Anna Kuzņecova, Žurnālistikas maģistre
Masu mediju laikmetā informācijas telpa, kurā mēs dzīvojam, kļūst ar katru dienu aizvien plašāka. Masu saziņas iespējas ir pārvērtušās par PR (sabiedriskā tēla – tulk.piez.) tehnologu, politisko konsultantu (t.s. polittehnologu), PR menedžeru, runu rakstītāju (angļu val. – speechwriters) instrumentiem, ar kuriem ietekmēt sabiedrības uzvedību, talkā ņemot visdažādākos psiholoģiskos trikus.
Bet, vai visa informācija cilvēkam derēs? Varbūt mediji speciāli rada mums informētības un jebkuras informācijas pieejamības šķietamību, atstājot patiesību un faktus “aiz kadra”? Kāpēc cilvēki visu, par ko viņiem stāsta no zilajiem ekrāniem, pieņem kā pienācīgu? Kā ukraiņi atļāva Krimai “aizpeldēt” uz Krieviju? Kāpēc ukraiņos ir pamodies patriotisms tikai pēc 26 valsts neatkarības gadiem?
Atbilde ir acīmredzama – mēs esam kļuvuši par lieciniekiem tādas parādības iedarbībai, kuru sauc par “klusēšanas spirāli”. Tas ir viens no piespiedu “mutes aizvēršanas” paņēmieniem, kuru bieži izmanto polittehnologi.
“Klusēšanas spirāle” (angļu val. – the spiral of silence) ir parādība, kad indivīds maina savus uzskatus aiz bailēm no izolētības vai palikt mazākumā, jo viņš domā citādi nekā vairākums sabiedrības. Bailes šeit kalpo par spirāles griešanās sākuma punktu, kas ar katru jaunu loku paplašina savu diametru, iedarbojoties uz vairākuma viedokli. “Klusēšanas spirāli” mīl iegriezt valstu pirmās amatpersonas, lai palielinātu savus reitingus vēlētāju apziņās. Reti var sastapt cilvēku, kurš, satiekoties ar prezidentu, pasacīs “rūgto patiesību” vai izteiks politiķim savus iebildumus. Kā likums, pat žurnālisti atrodas “klusēšanas spirāles” efekta iedarbībā, jo uz politiskajiem mītiņiem un konferencēm ierodas “pārbaudīti” speciālisti, kas ar ticību un pārliecību “kalpo” saviem darba devējiem.
Viens no spilgtākajiem “klusēšanas spirāles” piemēriem ir 2014. gada referendums Krimā – kad vietējie iedzīvotāji vienā mirklī sāka atbalstīt ideju par pussalas pievienošanu Krievijas Federācijai. Protams, daļa Krimas iedzīvotāju bija gatavi iegūt Krievijas pilsonību arī bez referenduma, bet tā bija tikai nenozīmīga iedzīvotāju daļa. Bet, lūk, pateicoties teicami īstenotajai mediju kampaņai, radās iespaids, ka visi, bez izņēmuma, vēlas šādas kardinālas pārmaiņas.
Ir grūti nemainīt savu viedokli, kad žurnālisti vienā balsī “konstatē faktu”, ka sarīkot referendumu un pāriet Krievijas sastāvā ir vislabākais dzīves scenārijs Krimas iedzīvotājiem. Jo Kijevā pie varas ir nākuši nacionālisti, un Ukrainas krievvalodīgo iedzīvotāju intereses tiks nežēlīgi apspiestas. Ja atradās indivīdi, kas saprata, ka tā ir tikai manipulācija, tad bažās tikt izolētiem no sabiedrības, viņi klusēja un radīja vairākuma atbalsta šķietamību. Tādējādi “klusēšanas spirāli” var uzskatīt par parādību, kas veicina patieso uzskatu, kādi pastāv sabiedrībā, slēpšanu.
Mūsu “sociālā āda”
Vācu sabiedriskās domas pētniece Elizabete Noele-Neimane (Elisabeth Noelle-Neumann), balstoties uz sociālo psihologu, tādu kā R. K. Mērtons, K. Hovlands, P. Lācarsfelds, veikumu, savā darbā “Klusēšanas spirāle. Sabiedrības viedoklis – mūsu sociālā āda” (“The Spiral of Silence. Public opinion – our social skin”) rakstīja, ka masu komunikācijas līdzekļi var manipulēt ar sabiedrisko viedokli tamdēļ, ka vārds tiek atvēlēts mazākumam vairākuma vietā. Tā patiesībā arī ir “klusēšanas spirāles” iemiesošana. Saskaņā ar viņas hipotēzi, cilvēks, kurš sevi sajūt kā mazākumu, vairāk klusē un neizsaka savu viedoklī, līdz ar to it kā pievienojoties vairākumam.
Atzīmēsim, ka gluži katrs atrodas šīs manipulatīvās tehnoloģijas varā un ir palīdzējis tai “augt”, nemaz nenojaušot to. Atsauksim atmiņā komunistiskās propagandas darbu PSRS laikos. Detalizēti izkoriģētu informāciju skandināja valsts pirmās amatpersonas, partijas organizācijas simulēja apspriedes – bet tādēļ, ka bija liegta jebkāda iespēja brīvi izteikt savu viedokli, visi partijas lēmumi tika atbalstīti vienbalsīgi. Nesenā padomju vēsturē pastāvēja pat aforisms, kas brīnišķīgi raksturo norādītās teorijas darbību: “Pie mums sanāksmē katrs atsevišķi ir “pret”, bet visi kopā – “par”.”
“Klusēšanas spirāles” ietekmē atradās arī Amerikas iedzīvotāji pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tolaik amerikāņi baidījās atbalstīt kustību par melnādaino pilsoniskajām tiesībām ASV. Baidoties no sabiedrības nicinājuma, “baltie” neatbalstīja “melnos”, kas noveda pie rasu diskriminācijas problēmas. Šādas uzvedības pamatā slēpjas baiļu faktors – tikt izolētam, palikt vientuļam. Tas ir, vieni izsaka savu viedokli, bet citi tā vietā, lai cīnītos par savu nostāju, sastingst, un tas noved pie viena uzskata uzkundzēšanās – ko vairākums uzskata par pareizu. Un otrādi – tie, kas sevi identificē ar vairākumu, izsaka savas domas, nebaidoties no sabiedrības nosodījuma. Tādā veidā viņi šķiet spēcīgāki par pārējiem – par tiem, kas patur savu viedokli pie sevis.
Angļu laikrakstos tika ziņots par klusuma koncertu, kuru reiz sniedza kāds nepopulārs pianists. Pateicoties reklāmai, biļetes uz koncertu tika izpārdotas pilnībā. Maestro nosēdās pie klavierēm un sāka spēlēt, bet, tā kā visas stīgas bija noņemtas, neatskanēja ne skaņa. Cilvēki, nesaprotot, kas notiek, sāka cits uz citu skatīties. Katrs gaidīja, ko darīs blakussēdētājs, un rezultātā visa auditorija sēdēja, elpu aizturējusi. Pēc divām kapa klusuma stundām koncerts beidzās. Muzikantu toreiz pavadīja ar aplausiem. Nākošajā dienā klusuma virtuozs izstāstīja šo gadījumu televīzijā un noslēgumā atzinās: “Es gribēju paskatīties, cik tālu sniedzas cilvēku muļķība: tā ir bezgalīga.”
Svarīgas sastāvdaļas, kas ļauj šai parādībai strādāt, ir plašsaziņas līdzekļu darbība un cilvēka apkārtējā vide. Tieši masu informācijas līdzekļi veido viedokli, kas dominē sabiedrības apziņā, bet indivīda apkārtne palīdz iepazīt grupas viedokli. Dortmundes plašsaziņas līdzekļu speciālists Horsts Potkers (Horst Pöttker) “klusēšanas spirāli” sauc pat par mūsu sociālo ādu.
PR speciālistiem, tēlu veidotājiem (imidžmeikeriem) cilvēks var kalpot par labu indikatoru tiem viedokļiem, kas mīt viņa apkārtnē. Viņi arī saprot, ja indivīds neizpauž savus uzskatus par atsevišķiem jautājumiem, tad līdzīgi visticamāk rīkosies arī viņa tuvākie apkārtējie cilvēki. Šāda sociālā nostāja sabiedrībā tikai veicina preses nozīmīgumu un “klusēšanas spirāles” darbības diapazona pieaugumu.
Viktors Šeinovs savā darbā “Cilvēka slepenā vadīšana: Manipulēšanas psiholoģija” (“Hidden Management of the Person: Manipulation Psychology”) raksta, ka psiholoģiskais fenomens, kas grupas dalībniekam liek būt atkarīgam no kopīgā viedokļa, nav nekas cits kā konformisms.
Viena no filozofijas enciklopēdijām sniedz mums šī jēdziena šādu skaidrojumu: “Konformisms (no latīņu val. confonnis – līdzīgs, atbilstošs) – indivīda nekritiska pastāvošās lietu kārtības uztvere, atteikšanās izstrādāt personisku nostāju, pasīva sekošana dominējošajam domāšanas stilam un uzvedības veidam, kopīgiem sociāliem vai grupu standartiem un stereotipiem.” Vēl piebildīsim, ka konformisms izpaužas kā izmaiņas uzvedībā un nostādnēs pret agrāk neatbalstītu vairākuma pozīciju. Tādējādi cilvēks gluži vienkārši ignorē savu viedokli, mērķus un intereses.
Šo domu apstiprina Blēza Paskāla pārliecība par to, ka pār cilvēkiem valda sabiedriskais viedoklis. Ir jāsakopo daudz vīrišķības, lai būtu drosme izteikt viedokli pirmajam.
Kā darbojas “klusēšanas spirāle”
Raksturojot “klusēšanas spirāles” fenomenu, sabiedriskās domas pētniece E. Noele-Neimane stāsta, kā tā darbības paņēmieni ietekmē vēlētāju uzvedību.
Pirmais paņēmiens ir pazīstams kā “pēdējās minūtes izrāviens” (“the last minute swing”) – tā ir situācija, kurā cilvēki, atrodoties sabiedriskās domas ietekmē, pēdējā minūtē maina savu viedokli par labu tai vai citai partijai. Dažām partijām pēdējā brīdī izdodas rekrutēt (savervēt) jaunus piekritējus.
Otro “klusēšanas spirāles” darbības paņēmienu E. Noele-Neimane sauc par “viena pajūga efektu”. Tā ir situācija, kad vēlētājs mēģina sevi izstādīt par līdera atbalstītāju pat tajā gadījumā, ja atbalsta citu politiķi. To mēdz saukt arī par “veiksmes efektu”. Lieta tā, ka cilvēku vēlēšanās kolektīvi atbalstīt politisko līderi, sajust sevi kā vienu veselu ar viņu, sekot sociālajām vēlmēm, tikai veicina politiķa vērtējuma kāpumu vēlētāju vidū.
Galvenā “klusēšanas spirāles” sastāvdaļa nav nekas cits kā sabiedrības viedoklis, kurš viegli pakļaujas ietekmei. Tas ir sabiedrības apziņas stāvoklis, kas atspoguļo noteiktu kolektīvo nostāju kādā jautājumā un attēlo sociālās intereses.
Angļu rakstnieks S. Batlers ir teicis: “Sabiedrība pērk savus viedokļus tieši tāpat kā pērk pienu, jo tas ir lētāk nekā turēt pašam savu govi. Tikai šeit piens galvenokārt sastāv no ūdens”.
“Klusēšanas spirāles” iekustināšanas platforma
Cilvēku viedoklis tiek veidots, balstoties uz apkārtējās vides novērojumiem un tās signāliem par noteiktu notikumu, faktu, uzskatu un plašsaziņas līdzekļu, kuros izpaužas abpusēji apstiprinoši signāli, atbalstīšanu vai neatbalstīšanu.
Noele-Neimane raksta: “Savstarpējo iedarbību, kas izraisa izmaiņas sabiedrības viedoklī, var iztēloties tieši kā “klusēšanas spirāli”, kura tiek iekustināta situācijā, kad indivīdi, baidoties nokļūt izolācijā, novēro savu apkārtni, smalki piefiksē dilstošos, plašumā ejošos un spēkā pieaugošos viedokļus.” Pats “klusēšanas spirāles” jēdziens sevī ietver nokrāsas jēgu kustībai, kas paplašinās, izplatās un noslēdzas vai nu ar tēmas aizvēršanu, kad neviens vairs nerunā par to un viss ir izlemts, vai arī padarot to par tabu.
Pastāv arī citi pavadošie faktori, kas palīdz iekustināt “klusēšanas spirāli”. Izrādās, ka vīrieši vairāk nekā sievietes ir gatavi apspriest neviennozīmīgu tēmu; jaunie – ātrāk par vecajiem; augstāko sabiedrības slāņu pārstāvji – ātrāk par zemāko slāņu pārstāvjiem. Ņemot to vērā, E. Noele-Neimane formulē šādu likumu: “Frakcijai, kas prot savā pusē piesaistīt vairāk jauniešu un cilvēku ar augstāku izglītības līmeni, jau no paša sākuma ir lielākas izredzes uzvarēt.”
Kā piemērs “klusēšanas spirāles” izpausmei var kalpot iepriekš minētais referendums Krimā, pēdējās KF prezidenta Vladimira Putina vēlēšanas, ilgstošais eiforijas periods pēc Cieņas revolūcijas Ukrainā un daudzi citi.
Viens no svarīgākajiem apziņas manipulēšanas noteikumiem vēsta, ka veiksme ir atkarīga no tā, cik daudz adresātu ir izdevies izolēt no apkārtējās ietekmes. Par ideālu situāciju tam varētu kalpot totāla iedarbība – pilnīgs alternatīvu, nekontrolētu informācijas avotu un uzskatu trūkums (kā Padomju Savienības laikos). Manipulēšana nav savienojama ar dialogu un sabiedriskajām debatēm. Tāpēc pārkārtošanās PSRS efektivitātes ziņā kļuva par bezprecedenta situāciju, kad tika palaista “klusēšanas spirāles” programma – visi masu informācijas līdzekļi atradās viena centra rokās un pakļāvās vienotai programmai, kuru turpina praktizēt mūsdienu Krievijā.
Piemēram, Krievijas un Ukrainas mediji atšķirīgi atspoguļoja notikumus Kijevā, Neatkarības Maidanā 2014. gadā. Krievijas plašsaziņas līdzekļi savos rakstos un sižetos izmantoja leksiku ar negatīvu pieskaņu: “banda”, “likuma pārkāpēji”, “teroristi”, “valsts apvērsums”, “bruņoti cilvēki sagrābuši Kijevas pilsētas administrāciju”. Tajā pašā laikā Ukrainas plašsaziņas līdzekļi izmantoja pilnīgi pretēju leksiku: “revolūcija”, “cieņas revolūcija”, “miermīlīgi mītiņotāji ir izveidojuši štābu Kijevas pilsētas administratīvajā ēkā”. Analogu situāciju mēs vērojam, kad Krievijas ziņu žurnālisti atspoguļo jaunumus par situāciju Donbasā. “Labā sektora kaujinieki”, “banda soda Donbasa krievu iedzīvotājus”, “jaunā Ukrainas valdība ir nosūtījusi uz Donbasu soda vienību”, bet “zemessargi ir vienkārši spiesti aizstāvēt savu teritoriju”. Tādējādi plašsaziņas līdzekļi rada iespaidu, ka, piekrītot viņu nostājai, indivīds pievienojas vairākumam, un tas iekustina “klusēšanas spirāli”. Kurš krievs, katru dienu uztverot šādu informāciju, nenoticēs, ka Ukrainā pie varas ir nākuši kaujinieki. Kanālu un cilvēku, kuri cenšas objektīvi atspoguļot notikumus (gan no Ukrainas, gan no Krievijas puses) ir maz, un tos vienkārši ir gandrīz neiespējami sadzirdēt.
Ukrainā pastāv daudz piemēru, kad “klusēšanas spirāles” atvars ir aprijis cilvēku viedokļus, pārvēršot tos par bezpersonisku pelēko masu, un pacēlis patriotisma vilni (pēc Eiromaidana 2014. gadā), kas sāka kristies tikai pēc pāris gadiem. Tā saucamā patriotiskā “klusēšanas spirāle”, kurā iekļuva liela daļa iedzīvotāju, arī tie, kas baidījās kļūt par “separātistiem” vai “prokrieviski noskaņotajiem” sabiedrības acīs. Jo katra kritika, kas adresēta valsts valdībai, tiek vērtēta kā pretukrainiska pozīcija.
Izņemot presi, “klusēšanas spirāli” var iekustināt arī sociālajos tīklos. Soctīklu izpēte ir pierādījusi, ka daudzi cilvēki baidās izteikt savu personisko viedokli, lai nepieļautu bezjēdzīgus strīdus, vajāšanu un agresijas izpausmes no svešu cilvēku puses. Tas padara sabiedrību par bezpersonisku masu, bet “leļļu raustītāju” viedokli – par vairākuma viedokli.
Amerikāņu centra “Pew Research Center” izpētes rezultāti ir pierādījuši šo viedokli. Par aptaujas tēmu kļuva Snoudens un ASV nacionālās drošības aģentūras globālā izsekošana. Aptauja parādīja, ka 44 procenti amerikāņu uzskata, ka “novērošana” nodara kaitējumu pilsoņiem, bet 49 procenti domā, ka tas nāk sabiedrībai par labu. 86 procenti aptaujāto piekrīt apspriest tēmu, neizmantojot “gadžetus” (elektroniskās viedierīces), un tikai 42 procenti ASV iedzīvotāju ir gatavi par to ievietot ierakstu sociālajos tīklos. Tādējādi cilvēki neuzskata medijus par platformu, kur izteikt savu personisko viedokli. Pētījumi arī pierādīja, ka cilvēki divas reizes biežāk pievienojas čatam, ja jūt, ka viņu draugi sociālajos tīklos domā līdzīgi. Bet, ja virtuālie draugi neatbalsta respondentu viedokli, tad viņi divas reizes retāk dalās ar savu viedokli.
Tas pierāda, ka “klusēšanas spirāles” darbību var novērot ne tikai politiskajos pasākumos, bet arī, kā varētu likties, it kā nevainīgajos sociālajos tīklos. Tāpēc sava personiskā viedokļa izteikšana lielākajai daļai cilvēku ir kļuvusi bīstama. Mūsdienu sabiedrībā tas veicina “padomju virtuves revolūcijas” attīstību, kur indivīds izteica savu viedokli tikai domubiedru kompānijā. PR jomas speciālisti aktīvi izmanto “klusēšanas spirāles” metodi, lai veidotu sabiedrības viedokli politisko scenāriju īstenošanas laikā, kad rodas “asa” vai problemātiska tēma. Piemēram, Krimas aneksija, terorakti, karš, ekonomiskās problēmas. Tamdēļ cilvēkiem tiek radīti visi nepieciešamie apstākļi, lai vēlētāju viedoklis veidoties uz jau sabiedrībā izveidoto ideju pamatiem.
Cilvēku vēlēšanās sajust sevi kā vienu veselumu, sekot sociālām vēlmēm, veicina “spirāles” kustības paātrināšanos. Pretoties “nežēlīgajam virpulim” spēj tikai viens – nebaidīšanās izteikt savu viedokli un nepakļaušanās bara instinktam. Prakse pierāda, ka, padodoties šāda veida mentālajiem trikiem, indivīds ne tikai pārstāj būt personība, bet atņem sev balstiesības, dzīvīgas izvēles tiesības. Pastāv likumsakarība, ka nobriedušas personības nepadodas sociālās izolētības bailēm un spēj izteikt savu viedokli, neatskatoties uz sabiedrisko. Tieši šie cilvēki virza progresu un stimulē globālās pārmaiņas. Bet otra cilvēces daļa garantē stabilitāti un noturīgumu sabiedrībā.
Veikli manipulējot ar faktiem un dažādiem runas trikiem, polittehnologi un PR speciālisti, ņemot talkā plašsaziņas līdzekļu iespējas, uztiepj mums noteiktu pārliecību. Ja mēs spēsim šīs tehnoloģijas atpazīt un izstudēt, tad, iespējams, mums izdosies pretoties tām un aizsargāties no ielaušanās cilvēka zemapziņā, kas ļaus veikt patstāvīgu izvēli un izveidot demokrātisku sabiedrību.
Tulkoja Vita Ņikitina
Avots: http://labipt.com/spiral-of-silence-or-the-media-shut-us-mouth/
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(379) un Nr.6(380) (2017. gada 24. marts–6. aprīlis)