Guntis Kalme: Brīvība ir jāizcīna – tā nekad nav par brīvu

Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi

 

 

Tautas identitāte ir tautas būtība un griba

 

DDD: Kas ir tautas identitāte? Kāpēc ir svarīgi to saglabāt?

Guntis Kalme: Vārds “identitāte” latviski tiek izteikts ar vārdu “patība”, kas šajā gadījumā raksturo tautas būtību.

Katra tauta ir Dieva gribēta, tā ir lielās skaistās Dieva vitrāžas mazs gabaliņš. Mums jāapzinās, ka mūsu tauta tāpat ir Dieva gribēta un ir nepieciešama Viņa radītajā pasaulē. Katra tauta ir unikāla un īpaši saistīta ar konkrēto vietu, kur tā var uzturēt savu patību, kopjot šīs vietas vienreizīgumu, skaistumu. Tas izpaužas tās nacionālajā kultūrā (valodā, krāsās, mūzikā u.tml.). Nevienu kultūru nevar mehāniski pārcelt uz citu vietu, jo tur tā būs tikai muzejisks eksponāts. Kultūra ir ilgtermiņa jēdziens, un to var organiski attīstīt tikai tās etniskajā dzimtenē. Katrai tautai tās nacionālā identitāte ir ļoti liela bagātība. Piederības apzināšanās savai nācijai ļauj kopt Dieva dotās zemes un gadsimtos veidotās kultūras bagātību. Protams, vajag iepazīt svešas kultūras, bet uz tām varam skatīties tikai no malas, jo pastāv savas identitātes primaritāte attiecībā pret citām identitātēm, citu nāciju kultūrām. Tās varam izprast tikai tad, ja vispirms esam labi sapratuši savējo. Cilvēkam ir iekšējā kultūras un identitātes matrice – un jo tā ir bagātāka, jo labāk spējam izprast citas tautas identitāti, kultūru, vēlmi pēc brīvības.

Ja jautājam, kāda nozīme tautai ir tās identitātei, tas nozīmē, ka vēlamies noskaidrot, kāda ir viņas griba. Vai tauta vēlas un spēj būt brīva, pati grib būt savas rīcības, plānu, vērtību motīvu autore? Vai grib iegūt savu valstiskumu un līdz ar to tapt par nāciju, vai arī tikai mist citas, stiprākas tautas, kas jau tapusi par nāciju, paspārnē? Tas nozīmē jautāt, vai tauta vēlas būt Dieva dotās augstās dāvanas – brīvības un Viņa uzdevumu – cienīga, vai arī izvēlas vergot.

Bībelē ir atrodamas vairākas zīmīgas politiskās teoloģijas paradigmas. Viena no tām ir tieši par brīvības gribu. Pēc Dieva pavēles Mozus izved Vecās derības tautu no verdzības. Sākotnēji tā sajūsmā viņam seko, bet, kad tuksnesī jāsastopas ar grūtībām (pārtikas trūkums, mežonīgu cilšu uzbrukumi utt.), sākas protesti – vai esi atvedis mūs šeit nomirt? Labāk dodamies atpakaļ verdzībā, tur vismaz ir garantēta iztika!

Lūk, jautājums: ko esam ar mieru maksāt par savu brīvību? Varbūt tā ir tikai brīža sajūsma? Vai arī tas patiešām ir skaudrs ideālisms, kas ir ar mieru uzupurēties augstāku mērķu labad? Vai esam spējīgi maksāt brīvības cenu, līdz mugurkaula smadzenēm saprotot, ka brīvība nekad nav par brīvu?

Piederība pie nācijas motivē cilvēku pildīt Dieva pavēlētos pamatuzdevumus – pašam kā brīvam cilvēkam kopt un sargāt viņam uzticēto zemi (1 Mozus 2, 15), garantēt tās uzturēšanu un attīstību ilgtermiņā. Tas ir iespējams tikai, ja tautai pašai ir sava pilna vara savā teritorijā, tas ir, ja tai ir sava valsts. Bez tā zeme top tikai par notērējamu resursu citas nācijas rokās, un cilvēks-vergs ir centrēts vienīgi uz izdzīvošanu vai, ja labāk, – uz uzdzīvošanu, t.i., ērtībām. Ja ērtības ir vienīgās vērtības, tad zeme tiek izpostīta un izsaimniekota un iepriekšējo paaudžu ilgstoši celtais un koptais tiek izšķiests.

 

Homo oeconomicus kļūst par homo devastens

 

Guntis Kalme: Ja cilvēks sāk atteikties no savas nacionālās identitātes vai ļauj sev to izvilt, viņš pārvēršas par mietpilsoni. Akadēmiskajā literatūrā to dēvē par homo oeconomicus – ar ārpus ekonomiskiem faktoriem nedefinējams cilvēks. Bet faktiski viņu interesē paša vēders un maks vien. Un cena par šo homo oeconomicus ir homo devastens – cilvēks postošais. Šādai būtnei ir vienalga, kāda ir cena, par ko tiek nodrošinātas viņa individuālās ērtības.

DDD: Tas nozīmē, ka šāda cilvēka rīcību noteic izpratne “pēc manis kaut vai plūdi”?

G.K.: Jā, tā tas notiek. Kultūras kopšana nav vienas paaudzes pasākums. Lai to darītu, ir jāapgūst iepriekšējo paaudžu kultūras mantojums. Pretēji ir ar subkultūrām, kas ir vienas dienas, dažu gadu vai gadu desmitu, vienas paaudzes pasākums. Tas visbiežāk pamatojas cilvēku subjektīvajās patikās, iegribās, vēlmēs, pašizpausmēs, narcismā u.tml.

Morālā nozīmē nacionālā identitāte ir tautas pašcieņas jautājums, kas cilvēkam dod lepnumu par piederību savai nācijai. Kādreiz par nacionālo piederību runājām no sasniegumu viedokļa, lepojoties ar saviem panākumiem. Tagad diemžēl ir aizvien mazāk tā, ar ko lepoties, bet paliek piederības apziņa. Ja cilvēks nekam nepieder, viņš kļūst par minēto homo oeconomicus – mietpilsoni. Un tā nav nekāda dzīves gudrība, nekāds dzīves filozofijas sasniegums, bet gan sev Dieva uzticētās dzīves un tās virsuzdevuma degradēšana.

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filozofs, sociologs un psihologs Ērihs Fromms (Fromm, 1900–1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām.

 

Neatkarību atguvām, bet ienaidniekus nepadzinām

 

DDD: Ja tautai, kā teicāt, nav ārēji redzamu sasniegumu pasaules mērogā, ar ko lepoties, tad galvenais uzdevums ir kopt savu raksturu, izstādāt ko tādu, kas tautu padara par nāciju?

Guntis Kalme: Tautai, izkopjot cēlas rakstura īpašības, jākļūst par nāciju. Nācija ir tauta, kas ir izcīnījusi savu valstiskumu. Gribu uzsvērt – izcīnījusi, jo brīvība nekad nav par brīvu. Kādiem ir jāsaspringst, jāriskē ar sevi, jāziedojas, lai viņējie un viņu pēcnācēji dzīvotu brīvā zemē, paši būdami noteicēji par sevi.

DDD: Atslēgas vārds ir “izcīnījusi”. Ja 1919.–1920. gados latvieši patiešām izcīnīja savu valsti, tad kā ir ar deviņdesmito gadu sākumu, Atmodu? Latvieši dziedāja, bet vai cīnījās? Ja brīvība būtu izcīnīta, tad okupācijas sekas, ar kurām šodien vēl saskaramies, būtu likvidētas vai vismaz minimizētas, ārējais ienaidnieks būtu padzīts no Latvijas. Nekas tāds diemžēl nenotika.

G.K.: Jā, nenotika tas, kam īstenībā pēc vēsturiskās un nacionālās pašcieņas loģikas vajadzēja notikt. 1919.–1920. gads latviešiem prasīja asinis – bija reāls karš, un mēs uzvarējām, protams, ar sabiedroto palīdzību. Bet, ja nebūtu mūsu pašu gribas cīnīties, tad neviens no malas nenāktu karot par latviešu valsti. Deviņdesmito gadu sākumā asinis bija ļoti maz, paldies Dievam, bet…

DDD: … bet ārējais ienaidnieks netika padzīts.

G.K.: Jā.

DDD: Ja būtu varējuši to padzīt bez asins izliešanas – būtu bijis ļoti labi.

G.U.: Neapšaubāmi, bija Krievijas interese šeit saglabāt spiediena sviras, kā to liecina 1992. gada t.s. Sergeja Karaganova doktrīna: “Jāpaveic viss iespējamais, lai krieviski runājošos iedzīvotājus reģionos atstātu. [..] Mums vajag atstāt ietekmes sviras tālejošai perspektīvai.”[1]

Baidos, ka savu lomu nospēlēja arī mūsu politiskās pieredzes trūkums un nekompetence. Arī tā laika kompartijas funkcionāru iefiltrēšanās un ietekme uz mūsu valsts pamatu veidošanu. 1994. gada 30. aprīlī parakstītā Līguma par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā sastāvdaļa ir Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību[2]. Līgums mums bija ļoti neizdevīgs, lai neteiktu vairāk. Latvijā tai laikā bija 22 320 Krievijas militārie pensionāri, kā arī okupācijas režīma mērķtiecīgi iepludinātie 902 000 migranti[3]. Rezultātā Latvijā nu ir divkopienu sabiedrība, kuru intereses, vērtības un kultūra ir atšķirīgas, valstij būtiskos jautājumos pat pretējas.

 

Jaunās paaudzes karš Latvijā

 

DDD: Latvija nav divkopienu valsts, jo latvieši nav kopiena, bet absolūti lielākā daļa krievvalodīgo iedzīvotāju ir okupācijas laikā iebraukušie okupanti un kolonisti un viņu pēcteči, tātad – ārējie ienaidnieki. Kādēļ neatkarību atguvām, bet ārējos ienaidniekus nepadzinām?

Guntis Kalme: Mums bija pietiekoši spēka (garīgais mantojums no strēlniekiem, leģionāriem, partizāniem, nevardarbīgās pretošanās – reliģiskās un politiskās – dalībniekiem) neatkarību atkarot, bet pietrūka gudrības un drosmes cīņu politiski pareizi pabeigt. Trešās Atmodas pirmo vilni – helsinkiešus – ātri noslaucīja čekisti, pēc tam nāca ideālisti, kurus pie malas nobīdīja bijušie kopā ar korumpantiem.

DDD: Viņi, tā saucamie “bijušie” padomju nomenklatūristi, izmantoja situāciju, nogaidīja, līdz latvieši zaudēs modrību.

G.K.: Nebūsim naivi, viņu ietekmes aģenti joprojām darbojas. Ģeopolitiski esam robeža starp Rietumiem un Austrumiem. Kaimiņvalsts impēriskā agresīvā politika ir manāma ar neapbruņotu aci. Ar to ir nopietni jārēķinās. Taču tas nenozīmē piekāpšanos, bet gluži otrādi – situācijas izpratni un mūsu pozīciju stiprināšanu, jo mūsu nācijai Dieva dotais uzdevums ir kopt un sargāt mūsu Dzimteni. Izpratne šajā gadījumā nozīmē apzināties, ka tas, kas parasti ir ārpus militārdarbības, piemēram, kultūra, Krievijas gadījumā diemžēl ir jau tapis par politiskas ietekmes instrumentu.

Tāds dokuments kā “Krievijas Federācijas politikas pamatvirzieni starptautiskās kultūras un humanitāro jautājumu sadarbības jomā” vēsta: “Attīstot kultūras sakarus ar Baltijas valstīm, jāņem vērā krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību ievērošanas problemātika.”[4] Mūsu analītiķi to definē kā: “Krievijas kultūras izplatīšanas primārais mērķis ir radīt pievilcību, bet tās nolūks ir pārliecināt mērķa valstis darboties Krievijas interesēs”.[5] Tāpēc netīksmināsimies par krievisko kultūru, jo šobrīd tā, izmantojot mūsu politisko naivitāti, diemžēl tiek izmantota slēptai Krievijas ietekmes paplašināšanai.

DDD: Man jums jāpiekrīt. Daudzus latviešus šī situācija mulsina – viņi nespēj aptvert, ka kultūru var izmantot kā ieroci. Kad mudinām nerunāt krieviski, jo tā Latvijā ir okupantu valoda, pat no ļoti nacionāliem cilvēkiem dzirdam aizrādījumu, ka valoda jau nav vainīga, ka pret to nevajag vērsties, ka ir labi zināt krievu valodu.

G.K.: Tā ir neizpratne par hibrīdkara jeb Jaunās paaudzes kara būtību. Visticamāk, ka plašā sabiedrība neizprot to valsts amatpersonu nolaidības vai kūtruma dēļ. Piemēram, ja Lietuvas iedzīvotājiem ir izdalīta rokasgrāmata, ko darīt X stundā, mums no tā nekā nav. Kad sākās diskusijas, tad amatpersonas raustīja plecus, kura instance to izdos – VUGD vai kāda cita.

DDD: Bailes izpaudās smieklīgā panikā un neloģiskos argumentos, ka sabiedrībai par to nav jādomā, ka mums ir armija, ka nevajag gatavoties karam. Tiek jaukti jēdzieni par tautas pienākumu aizstāvēt savas nacionālās intereses un noziedzīgu vardarbību…

 

Cilvēks kļūst par migrējošu darbaspēku

 

DDD: Manuprāt, ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē mērķtiecīgi tiek kropļota patiesa nacionālisma izpratne. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

Guntis Kalme: Ja cilvēkam tiek atņemta jebkāda viņa identitātes daļa, viņš kļūst vieglāk manipulējams. Piemēram, iestāstot, ka tas ir novecojis, arhaisks jēdziens. Tomēr Eiropā nācijas jau ir modušās un aktīvi cīnās par savas identitātes un kultūras aizstāvēšanu. Spilgtākais piemērs – kustība pret Eiropas islamizāciju (PEGIDA, Patriotische Europäer gegen die Islamisierung des Abendlandes), kas tika izveidota Vācijā, bet tagad aktīvi darbojas jau lielā daļā Eiropas valstu. Tādēļ uzskatīt nacionālās idejas par novecojušām nav nekāda pamata. Katalonijas centieni pēc neatkarības ir pēdējais piemērs tam.

DDD: Nāk prātā bijušās Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas paziņojums, ka Bībelē teiktais, ka homoseksuālisms ir smags grēks, ir novecojis uzskats.

G.K.: Ir lietas, kas nenoveco, jo iezīmē cilvēku sugas pastāvēšanas bioloģiskos un citus pamatnosacījumus. Šādu destruktīvu domāšanu uztur arī nacionālisma ideoloģijas pretpols – globālisms. Globālisms padara cilvēku vienaldzīgu pret viņa pamatvērtībām, tai skaitā zemi, – vai nu atsvešina cilvēku no savas dzimtenes, vai arī pamudina to pamest. Līdz ar to zūd cilvēka piederības apziņa savai zemei, un viņš vairs to nekopj. Tā top par neaizsargātu, viegli pieejamu laupījumu – ekspluatējamu, izsūcamu un izpostāmu resursu ārzemju “investoriem”.

Otrkārt, zūd sociālā atbildība un solidaritāte starp sabiedrības grupām, kas agrāk bija vienojošs faktors. Cilvēki kļūst par migrējošu darbaspēku. Kā Eiropas Savienības augstākā vērtība tiek sludināta darbaspēka brīva migrācija, nevis nacionālas valsts vērtības. Līdz ar to jautājums par piederību savai zemei, tās kopšanu, kas ir paaudžu lieta, vairs nav svarīgs un aktuāls. Te nonākam pie jautājuma par galēji kreisā liberālisma ideoloģijas destruktīvo dabu.

DDD: Liberālismā personas individuālā brīvība ir vissvarīgākā, neaizskaramākā vērtība, taču tieši neoliberālisma aizstāvji vēršas pret nacionālismu un cilvēku vēlmi piederēt kādai tautai. Vai indivīda un tautas brīvība ir nesavienojamas lietas?

G.U.: Liberālisms 20. gadsimta beigās un šī gadsimteņa sākumā diemžēl ir tapis par brīvību patvaļai. Šādi izprasta brīvība ir kļuvusi par elku. Esam liecinieki faktiski slēpta savtīguma, egoisma leģitimēšanai un triumfam. Bet egoisms izslēdz spēju pašuzupurēties augstāku vērtību vārdā. Egoistiem pieminekļus neceļ.

 

No politkorektuma uz homo devastens

 

Guntis Kalme: Viens no instrumentiem, kurš tiek izmantots liberālisma dominantes uzturēšanai, ir politkorektums, kas, vienkāršajā valodā runājot, ir izdabāšana valdošajam viedoklim (pēc būtības – cenzūra liberālisma vārdā). Galējā formā tam raksturīgs veselā saprāta zudums.

Ieklausīsimies šajā atziņā: “Politkorektums pieprasa cilvēkam pārstāt ticēt saviem sajūtu orgāniem, savai dzīves pieredzei, vēsturiskiem faktiem, senču gudrībai un izsviest visu šo empīrisko bagāžu mēslainē. Tā liek pretī šai paaudžu pieredzei (par kuru maksāta milzu cena) kailu, ne ar ko nepamatotu mācību par abstraktu visu un visā vienlīdzību. Kaut arī šī mācība vestu pie acīmredzamas slinkuma un truluma uzvaras pār darbu un talantu. Kaut arī tā vestu pie intelektuālā (un pēc tam arī jebkura) progresa apstāšanās. Kaut arī acīmredzamas būtu tās sekas kā nacionālās un jebkuras citas (pat seksuālās) identitātes zudums. Kā vēža audzējs neapstājas, kamēr nav aprijis visu organismu, kurā tas pastāv, un līdz ar to iznīcinājis savu paša pastāvēšanas nosacījumu, tā arī politkorektums klaigājoši un bezkaunīgi liks cilvēka uzvedību savu murgu Prokrusta gultā līdz brīdim, kamēr neiznīcinās pašu cilvēku sabiedrību, kas to radījusi.”[1]

Tādējādi globālisms ar ekstrēmo liberālismu faktiski ir cilvēka atbrīvošana no vissvarīgākajām viņa identitātes sastāvdaļām. Patiesībā notiek cilvēka dehumanizēšana. Tiek veidots viegli manipulējamais cilvēka-mietpilsoņa, patērētāja tips. Ilgtermiņā tas ir iepriekš minētais homo devastens – cilvēks postošais, sevi un savas apkārtnes, vides, kultūras un savas dzimtenes noliedzējs, parazīts.

DDD: Ultraliberālisma domāšanā brīvība ir patvaļa, bet tā ved uz cilvēka degradāciju, jo viss tiek pakārtots indivīda zemākajām vēlmēm. Īsteni brīvs cilvēks būs arī īstens brīvības cīnītājs.

G.K.: Tieši tā.

DDD: Patiesa brīvība ir sava zemākā egoisma ierobežošana, pārvarēšana, ļaujot izpausties augtākajām vērtībām, kurās ietilpst arī nacionālisms, pašaizliedzība, spēja uzupurēties un vispārības labums.

G.K.: Brīvība nav brīvība paša egoismam, patvaļai. Brīvība nav savtīguma kults, kuru aizstāv, maskējoties aiz runas brīvības un citām demokrātiskām brīvībām. Rietumu civilizācija, pateicoties šādai ideoloģijai, diemžēl ir sevi degradējusi. Skotu vēsturnieks un jurists Aleksandrs Titlers (Alexander Fraser Tytler, 1747–1813) saka – tauta no verdzības tiecas uz garīgu ticību, no garīgas ticības uz lielu drosmi, no lielas drosmes uz brīvību, no brīvības uz pārpilnību, no pārpilnības uz savtīgumu, no savtīguma uz pašapmierinātību, no pašapmierinātības uz vienaldzību, no vienaldzības uz izlaidību, no izlaidības uz verdzību.[2] Pārdomāsim, kurā vietā šajā ciklā šobrīd esam mēs paši.

DDD: Manuprāt, ultraliberāļi apzināti jauc brīvības un egoisma jēdzienus, skaidrojot tos katru reizi atšķirīgi. Kad nacionāli domājoši cilvēki protestē pret bēgļu uzņemšanu, liberāļi to sauc par egoismu. Vai tiešām pretošanās tā saucamo bēgļu masveida ienākšanai ir nehumāna, egoistiska nostāja?

G.K.: Šādi absurdi pārmetumi ir, mazākais, pārpratums, ja ne kas krietni vairāk. Doma par bēgļu (lielākoties faktiski ekonomisko migrantu) izmitināšanu pa visu Eiropu (zemēs ar atšķirīgu klimatu, reliģiju, kultūru, sociālo sistēmu) liek apšaubīt šīs idejas saprātīgumu vai patiesos mērķus. Pirmkārt, pašu bēgļu (migrantu) interesēs būtu viņus izmitināt blakus zemēs, dot tiem pagaidu patvērumu tajās valstīs, kas ir daudz tuvākas ģeogrāfiski un līdzīgākas klimata, reliģijas, kultūras un valodas ziņā, piemēram, arābu zemēs, kur bēgļi spētu iejusties vienkāršāk. No turienes viņiem vieglāk būtu arī atgriezties savās zemēs. Viņi muktu nevis 10 tūkstošus kilometru, bet uz dažu simtu kilometru attālo blakus valsti, kurā ANO varētu izveidot bēgļu uzturēšanas nometnes. ANO karaspēks pa to laiku noregulētu militāro situāciju viņu mājās. Diemžēl nekas tāds nez kāpēc nenotiek.

DDD: Turklāt bēg spēcīgi vīrieši – tie, kas varētu un kuru pienākums būtu atrisināt konfliktu savā zemē.

G.K.: Jā, ap 80 procentiem no šiem it kā bēgļiem ir jauni, spēcīgi vīrieši mobilizācijas vecumā. Drošības dienesti jau konstatējuši (fotogrāfijas pieejamas internetā), ka savās dzimtenēs tie ir redzami specvienību formas tērpos. Komentāri lieki.

 

Ļaut viņiem atgriezties senču dzimtenē!

 

Guntis Kalme: Šai situācijai atbilstoši būtu, ja starptautiskā sabiedrība iejauktos vietējos konfliktos, kas izraisa migrāciju, tos novēršot ar diplomātiskiem, politiskiem, ekonomiskiem, militāriem līdzekļiem. Resursi un pieredze ir uzkrāta jau gadu desmitos. Daudz pareizāk ir sniegt palīdzību kara skartajiem relatīvi netālu no kara vietas, nevis pieļaut, ka migrējot viņi apdraud paši sevi, savus bērnus un zemes, kurās ieceļo. Savulaik bija pat iecere latviešu uzņēmējiem būvēt mājiņas bēgļu nometnēs u.tml. Diemžēl šāda loģiska domāšana nez kādēļ tiek saukta par egoismu, nežēlību, nehumānu attieksmi pret bēgļiem. Tas liek domāt, ka aiz šiem absurdajiem apgalvojumiem ir kas cits – faktiski tā ir liela mēroga cilvēku kontrabanda. Tie, kas nodrošina maršrutus, instrukcijas, sagādā lielas piepūšamās gumijas laivas ar piekaramajiem motoriem – tas nav nejauši. Tā ir atstrādāta sistēma. Ir jau aprēķināts, ka vienam cilvēkam no Āfrikas vidienes vai dienvidiem šādi nokļūt līdz Eiropai maksā aptuveni 10‒15 tūkstoši dolāru. Kurš no mums var kaut ko tādu atļauties?

DDD: Un kurš kaut ko tādu varēja atļauties Otrā pasaules kara laikā, kad bēga no komunistu terora?

G.K.: Mūsu gadījumā tie patiešām bija bēgļi no komunistiskā okupācijas režīma zvērīgajām briesmām, kuras piedzīvojām Baigajā 1940.‒1941. gadā. Latviešu leģionāru nopelns ir tas, ka viņi aizkavēja okupācijas karaspēku, ļaujot tūkstošiem latviešu bēgļu nonākt Rietumos.

Viens no ticamākiem faktoriem, kas tiek minēts kā šodienas migrācijas iemesls, ir Vācijas demogrāfiskā situācija. Tās sabiedrība strauji noveco, dzimstības līmenis zems, tādēļ vajadzīgs darbaspēka pieplūdums. Ja tā, tad nav ņemts vērā, ka šīs civilizācijas cilvēkiem nav tāda pati izpratne par darba vērtību kā eiropiešiem. Jau esošā pieredze rāda, ka viņi nav tie, kas vairumā čakli strādās Vācijas vai citas zemes ekonomikas labā.

Kā par šo jautājumu vēsta profesors Leons Taivāns: “85% no Somijā dzīvojošiem somāliešiem nestrādā un pārtiek no pabalstiem.”[3] Jau redzams – viņi ir milzu slogs sociālajiem budžetiem, drauds nacionālai drošībai, un vidējā, ne vairs ilgtermiņā drauds Rietumeiropas civilizācijai kopumā.

DDD: Mūsdienu Trojas zirgs?

G.K.: Jā, ja viņi, kuru vidū daudzi ir karavīri, pamet briesmās savu dzimteni, ģimenes, sievas, bērnus un ierodas Eiropā, tad kā tas ietekmēs Eiropas civilizāciju kopumā? Vai briesmu gadījumā viņi kā jau šo zemju pilsoņi gribēs aizsargāt savu jauno dzimteni? Nemānīsim sevi. Turklāt liela daļa to migrantu, kas ierodas Latvijā, zina krievu valodu – viņi šeit ierodas caur Krieviju. Tātad viņi tiek izmantoti kā demogrāfiskais ierocis.

DDD: Mums jau ir ļoti liela piektā kolonna ‒ un visticamāk arī tie, kas tagad ierodas, militāra konflikta gadījumā uz krieviem nešaus.

G.K.: Islāma teroristi Eiropā ierodas kā bēgļi, un tas jāuztver ļoti nopietni. Statistika vēsta – kopš 2001. gada 11. septembra pasaulē jau veikti 31 947 nāvējoši terorakti[4].

DDD: Liberāļi jums atbildētu, ka ne jau visi ir teroristi un izvarotāji – tādu ir mazākā daļa.

G.K.: Ko tāds liberālis sacīs, ja kāds no tiem izvaros viņa sievu vai meitu?

DDD: Turklāt “bēgļu” uzņemšanas atbalstītāji jeb velkomisti jau nedomā atbraucējus izmitināt savās mājās, uzturēt par saviem līdzekļiem – viņi grib šos svešos uzgrūst tautai. Kāpēc viņi neuzņem “bēgļus” pie sevis?

G.K.: Labs jautājums, uz kuru vēl neesam dzirdējuši godīgu un izsmeļošu atbildi.

 

Nemānīsim sevi – ir jāceļ trauksme!

 

DDD: Mēs dzirdam apvainojumus, ka esam nehumāni egoisti, kuri negrib palīdzēt nelaimē nonākušiem cilvēkiem…

Guntis Kalme: Nē – gluži otrādi, tieši mēs esam humāni. Pirmkārt, arī Svētie Raksti saka: ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību (1 Tim 7, 8), tātad vispirms mums jārūpējas par savējiem. Palīdzēt kara bēgļiem – jā. Bet ne veidā, kas viņus pazemo. Ja pieļaujam, ka viņi bēg prom no savām mājām un vairs neatgriežas, tad kur un kādā stāvoklī paliek viņu Dieva dotā dzimtene? Tad mēs pieļaujam, ka viņi paši sev atņem savu dzimteni!

DDD: Tad principā to pašu varam attiecināt uz Krievijas piekto kolonnu jeb ārējo ienaidnieku Latvijas teritorijā, sakot, ka viņiem ir jābrauc mājās. Īstenībā tas ir mūsu mīlestības izpausmes rādītājs, jo gribam, lai šie cilvēki dzīvotu pilnasinīgu Dieva akceptētu dzīvi.

G.K.: Atcerēsimies, ka Vladimirs Putins jau vairākkārt viņus ir aicinājis atpakaļ.

DDD: Jā, un atkal aicinās.

G.K.: Mums nevajag viņiem liegt šo iespēju atgriezties mājās. Tieši otrādi, mūsu politiķiem vajag Krievijai atgādināt – lūk, jūsu pašu prezidenta aicinājums, paklausiet tam!

DDD: Vai Ukrainā notikušais ir izmainījis latviešu izpratni par to, kādus draudus īstenībā rada piektā kolonna jeb ārējais ienaidnieks?

Guntis Kalme: Lielākajai daļai ‒ diemžēl nē.

Pirmkārt, mums joprojām ir vāja nacionālā apziņa, kas ir gana grauta komunistu okupācijas laikā. Bet vēlākai korumpētai elitei arī nacionālismu nevajadzēja, jo tas ir bīstams viņu parazitējošai labklājībai. Otrkārt, Krievijas informatīvā kara sekas. Treškārt, faktiskā “divkopienu sabiedrība”, kuras krieviskās daļas agresīvā grupa cenšas visdažādākajos veidos veikt rusifikāciju. Lielveikalos reklāmas skan krieviski. Kliedzošs bija LTV-1 sižets, kurā tika intervēti tikko pilsonību ieguvušie sveštautieši – viņi visi pēc dažiem teikumiem latviešu valodā pārgāja uz krievu valodu! Gandrīz vai par negatīvu normu Rīgā ir kļuvuši uzraksti kirilicā.

Izpratne par draudu nozīmīgumu dziļumu rodas tikai tad, kad pret to sāk cīnīties. Cilvēks par cīnītāju kļūst tikai tad, kad darbos stājas pretim sevis pastāvēšanas draudiem.

DDD: Kauns skatīties, kā politiķi “dižojas” ar lēmumu 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas uzsākt vidusskolās apmācību TIKAI latviešu valodā.

G.K.: Jau cik gadus tas tiek solīts, beidzot taču to izdariet! Cik ilgi no budžeta maksāsim tiem, kuri grauj mūsu valsti? Tā taču ir pašnāvība.

DDD: Pašnāvība, idiotisms – visu idiotismu apkopojums jeb ideosinhrāzija.

G.K.: Esam stipri iezāģējuši zarā, uz kura sēžam.

Interneta troļļi, žurnālisti – modernie zaldāti

 

DDD: Jūs esat uzrakstījis lielisku grāmatu “Latviešu karotprasme”, kas pierāda latviešu karotājgēnu. Turklāt nevis iekarotāja, bet taisnīga karotāja.   

Guntis Kalme: Aizstāvja.

DDD: Jā, aizstāvja gēnu. Bet kur tas ir tagad? Dzirdam, ka karavīri, zemessargi ir gatavi X stundai, bet nesaprot, ka tā stunda jau izstiepusies gados.

G.K.: Ar Krimas 2014. gada okupāciju militārajā jomā ir ienācis jauns karošanas veids, kurā militāri konvenciāls uzbrukums ir tikai piektais posms no astoņiem. Pēc Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadītāja Jāņa Bērziņa domām, mēs esam ceturtajā.

Pirmajos posmos notiek mērķa valsts nacionālās apziņas graušana, politiķu iebiedēšana un uzpirkšana, organizēti vai hipertrofēti koruptīvie skandāli u.tml., lai rezultātā mazinātu tautas uzticību valdībai. Pēc vecās karošanas paradigmas, kas darbojās Otrā pasaules, Korejas, Vjetnamas un Aukstā kara laikā, būtiskākā ir militāri konvenciālā cīņa. Tieši šim karošanas veidam pēc inerces pārsvarā tiek gatavoti Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze. Bet tas vairs neder informatīvā kara apstākļos. Ko interneta trollim var izdarīt ar triecienšauteni vai prettanku granātmetēju?

DDD: Bet tas, manuprāt, ir tuvredzīgi.

G.K.: Krievijas armijā vienā maiņā ir 3000 cilvēku liels informatīvais karaspēks – profesionāli hakeri, žurnālisti u.tml.

DDD: Tātad ikvienam latvietim vajadzētu būt apbruņotam ar spēju atšķirt savējo no ienaidnieka, blefu no patiesības? Es neredzu, ka mūsu valsts vadītāji vismaz censtos kaut kādā mērā mūsu tautu apbruņot ar šādām spējām. Bet tieši pretēji – mums visu laiku skandina, ka viss ir kārtībā, ka ārējais ienaidnieks ir savējie…

G.K.: Tik ļoti ļauni arī nav. Pēdējā laikā esmu lasījis Aizsardzības ministrijas vadošo amatpersonu intervijas, kur jau runā par vērtību apziņu, vērtību aizstāvēšanu.

DDD: Par kādām vērtībām ir runa?

G.K.: NBS Kapelānu dienests tās ir iestrādājis NBS karavīru vērtību un standartu aprakstā, kas tagad tiek izvērsti pasniegts Nacionālās aizsardzības akadēmijas militārās ētikas kursā. Liela spararata iekustināšana vienmēr ir laikietilpīgs un lēns process.

Notikumi Ukrainā varēja aizsākt (bet diemžēl aizsāka tikai daļēji) draudīgās situācijas apjēgsmi arī latviešu vidū un attiecīgi veicināt strauju nacionālās pašapziņas izaugsmi, jo hibrīdkarā vispirms tiek grauta pretinieka sabiedrība, nācijas griba pretoties. Kad pamatvērtības ir degradētas, tad mērķa valsti var paņemt visai vienkārši. Krima ir labs piemērs. Atcerēsimies, ka informatīvais karš pret to tika vērsts jau kopš 2004. gada.

 

Vērtības tiek izšķaidītas

 

DDD: Acīmredzamība ir traģiska – latvieši savā zemē zaudē pozīciju pēc pozīcijas. Patiesībā situācija kopš okupācijas laika nav mainījusies. Es teiktu, ka esam pat bīstamākos apstākļos, jo vairums latviešu domā, ka pārkrievošanas briesmas vairs nedraud. Komunistu režīma laikos latvieši skaidrāk apzinājās, ka ir okupēti.

Guntis Kalme: Robeža vairs nav tik skaidra, jo vērtībšķirtne ir kreisā liberālisma, globālisma un Krievijas informatīvā kara un propagandas nojaukta. Tas ir viens no hibrīdkara paņēmieniem – sajaukt prātus, lai cilvēki nesaprastu, kuri ir draugi, kuri pretinieki. Vērtības tiek izšķaidītas. Piemēram, nav skaidrs, kas tad tie zaļie cilvēciņi ir. Nekādu uzšuvju viņiem nav.

Ja pretinieks ir skaidri redzams, skaidri izšķirams, tā ir zināma lieta. Pēkšņi tā vairs nenotiek, nekas nenoris pēc zināmajiem kara scenārijiem. Tas nozīmē, ka Krievija nepieder pie Eiropas, pie tās militārās kultūras un civilizācijas, kuras pamatā ir Taisnā kara mācība, kas nāk no baznīctēva Augustīna (354–430). Tā paredz, ka cīņa notiek tikai starp kombatantiem, kuriem ir skaidras atšķirības zīmes, viņi atklāti nēsā ieroci, ir savas valdības oficiāli pārstāvji, viņiem ir komandieri, militārā jurisdikcija, pie kuras var vērsties, u.tml. Nekā no tā Krimā, Doņeckā un Luhanskā neredz. Krievija tīšuprāt no tā atkāpjas. Kādā videoklipā V. Putins saka: “Mēs karavīrus nenostādīsim civiliedzīvotāju priekšā, bet aiz tiem, un tad paskatīsimies, kā ukraiņu karavīri šaus uz sievietēm un bērniem.” Cilvēku vairogs Rietumeiropas militārajā kultūrā un civilizācijā ir pilnīgi neiedomājama lieta. Tas parāda, ka Krievija apzināti sevi nostāda ārpus Rietumu civilizācijas.

 

Morāle – tā ir tautas kultūra

 

DDD: Cilvēkiem ikdienā jāsastopas ar dažādiem mēģinājumiem graut normālu attīstību garantējošo vērtību sistēmu. Ne tikai nacionālā pašapziņa, bet arī dzimuma piederība vairs nav vērtība. Nedabiskas homoseksuālās attiecības tiek pasludinātas par normu. Daudzas valstis ir atļāvušas pat homoseksuāļu “laulības”. Kā jūs to vērtējat?

Guntis Kalme: Morāle arī pieder pie tautas kultūras. Ja tā tiek kropļota, tas ir tautas kultūras, tās identitātes degradācija. Homoseksuālisma kustība ir politiski lobēta. Tā lieto trīs soļu taktiku: pirmais, pieņemiet mūs, esam tikai mazākums – piecietiet, cilvēktiesības u.tml. Otrais – mēs esam tādi paši kā jūs. Trešais – esam sabiedrības elite. Un šis ir trumpis V. Putina rokās. Krievijā Eiropa tiek apsaukāta par izvirtušu gejropu. Homoseksuālisma propaganda Eiropā ir gards kumoss Krievijai un islamam, jo nu viņi var uzstāties kā tradicionālo vērtību aizstāvji.

DDD: Homoseksuālisma uzplaukumu pieļauj ultraliberālās valdības, kas neklausās tautas gribā – Francijā miljoniem cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret homoseksuāļu “laulībām”, bet valdība viņus neņēma vērā.

G.K.: Tūkstoši iziet demonstrēt pret Merkeles velkomismu – un nekas netiek ņemts vērā. Tātad runāt par patiesu demokrātiju vairs nevar. Kad kāda no labējām partijām tiek ievēlēta parlamentā, tā tiek gānīta par populismu. Bet vienkāršā tauta tikai cīnās par savu izdzīvošanu. Atcerēsimies, Vecās Derības pravietis Hozeja saka: “Viņi ēdīs, bet nebūs paēduši. Viņi nodosies miesas kārībām, bet nevairosies, jo viņi atteikušies no Tā Kunga un necienī Viņu.” (Hoz 4:10). Ja Dieva iedibinātie civilizācijas pastāvēšanas pamatlikumi netiek ievēroti, tauta vairs netiek Viņa svētīta, un tad pastāv risks, ka tā tiek citu – agresīvu tautu – nostumta no vēstures skatuves.

Satversmes preambulā ir rakstītas mūsu vērtības – kristīgās vērtības un latviskā dzīvesziņa. Nevienā no tām nekā nav par jūsu minēto homoseksuālismu – jautājiet jebkuras konfesijas kristietim, folkloristam, dievturim.

DDD: Ka tikai ar Satversmes preambulu atkal nav tā, kā ar Deklarāciju par Latvijas okupāciju – tā ir atvilktnē.

G.K.: Ņemiet no atvilktnes ārā! Tāpēc jau ir politiķi, lai esošos likumus darbinātu un veidotu tādus, kas ļauj tautai attīstīties un uzplaukt.

 

Atdzimt cīņas garā!

 

DDD: Ko darīt, lai mūsu tauta izdzīvotu un spētu arī attīstīties?

Guntis Kalme: Jākopj un jāattīsta savas nācijas pamatvērtības, aktīvi, maksimāli intensīvi, kamēr nav par vēlu. Patriotismam un nacionālismam jātop par ikdienas daļu, nevis kampaņu starp 11. un 18. novembri. Un arī šis svētku laiks ar katru gadu tiek padarīts aizvien bālāks un klusāks. Tādēļ ļoti svarīgi, lai mēs vismaz katrs pats, kaut vai piespraužot sarkanbaltsarkano lentīti, redzami apliecinātu, ka tie ir mūsu svētki, ka mēs esam piederīgi savai nācijai un lepni par to.

DDD: Domāju, ka cilvēks aizmirst, ka vispār viņš piedzimst, lai cīnītos, pirmkārt, ar sevi, ar savu zemāko “es”.

G.K.: Visa cilvēka dzīve ir cīņa pret jebkuru destrukciju Dieva radītajā skaistajā un brīnišķīgajā pasaulē, sākot, bet ne beidzot, ar sevi!“Kopt” Bībelē minētajā uzdevumā nozīmē kultivēt Dieva mīlestībā mums sniegtās materiālās, dvēseliskās, garīgās vērtības visās to izpausmes jomās; “sargāt” – nozīmē gādāt, ka ļauni spēki tās mums neizviļ, neapmāna, nesajauc prātus, neapgāna mūsu vērtības. Tas nozīmē arī prast un gribēt tās aizstāvēt.

DDD: Ir dziesma – “dziedādami, spēlēdami no kariņa mājās nāk”, nevis “dziedādams, spēlēdams no kariņa izvairos.”

G.K.: Un “Līvu” dziesmu vidū ir tā ar vārdiem: “Mūsu dziesmas ir vairogi seni, / Ja mēs tās par pagalvjiem liksim, / Ne sapnī, ne mūžos neaizmigsim.

Mums, latviešiem, ir cīņas dziesmas – kara dainas, strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu dziesmas. Tajās ir cīņas gars.  Mūsu nelaime ir tā, ka savas nācijas mīlestību, pašaizliedzību, godu mūsu vecvecāku paaudze vēl spēja sniegt tālāk, bet nākamā paaudze šo patriotisko, nacionālo pacēlumu tālāk vairs nodot nespēja. Kamēr vieni ar dziesmām uz barikādēm, tikmēr citi steidzās prihvatizēt it kā nevienam nepiederošo. Pēc ekonomiskās varas ieguves nākamā rindā bija politiskā vara.

DDD: Tāpēc ir vajadzīgi idejiskie cilvēki, kas šo ideju atgādina, attīsta to un aicina cīņā par tās īstenošanu?

G.K.: Jā, pamats visam ir ideja – vērtība. Tas parāda, ka cilvēks ir kas vairāk par vēderu un kabatu. Cilvēks – latvietis – ir Dieva līdzstrādnieks Viņa cēlo nodomu, mums sniegtās latviskās identitātes īstenošanā visplašākajā veidā – latviskas Latvijas izkopšanā un attīstībā.

DDD: Paldies par sarunu!

 

Intervēja Liene Apine


[1] Кох Альфред, Предисловие к русскому изданию/ Саррацин Тило, Германия: самоликвидация (М: Рид Групп, 2012), 7. (Kohs – bijušais Krievijas vicepremjers).

[2] http://commonsensegovernment.com/the-tytler-cycle-revisited/

[3] http://www.la.lv/civilizacijas-mirst-ka-pasnavnieces/

[4] www.pi-news.org https://www.thereligionofpeace.com/

[1] S.A. Karaganovs, Eiropas Institūta direktora vietnieks, Diplomatičeskij Vestņik (Diplomātijas Vēstnesis), Nr. 21-22, 1992. gada 15.–30. novembris.

[2] 2. p. teikts, ka militārie pensionāri “saglabā tiesības netraucēti dzīvot Latvijas Republikas teritorijā, ja viņas to vēlas”; 4. p.: “Latvijas Puse garantē militāriem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem dzīvojamo platību lietošanu valsts un resoru dzīvojamā fonda mājās, kā arī apstiprina viņiem esošās īpašuma tiesības, tajā skaitā īpašuma tiesības uz dzīvojamām mājām, dzīvokļiem .. vasarnīcām ..”; 5. p.: “Militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kuriem nav dzīvojamās platības vai kuru dzīvokļa apstākļus nepieciešams uzlabot, tiek nodrošināti ar labiekārtotu dzīvojamo platību tādā pat kārtībā kā citi Latvijas Republikas iedzīvotāji”. Latvijas Vēstnesis, 1994.10.12. Nr. 144.

[3] Prof. H. Stroda dati.

[4] “Krievijas Federācijas politikas pamatvirzieni starptautiskās kultūras un humanitāro jautājumu sadarbības jomā”, http://www.mid.ru/bdomp/ns-osndoc.nsf/e2f289bea62097 f9c325787a0034c255/fd3aa5ccb0c5f96b442579ec004ec849!OpenDocument., 17.

[5] G. Pelnens (ed.), The “Humanitarian Dimension” of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine, and the Baltic States, (Riga: CEEPS, 2010), 322.

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.21(395), Nr.22(396) un Nr.23(397) (2017. gada 8.–21. decembris)


« Atpakaļ