ASPAZIJAI – 150

Aspazija

 

 

 

 

Šogad 16. martā atzīmējam latviešu tautas gara cīnītājas Aspazijas 150. dzimšanas dienu. Godinot dzejnieces devumu, publicējam daļu no viņas darba “Prologs”, kurš sarakstīts 1893. gada 25. novembrī kā veltījums Rīgas Latviešu biedrības 25. gadadienai. Šī darba izvēle nav nejauša – “Prologā” Aspazija ir atainojusi Visaugstākā aicinājumu latviešu tautai un Latvijai, kurš skan joprojām!

 

 

 

 

PROLOGS

Aspazija
Ģ ē n i j s

Jau visās malu malās ceļas

Man pulkiem ziedu altāru,

Mans vārds kā jūras bangas veļas,

Tam seko tūkstoš atbalsu –

Un tomēr – es ar dzelžu roku,

Ar šķēpiem karot nenāku,

Es necilāju zibens loku,

Es valstis drupās negāžu.

Ar asinīm, ar postu, karu

Es neceļu sev valdību,

Es nīstu varmācības garu,

Es vergus, vergus negribu!

Jo manas gaitas visspēcība

Ne ķēdes kaļ, bet sarausta,

Un manas balss visvarenība

Par zobenu ir asāka. –

Mans vārds jau laika straumes loka

Un klinšu kalnus zemē grauj, –

Ar uzvaru iet mana roka

Un visas saites pušu rauj.

Es nāku atklāt pagājību,

Un nemaldīgs es – tiesnesis,

Es sludinu jums nākamību

Kā pravietis un regonis.

Kā bargs un varens soģis nāku

Un spriežu nāves spriedumu, –

Bet ar kā māte mīlēt māku

Un sāpes, brūces dziedinu.

Kur tautas pestīšanu gaida,

Mans spēks tām slogus nostu veļ,

No mana viena paša smaida

Iz drupām paradīzes zeļ…

Es nāku it kā viegla vēsma,

Kas druvas ziedus kustina,

Kā rīta rasas velgā dzēsma,

Kas zemes krūti spirdzina.

Lai savu liesmu dvašu lietu

Es sirdī pat visaukstākā,

Ikkatram nāku gādāt vietu

Es savā plašā svētnīcā:

Uz viņu noved simtas ejas,

Tā stiepjas pasauls platumā,

Pār mākoņiem tās torņi slejas

Tur – nebeidzamā dzidrumā.

Še gaismas staros, liesmās tērpies

Es sēžu savā godībā,

Viscauri purpurā es vērpies

No dailes rokām izaustā.

Šurp sanākat no malu malām

Jūs, tautas, gaismu meklējot,

Lai mana balss līdz pasauls galam

Skan, visus kopā aicinot:

Iz mežonības bieziem tvaikiem,

Iz vergu laiku tumsības,

Uz jauniem spirgtiem gaismas laikiem

Lai jūsu acis atdarās.

Ar tu no manim aicināta,

Tu, pērkoņmeita diženā,

Kas tu starp citām izredzēta,

Es tevi saucu, L a t v i j a!

Jau sen es mātes mīlestībā

Uz tevi acis uzmetu

Un jauku mērķu sacensībā

Ar citām tautām biedroju.

Tev celties augšā! – Miegu nīdēt,

Sāc darbu vingriem locekļiem!

Un jaunā spožā gaismā spīdēt,

Liec pīšļos gāzties veidoliem!

 

L a t v i j a

Kas gan šī nedzirdētā skaņa,

Kas manas ausis aizskāra

Un it kā saldu jūtu maņa

Man prātus, sirdi kustina?

Un, rau, tur viņa būte cēlā,

Vai tā ir kāda dievība?

Kas tērpta it kā uguns kvēlā

Un atspīd staru spožumā?
Ģ ē n i j s

Nāc šurp pie manām krūtīm glausties,

Jau ilgi tevi meklēju,

Beidz pagājības sērās gausties,

Sāc baudīt jaunu laimību.

Tu man starp citām izredzēta,

Tev nebūs pazust vairumā,

Tu līdzi tiksi ierakstīta

Man nemirstības grāmatā.

 

L a t v i j a

Gan tavas svētās liesmas jūtu,

Kas manim sirdī iededza,

Bet, lai tev izredzēta būtu,

Ak, vai gan esmu cienīga?

Zem grūta vergu sloga liekti

Šie citkārt staltie kamieši,

No goda krēsla zemē triekti,

Guļ pīšļos mani svētumi. –

Lai gan še nogurusi tvīkstu

Zem dienas spaidiem, karstuma,

Bet acis pacelt neuzdrīkstu

Uz tava svētā mājokļa!
Ģ ē n i j s

Nāc vien, tu manim mīļa esi,

Tu, pērkoņmeita diženā,

Tu dievu nozīmi vēl nesi

Pat dziļākajā zemumā:

Jo daile tevi zeltojusi

Kā pērli savā vaiņagā

Un pati Laima veltojusi

Tev pūru debess krāšņumā:

No laumu rokām darināta

Tev varavīksnas jostiņa,

Kā ieva baltiem ziediem klāta

Tu tikumības vaiņagā.

Ar savām jūtām, dziļi svētām,

Tu dievu meitām līdzīga,

Nāc līdz ar manām izredzētām

Un sēdies Līgas krēsliņā.

 

L a t v i j a

Ak, nu es tiešām atkal jūtu,

Ka mani spēki vairojas,

It kā kad spārnu nesta kļūtu,

Mans prāts pār zemi paceļas, –

Ai, teic – vai atkal pumpurīši

No jauna dzīves kokam plauks?

Vai atkal līgos pakalnīši

Un gavilējot smaržos lauks?l

Vai dievi tur no debess mājām

Pie manim atkal zemē nāks?

Vai, samīdami apakš kājām,

Tie manus ienaidniekus māks?

 

Ģ ē n i j s

Ai, nē, ne dievi ciemodamies

Pie zemes bērniem šurpu nāks,

Ne tie priekš tevis cīnīdamies

Ar tumsoņiem vairs karu sāks.

Bet tomēr, tas man tevim jāteic,

Tie ceļu turp tev atstāja,

Tik pašai tevim augšup jāsteidz,

Ka topi viņiem līdzīga.

Jo dievi paši tevim joza

Ap gurniem prāta zobenu,

Pret ienaidniekiem tevi posa

Ar svētu dusmu bruņogu.

Lai tavi vārdi griež kā šķēpi,

Lai tava mēle dedzina,

Lai aizbēg visi tumsas kvēpi

Priekš tava gaismas vairoga …

Un līdz še manas pavadones,

Kas nākušas uz pasaules,

Ikkatra tevim balvas nones

Iz mantām, tur no aizsaules.

Tās tevi mudinās un vadīs,

Tev palīdzības neaizliegs,

Uz mērķi ceļu tevim rādīs

Un laipni katra roku sniegs.

 

M ū z i k a

Jau sen caur visām bēdām, briesmām

Es tevi, tauta, vadīju,

Ar savām daiļām tautas dziesmām

Vistuvāk tevim stāvēju.

Es, taviem soļiem sekodama,

Jau līdzi gāju senatnē

Kā tava biedre nešķirama

Tā laimē, kā ar nelaimē.

Ar taviem priekiem, tavām likstām

Es it kā kopā saaugu,

Ar savas kokles skaņām mīkstām

Līdz gavilēju, sēroju.

Kad tevi vērgu tumsa klāja,

Vēl neapdzisa meldijas,

Un bāru bērni skandināja

Pēc saules manas dziesmiņas.

Bet viņu skaņas it kā māktas

Tik nopūtas vien izdvesa,

Kā dziļi dobjā kapā raktas,

Tās noslāpdamas vaidēja. –

Bet nu, kur tauta atspirgdama

Iz mākoņiem kā saule brien

Un brīvestībā nevaldāma

Kā pavasara straume skrien,

Tur, visiem līksmā priekā dejot,

Es savu kokli sagrābju

Un, droši viņas priekšā ejot,

Es lepni paužu uzvaru.

Ko izsacīt nav mutei vara,

Kur jūtas nespēj mēle veikt,

To, paceldamās augstā garā,

Sāk spēji mana kokle teikt,

Iz krūtīm skaņas izliedamās

Kā vīns iz zelta kausa plūst,

Un dvēselei tās piesliedamas

Kā skūpsts uz mīļām lūpām kūst.

Un atkal sparā desmitkārti

Tās skan kā dievu valoda,

Ka atdarās jums debess vārti

Un sakrīt zemes paloda –

No pasauls visiem tukšiem niekiem

Tās vaļā raisa dvēseli,

Ka pāri zemes bēdām, priekiem

Tā skrien kā gari spārnoti.

Mans gars tev sāktā gaismas karā

Ies līdzi it kā pavadons

Un pamudinās senču garā

Kā citkārt svētais līgusons.

 

G l e z n a

Gan nelidoju es pa gaisu

Ar dzidru skaņu vieglumu,

Ne dvēseli no miesas raisu,

Bet abus ciešāk vienoju.

Ja skaņu mūza pilda krūti

Un satricina dvēseli,

Tad gādāt man par miesas būti,

Dot dvēslei daiļu mājokli,

Lai tā var viņam cauri starot

Kā caurspīdīgam kristālam,

Lai katris vaibsts var jūtās garot

Kā blāzma virsū dziļumam …

Un saules staru zeltu šķidru

Es jums kā krāsas iedošu,

Es jaukšu rīta blāzmu dzidru

Ar novakara sārtumu.

Es pagājības plašo lauku,

Tā kaujas, cīņas tēlošu

Un it kā pieminekli jauku

Uz laika kapa stādīšu.

Es visu, kas ir tagadībā,

Kas labs un ļauns, es atsegšu,

Es, ceļu rādot nākamībā,

Ar savu lāpu starošu.

Iz aizplūstošās dzīves strāvas

Es pastāvošo izglābšu,

Iz šķidras, ugunīgas lāvas

Es dārgakmeni cietošu,

Lai to kā skaistu pērli vērptu

Tad, tauta, tavā vaiņagā,

Lai it kā līgaviņu ģērbtu

Tad tevi kāzu uzvalkā.

 

D z e j a

Es skaņas, jūtas kopā pinu

Kā puķu pušķi smaržīgu,

Ar Gleznas roku tēlot zinu,

Ar Līgas kokli runāju.

Es sagšu vaļā ritināju

Un radu skatus, ainavas.

Ar savu roku tikai māju –

Un gari kopā pulcējas.

Un tomēr – mana spēja tēlot

Nav redzama un taustāma,

Man skaņās līgot, krāsās kvēlot

Tik vienīgs rīks ir – valoda,

Un, Latvju mēle, tavas skaņas

Es radu tikai retumos.

Tās sirdī spiežas tā bez maņas

Un satriec visos dziļumos:

Tās, paceldamās varenīgi,

Skan spēka pilnā graujumā,

Tās dzintartīri, piemīlīgi

Kā avotiņš rit straujumā.

Tās dedzina ar asu dzēli

To, kas pret labu, tikumu,

Tās sludina ar pērkoņmēli

Un dod mums svēto likumu.

Tās gavilē un reizē sēro,

Tās priekos smej un skumjās gauž,

Kā dieve viņas dusmās zvēro,

Kā līgava pie krūtīm glauž. –

Tās ritinājās, tek un lokās,

Kā stīgas kokļu virumā,

Tās gaudas gauž mums dziļās mokās,

Tās jūtas izteic līksmībā.

Tās tevi sagrābj svētās šausmās,

Pār iznīcību pāri ceļ,

Tev krūti nemirstības jausmas

Kā spoži stari tumsu šķeļ…

Tu, Latvju mēle, izteikt spēji,

Kas vien tik sirdi kustina,

Šo dārgo sēklu, tauta, sēji

Ik gada savā tīrumā.

Lai augot viņa iet un briestot

No dzimumiem uz dzimumiem

Un it kā bāka neapdziestot

Spīd cauri gadu tūkstošiem. –

 

I n d u s t r i j a

Es atkal tautas daru lielas,

Tās darbā čakli pamācot,

Tām rādu glītot rupjas vielas

Un dabas spēkus izlietot.

Iz mežonības rupjām cīņām

Es tautas tikai atpestu,

Es mācu mieru mīļot viņām

Un piekopt čaklu strādību.

Tā, staigājot līdz pasauls galam,

Jau tautas visur mācīju,

Tik lielākus par visām malām

Es dabas darbus atzinu:

Es biju, kur starp ledus spraugām

Dzird kaucam nikno ziemeli,

Es tiku redzējs palmas augam

Un saulē ceļam galotni –

Es dabas lielo izšķērdību

Pa rožu lejām skatīju,

Tās maģistātu, varenību

Starp klinšu kalniem pielūdzu.

Es lepni līgojos virs jūras

Un devos pasauls platumā,

Jo vētra trenca manas buras

Un mani tālu aiznesa.

Te Bangpūtis kā niknās dusmās

Ar auku mani sagrāba

Un putojošu bangu grūsmās

Tā balss man pretim skanēja:

«Gan tava roka balvas raida,

Tā bagātības izšķieda,

Bet, lūk, tur nepušķota gaida

Vēl zeltainīte Baltija.»

No tālienes tad atnākdama

Pie tevis, Latvja, sētiņā,

Nu sākšu strādāt, pildīdama

Tev dižu pūru klētiņā.

Es tevi visur pavadīšu,

Tik sētā, kā ar tīrumā,

Es tevim šķēpus, arklus trīšu

Un rakšu celmus līdumā,

Arvien lai vasarā un ziemā

Tā nemitošā pūliņā,

Tik pilsētās, kā arī ciemā

Spīd tautas roku darbība.

Tā, Latvija, es tevi celšu,

Lai būtu citām līdzīga,

Es tevi, dzintarpērle, smelšu

Iz jūras tumšā dzelmeņa.

 

Z i n ā t n e

Es nenāku ar skaņu daiņu

Un ne ar krāsu spilgtumu,

Man nava piepildītu saiņu

Ar pērlēm, zeltu, greznumu.

Es nevalkāju rotu košu

Un ne no puķēm vaiņagu,

Bet, dažureiz pat biedinošu,

Es nesu tumšu apsegu, –

Kas tiecas kļūt par maniem biedriem,

Tiem ērkšķu ceļi jāstaigā,

Es esmu tik ar karstiem sviedriem,

Bez miega naktīm gūstama.

Es jaukus sapņus laupu dažiem

Un ziediem smaržu nobrauku,

Es, griezdama ar asiem nažiem,

It visus māņus izpostu,

Es aizspriedumu mūrus šķeļu

Un melu vaļņus sagāžu,

Lai jaunu viņu vietā ceļu

Jums patiesības valstību.

Es, gaismu dodot, savus starus

Arvienu tālāk izplešu

Un lielākus arvienu barus

Ap savu troni pulcēju.

Ar tava nakts lai, Latvja, beidzas,

Tev nebūs ilgāki vairs snaust,

Jau spoža rīta blāzma steidzas

Tev garo vērgu tumsu lauzt! …

Es vientulīgā istabiņā

Pie taviem dēliem nokāpšu

Un viņiem karstā gara cīņā

Ar skūpstiem pieri aizskaršu.

Un, kaut no viņiem dažu māktu

Ar dzīves trūkums, saltums, bads,

Tad tomēr celties, uzdīgt sāktu,

Ko sēja nemirstīgais prāts.

Tam būs kā milzu kokam zarot,

Jo tāli saknes izlaižot,

Un jaunas audzes tāļāk barot,

Tām paēnu un augļus dot.

 

T a l i j a

Es visu to, kas paceļ prātu,

Kas sirdi satriec, kustinu,

Es pašu tautu priekšā stādu

Tās darbos, domās, atdusā,

Un dzīves cīņu visā sparā

Es viņai priekšā tēloju,

Ko viņa sajūt, izteic, dara,

Es katrā vietā lūkoju.

Es rādu augsto kalna galu,

Kur jūsmībā prāts paceļas,

Un tumšo bezdibeņa malu,

Kur slēpjas dvēsel’s kaislības.

Kur kailums, ubadzība vārgo,

Jūs skatāt zemas būdiņas

Un redzat zelta pili dārgo,

Kur bagātība greznojas.

Un plītnieku ar augšā traucu

No pilna kausa putoša.

Es noziedznieku nostu saucu

No viņa ceļa uzsāktā.

Es rādu jums, kur brīvestība

Smok gadiem vērgu cietumā,

Kur saplosīta nevainība

Guļ pīšļos, likta novārtā.

Es smeļu visu pilno mēru,

Cik sirdī piemīt kaislību,

Es rādu šķisto dvēsles mieru

Kā pekles trenkto apziņu …

Un, kā šie elementi karo

Un satricina dvēseli,

Tas dzīvās ainās priekšā staro

Jums manā uguns spogulī,

Ka, sevi pašu iepazīdams,

Ikkatris jūtas sirdī lauzts

Un ļaunais, sevi ieraudzīdams,

Kā asām pātagām top šausts.

Tā mana balss ar vienu elpu

Gan zemē triec, gan pacilā,

Kā varens pērkons gaisa telpu

No tvaiku pūļiem iztīra.

 

Ģ ē n i j s

Nu, Latvija, kur mūzas pašas

Tev ceļu priekšā sataisa,

Ej, celies, aunies kājas ašas

Un brāzies iekšā cīniņā.

 

L a t v i j a

Šurp, manas meitas, mani dēli.

Jūs dievu balsis aicina,

Lai nav vairs pagātnes mums žēli,

Kur nākotnei spīd cerība.

Tad šurpu, visa tauta, stāji,

Ikkatris, kam ir spējība,

Lai jauni, veci, stipri, vāji

Sāk kustēt čaklā rosībā.

Tu, sirmgalvi, kā vecie kauli

Gan tvīkst pēc dusas vakarā,

Ar tev vēl redzēt jauno sauli,

Kas uzlec rīta spožumā.

Kad arī rūgtas slāpes matīt

Tev tuksnesī bij karstumā,

Vēl izredzēto zemi skatīt

Tev visā viņas jaukumā.

Bet, jaunekli, uz taviem pleciem

Es nākamību atbalstu,

Tu esi, kam iz laikiem veciem

Uz jauniem gādāt pāreju.

Kur lauki tēvu līķiem klāti,

Kas guļ uz mērķa kapenēm,

Tur jums būs viņu vietā stāti,

Jums, tautas jaunām atvasēm!

No viņiem, pagājība, prasi

Tu senču darbus, tikumu,

Ar katru savu asins lāsi

Tiem maksāt svēto parādu!

Ar tava gaita visai liela,

Tu, dižā Latvju jaunava,

Jo tavā glabāšanā viela,

Kas tautas spēkus darina.

Jo Latvju meitas, Latvju dēli

Ir doti tavā raudzībā,

Par viņiem turēt agri, vēli

Tev savas acis nomodā.

Tev it kā saulei, starus raidot,

To krūts jo agri jāsilda,

Tev dvēselē tiem vārdus veidot

Vēl daiļākus kā zīdautā. –

Un tevim viņu iekšā vienot

Pie stipra spēka – maigumu,

Un, cēlumu ar daili sienot,

Tā radīt jauku saskaņu.

Pār viņiem jūtu bagātību

Kā kuplus ziedus birdini,

Ar ugunīgu varonību

Iz mātes krūts tos dzirdini. –

Tad tu, pēc taviem dēliem prasot,

Uz visiem lepni norādi

Un uzsauc ienaidniekiem grasot:

«Lūk, Latvijā aug varoņi!» …

Lai cenšoties ar visu spēku

Tā katris sevim mērķi sprauž,

Lai ceļam lepno gara ēku,

Ko laika vētras nesalauž.

Lai mūsu darbi vienodamies

Kā simtām straumes kopā rit

Un beidzot strauji iegāzdamies

Tur, nemirstības jūrā, krīt!
P r a m š a n s (parādās virs klintīm).

Ko solījies, tauta, es dzirdēju,

Es tavu likteni loku

Un zvērestus tavus es iekalu

Tur klintīs ar savu roku.

Gan gadi mainās un laikmeti skrien,

Un dzīvība nīkst un ceļas,

Un aizmirstība cik steidzīgi vien

Pār visu kā bangas veļas.

Kur gadu simteņi valstības mij,

Ir tautas – putekļu sauja

Un augums augumu kārīgi rij

Tur niknā sadzīves kaujā …

Bet tas, ko cēla nemirstīgs gars,

Kas liesmaini pildīja krūti,

Tam paliksies visā mūžībā svars,

To nenomāks, neapklās trūdi.

Tu, Latvija, garīgas mantas krāj,

Steidz strādāt ar prātu možu,

Tad nemirstība tev pretim māj

Un gaida ar vaiņagu košu.

Kad tautas un cilvēki tiesāti tiks,

Kad kāvi celsies un karos,

Un kalni kad sadrups un jūras sīks,

Tavs vārds tad zvaigznēs tur staros.
Priekškars.


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *