Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Premjers K. Kariņš daudzkārt ir apgalvojis, ka Latvijā tauta nekad agrāk nav tik labi dzīvojusi kā pašlaik. Taču statistika liecina par gluži pretējo. Nabadzības riska ziņā mūsu valsts joprojām kārpās ES zemju astesgalā, un mēs esam spējuši apsteigt tikai Bulgāriju un Rumāniju. Pamatīga atpalicība no citiem vērojama arī iekšzemes kopprodukta un darba samaksas rādītājos.
Runājot par to labo dzīvi, nevajadzētu aiziet pārāk tālu no patiesības. Īstie ziedu laiki Latvijā bija vienīgi pirms kara. Toreiz ieņēmām pirmās vietas pasaulē gaļas un piena produktu ražošanas jomā. Slavējams līmenis bija sasniegts arī izglītības un kultūras sfērā.
Kāpēc patlaban mēs esam iekļuvuši strupceļā un netiekam tālāk? Cēlonis tam meklējams jau pašā valstiskuma atjaunošanas pirmajā posmā, kad tika pieļautas vēsturiskas kļūdas. Tāpat kā citās valstīs, arī Latvijā revolūcijā toreiz iesaistījās vieni, bet varas krēslos iesēdās citi. Triumfēja izbijušie komunisti, stukači un citi sovjetisma piekritēji.
Šķita pārlieku dīvaini, ka vēl 1992. gadā iepriekšējā vietā pie galda sēdēja un strādāja “likvidētās” Latvijas PSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons.
Grūti apjēgt arī ar čeku saistītā toreizējā premjera Ivara Godmaņa pieņemto lēmumu noraidīt Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina ierosinājumu atgriezties savā “rodinā” visiem Latvijā iebraukušajiem civilokupantiem.
Nācijai, kas izkļuvusi no okupācijas, ir pilnas tiesības atgūt bijušo brīvību, kļūt par īstiem saimniekiem savā zemē. Bet piespiedu kārtā turpināt nācijas sapārošanu ar okupantiem – tas ir jāuzskata par barbarisku noziegumu.
Okupācijai obligāti ir jāseko dekolonizācijai. Pie šīs patiesības viedi turas Latvijas Nacionālā fronte, izstrādājot detalizētu latviskas Latvijas atjaunošanas programmu. Taču varneši no šīs programmas vairās kā velns no krusta. Viņu galvenais mērķis ir nesabojāt attiecības ar agresīvajiem kremlistiem.
Sovjetiskā kursa ieturēšana nācijai ir kā ap kaklu uzlikts žņaugs. Miljardiem eiro tiek bezjēdzīgi izdots krievvalodīgo kopienas uzturēšanai. Tie ir līdzekļi, kas pietrūkst tautsaimniecības attīstībai, nācijas labklājības celšanai.
Der atgādināt, ka I. Godmanis savulaik deklarēja, ka Latvija būšot banku valsts un ražošanas attīstība tai nav vajadzīga. Taču no tām bankām nekas labs nesanāca. Vairums bankrotēja, atmazgājot noziedzīgi iegūto netīro naudu.
Varnešu izvairīšanās no rūpēm par nācijas izdzīvošanu, atteikšanās no dekolonizācijas izjaukusi latviešu vienotību, savstarpējo saskaņu. Vairāk nekā divsimt tūkstoši latviešu ir pamanījušies pamest Latviju. Apmēram tāds pats skaits latviešu izvēlējušies sadarboties ar saskaņiešiem un citiem prokremlistiem, kas cer Latviju izveidot par Krievijas guberņu. Nu un pārējos latviešus var uzskatīt par nogaidītājiem, kuri cer uz nezin ko.
Jāatgādina, ka līdzīga šķelšanās starp latviešiem bija arī 1918.–1919. gadā. Tolaik vairums latviešu sākumā priekšroku deva lieliniekiem, daļa atbalstīja baltvāciešus. Taču, kad tika izbaudīta vara, ko paģērēja sarkanais Stučka un baltais Niedre, tauta vienbalsīgi nostājās īsta patriota Kārļa Ulmaņa pusē, kurš savu cīņu uzsāka kopā ar pārsimts pulkveža Kalpaka vadītiem drošsiržiem.
Vēsture mēdz atkārtoties. Arī latviešiem atkal ir jākļūst vienotiem.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(481), 2021. gada 4.–17. jūnijs