Atklāta vēstule 13. Saeimas deputātiem un valsts vadītājiem
Andrejs Lucāns
Pensionēts agronoms
Turpinājums no: Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 4. daļa
Atskatīšos tuvējā vēsturē. Kā saka: kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.
Neņemot vērā 1920. gada 11. augusta Miera līgumu ar Krieviju, Latvija uzdāvināja Krievijai Abreni un mūsu valsts zaudēja 1293,6 km² lielu platību. Satversmes 3. pants nosaka: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Tās grozīšanu var akceptēt, vienīgi pamatojoties 77. panta norādē, ka “lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā”. Tas netika izdarīts. Galvenās vainīgās personas: 9. Saeimas deputātu lēmumu noteicošais vairākums, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, Ministru prezidents Aigars Kalvītis, ārlietu ministrs Artis Pabriks. Robežlīguma slēdzēji veica noziegumu.
2012.gada 24.08.–06.09. laikrakstā “DDD” Nr.16(255) bija publicēta Līgas Muzikantes intervija ar tā laika tieslietu ministru Jāni Bordānu.* Citēju:
“DDD: Atceros, ka uz Abrenes atdošanu aicināja toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, arī ministru prezidenti bija aktīvi atdevēji. Kāds ir jūsu komentārs par valsts amatpersonām, kuras organizēja un realizēja šo Latvijas Republikas daļas atdalīšanu un šādējādu valsts teritorijas vienotības graušanu? Latvijas Nacionālā fronte toreiz uzrakstīja iesniegumu prokuratūrai – tas “iekrita kā akā”, lai gan notika valstiska mēroga noziegums, kurā piedalījās augstākās valsts amatpersonas.
Jānis Bordāns: Tā kā nacionālie jautājumi pie mums ir otršķirīgi, tad tas tā arī izpaudās. Es domāju, ka ir vērts paskatīties, ko tālāk šīs amatpersonas dara, ar ko nodarbojas, lai būtu iespējas novērtēt un izdarīt attiecīgus secinājumus…
DDD: Nu, labi. Bet tagad jau vairākus mēnešus valdībā darbojas tā saucamā tiesiskuma koalīcija. Vai tiesiskums ir iespējams bez okupācijas seku novēršanas, proti, bez deokupācijas un dekolonizācijas?
J.B.: Jāpiekrīt, ka nevar pastāvēt nekāds sabiedriskais miers, taisnība un tiesiskums, ja nav atrasts patiesais iemesls problēmām, strīdiem vai arī valstiskai mazspējai. Savā ziņā valstiskā mazspēja izpaužas tādējādi, ka mēs neesam līdz galam spējuši novērst okupācijas sekas. Dokumenti it kā ir pieņemti, tie pasaka, kas ir valsts pamati; ir Satversme, ir arī Saeimas deklarācijas, bet tās tiek aizmirstas – pēc principa: nu, lai tā deklarācija ir, mēs to necilāsim, nerunāsim par to, neiedarbināsim.
Ja arī ir iespējama kaut kāda sadzīvošana, tad, protams, šīs problēmas tomēr gruzdēs un gribot negribot radīs kaut kādus sarežģījumus. Jebkurā krīzes situācijā uz šīs netaisnības bāzes veidosies sarežģījumi – apmēram tā es jums atbildēšu.
Protams, fiziski atrisināt jautājumus var. Kas attiecas uz deokupāciju, dekolonizāciju – tas ir process, un, kad nācija ir gatava to paveikt, tad tas ir praktisks jautājums, es domāju, zināmā mērā arī laika jautājums.
DDD: Vai, jūsuprāt, latviešu tauta joprojām nav gatava deokupācijas un dekolonizācijas procesam, bez kura nebūs ne tautas, ne valsts nākotne?
J.B.: Mēs jau to redzam.
DDD: Valdība, politiķi arī ir tautas daļa, taču viņi izturas ar klaju nevērību pret šo valsts pamatproblēmu, kaut gan tieši viņu, arī jūsu, rokās ir vara, lai to atrisinātu. Tik tiešām, nerealizētās dekolonizācijas jautājums visu laiku gruzd. Jūs taču redzat, kas šobrīd notiek – tiek vākti paraksti jaunam referendumam, kas, manuprāt, ir bīstamāks par iepriekšējo kaut vai tāpēc, ka vajadzīgs mazāks nobalsojušo skaits. Un mēs varam šausmās saķert galvu, iedomājoties, ko nozīmē tas, ka visi nepilsoņi iegūst pilsonību… Starp citu, šādā gadījumā daudzi latviešu deputāti arī zaudēs darbu… Šī problēma – okupantu klātbūtne – pati no sevis nenorims! Mēs taču redzam, ka integrācija patiesībā ir izputējusi. Vai ne tā?
J.B.: Man liekas, ka vārds “integrācija” ir bijis tāds termins, aiz kura kaut ko var paslēpt – tāda kā izkārtne procesam.
DDD: Kā jūs domājat, kas aiz tā ir paslēpts?
J.B.: Okupācijas seku nelikvidēšana, protams. Tas ir tāds “inteliģents” veids, kā starptautiski pasniegt šo jautājumu. Vienmēr jāatceras, ka visam ir kaut kādi reāli, fiziski apstākļi, kāpēc kāds process sākas.
Mēs tagad domājam, ka integrācija – tas bija nepareizi, bet jāatceras, ka par to sāka runāt 1990.–1991. gadā. Tad vēl nebija pavisam skaidrs visas pasaules un Rietumvalstu redzējums, kas notiks. Tagad, pēc 20 gadiem, mēs redzam, ko raksta Rietumvalstu ietekmīgākie cilvēki. Viņi atzīstas, ka vispār nebija domājuši par Latvijas neatkarību. Un tajā situācijā baltieši bija “trakākie” visā pasaulē – mēs bijām izvirzījuši sev mērķi, kurš varēja būt nereāls un nesasniedzams. Starp citu, šī ir mums lieliska mācība, ka ir jāprot izvirzīt mērķi, kuru tu vēlies sasniegt, un neskatīties, ko citi par to domā.
DDD: Patiesībā šis “karstais punkts” ir palicis – kā bumba ar laika degli.
J.B.: Protams, tas nav atrisināts, bet atlikts. Mēs ļoti daudz ko esam atlikuši. Tolaik politiķi tā uzskatīja, kā es jau minēju, domāja, ka galvenā ir ekonomika, un neskatījās uz nacionālo fundamentu.
Salīdzinājumam – šī nacionālā ēka ir jāceļ no pamata, un pamats ir visi deokupācijas jautājumi. Ekonomika ir sienas vai jumts, ko nevar būvēt, ja nav pamatu. Bet politiķi tolaik paziņoja, ka jādara viss, lai ātrāk tiktu zem jumta – kā pasaciņā par trim sivēntiņiem Nif-nifs un Naf-nafs: pamati gan tādi šķībi, bet tos jau zem zemes neviens neredzēs, galvenais sienas smuki piekrāsot…
DDD: Precīzs salīdzinājums.
J.B.: Jā. Un tagad, kad tās sienas un jumts sāk brukt un jukt, mēs esam sapratuši, ka jābūvē ir pamati. Tomēr traģiski, ka liela daļa joprojām to nesaprot. Iespējams arī, viena daļa to saprot, bet apzināti iegalvo, ka nevajag neko tādu būvēt, jo īstenībā – kam gan mums vispār šī māja!?
DDD: Jūs runājat [it kā] ļoti godīgi un atklāti, bet kāda būs tieslietu ministra reāla darbība? Šobrīd Krievijas domē tiek aktīvi apspriests jautājums, ka nepieciešams repatriācijas likums, kas atvieglotu viņu tautiešu repatriāciju. Ja jau Saeima 2005. gada deklarācijā ir uzdevusi Ministru kabinetam noslēgt līgumu ar Krieviju par kolonistu repatriāciju, tad, manuprāt, šis būtu ļoti labs sadarbības sākums. Jums kā tieslietu ministram ir lieliska iespēja šo jautājumu iekustināt.
Jānis Bordāns: Šādu jautājumu varētu izvirzīt, un Nacionālā apvienība to varētu apspriest.
DDD: Vai jūs varat apsolīt “DDD” lasītājiem nopietni iesaistīties šī jautājuma atrisināšanā
J.B.: Jā, es iesaistītos.”
Jāizvērtē, kas šajā jomā ir noticis pēdējos 30 gados, kā tas atbilst 18. novembra Latvijas izcīnītāju un Atmodas laiku vīzijām un nacionālas neatkarīgas valsts tiesiskajam valsts statusam, ANO 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijai, 2007. gada 13. septembra Pamatiedzīvotāju tiesību deklarācijai. Godīgi, atklāti jāanalizē un jālabo pieļautās kļūdas pilsonības dāļāšanā, Abrenes atdāvināšanā, viltnieciski noziedzīgo zemes “aizsardzības” likumu pieņemšanā, zemes iztirgošanā personām bez Latvijas pilsonības, uzturēšanās atļauju biznesā, administratīvi teritoriālo reformu bezjēdzībā, latviešu tautas nacionālākās daļas – leģionāru – gļēvā un kaunpilnā noliegšanā.
Padomju okupācijas gados kolonizācijas un rusifikācijas nolūkos iepludināto citautiešu problēmas atrisināšanai 1996. gada 22. augustā 6. Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Tā netika realizēta. Tieši pretēji, pieņemot pamatiedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības apdraudošu Pilsonības likumu, sākās paātrināta bezprecedenta okupācijas varas iepludināto Latvijas valstij un pamatiedzīvotājem nelojālo cittautiešu naturalizācija. Ar 19 169 naturalizētajiem 2005. gadā tā sasniedza kulmināciju – 1 gab. katras darbdienas 6,5 minūtēs, bet rekords tā paša gada novembrī – ar 1 gab. katras darbdienas 2,3 minūtēs. Līdz 2020. gadam pavisam naturalizētas tikušas 147 259 personas.
Kā par pilsonības dāvāšanu pateicās jaunpilsoņi?
2012.gada 18. februārī referendumā “Pret“ krievu valodu kā otro valsts valodu nobalsoja 821 722 (75%) un “Par“ – 273 347 (25%) Latvijas pilsoņi. No 320 650 Latvijas pilsoņiem cittautiešiem, kas piedalījās referendumā, “Pret” nobalsoja (320 650 – 273 347) 47 303 jeb 15%. “Pret” balsojušos var uzskatīt par pamatiedzīvotājiem un Latvijas valstij lojāliem un vajadzīgiem, bet nevar uzskatīt par cittautiešu “vairākumu”, kā tas bieži tiek apgalvots. Turpretī 85% pauda nostāju pret pamatiedzīvotāju – latviešu tautas un nācijas – interesēm. Nav pamata cerēt, ka viņi savu viedokli mainīs.
Nav iebildumu pret tautībām, bet ir iebildumi pret viņu ideoloģijām un mērķiem, ja tie ir pretēji pamatiedzīvotāju un Latvijas valsts ideoloģijai un mērķiem. Šis bija lojalitātes apliecināšanai izšķirošs balsojums un nopietns pretarguments “iekļaušanai” – neadekvāts politiskā altruisma precedents. Apliecinājums parunai: “Baro vilku kā gribi, uz mežu vien skatās.”
Turpmāk vēl…
“DDD” piebilde
Jānis Bordāns, būdams tieslietu ministrs no Nacionālās apvienības, pirms astoņiem gadiem laikrakstam “DDD” sniedza labu interviju. Taču tādējādi viņš arī pierādīja, ka rīkojas saskaņā ar latviešu tautas parunu: “Ar vārdiem Rīgā; ar darbiem aizkrāsnē.” Drīz pēc šīs intervijas publicēšanas viņa vadītā Tieslietu ministrija savos darbos nostājās pret laikraksta “DDD” žurnālistu Aivara Gardas un Līgas Muzikantes tiesībām saņemt morālo kompensāciju par safabricētajām krimināllietām – Jānis Bordāns aizsāka ilgstošo Tieslietu ministrijas tiesāšanos ar “DDD”.
Atgādināsim, ka visas trīs tiesu instances “DDD” žurnālistus attaisnoja politiskajā krimināllietā par “nacionālā naida kurināšanu” – dekolonizācijas jautājuma aktualizēšanu. Tieslietu ministrija saskaņā ar likumu pārstāv valsti, kurai ir pienākums izmaksāt morālo kompensāciju par nepamatotu kriminālvajāšanu. Un valsts šajā gadījumā “DDD” bija apvainojusi, nepamatoti tiesājusi “noziegumos pret cilvēci” – pēc Krimināllikuma 78. panta. Pirmais tieslietu ministrs, pie kura vērsās “DDD” galvenā redaktore Līga Muzikante ar rosinājumu noslēgt mierizlīgumu un netiesāties, bija tieši Jānis Bordāns. Vārdos, acīs skatīdamies, viņš apsolīja, ka morālās kompensācijas izmaksāšanas jautājums tiks atrisināts ārpus tiesas, lai taupītu resursus. Bet nekas nenotika – aicinājums uz izlīgumu nesekoja, bet viņa vadītā Tieslietu ministrija uzsāka aktīvu tiesāšanos, paziņojot, ka konkrētās krimināllietas nekādu morālo kaitējumu nav nodarījušas, tāpēc nekāda kompensācija nepienākas.
Arī turpmākie Jāņa Bordāna kā politiķa darbi deokupācijas un dekolonizācijas atbalstīšanā un problēmas risināšanā nav sekojuši. Gluži pretēji – ar savu klusēšanu viņš ir aktīvi nostājies nozieguma pret cilvēci pusē un veicina latviešu tautas saliedēšanu ar ārējiem ienaidniekiem.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(462) [2020. gada 28. augusts–10. septembris]