Turpinājums no: COVID-19 UN MASU HISTĒRIJAS POLITISKĀ EKONOMIKA. 2. daļa
Masu histērijas trigera punkti
Kamēr minimālā valstī un privāttiesību sabiedrībā ir mehānismi, kas var mazināt un palīdzēt ierobežot masu paniku, tikmēr labklājības valstī masu histēriju var paasināt vairāki iemesli.
Pirmais. Valstij ir spēks samazināt un aizliegt tās aktivitātes, kas atbrīvo no bailēm un trauksmes, kā, piemēram, sports, socializēšanās un pārvietošanās.
COVID-19 laikā valstis izmantoja piespiedu varu, lai uzspiestu sociālo izolāciju, tādējādi barojot cilvēkos trauksmi un psiholoģisko spriedzi, kas abas uzkurina masu histēriju. Tā vietā, lai aizsargātos no biopsiholoģiskajām infekcijām, cilvēkiem vajadzētu regulāri kustēties, baudīt kvalitatīvu miegu, regulāri sportot, lietot sabalansētu uzturu, saglabāt spēcīgu saikni ar citiem cilvēkiem. Valdības visā pasaulē izsludināja lokdaunus un masku nēsāšanu COVID-19 krīzes laikā, padarot problēmu vēl sarežģītāku un apgrūtinot iepriekš minēto nepieciešamību izpildi. Valdības uzliktā sociālā distancēšanās vājina sociālās saites, maskas neļauj parādīt sejas izteiksmes, kas pauž jūtas un emocijas, piemēram, draudzīgumu, iejūtību, tādējādi mazinot psiholoģisko izturību.
Otrais. Valsts pēc savas būtības izmanto centralizētu pieeju problēmu risināšanā. Tā ir patiesība, ka labklājības valstij nav noteikti jābūt pilnīgi centralizētai. ASV un Vācija, kuras abas ir labklājības valstis, ir federālās struktūras, kas savā starpā var sacensties masu histērijas cēloņu novēršanā, regulēšanā un labāko risinājumu meklēšanā. Konkurējošu valstu pastāvēšana starptautiskā līmenī ļauj eksperimentēt ar dažādiem risinājumiem. COVID-19 krīzes laikā Zviedrijas piegājiens parādīja alternatīvas pieejas rezultātus.
Vispārīgi runājot – jo decentralizētāka ir politiskā struktūra, jo intensīvāka ir iespējamā konkurence. Valsts pēc savas būtības ar histērijas cēloņiem, piemēram, nāvējoša vīrusa draudiem, cīnās centralizēti. Valsts ir piespiešanas monopolists noteiktajā teritorijā. Tā kā valsts uzliek savu problēmu risinājumu, alternatīvu eksperimentēšanu ceļš paliek nekāds vai ir ļoti ierobežots.
Cilvēki, kuri ir valsts problēmu risināšanas paņēmienu pretinieki, jo viņi nav pakļāvušies histērijai, tiek nomākti. Viņiem neļauj parādīt alternatīvus ceļus, lai atrisinātu “krīzi”, jo šos alternatīvos ceļus ir aizliegusi valsts. Kad tiek izslēgtas alternatīvas, kolektīvā domāšana palielinās. Kolektīvā domāšana ir psiholoģisks spēks, kas veicina vienprātību, kliedē domstarpības un veicina kolektīvā stāsta alternatīvu novērtējumu. Amerikāņu psihologs Dž. L. Īrvings (Irving, J. L.) apgalvo, ka kolektīvā domāšana ir atbildīga par politiskajiem fiasko, kā, piemēram, Vjetnamas karš vai Votergeitas piesegšanas skandāls. Lokdauni COVID-19 krīzes laikā var izrādīties kārtējie fiasko, jo to efektivitāte ir strīdīga. Kolektīvais spiediens var radīt un sagrozīt spriedumus, kā to parādīja ASV geštalta psihologa Z. E. Eskas (Asch, S. E.) eksperimenti. Cilvēku nosliece uz pakļaušanos palīdz histērijai izplatīties.
Kolektīvā domāšana palīdz izskaidrot masu histērijas fenomenu. Masu histērija ir īpaša kolektīvās domāšanas forma. Kolektīvā spiediena un kolektīvās domas rezultātā histērija pati sevi baro, jo cilvēkiem nav piedāvātas citas alternatīvas. Informāciju, kas nepieciešama problēmas risināšanai, nevar saņemt decentralizācijas veidā, kas ir sociālismam raksturīga problēma.
Trešais. Modernā labklājības valstī mediji var būt politizēti. Šī politizācija izslēdz konkurenci starp medijiem. Pastāv vairāki mehānismi, kas novirza un ierobežo mediju konkurenci. Plašsaziņas līdzekļi un sociālo mediju platformas var attīstīt ciešas attiecības ar valsti.
Valsts regulē medijus, un tai var piederēt plašsaziņas līdzekļi, tādi kā sabiedriskā televīzija un radio kanāli. Valsts parasti izsniedz licences, lai noteikti mediji varētu darboties. Jauni plašsaziņas līdzekļi un platformas tādējādi var mēģināt iegūt valsts aģentūru labvēlību. Valdības ierēdņi nereti tiek izmantoti kā ziņu avots, kas veicina statistikas neobjektivitāti.
Lai gan objektivitāte prasītu abu pušu pārstāvību, politiķi krīzes laikā pārstāv vienpersoniski abas puses. Vēl viena forma, kā valsts netieši ietekmē medijus ir tā, ka tajos saliek cilvēkus, kas ir izglītojušies valstī vai valsts licencētās izglītības iestādēs, tādējādi virzot statistikas neobjektivitāti medijos. Ziņu aģentūras un sociālo mediju platformas, kas savienotas ar valsti, var iesaistīties un veicināt spēcīgu negatīvu ziņu kampaņas. Negatīvām ziņām ir labs noiets, tāpēc medijiem rodas motivācija atspoguļot briesmas. Stāsts par valsti kā varoni, kurš nodrošina risinājumu draudiem, ir ļoti iedarbīgs.
Masu mediji vairo paniku, attēlojot SARS-CoV-2 kā vēl nebijušas briesmas. Informācija, ko varēja atrast internetā, saistījās vairāk ar simptomiem. Ja cilvēkam tiek nepārtraukti atgādināts, ka viņš ir mirstīgs un var nomirt, tas rada trauksmi. Emocionālas ainas ar zārkiem, masu kapiem un pacientiem, kas pieslēgti pie plaušu ventilatoriem, vairo kolektīvās bailes. COVID-19 ziņu pārbagātība veido to panikas un trauksmes paveidu, ko sauc par “virsrakstu stresa traucējumiem” (angļu val. – headline stress disorder). Negatīvās ziņas sociālajos medijos ģenerē psiholoģisku stresu, kas nebija pazīstams iepriekšējos laikos un labi der masu histērijas izraisīšanai. Sociālo mediju patērēšana korelē ar trauksmi un psiholoģisko distresu. Pārlieku liela, uzbāzīga diskutēšana par COVID-19 sociālajos medijos pasliktināja sabiedrības psihisko veselību.
Ziņu pārklājums par COVID-19 bija gandrīz pilnīgi tikai negatīvs. Ziņu aģentūras patiesībā ar nolūku biedē cilvēkus un apspiež alternatīvu informāciju. Masu histērija, ko sponsorē neobjektīvs mediju sektors, var iziet ārpus kontroles.
Ceturtais. Negatīvas ziņas no autoritatīva avota rada trauksmi un ir īpaši kaitīgas psihiskajai veselībai. Eksperti, kas atbalsta draudu ticamību, veicina histērijas izplatīšanos. Daudzi cilvēki, īpaši krīzes laikos, meklē palīdzību no valsts. Viņu acīs valsts pārstāvjiem, kā arī brīdinājumiem, kas nāk no valsts institūcijām, ir liela autoritāte. Kad runā tāds ārsts, kā Entonijs Fauči (Anthony Fauci)[1], valsts vārdā stāstot, ka tā atrodas lielu draudu priekšā, tāpēc ir jānēsā maskas un ir jāpaliek mājās, kolektīvajai histērijai ir vieglāk attīstīties, nekā tas būtu bijis decentralizētā sabiedrībā, kur nepastāv tādas spēcīgas centrālās autoritātes. Mediķis Fauči, pārspīlējot COVID-19 briesmas, nosūta sabiedrībai panikas vēsti.
ASV Kongresa sēdē, kas notika pirms gada, 2020. gada 11. martā, mirstības no koronavīrusa rādītāji tika pārspīlēti. Informācijas neobjektivitāte un tās atlases aizspriedumi noveda pie cipara, kurš lika domāt, ka mirstība no koronavīrusa ir desmit reizes augstāka nekā no sezonālās gripas. Radās juceklis ar mirstības rādītājiem: kāda ir nāves gadījumu proporcija starp apstiprinātajiem slimības gadījumiem un tiem, kas miruši no infekcijas; kāds ir nāves gadījumu īpatsvars pret kopējo infekciju izplatību iedzīvotāju vidū. Mirstības no infekcijas slimībām rādītāji ir balstīti uz asins vai citām analīzēm. Aplēstās infekcijas ietver nediagnosticētas, asimptomātiskas un vieglas infekcijas. Mirstības no infekcijām rādītāji parasti ir daudz zemāki par mirstības koeficientu. 2020. gada 11. marta ASV Kongresa sēdē sezonālās gripas mirstības rādītāji tika salīdzināti ar koronavīrusa mirušo rādītājiem – tas noveda pie satraucoša paziņojuma, ka koronavīruss varētu būt desmit reizes bīstamāks (nāvējošāks) par sezonālo gripu. Šis viltus paziņojums, kas nāca no ASV Kongresa, ņemot vērā tā autoritāti, ļoti veicināja trauksmes un panikas rašanos.
Avots: https://www.mdpi.com/1660-4601/18/4/1376/htm
No angļu valodas tulkoja Vita Ņikitina
[1] E. Fauči ir ASV zinātnieks-fiziķis un imunologs, ASV prezidenta Baidena padomnieks medicīnas jomā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(479), 2021. gada 10.–20. maijs