Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Turpinājums no: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 4. daļa
“Brīvība, kas tik ļoti vilina cilvēku, ir ilūzija, Bezrobežībā ir izvēles brīvība, un tajā ir viss skaistums. Izvēles brīvība apliecina cilvēku. Un cilvēks pats sev noteic seku pasauli. Tā veidojas atkarības dzīve. Esamības ir nebeidzamas, un tās ir saistītas ar jauncelsmes parādībām.” (Bezrobežībā I, 193.)
“Mēs, jūsu Brāļi, zinām to dzīves lappusi, kurā ierakstīta Kosmosa vienotība. Mēs galvojam, ka evolūcija neīstenojas ar nošķiršanos, bet gan ar bezgalīgu tiekšanos pēc harmonijas. Jo skaistāk, jo augstāk, jo varenāk, jo augstāk. Kālab pieļaut gara un matērijas cīņu, ja tie nāk no viena avota? Kādēļ nesasprindzināt spēkus, lai sevī sajustu Kosmosa psihisko dzīvi?
Mēs aicinām pie visa rašanās Pirmavota. Jau gadsimtiem ilgi Mēs traucamies dot cilvēcei Esamības prieku. Bet Kosmosa dalībnieki ir neattapīgi un sapņo par mierīgu dzīvi, par tās noslēgšanu vienā apvalkā. Jāsaprot, ka audums sastāv no daudziem savērptiem pavedieniem un vērpšana ir daudzkārt atkārtota. Kosmiskais audums sastāv no visām psihisko enerģiju izpausmēm un ir Materia Lucida[1]rotāts. Ceļu izdaiļo tiekšanās uz Bezrobežību.” (Bezrobežība I, 71.)
Ja iedomāsimies evolūciju kā likumu kopojumu, kura ietekmē attīstās un pilnveidojas dzīve, tad Kosmosa dzīvi virzošā Spēka labā roka būs atkaliemiesošanās likums, bet kreisā – cēloņu un seku jeb karmas likums.
Tā kā jebkura dzīvība sastāv no formas un tajā iemītošā gara, atkaliemiesošanās likumam ir divējāds mērķis: attīstīt nepilnīgo formu un attīstīt un atklāt formā iemītošā gara apziņu atbilstoši formas attīstībai.
Kad sasniegts cilvēka stāvoklis, forma attīstās straujāk nekā apziņa. Salīdzinājumā ar formas attīstību, apziņas attīstība atpaliek, tāpēc ka cilvēkā jāattīstās apziņas centram, individualitātei jeb dvēselei. Zemākajās dabas valstīs patstāvīgas apziņas nav un katrai sugai ir kopīga tai atbilstoša dvēsele. Tā kā cilvēka forma attīstās ātrāk nekā apziņa, mežonim ir tāds pats un dažreiz pat pilnīgāks fiziskais ķermenis nekā mūsdienu kultūras cilvēkam, taču tiklab pirmajam, lai sasniegtu kulturālu stāvokli, kā otrajam, lai sasniegtu augstāko pārcilvēka stāvokli, vēl daudzreiz jāatgriežas uz zemes, lai piepildītu to sūtību, kuras dēļ cilvēks eksistē. Tālab cilvēka dvēsele secīgi iziet visus laikmetus un rases, visas kultūras, visus sabiedriskos stāvokļus, lai paši ar saviem spēkiem, ar savu personisko jaunradi līdz pilnībai attīstītu visas tās augstākās dievišķās īpašības, kas cilvēkam dotas kā iespējas.
Šīs iespējas attīstās evolūcijas pamatnoteikumu savstarpējā iedarbībā. No vienas puses, tas ir visu dabas spēku stimuls no ārpuses, bet no otras – cilvēka organisma atbildes vibrācijas no iekšpuses. Līdzīgā kārtā radās pirmatnējā cilvēka orgāni, ar ko uztvert ārējo dzīvi. Bet cilvēka gara pūles pilnīgāk izzināt ārējo dzīvi pilnveidoja šos jutekļus, kas tad spēja labāk noraidīt apziņai dažādas ārējās dzīves parādības.
Tāpat kā izveidojās cilvēka fiziskie jutekļi, attīstījās arī viņa garīgā organizācija. Vienīgi pirmajā gadījumā uz viņu iedarbojās dabas stihiskie spēki, bet otrajā – visas psihiskās un garīgās vibrācijas, kas, iedarbodamās uz viņa apziņu, prasa atbildes cilvēka organisma iekšienē – neredzamā gara laboratorijā, izraisot tajā tieksmi stāties sakaros ar augstāku apziņu.
Tādējādi atkaliemiesošanās likuma būtība izpaužas apstāklī, ka daudzās secīgās dzīvēs Esamības fiziskajā plānā cilvēks iegūst aizvien lielāku dzīves pieredzi, kas, iemiesojumu starplaikos atrodoties nemiesīgā stāvoklī augstākajā mentālajā plānā – pēc indiešu terminoloģijas Devakanā[2]jeb kristiešu Paradīzē – pārvēršas cilvēka spējās un raksturā.
Ar šīm spējām un iepriekšējās dzīvēs izveidoto raksturu cilvēks ienāk jaunā dzīvē. Turklāt katra jaunā dzīve, turpinot iepriekšējo, sākas ar to attīstības pakāpi, uz kuras cilvēks apstājies savā iepriekšējā dzīvē.
Katra dzīve ir noteikta mācībstunda, noteikts uzdevums. Ja cilvēks savus uzdevumus sekmīgi veicis, tad viņš savā evolūcijā virzās uz priekšu straujāk; ja mazāk sekmīgi – tad daudzkārt atgriežas tādos pašos apstākļos un vidē, kur nav guvis sekmes.
“Var aplūkot iemiesojumu rindu kā atsevišķu dzīvju virkni, bet labāk skatīties uz iemiesojumu nomaiņu kā uz vienu dzīvi. Tiesa gan, dzīve ir viena, un no cilvēka apziņas iegūšanas mirkļa dzīve ar visām tās sekām nebeidzas, un apkārtējās kosmiskās strāvas dažādās dzīves fāzēs izraisa vienveidīgas sajūtas. Tas ir viens no apstākļiem, kas visvairāk saista dzīves un pierāda vienu iedzimtu sākotni. Iemiesojumu starplaikus atkarībā no viedokļa var saukt par sapni vai dienu. Pagātnē tas var būt sapnis, nākotnē – diena. Tas ir atkarīgs no evolūcijas sekmēm.” (Agni Jogas zīmes, 450.)
Grūti iedomāties šo bezgalīgo dzīvju virkni, ko mēs katrs esam nodzīvojuši, lai sasniegtu savu tagadējo attīstības pakāpi. Cik reižu vēl nāksies ierasties uz zemes, lai neatpaliktu no visas dzīvības evolūcijas un kļūtu sava nosaukuma “radības kronis” cienīgi!
Turpinājums: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 6. daļa
[1] Materia Lucida – smalka Gaismas matērija, kas nav Saules gaismas sinonīms. – Red.
[2] Mentālais plāns, kurā cilvēks nonāk uzreiz pēc astrālā plāna. Devakanai savukārt ir vairāki līmeņi. Smalko plānu mūsu senči sauca par Viņsauli, bet tā visaugstāko, vissmalkāko līmeni – par Aizsauli. – Red.
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda interneta veikalā: www.vieda.lv