Diskusija sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Aivars Garda: Tie, kas stāsta, ka dekolonizācija nav iespējama, ir patiešām nelieši – maitasgabali. Neticiet viņiem! Ja bija iespējama kolonizācija, tad neizbēgami iespējama ir pretēja darbība.
Māris Lapiņš: Tā kareivīgā rakstīšana neko nelīdzēs. Vajag reālu rīcību. Brīžiem sāk likties, ka tas mans aicinājums. Augstākā izglītība, panikā nemēdzu krist, bet runāt gan nemāku, man lēnā domāšana, kā jau līvu izcelsmes latvietim.
Līga Muzikante: Māri, vai nekareivīga rakstīšana līdzēs? Nu, uzrakstiet nekareivīgi par ārējā ienaidnieka padzīšanu – patiešām vēlos redzēt.
Māris Lapiņš: Ticiet man, es bieži aizveru tos Kremļa pasaku klausītājus ar argumentiem, ne tukšu muldēšanu. Ceru, ka viņi arī apdomā realitāti. Tik nelaime ir tāda, ka viņu ir 150 miljoni,visi skatās Putina melus; mēs – nepilns miljons.
Līga Muzikante: Bet kas ir tukša muldēšana?
Māris Lapiņš: Piemēram, bieži lasīts: stulbais krievs, brauc mājās! utt. Kaujas laukā cīnījās mūsu vectēvi, viņi tā varēja teikt. Precīzāk, teikt tā var, bet jēgas nekādas.
Arnis Auziņš: Dzīvot arī nav jēgas, kapā līdzi neko nepaņemt. Šādi pat zemeslode aizies bojā, ja tā postīsim to.
Līga Muzikante: Māri Lapiņ, bet tieši ar šādu runāšanu: “Stulbais kr…, brauc mājās; ja ne – tev rītdien rīkle būs pārgriezta!” azerbaidžāņi un citas Kaukāza tautas atbrīvojās no okupantiem – tie aizlaidās, ka putekļi vien paputēja. Latvietim ir pienākums teikt okupantiem, lai viņi brauc mājās – teikt tā un tik skarbi, lai viņiem aiziet līdz apziņas dzīlēm, ka šeit tiem dzīves nebūs!
Māris Lapiņš: Krievi nesaprot un nesapratīs, ja skaļi bļausim, viņi saprot tikai spēka valodu. Es ar viņiem kopā strādāju. Visādā ziņā saprotos, izņemot politisko nostāju. Ha, es pat uzlīmēju Latvijas karodziņu uz apkakles. Viņi to ciena, pat aliņu uzliek 18.novembrī, kaut turpina gānīt Porošenko un Ukrainu.
Madara Valdmane: Pēc manām domām, Latvijas karodziņa uzlīmēšana uz apkakles nav gluži vajadzīgā spēka valoda.
Līga Muzikante: Māri, liec lietā spēka valodu! Dari kaut ko, nevis māci tikai citus, ka ir jādara!
Māris Lapiņš: Te Tev nepiekrītu. Mēs neesam tādi mērgļi kā viņi.
Aivars Gedroics: Īsta politika nenozīmē darīt iespējamo, bet padarīt par iespējamu to, kas ir nepieciešams…
Gina Viegliņa: Dekolonizācija ir nepieciešama, ja gribam saglabāt savu latviešu nāciju. Citu mēs neko negribam. Visus korumpantus, slepkavas, laupītājus un zagļus ārā no Latvijas uz kremli pie viņu krustēva puķina.
Jānis Ozols: Dekolonizācija IR iespējama. Jautājums – par kādu cenu, te domājot līdzekļus, kuri kā bumerangs var atgriezties pret svešo izdzinējiem. Manuprāt, galvenais šodien ir celt latviešu gara spēku, mazāk patlaban domājot par kareivīgumu un pāridarījuma sāpēm, bet vairot DzĒM izteikto pasaules izpratni, latvisko identitāti un latvisko kultūru… Ja mēs būsim garā stipri, gudri un cēli, okupanti te jutīsies slikti un pazudīs no mūsu zemes, ja vēl prasmīgi to veicināsim, tad īpaši ātri. Jautājums – kam mēs esam gatavi un kā mūsu izaugsmi, kas padarītu mūs pārākus, veicināt?…
Laikraksts “DDD”: Jānis Ozols ir nodzīvojis līdz sirmam vecumam, tomēr joprojām jau kuro gadu, līdzībās runājot, sēž 7. klasītē, toties gudri prāto, spriedelē, pamāca. Jau pirms 100 gadiem sākumā latviešu mazākums (pēc tam pievienojās arī vairākums), tēlaini izsakoties, iestājās augstskolā – tātad nodibināja un Brīvības cīņās izcīnīja savu nacionālo valsti. Diemžēl šobrīd latviešu vairākums ir degradējies. Jānis Ozols domā, ka atrodas 7. klases līmenī, taču patiesība ir gauži nelāga – ārējā ienaidnieka padzīšanas pienākums ir sākumskolas viela. Pat dzīvnieki sargā un padzen ārējos ienaidniekus! Ja latvieši turpinās degradēties, prātojot, ka ir iespējams celt latviešu gara spēku, neizpildot pamatpienākumu – nepadzenot ārējo ienaidnieku –, tad mūsu tauta zaudēs savu valsti. Cilvēks, kurš necīnās par savas Dzimtenes atbrīvošanu no ārējā ienaidnieka, nekā nejēdz arī no Dzīvās Ētikas. Dzīvās Ētikas Mācības pasaules izpratne parāda kareivīguma un svēta sašutuma nepieciešamību pret ārējiem ienaidniekiem, kuri ir ienākuši, savairojušies Latvijas teritorijā un kuri latviešiem ir jāpadzen.
Jānis Ozols: Tad jau “DDD” atliek tikai kūdīt un, ja nav rezultāta, kaunināt tos nožēlojamos latviešus. Bet varbūt kāds no jums var paņemt karogu un rādīt piemēru, izdzenot vismaz 10–15 konkrētus okupantus?
Laikraksts “DDD”: Jāni Ozol, tas ir banāls pamatskolēna jautājums. Atbildi lūgums meklēt pašam – tas ved uz izaugsmi.
Jānis Ozols: Apsaukāties mākat, to redzu.
Laikraksts “DDD”: Nekā personīga, tikai faktu konstatācija.
Jānis Ozols: Turklāt, cik noprotu, konsīlija veidā, jo konkrētais klaviatūras skārējs savu vārdu nav nosaucis.
Liene Apine: Lasot visādu “gudrinieku” prātuļojumus, ka laikraksts “DDD” apsaukājoties, ka jādomā vairāk par garīgumu, nevis kareivīgumu, ka jāstiprina latviskā identitāte un kultūra, gribas iesaukties – ko var tukši muldēt?! Ja ir kauns atzīt, ka ir bailes cīnīties, pakļaut savu dzīvi neērtībām, tad labāk paklusēt, nevis bārstīties ar gudrām frāzēm, patosa pilniem vārdiem par mīlestību pret savu tautu. Šāda “gudrinieku” plātīšanās ar “garīgumu”, “mīlestību” ir radījusi latviešu tautai ļoti bīstamas sekas, jo tauta gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir uz iznīcības sliekšņa. Dzīvās Ētikas Mācībā teikts: “Mana Roka stāv tikai pār stingrajiem. Gļēvums un vieglprātība dzemdē nodevību. Nodevību tiesājam nevis pēc cēloņiem, bet pēc sekām.” (Morijas Dārza Lapas, Aicinājums, 1923. gada 7. janvāris.)
Steidzīte Freiberga: Vairot Dzīvās Ētikas Mācībā izteikto pasaules izpratni nozīmē cīņu – cīņu pašam ar sevi, cīņu par taisnīgumu, cīņu par Patiesību. Bez šīs cīņas nebūs nekādas izpratnes par itin neko. Runājot par ārējā ienaidnieka padzīšanu, latviešiem ir jācīnās ar savu gļēvumu, jo ir jāapzinās elementārā patiesība, ka pēc okupācijas izbeigšanās ir jāpadzen okupanti, ka bez šī taisnīgā procesa mūsu tauta un valsts iznīks, kā jau daudzas citas. Bet tāds kā Jānis Ozols ar savu “gudrību” stimulē latviešos gļēvumu. Nesaprast pašas elementārākas patiesības var vienīgi sākumskolu nepabeigušais. Tik tiešām, nav vairs laika, ir jāņem rokās karogs, un tieši Jums, Ozola kungs, nav ko vīpsnāt, ja gribat apliecināt DzĒM izpratni. Laikraksts “DDD” jau visu laiku iet ar patiesības karogu – mācieties no viņiem, nevis tēlojat aizvainoto.
Jānis Ozols: Es nejūtos aizvainots, es jūtos noskumis. Pa īstam. Es netēloju noskumušo. Arī mana ironija ir skumja.
Līga Muzikante: Noslaucīt asariņu, Jāni Ozol? Pašūpot uz celīša? Noglaudīt galviņu? Kazimirs Džaparovs, nezinādams par Dzīvās Ētikas Mācību, savā intervijā “Bardzība, nevis pakļaušanās!” ir tuvāk tam, ko savā komentārā raksta Steidzīte Freiberga, nekā Jānis Ozols, kurš grib uzbūvēt māju uz sapuvušiem pamatiem. Dekolonizācijas veikšana ir valsts pamatu atjaunošana. To pat pamatskolēnam vajadzētu apjēgt, vai tad ne?
Steidzīte Freiberga: Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Vienkopa” ir rakstīts: “18. Daži sapņo pieplakt pie Skolotāju kājām, bet iet ar Viņiem kaujā neuzdrošinās. Bet tagad tieši ir kauja, un Varam aicināt vienīgi uz kauju. Labuma patiesību izpētes pilni, ar personisko atbildību, Mēs apstiprinām kauju, bet likumīgu.” Arī Laikraksts “DDD”, cik saprotu, tagad runā par šādu kauju.
Un vēl – Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Brālība” rakstīts: “14. [..]Nedrīkst domāt, ka paplašināta apziņa tiek dota bez kaujas. Katrs, kas vēlas kalpot ar Mums, zina, ka arī viņam nāksies izturēt tumsas uzbrukumu. Vārdos visi tam ir gatavi, bet darbos katrs vai gandrīz katrs vēlas pēc iespējas izvairīties. Nedomā viņš, ka katra šāda izvairīšanās ir tikai ceļa pagarināšana.”
Jānis Ozols: Līga Muzikante… Bet rūpējoties par savu ģimeni, tautu, valsti, pirmais kas vajadzīgs taču ir mīlestība pret savējiem. Nevis zākāšanās, kas pēdējā laikā arvien biežāk parādās jūsu rakstos.
Līga Muzikante: Domā, Jāni Ozol, domā! Zākāšanos taisnībā redz tas, kurš pats taisnību nozākā. Taisnību spēj pateikt tas, kuram piemīt taisnīguma izjūta. Taisnīguma izjūta veidojas no daudzu augstāko aspektu apzināšanās sintēzes, no jūtziņas – no turienes dzimst arī izpratne par veicamo darbu prioritāti, konkrētajā gadījumā par ārējo ienaidnieku padzīšanu. Mīlestību taisnīgumā un taisnības teikšanā nesaskata tas, kurš pats nejūt patiesu mīlestību. Patiesu mīlestību nejūt tas, kurš tīksminās pats par savu labsirdību un alkst apkārtējo līdztīksmināšanos. Pārdomas šajā virzienā nes vērtīgus augļus tikai tad, ja tiek atmesta uzpūtība, gļēvums un liekulība gan pret sevi, gan savu tautu.
Par apziņas deboļševizāciju piekrītu – sāc ar sevi, Jāni Ozol, nevis māci citus! Pēc apziņas deboļševizācijas kļūst izprotama arī dekolonizācijas prioritāte un rodas drosme par to iestāties publiski.
Lielākā daļa latviešu savās virtuvēs un ģimenes saietos burkšķ par krievisko vidi Rīgā un visā Latvijā, šausminās par krievu (tā viņi tiek saukti ikdienā) nekaunību, necieņu pret latviešiem, atzīst, ka krievu valoda ir pašpietiekama Latvijā. Vairums latviešu vēlas, lai šī nejēdzība beigtos – lai Latvija būtu brīva no okupācijas sekām, tas ir, no 1940.–1991. gadā iebraukušajiem okupantiem/kolonistiem un viņu pēcnācējiem. Taču publiski par to runāt baidās, jo domā, ka tiks izstumti, atstumti… Tādēļ laikraksts “DDD” cenšas iedrošināt latviešus noticēt saviem spēkiem panākt Latvijas dekolonizāciju un nebaidīties par to brīvi runāt jebkurā vietā un situācijā. Dekolonizācijas veikšana ir valsts pamatu atjaunošana – bez tās mūsu valsts sabruks, bet mūsu tauta degradēsies.
Inārs Švarcs: Manuprāt, jārada apstākļi, lai izskaustu krievu komfortablo stāvokli. Jāsāk ar krievu valodas izskaušanu. TV kanālos aizvien vairāk raidījumu ir šai svešvalodā. Rodas iespaids, ka visi ir vienaldzīgi par valsts valodas lomu.
Steidzīte Freiberga: Par to jau arī “DDD” visu laiku raksta, ka nav jācenšas radīt okupantiem komforts mūsu zemē. Bet mēs jau gribam būt ļoti toleranti pret savas zemes ārējo ienaidnieku, kas būtībā ir stulbi, lai neteiktu – nodevīgi. Atzīstamāka tad jau ir tāds tiešs brīdinājums okupantiem, par kādu savā intervijā runā Aivars Garda: “Piemēram, kāds azerbaidžānis mums stāstīja, ka viņi katrs jau 90. gadu sākumā krievu okupantiem ir teikuši: “Ja tu rīt neaizvāksies, mēs tev pārgriezīsim rīkli!” Un viņi aizvācās, atstājot visas drēbes, mantas, dzīvokļus. Es neprasu jums draudēt okupantam, bet izsaku savas domas, ka labāk ir tā, kā to darīja azerbaidžāņi, nevis tā, kā tagad darām mēs – principā nedarām neko un atdodam savu valsti un zemi svešajiem. Ņemiet vērā, ka Krievija par kolonistu padzīšanu nenosodīja nevienu padomju republiku.”
Diskusija publicēta saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(426) [2019. gada 22. februāris–7. marts]