Šogad 16. martā atzīmējam latviešu tautas gara cīnītājas Aspazijas 150. dzimšanas dienu. Godinot dzejnieces devumu, publicējam daļu no viņas darba “Prologs”, kurš sarakstīts 1893. gada 25. novembrī kā veltījums Rīgas Latviešu biedrības 25. gadadienai. Šī darba izvēle nav nejauša – “Prologā” Aspazija ir atainojusi Visaugstākā aicinājumu latviešu tautai un Latvijai, kurš skan joprojām!
PROLOGS
Aspazija
Ģ ē n i j s
Jau visās malu malās ceļas
Man pulkiem ziedu altāru,
Mans vārds kā jūras bangas veļas,
Tam seko tūkstoš atbalsu –
Un tomēr – es ar dzelžu roku,
Ar šķēpiem karot nenāku,
Es necilāju zibens loku,
Es valstis drupās negāžu.
Ar asinīm, ar postu, karu
Es neceļu sev valdību,
Es nīstu varmācības garu,
Es vergus, vergus negribu!
Jo manas gaitas visspēcība
Ne ķēdes kaļ, bet sarausta,
Un manas balss visvarenība
Par zobenu ir asāka. –
Mans vārds jau laika straumes loka
Un klinšu kalnus zemē grauj, –
Ar uzvaru iet mana roka
Un visas saites pušu rauj.
Es nāku atklāt pagājību,
Un nemaldīgs es – tiesnesis,
Es sludinu jums nākamību
Kā pravietis un regonis.
Kā bargs un varens soģis nāku
Un spriežu nāves spriedumu, –
Bet ar kā māte mīlēt māku
Un sāpes, brūces dziedinu.
Kur tautas pestīšanu gaida,
Mans spēks tām slogus nostu veļ,
No mana viena paša smaida
Iz drupām paradīzes zeļ…
Es nāku it kā viegla vēsma,
Kas druvas ziedus kustina,
Kā rīta rasas velgā dzēsma,
Kas zemes krūti spirdzina.
Lai savu liesmu dvašu lietu
Es sirdī pat visaukstākā,
Ikkatram nāku gādāt vietu
Es savā plašā svētnīcā:
Uz viņu noved simtas ejas,
Tā stiepjas pasauls platumā,
Pār mākoņiem tās torņi slejas
Tur – nebeidzamā dzidrumā.
Še gaismas staros, liesmās tērpies
Es sēžu savā godībā,
Viscauri purpurā es vērpies
No dailes rokām izaustā.
Šurp sanākat no malu malām
Jūs, tautas, gaismu meklējot,
Lai mana balss līdz pasauls galam
Skan, visus kopā aicinot:
Iz mežonības bieziem tvaikiem,
Iz vergu laiku tumsības,
Uz jauniem spirgtiem gaismas laikiem
Lai jūsu acis atdarās.
Ar tu no manim aicināta,
Tu, pērkoņmeita diženā,
Kas tu starp citām izredzēta,
Es tevi saucu, L a t v i j a!
Jau sen es mātes mīlestībā
Uz tevi acis uzmetu
Un jauku mērķu sacensībā
Ar citām tautām biedroju.
Tev celties augšā! – Miegu nīdēt,
Sāc darbu vingriem locekļiem!
Un jaunā spožā gaismā spīdēt,
Liec pīšļos gāzties veidoliem!
L a t v i j a
Kas gan šī nedzirdētā skaņa,
Kas manas ausis aizskāra
Un it kā saldu jūtu maņa
Man prātus, sirdi kustina?
Un, rau, tur viņa būte cēlā,
Vai tā ir kāda dievība?
Kas tērpta it kā uguns kvēlā
Un atspīd staru spožumā?
Ģ ē n i j s
Nāc šurp pie manām krūtīm glausties,
Jau ilgi tevi meklēju,
Beidz pagājības sērās gausties,
Sāc baudīt jaunu laimību.
Tu man starp citām izredzēta,
Tev nebūs pazust vairumā,
Tu līdzi tiksi ierakstīta
Man nemirstības grāmatā.
L a t v i j a
Gan tavas svētās liesmas jūtu,
Kas manim sirdī iededza,
Bet, lai tev izredzēta būtu,
Ak, vai gan esmu cienīga?
Zem grūta vergu sloga liekti
Šie citkārt staltie kamieši,
No goda krēsla zemē triekti,
Guļ pīšļos mani svētumi. –
Lai gan še nogurusi tvīkstu
Zem dienas spaidiem, karstuma,
Bet acis pacelt neuzdrīkstu
Uz tava svētā mājokļa!
Ģ ē n i j s
Nāc vien, tu manim mīļa esi,
Tu, pērkoņmeita diženā,
Tu dievu nozīmi vēl nesi
Pat dziļākajā zemumā:
Jo daile tevi zeltojusi
Kā pērli savā vaiņagā
Un pati Laima veltojusi
Tev pūru debess krāšņumā:
No laumu rokām darināta
Tev varavīksnas jostiņa,
Kā ieva baltiem ziediem klāta
Tu tikumības vaiņagā.
Ar savām jūtām, dziļi svētām,
Tu dievu meitām līdzīga,
Nāc līdz ar manām izredzētām
Un sēdies Līgas krēsliņā.
L a t v i j a
Ak, nu es tiešām atkal jūtu,
Ka mani spēki vairojas,
It kā kad spārnu nesta kļūtu,
Mans prāts pār zemi paceļas, –
Ai, teic – vai atkal pumpurīši
No jauna dzīves kokam plauks?
Vai atkal līgos pakalnīši
Un gavilējot smaržos lauks?l
Vai dievi tur no debess mājām
Pie manim atkal zemē nāks?
Vai, samīdami apakš kājām,
Tie manus ienaidniekus māks?
Ģ ē n i j s
Ai, nē, ne dievi ciemodamies
Pie zemes bērniem šurpu nāks,
Ne tie priekš tevis cīnīdamies
Ar tumsoņiem vairs karu sāks.
Bet tomēr, tas man tevim jāteic,
Tie ceļu turp tev atstāja,
Tik pašai tevim augšup jāsteidz,
Ka topi viņiem līdzīga.
Jo dievi paši tevim joza
Ap gurniem prāta zobenu,
Pret ienaidniekiem tevi posa
Ar svētu dusmu bruņogu.
Lai tavi vārdi griež kā šķēpi,
Lai tava mēle dedzina,
Lai aizbēg visi tumsas kvēpi
Priekš tava gaismas vairoga …
Un līdz še manas pavadones,
Kas nākušas uz pasaules,
Ikkatra tevim balvas nones
Iz mantām, tur no aizsaules.
Tās tevi mudinās un vadīs,
Tev palīdzības neaizliegs,
Uz mērķi ceļu tevim rādīs
Un laipni katra roku sniegs.
M ū z i k a
Jau sen caur visām bēdām, briesmām
Es tevi, tauta, vadīju,
Ar savām daiļām tautas dziesmām
Vistuvāk tevim stāvēju.
Es, taviem soļiem sekodama,
Jau līdzi gāju senatnē
Kā tava biedre nešķirama
Tā laimē, kā ar nelaimē.
Ar taviem priekiem, tavām likstām
Es it kā kopā saaugu,
Ar savas kokles skaņām mīkstām
Līdz gavilēju, sēroju.
Kad tevi vērgu tumsa klāja,
Vēl neapdzisa meldijas,
Un bāru bērni skandināja
Pēc saules manas dziesmiņas.
Bet viņu skaņas it kā māktas
Tik nopūtas vien izdvesa,
Kā dziļi dobjā kapā raktas,
Tās noslāpdamas vaidēja. –
Bet nu, kur tauta atspirgdama
Iz mākoņiem kā saule brien
Un brīvestībā nevaldāma
Kā pavasara straume skrien,
Tur, visiem līksmā priekā dejot,
Es savu kokli sagrābju
Un, droši viņas priekšā ejot,
Es lepni paužu uzvaru.
Ko izsacīt nav mutei vara,
Kur jūtas nespēj mēle veikt,
To, paceldamās augstā garā,
Sāk spēji mana kokle teikt,
Iz krūtīm skaņas izliedamās
Kā vīns iz zelta kausa plūst,
Un dvēselei tās piesliedamas
Kā skūpsts uz mīļām lūpām kūst.
Un atkal sparā desmitkārti
Tās skan kā dievu valoda,
Ka atdarās jums debess vārti
Un sakrīt zemes paloda –
No pasauls visiem tukšiem niekiem
Tās vaļā raisa dvēseli,
Ka pāri zemes bēdām, priekiem
Tā skrien kā gari spārnoti.
Mans gars tev sāktā gaismas karā
Ies līdzi it kā pavadons
Un pamudinās senču garā
Kā citkārt svētais līgusons.
G l e z n a
Gan nelidoju es pa gaisu
Ar dzidru skaņu vieglumu,
Ne dvēseli no miesas raisu,
Bet abus ciešāk vienoju.
Ja skaņu mūza pilda krūti
Un satricina dvēseli,
Tad gādāt man par miesas būti,
Dot dvēslei daiļu mājokli,
Lai tā var viņam cauri starot
Kā caurspīdīgam kristālam,
Lai katris vaibsts var jūtās garot
Kā blāzma virsū dziļumam …
Un saules staru zeltu šķidru
Es jums kā krāsas iedošu,
Es jaukšu rīta blāzmu dzidru
Ar novakara sārtumu.
Es pagājības plašo lauku,
Tā kaujas, cīņas tēlošu
Un it kā pieminekli jauku
Uz laika kapa stādīšu.
Es visu, kas ir tagadībā,
Kas labs un ļauns, es atsegšu,
Es, ceļu rādot nākamībā,
Ar savu lāpu starošu.
Iz aizplūstošās dzīves strāvas
Es pastāvošo izglābšu,
Iz šķidras, ugunīgas lāvas
Es dārgakmeni cietošu,
Lai to kā skaistu pērli vērptu
Tad, tauta, tavā vaiņagā,
Lai it kā līgaviņu ģērbtu
Tad tevi kāzu uzvalkā.
D z e j a
Es skaņas, jūtas kopā pinu
Kā puķu pušķi smaržīgu,
Ar Gleznas roku tēlot zinu,
Ar Līgas kokli runāju.
Es sagšu vaļā ritināju
Un radu skatus, ainavas.
Ar savu roku tikai māju –
Un gari kopā pulcējas.
Un tomēr – mana spēja tēlot
Nav redzama un taustāma,
Man skaņās līgot, krāsās kvēlot
Tik vienīgs rīks ir – valoda,
Un, Latvju mēle, tavas skaņas
Es radu tikai retumos.
Tās sirdī spiežas tā bez maņas
Un satriec visos dziļumos:
Tās, paceldamās varenīgi,
Skan spēka pilnā graujumā,
Tās dzintartīri, piemīlīgi
Kā avotiņš rit straujumā.
Tās dedzina ar asu dzēli
To, kas pret labu, tikumu,
Tās sludina ar pērkoņmēli
Un dod mums svēto likumu.
Tās gavilē un reizē sēro,
Tās priekos smej un skumjās gauž,
Kā dieve viņas dusmās zvēro,
Kā līgava pie krūtīm glauž. –
Tās ritinājās, tek un lokās,
Kā stīgas kokļu virumā,
Tās gaudas gauž mums dziļās mokās,
Tās jūtas izteic līksmībā.
Tās tevi sagrābj svētās šausmās,
Pār iznīcību pāri ceļ,
Tev krūti nemirstības jausmas
Kā spoži stari tumsu šķeļ…
Tu, Latvju mēle, izteikt spēji,
Kas vien tik sirdi kustina,
Šo dārgo sēklu, tauta, sēji
Ik gada savā tīrumā.
Lai augot viņa iet un briestot
No dzimumiem uz dzimumiem
Un it kā bāka neapdziestot
Spīd cauri gadu tūkstošiem. –
I n d u s t r i j a
Es atkal tautas daru lielas,
Tās darbā čakli pamācot,
Tām rādu glītot rupjas vielas
Un dabas spēkus izlietot.
Iz mežonības rupjām cīņām
Es tautas tikai atpestu,
Es mācu mieru mīļot viņām
Un piekopt čaklu strādību.
Tā, staigājot līdz pasauls galam,
Jau tautas visur mācīju,
Tik lielākus par visām malām
Es dabas darbus atzinu:
Es biju, kur starp ledus spraugām
Dzird kaucam nikno ziemeli,
Es tiku redzējs palmas augam
Un saulē ceļam galotni –
Es dabas lielo izšķērdību
Pa rožu lejām skatīju,
Tās maģistātu, varenību
Starp klinšu kalniem pielūdzu.
Es lepni līgojos virs jūras
Un devos pasauls platumā,
Jo vētra trenca manas buras
Un mani tālu aiznesa.
Te Bangpūtis kā niknās dusmās
Ar auku mani sagrāba
Un putojošu bangu grūsmās
Tā balss man pretim skanēja:
«Gan tava roka balvas raida,
Tā bagātības izšķieda,
Bet, lūk, tur nepušķota gaida
Vēl zeltainīte Baltija.»
No tālienes tad atnākdama
Pie tevis, Latvja, sētiņā,
Nu sākšu strādāt, pildīdama
Tev dižu pūru klētiņā.
Es tevi visur pavadīšu,
Tik sētā, kā ar tīrumā,
Es tevim šķēpus, arklus trīšu
Un rakšu celmus līdumā,
Arvien lai vasarā un ziemā
Tā nemitošā pūliņā,
Tik pilsētās, kā arī ciemā
Spīd tautas roku darbība.
Tā, Latvija, es tevi celšu,
Lai būtu citām līdzīga,
Es tevi, dzintarpērle, smelšu
Iz jūras tumšā dzelmeņa.
Z i n ā t n e
Es nenāku ar skaņu daiņu
Un ne ar krāsu spilgtumu,
Man nava piepildītu saiņu
Ar pērlēm, zeltu, greznumu.
Es nevalkāju rotu košu
Un ne no puķēm vaiņagu,
Bet, dažureiz pat biedinošu,
Es nesu tumšu apsegu, –
Kas tiecas kļūt par maniem biedriem,
Tiem ērkšķu ceļi jāstaigā,
Es esmu tik ar karstiem sviedriem,
Bez miega naktīm gūstama.
Es jaukus sapņus laupu dažiem
Un ziediem smaržu nobrauku,
Es, griezdama ar asiem nažiem,
It visus māņus izpostu,
Es aizspriedumu mūrus šķeļu
Un melu vaļņus sagāžu,
Lai jaunu viņu vietā ceļu
Jums patiesības valstību.
Es, gaismu dodot, savus starus
Arvienu tālāk izplešu
Un lielākus arvienu barus
Ap savu troni pulcēju.
Ar tava nakts lai, Latvja, beidzas,
Tev nebūs ilgāki vairs snaust,
Jau spoža rīta blāzma steidzas
Tev garo vērgu tumsu lauzt! …
Es vientulīgā istabiņā
Pie taviem dēliem nokāpšu
Un viņiem karstā gara cīņā
Ar skūpstiem pieri aizskaršu.
Un, kaut no viņiem dažu māktu
Ar dzīves trūkums, saltums, bads,
Tad tomēr celties, uzdīgt sāktu,
Ko sēja nemirstīgais prāts.
Tam būs kā milzu kokam zarot,
Jo tāli saknes izlaižot,
Un jaunas audzes tāļāk barot,
Tām paēnu un augļus dot.
T a l i j a
Es visu to, kas paceļ prātu,
Kas sirdi satriec, kustinu,
Es pašu tautu priekšā stādu
Tās darbos, domās, atdusā,
Un dzīves cīņu visā sparā
Es viņai priekšā tēloju,
Ko viņa sajūt, izteic, dara,
Es katrā vietā lūkoju.
Es rādu augsto kalna galu,
Kur jūsmībā prāts paceļas,
Un tumšo bezdibeņa malu,
Kur slēpjas dvēsel’s kaislības.
Kur kailums, ubadzība vārgo,
Jūs skatāt zemas būdiņas
Un redzat zelta pili dārgo,
Kur bagātība greznojas.
Un plītnieku ar augšā traucu
No pilna kausa putoša.
Es noziedznieku nostu saucu
No viņa ceļa uzsāktā.
Es rādu jums, kur brīvestība
Smok gadiem vērgu cietumā,
Kur saplosīta nevainība
Guļ pīšļos, likta novārtā.
Es smeļu visu pilno mēru,
Cik sirdī piemīt kaislību,
Es rādu šķisto dvēsles mieru
Kā pekles trenkto apziņu …
Un, kā šie elementi karo
Un satricina dvēseli,
Tas dzīvās ainās priekšā staro
Jums manā uguns spogulī,
Ka, sevi pašu iepazīdams,
Ikkatris jūtas sirdī lauzts
Un ļaunais, sevi ieraudzīdams,
Kā asām pātagām top šausts.
Tā mana balss ar vienu elpu
Gan zemē triec, gan pacilā,
Kā varens pērkons gaisa telpu
No tvaiku pūļiem iztīra.
Ģ ē n i j s
Nu, Latvija, kur mūzas pašas
Tev ceļu priekšā sataisa,
Ej, celies, aunies kājas ašas
Un brāzies iekšā cīniņā.
L a t v i j a
Šurp, manas meitas, mani dēli.
Jūs dievu balsis aicina,
Lai nav vairs pagātnes mums žēli,
Kur nākotnei spīd cerība.
Tad šurpu, visa tauta, stāji,
Ikkatris, kam ir spējība,
Lai jauni, veci, stipri, vāji
Sāk kustēt čaklā rosībā.
Tu, sirmgalvi, kā vecie kauli
Gan tvīkst pēc dusas vakarā,
Ar tev vēl redzēt jauno sauli,
Kas uzlec rīta spožumā.
Kad arī rūgtas slāpes matīt
Tev tuksnesī bij karstumā,
Vēl izredzēto zemi skatīt
Tev visā viņas jaukumā.
Bet, jaunekli, uz taviem pleciem
Es nākamību atbalstu,
Tu esi, kam iz laikiem veciem
Uz jauniem gādāt pāreju.
Kur lauki tēvu līķiem klāti,
Kas guļ uz mērķa kapenēm,
Tur jums būs viņu vietā stāti,
Jums, tautas jaunām atvasēm!
No viņiem, pagājība, prasi
Tu senču darbus, tikumu,
Ar katru savu asins lāsi
Tiem maksāt svēto parādu!
Ar tava gaita visai liela,
Tu, dižā Latvju jaunava,
Jo tavā glabāšanā viela,
Kas tautas spēkus darina.
Jo Latvju meitas, Latvju dēli
Ir doti tavā raudzībā,
Par viņiem turēt agri, vēli
Tev savas acis nomodā.
Tev it kā saulei, starus raidot,
To krūts jo agri jāsilda,
Tev dvēselē tiem vārdus veidot
Vēl daiļākus kā zīdautā. –
Un tevim viņu iekšā vienot
Pie stipra spēka – maigumu,
Un, cēlumu ar daili sienot,
Tā radīt jauku saskaņu.
Pār viņiem jūtu bagātību
Kā kuplus ziedus birdini,
Ar ugunīgu varonību
Iz mātes krūts tos dzirdini. –
Tad tu, pēc taviem dēliem prasot,
Uz visiem lepni norādi
Un uzsauc ienaidniekiem grasot:
«Lūk, Latvijā aug varoņi!» …
Lai cenšoties ar visu spēku
Tā katris sevim mērķi sprauž,
Lai ceļam lepno gara ēku,
Ko laika vētras nesalauž.
Lai mūsu darbi vienodamies
Kā simtām straumes kopā rit
Un beidzot strauji iegāzdamies
Tur, nemirstības jūrā, krīt!
P r a m š a n s (parādās virs klintīm).
Ko solījies, tauta, es dzirdēju,
Es tavu likteni loku
Un zvērestus tavus es iekalu
Tur klintīs ar savu roku.
Gan gadi mainās un laikmeti skrien,
Un dzīvība nīkst un ceļas,
Un aizmirstība cik steidzīgi vien
Pār visu kā bangas veļas.
Kur gadu simteņi valstības mij,
Ir tautas – putekļu sauja
Un augums augumu kārīgi rij
Tur niknā sadzīves kaujā …
Bet tas, ko cēla nemirstīgs gars,
Kas liesmaini pildīja krūti,
Tam paliksies visā mūžībā svars,
To nenomāks, neapklās trūdi.
Tu, Latvija, garīgas mantas krāj,
Steidz strādāt ar prātu možu,
Tad nemirstība tev pretim māj
Un gaida ar vaiņagu košu.
Kad tautas un cilvēki tiesāti tiks,
Kad kāvi celsies un karos,
Un kalni kad sadrups un jūras sīks,
Tavs vārds tad zvaigznēs tur staros.
Priekškars.