Turpinājums no: TĒVS: CILVĒCĪGUMA GARANTS. 3. daļa
Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
Žurnālisti – šantažēti vai korumpēti?
Viesturs Rudzītis: Visādā ziņā, vērojot, cik lielā mērā žurnālistu kolektīvi ir kolaborējušies, esmu neizpratnē. Bet, no otras puses, jāprasa, vai tad Veidemanei un Latkovskim no NRA nav nekāda skeletiņa skapī? Vai tad viņus nevarēja kaut kā savervēt?
DDD: Intervijā laikrakstam “DDD” Elita Veidemane atzina, ka tikai reizi mūžā viņa kā žurnāliste ir mēģināta nopirkt – tas bijis “Atmodas” laikos.
V.R.: Nu, jā. Tas liecina, ka vairāk tomēr ir korupcija, nevis šantāža. Maksā tiem, kuriem tās līkās muguras. Žurnālistu šantāža varbūt ir kaut kāds izņēmuma gadījums.
DDD: Viņi paši runā, ka tiek pārkāptas sankcijas pret Krieviju, bet vienlaikus dara visu, lai mēs tos “nabaga krievus” dikti mīlētu. Atliek tikai kādam intervējamam sabiedriskajos vai komercmedijos pateikt, ka mums jātiek vaļā no nelojālajiem, tā sākas vardarbīgi vārdu uzbrukumi no žurnālistu puses: “Kā, vai tiešām tā domājat?!”
V.R.: Manuprāt, zīme ir tā, kāda bija valdības attieksme pret Elksniņu un Bartašēviču. Tas jau parādīja iekšējā spēka attiecības – ka viņiem, tā teikt, bailes ķerties klāt. Mēs jau nezinām, varbūt tur ir arī kādas reālas lietas. Krievu vēstniecība pateica… Bet pateikt jau var tikai tam, kura līkā mugura to sāpīgi sajūt.
DDD: …varbūt pat amerikāņi pateica, mēs jau nezinām.
V.R.: Varbūt tādā veidā. Ja ķersities klāt, tas jums maksās to un to… Un tad viņi izrēķināja – labi, neķersimies, lai viņi tur sēž. Man liekas, ja krievi piedzīvos sagrāvi Ukrainā, viņiem būs jāmaksā reparācijas un kontribūcijas, turklāt sankcijas noņems kaut kā lēnām… vienkārši tās maigās varas naudas vairs nebūs, un tad jau tie kolaborējušies latvieši varēs būt drosmīgi. Bet vispār man liekas, ka tas ir tāds Pumpura-Raiņa jautājums – Melnais nāk no austrumiem vai rietumiem? Manuprāt, šodien mēs redzam, ka Putins un Baidens ir viens un tas pats – komunisma rēgs ir caur padomju čeku aizklejojies līdz Amerikai un krīt mums virsū no abām pusēm. Arī Ukrainā ir vairāk un vairāk redzams, ka šī valsts bija nolemta tikt atdotai Putinam – atklātībā un pat Vikipēdijā parādījušās ziņas par Viktorijas Nulandas[1] neviennozīmīgo lomu Ukrainā. Es ticu, ka karš Ukrainā beigsies 2025. gada 21. janvārī, kad darbu sāks ASV jaunais, republikāņu prezidents. Tas varētu būt atelpas brīdis no Melnā tīkojumiem arī mums. Bet tajā brīdī mums būtu visi kolaboranti jāspēj aizsūtīt uz Kalnciema akmeņlauztuvēm, nevis jāļauj turpināt darboties sabiedrībai un valstij izšķirīgākajos posteņos.
Toksiskais kolaboracionisms
DDD: Bet vai ilgstošs kolaboracionisms vispār ir ārstējams? Vai Kalniete var pēkšņi no kolaborantes kļūt par drosmīgu un taisnīgu cilvēku? Man liekas, ka kolaboracionisms ir tik toksisks, ka iznīcina jebkādu taisnīguma iespējamību.
Viesturs Rudzītis: Šādi jau izaužas tā trauma. Kalniete arī ir no represēto ģimenes, un tā trauma turpina strādāt: tātad nedarīt neko tādu, kas var draudēt ar šī stāsta atkārtošanos. Tas ir kaut kādā muguras smadzeņu līmenī. Neprovocēsim. Bet tas ir mehānisms, kā no senlaikiem izturējās pret uzvarētām tautām: vīriešus izkāva, sievietes izvaroja vai apprecēja, bērnus adoptēja un audzināja okupantiem vēlamā virzienā.
DDD: Vēl vairāk. Darīsim visu, lai mēs paši sevi noniecinātu tik zemu, lai nevienam neienāktu prātā, ka mums ir kaut kāda pašcieņa.
V.R.: Es to salīdzinātu ar sievietēm, kas ir cietušas seksuālā vardarbībā. Ķermenis jau visu atceras. Es savām klientēm, kas ir piedzīvojušas seksuālo vardarbību, jautāju: “Bet, kad tas notika, tu nevarēji iemest puķu podu logā vai vāzi sadauzīt pret uzbrucēja galvu?” Viņa atbild: “Nē, jo pārņem tāda paralīze, tāds sastingums, kas it kā saka – galvenais, lai nenogalina… un viņš dara ar mani, ko grib. Galvenais, lai es izdzīvotu.”
DDD: Par katru cenu.
V.R.: Jā. Un tas ir ļoti pamācoši, ja mēs runājam par jebkuru traumu, par jebkurām vardarbības sekām. Paradoksālais ir tas – ja tai sievietei nav šīs traumas iekšā un viņa iemet puķupodu logā, tad tam uzbrucējam pazūd erekcija, jo viņš kļūst nespēcīgs. Bet, ja viņā sēž trauma, tad viņa to vienkārši nevar, nevis negrib.
DDD: Neesmu piedzīvojusi šādu vardarbību, bet laikraksta “DDD” veidotājus vara ir represējusi dažādos veidos. Aivaru Gardu pat teroristi mēģināja nogalināt. Ne reizi vien mums ir jautāts, vai nebaidāmies? Bet no kā baidīties? Jā, varam zaudēt dzīvību, bet tas mani nebaida. Man nav bail mirt, un tas dod ļoti lielu brīvību. Vai tik mēs atkal neatgriežamies pie lielās kristietības ietekmes, kas iedzinusi cilvēkiem bailes no nāves? Indijā nav šo baiļu mirt, jo viņi zina par reinkarnāciju. Bet kaut kāda baznīca, kristietība, gadsimtiem ilgi ir iedzinusi bailes no nāves, kas, savukārt, rada šo kroplo pakļaušanos netaisnībai.
V.R.: Tieši tā arī ir. Kristietība caur ideoloģiju, ka ir tikai viena dzīve, ir stimulējusi tehnoloģisko attīstību un progresu, viss ir jāpagūst vienā dzīvē. Indijā – kāda starpība, šajā dzīvē vai nākamajā. Tāpēc arī viņiem tehnoloģijas tā neattīstās. Bet viņiem toties nav bail no nāves. Manuprāt, ir pat vēl nopietnāk – dzīve tiek uztverta kā kalpošana, kā pienākums. Nāve ir atbrīvošana. Tomēr Indijā ir viss, tur šodien ir arī milzu tehnoloģiskais progress, Eiropas sēkla tur ir auglīgi iesēta.
“Vai tev gudros vajag?”…
DDD: Mums, latviešiem, ir jāmaina reliģiskā domāšana, jāsāk patiesi meklēt Patiesību. Un atbildes ir rodamas Dzīvās Ētikas Mācībā, kas sniedz zināšanas par Kosmiskajiem likumiem: par Reinkarnācijas likumu, Karmas likumu – par visu! Turklāt, šo likumu zināšana jau neliedz dzīvot mūsdienu Rietumu pasaulē, gluži otrādi, tas iedod vēl papildus spēku, kā nav pārējiem. Bet baznīca, kurai nav nekā kopīga ar patieso Kristus Mācību, kā institūcija ir bijusi ļoti nežēlīga pret cilvēka garu, dvēseli un pašapziņu. Un tā jau arī ir zināma verdzība.
Viesturs Rudzītis: Par šiem jautājumiem runāju kādā lekcijā, kur piedalījās divpadsmit mācītāji. Kad saņēmu uzaicinājumu, brīdināju, ka mums var būt pretrunas uzskatos, bet svarīgi, ka mēs par to runājam. Izradījās, ka problemātiskais jautājums bija reinkarnācija. Kad runāju par reinkarnāciju, kad runāju par nāvi kā atbrīvošanu, šis jautājums viņiem bija kā sarkanā lupata bullim, kā viņi paši to teica. Es jautāju: no kurienes kristietībā tās domas par paradīzi un elli, no kurienes tā mūžīgā dzīvošana un augšāmcelšanās? Varbūt kristieši to pieņēmuši kā dogmu, pat neiedziļinoties un nemēģinot izprast? Man nav galīgā viedokļa par šo jautājumu un par minēto tikšanos palikušas siltas un pateicīgas jūtas par domu uz zināšanu apmaiņu.
Izskatās, ka tās izmaiņas ir notikušas 553. gada Konstantinopoles koncilā, kad Reinkarnācijas likums, kā runā, tika svītrots no Svētajiem Rakstiem. Man gan tie mācītāji teica, ka nav iespējams, teiksim, no kanona, no kanoniskās Bībeles izņemt kaut kādu daļu. Ja tā reinkarnācija tur būtu bijusi, tad to nebūtu varēts izņemt.[2]
DDD: Ko gan citu viņi teiks!? Tāpat kā kolaboranti sāk ticēt, ka viņi dara labu darbu, apmuļķotais negrib pateikt, ka viņš ir apmuļķots. Kā es tagad atzīšu, ka tas, kam es visu laiku ticu, ar ko es dzīvoju, ir muļķības. Ir jābūt ļoti lielam un gudram cilvēkam, ar pašcieņu, lai pateiktu – jā, es biju apmuļķots. Neviens kristiešu mācītājs nav gatavs pateikt, ka viņš tiek muļķots. Neviens mācītājs uz to nav gatavs. Un lielākā daļa kristiešu uz to nav gatavi.
V.R.: Bet kā jums liekas, kāda sabiedrībā ir attiecība starp gudrajiem un stulbeņiem? Man reiz bija saruna ar žīdu uzņēmēju. Es tā kā sūdzējos, ka mums visi ir stulbeņi. Viņš man saka – a ķebe čto, umnih nado? (Vai tev gudros vajag?) Bet ja nopietni – bez kristietības, grieķu mitoloģijas un romiešu tiesībām Eiropa nebūtu Eiropa un Latvija nebūtu Latvija. Mūsu kultūra nav jādekristianizē (drīzāk otrādi) un jāvēdisko. Svarīgi ir meklēt reliģiski un kulturāli vienojošo – savienot (joga, jūgt, sajūgt – vārdi ar sanskrita izcelsmi), jo sākotnējais pamats ir viens, kas atklājas dažādos veidos.
DDD: Pareizi. Bet ir šausmīgi grūti dzīvot muļķu pasaulē. Ja apzināmies Visa vienotību, tad ir sāpīgi noskatīties, ka daļa sabiedrības apzināti dodas pretim iznīcībai, bet tu neko nespēj mainīt. Tā ir liela traģēdija.
V.R.: Tas, kas man liek turēties pie dzīves, kaut kāda ticība tādam brīnumam vai kaut kam tādam, ka šī destruktīvā programma pati sevi iznīcinās. Un dabiski ir just lepnumu par savējiem, latviešiem. Daudzkārt rodas tam pamats, tās ir varenas tautu vienojošas jūtas, kas dod spēku dzīvot un strādāt šajā apvienojošajā virzienā. Bet ja dominē publiskā telpa ar faktiem, par kuriem var tikai kaunēties, dusmoties, skumt? Tas demotivē un liek noslēgties vienatnē. Tas ir virziens uz tautas izzušanu.
DDD: Tieši tā arī būs, tikai jautājums – kad? Tam tā ir jābūt, un tas tā būs, tikai šobrīd ir brīdis, kad kļūst aizvien sliktāk. Agni Jogā jeb Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: būs tik slikti, ka pat suns riebumā novērsīsies. Redzam, ka tas laiks vēl nav pienācis. Vēl “smalki ļaudis” dzer kokteiļus pie stulbiem “mākslas priekšmetiem”, smaida un izliekas, ka plikais karalis ir tērpts ļoti skaistās drēbēs, un ar to lepojas. Tas ir briesmīgi, ļoti pazemojoši cilvēkam kā tādam. Es to parasti uztveru ļoti personiski, kaut gan saprotu, ka tāda neesmu, bet esmu daļa no tautas, no cilvēces, un izjūtu to arī kā sevis pazemošanu. Ir grūti norobežoties un domāt tikai par sevi.
V.R.: Mēs ļoti līdzīgi jūtamies. Tikai man to gadu ir vairāk, un līdz ar to tas smagāk nospiež.
DDD: Man kā žurnālistei ir ļoti, ļoti grūti vispār atrast cilvēkus ar ko runāt. Man ne ar vienu negribas runāt, jo uzaicināt kādu uz interviju – tā ir kaut kāda neiespējamā misija. Ja ar vienu teikumu tu saproti, ka cilvēks ir sakarīgs, tad uz nākamiem pieciem atbildes ir vienkārši graujoši stulbas.
V.R.: Man ir saprotama pozīcija pret saviem klientiem, kuri atnākuši faktiski ar deklarāciju, ka viņi kaut ko nezina un neprot. Nu tad viņiem ir viegli dot. Bet sarunāties ar cilvēkiem, kuri domā, ka viņi visu zina un prot, tas vienkārši ir grūti. Tāpēc ārpus darba un intervijām es faktiski nesarunājos ne ar vienu.
DDD: Sirsnīgs paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Victoria_Nuland
[2] Viesturs Rudzītis pieminēja II Konstantinopoles ekumenisko koncilu, kurš, būdams piektais pēc kārtas, tika sasaukts 553. gadā pēc imperatora Justiniāna I pavēles, nesaskaņojot ar Pāvestu Vigīliju. Koncilā bez visa cita tika nosodīti agrīnā kristiešu teologa Origena (184–254) darbi (vēlāk daudzi arī iznīcināti), tai skaitā definēta Baznīcas dogmatiski noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju, kas Origena darbos bija plašāk pamatota. Pāvests Vigīlijs esot oponējis šim Koncilam un bijis spiests meklēt pat patvērumu kādā Konstantinopoles baznīcā, baidīdamies no imperatora atriebības. Pāvests neesot piedalījies nevienā no apspriedēm un nekad neesot pieņēmis reinkarnācijas aizliegšanu, jo pats, tāpat kā vairums tā laika baznīcas tēvu, aizstāvējis reinkarnāciju. Lai Koncils tiktu uzskatīts par ekumenisku, Pāvestam galīgajai aprobācijai tika nodoti tie izskatītie dokumenti, kuros reinkarnācija nav bijusi minēta. Taču imperatora Justiniāna I vara izrādījās pietiekama, lai panāktu, ka viņa lēmums izsvītrot reinkarnāciju no kristietības jēdzienu loka gūtu virsroku pār paša Pāvesta uzskatiem. Lai aizpildītu tukšumu, reinkarnācijas vietā Baznīca sludina doktrīnu par “dvēseles iepriekš pastāvēšanu”, kuras būtība ir tāda, ka cilvēka dvēsele mīt nezināmās sfērās, neizprotamā stāvoklī un ieiet cilvēkā tikai vienu reizi – piedzimstot, bet pēc nāves atkal mīt kaut kur, gaidot tiesu pār dzīviem un mirušiem un augšāmcelšanos, pēc kuras tajā pašā miesā mūžīgi līksmosies vai cietīs atkarībā no tā, kā izturējies ķermenis. Lai dvēsele varētu mūžīgi līksmoties, cilvēkam ir jābūt uzticīgam Baznīcai un tās dogmām. – Red. piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(531), 2023. gada 14.–27. jūlijs