Vilciens

Leonards Inkins

 

Es neko neesmu izgudrojis vai izdomājis. Es neesmu izgudrojis valodu, kurā rakstu, neesmu izdomājis alfabētu. Un arī nevienu dārzeņu šķirni es neesmu radījis.

Es no citu radītā veidoju kādu kompozīciju. Tādu, kā uzskatu par nepieciešamu, pareizu un kas atbilst manam lietu izpratnes līmenim. Es runāju un rakstu par to, ko zinu. Bet gadījumos, kad neesmu pārliecināts, saku, ka tā varētu būt, vai – manuprāt, ir tā…

Dažādas runas un aicinājumus par tautas, partiju, sabiedrisko organizāciju vienotību, nepieciešamību apvienoties klausos, lasu un dzirdu jau kopš astoņdesmito gadu beigām. Runu, rakstu un aicinājumu, kā arī apgalvojumu un skaidrojumu, cik tas mums ir nepieciešams, ir daudz ‒ un dažreiz kāds arī ar kādu apvienojas vai noslēdz īslaicīgas vienošanās par kopdarbību kāda mērķa sasniegšanai. Piemēram, lai iegūtu vairāk balsu vēlēšanās. Bet apvienošanās notiek reti, un vēl retāk šīs apvienošanās rezultāts ir ilgāks par gadu.

Ir diezgan daudz laulību, kurās divi apvienojas, ‒ un to sauc par ģimeni. Viņiem pat izsniedz atbilstošu dokumentu, ka tie ir apvienojušies vienā ģimenē, viņi sola un pat zvēr Dieva priekšā, ka turpmāk būs kopā un rīkosies tā, lai otram ir labāk. Bet tikpat bieži, cik vienojas, sola un zvēr, cilvēki solījumus un zvērestus lauž, un sākas viss no gala. Atkal meklē, ar ko apvienoties, solīt un zvērēt… Gadās, ka viņš un viņa šķiras, lai turpmāko dzīvi pavadītu neapgrūtinātā brīvībā, un valsts ar likumiem to veicina un palīdz. Būt vientuļai mātei finansiāli ir pat izdevīgāk nekā būt ģimenē…

Līdz šim rakstīto un apgalvoto Ā. Hitlers ir ļoti trāpīgi raksturojis un definējis. Precīzi necitēšu, jo tik labi viņa rakstīto nepārzinu, bet tas skanēja aptuveni tā ‒ ja apvienos septiņus klibos, rezultātā pat viens sprinteris nesanāks. Būs tikai septiņu klibo apvienība.

Zinām taču, ka klibot var ne tikai ar kāju vai roku. Arī ar galvu, sirdi un prātu var klibot! Un mēs klibojam katrs pa savam. Tad kāpēc jāaicina klibot kopā, ja no tā sprinteri nerodas? Kam tas ir vajadzīgs? Uzdrošinos apgalvot, ka bieži no tā iegūst tieši mūsu pretinieki, jo reāla apvienošanās jau nekad nenotiek. Vienmēr tā ir tikai apvienošānās šķietamība, kur iekšējās pretrunas un interešu konflikti paliek. Ar laiku šī iekšājā spriedze pieaug, līdz izjūk pati apvienošanās rezultātā veidotā kopība. Pat laulībā, Svētie Raksti saka, sievai ir jāklausa vīrs un jābūt tā palīdzei. Katrā uzņēmumā ir vadītājs. Un arī valstī ir vadītājs. Arī ģimenē ir līdzīgi. Lai kas tāds funkcionētu, ir vajadzīga vadība un ir vajadzīgi izpildītāji. Visi nevar būt vadītāji, un visi nevar būt izpildītāji. Ja ir pārprastā demokrātija, kur visi sevi uzskata par priekšniekiem, tad katrs dara, ko iedomājas ‒ un kopīgi veidotais nodibinājums izjūk, pat nesācis darboties. Nav iespējama normāla kuģošana, ja uz klāja ir divi vai vairāki kapteiņi.

Iztēlosimies līdzību. Kādā stacijā uz vairākiem peroniem stāv vairāki vilcieni. Katrs no tiem ir kāda partija, apvienība vai savienība. Un katra vilciena vadītājs aicina citos vilcienos sēdošos nākt un braukt viņa vilcienā. To viņš sauc par apvienošanos. Apvienošanās rezultātā visi šajā vilcienā sakāpušie, protams, brauks turp, uz kurieni dosies vilciens. Tikai ‒ vai visus apmierinās vilciena vadītāja rīcība, izraudzītais braukšanas maršruts un taktika iecerētā galamērķa sasniegšanai? Kāds to aptvers agrāk un kāds vēlāk. Kādus tas apmierinās, citiem agrāk vai vēlāk radīsies iebildumi un pretenzijas. Un tad sāksies stopkrāna raustīšana, ar vēlmi izkāpt un pat dezertēšana – lēkšana ārā no braucošā vilciena.

Manuprāt, prātīgāk būtu vilcienu vadītājiem vai katra vilciena pasažieriem sanākt stacijas uzgaidāmajā telpā vai stacijas laukumā un vienoties, uz kurieni braukt. Vienoties par gala staciju, tas ir, par mērķi, kāpēc jābrauc. Un katrs, iekāpis savā vilcienā, pa viņam pieņemamo maršrutu turp arī dotos un, sasnieguši mērķi, tas ir, gala staciju, tur izkāptu.

Ja kādam no vilcieniem ceļā rakstos tehniska vai cita kļūme, pārējie tomēr galamērķi sasniegtu, bet, ja visi sakāps vienā vilcienā, var izrādīties, ka kāds brauciena laikā būs nepareizi pārslēdzis sliežu pārmijas un Eiropas demokrātijas virzienā braucošais vilciens var nonākt Maskavā…

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(394) (2017. gada 27. oktobris–9. novembris)


« Atpakaļ