – uz kopējas valodas, kultūras un daļēji pamatnodarbošanās bāzes vēsturiski radusies viena etnosa, kuram nav savas kopējas un pastāvīgas vēsturiskās teritorijas un kurš izklaidēts pasaulē citu tautu teritorijās, kādas tautas (nācijas) teritorijā un etnosociālajā vidē dzīvojoši klaidīti.
Latvijā: čigāni, līdz LR okupācijai – arī žīdi.
Nacionālās un etniskās grupas ir etniskās minoritātes.
Nacionāla majoritāte – tauta (nācija), kuras valsts teritorijā iekļautas tautību apdzīvotas teritorijas.
Nacionāla minoritāte – tautība, kuras vairākuma apdzīvota etniskā teritorija iekļauta kādas tautas (nācijas) valsts teritorijā.
Nacionālās minoritātes statuss kopienai nozīmē, ka valsts ar likumu aizsargā tās kultūrautonomiju, neliek nekādus šķēršļus kopienas attīstībai, ka tās pārstāvji valstiskajās institūcijās netiek diskriminēti.
Nacionālisms – ir dabiska (rakstur)īpašība, kas piemīt etnosiem un to pārstāvjiem un izpaužas savas patības (identitātes) apziņā, saglabāšanā un aizstāvībā.
Nacionālā politika ir uz nacionālisma un cilvēku dabiskām tiesībām bāzēta politika, kuras mērķis ir etnosa, tautības, tautas (nācijas) dzīvības un nacionālās identitātes – savdabīga pasaules uzskata, kultūras un no tās izrietošas nacionālās pašapziņas – saglabāšana un attīstība.
Nacionālists ir cilvēks, kas savu un sev līdzīgo nacionālismu izmanto politisku (ar valsts vadību saistītu) mērķu sava etnosa labā sasniegšanai.
Internacionālisms – 1) pozitīvais – uz etnosu, tautību, tautu (nāciju) pastāvēšanas tiesību ievērošanu un savstarpējo cieņu balstīta pozitīva sadarbības politika; 2) negatīvais – kādas nācijas, etniskās grupas vai šķiras interesēs īstenota aiz vienotas tautas idejas maskēta citu etnosu, tautību, tautu (nāciju) izdeldēšanas politika.
Nacionālais ekstrēmisms – ar nacionālām problēmām saistīti galēji uzskati, kuri aizskar tautu (nāciju) un cilvēku tiesības. Tie parasti izpaužas:
a) no tautas (nācijas) puses – cittautiešu diskriminācijā;
b) no cittautiešu puses – tautas (nācijas) tiesību ignorēšanā.
Šovinisms (nacionālā augstprātība) – nacionālā ekstrēmisma izpausme ideoloģijā un politikā, kuras pamatā ir vienas tautas (nācijas) īpaša sūtība vai etniskais pārākums un tās tiesību augstāka novērtēšana pār visām citām nācijām, tautām, tautībām un nacionālām un etniskām minoritātēm.
Rasisms un nacisms – galēja nacionālā ekstrēmisma izpausme, kad šovinisms pāriet necilvēciskā attieksmē un pat fiziskā vardarbībā pret citām rasēm un nacionalitātēm.
Valsts nacionālais kosmopolītisms – tautu, nacionālisma un nacionalitāšu noliegšana vai tīša ignorēšana reizē ar vienotas tautas pasludināšanu – valsts teorijā; atsevišķu tautu vai nacionalitāšu lielvalstiska, maskējoties aiz saimnieciskiem apsvērumiem, piespiesta asimilācija – valsts praksē.
Cilvēka nacionālais kosmopolītisms – cilvēka nacionālās piederības pašapziņas trūkums vai apzināta atteikšanās no nacionālās piederības.
Tālāk mūs interesēs, kā un cik sekmīgi šajā laikmetā sevi aizstāv latviešu tauta. Sāksim ar to, no kuras puses tai draud globālas briesmas, tad aplūkosim latviešu būtību un mēģināsim ieskicēt nākotnes izredzes.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(490), 2021. gada 29.oktobris–11. novembris