Turpinājums no: TĒVS: CILVĒCĪGUMA GARANTS. 2. daļa
Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
Nelieši jūtas labi vasaļa lomā
DDD: Cilvēki uzskata, ka mēs šodien esam brīvi, mums ir sava valsts, savi likumi… Man gan liekas, ka klanīgums ir vēl spēcīgāk izteikts nekā padomju okupācijas gados. Kādēļ? No kā mums tagad ir jābaidās?
Viesturs Rudzītis: Es ticu teorijai, ka sarkano mēri čeka izplatīja visā pasaulē. Mēs tagad aptuveni zinām, cik čeka izdeva naudu, lai Ukrainā panāktu savu ietekmi, lai nodrošinātu, ka ienāks karaspēks un ukraiņi apsveiks to ar ziediem. Bet tas nenotika. Runā, ka krieviem tas maksājis kādus piecus miljardus, no kuriem daļa gan pazuduši koruptīvās shēmās. Bija intervijas ar Juriju Bezmenovu – krievu izlūku, kurš pārbēga 1970. gados. Viņš stāsta par čekas tehnoloģiju, kā viņi toreiz ir vervējuši sabiedrībā nozīmīgus cilvēkus ārzemēs, pārsvarā radošās profesijas pārstāvjus, jo parasti tieši viņi ir tādi – ar sūdiem galvā. Bet, ja viņiem dod naudu, tie sūdi pavēršas tikai vienā virzienā, tajā kreisajā. Hipotēzi, ka tagadējā Amerikas demokrātu partija ir čekas produkts, es uzskatu par ticamu. Turklāt amerikāņu demokrāti ir kosmopolīti, globālisti, viņi zina, kur kartē atrodas Latvija un kas ir ASV vēstnieks tur. Republikāņi vairāk orientējas uz Ameriku pašu, viņus sauc par izolacionistiem, un viņi var neiedomāties nomainīt demokrātu vēstnieku Latvijā. Par tiem faktiem tagad nerunā, bet es domāju, ka arī mūsu valdības lēmumi netiek saskaņoti vairs Antonijas ielā kā kādreiz, bet gan ēkā netālu no Rīgas lidostas (lasītājiem jāpaskaidro, ka tagad ASV vēstniecība atrodas netālu no lidostas – Samnera Velsa iela 1, iepretim tirdzniecības centram “Spice” – red.piez.) Mēs zinām par Jāni Maizīti, kurš tur skrēja visu saskaņot. Kariņš droši vien neskrien, bet tas nenozīmē, ka domāšana ir cita.
DDD: Kariņš jau mentāli – bez priekšā teikšanas – zina, ko “saimniekiem” vajag. Ne velti viņš ir no Amerikas.
V.R.: Es domāju, ka principā mēs jau esam okupēti, mums vienkārši ļauj darīt to, ko ļauj, bet sviras, ar kurām var iedarboties uz Latvijas klanīgo valdību, arī objektīvi ir diezgan sāpīgas. Esmu domājis, kas tad būtu, ja, piemēram, Kariņš sadūšotos realizēt tādu pašu kovida politiku kā zviedri? Tad viņš būtu pārlecis pāri sev divkārtīgi. Es domāju, ka arī objektīvi mums sabrauktu virsū finansiāli. Tādā ziņā es pieļauju, ka Kariņš izlēma tā: lai nezaudētu miljardus, kas vispār noderētu – nu, tad labi, pakļausimies. Es domāju, ka viņš nav tik gudrs, lai pašam apzināti tā doma ienāktu prātā, bet muguras smadzenes automātiski nostrādā klanīgi. Tātad viņš jūtas komfortabli vasaļa lomā. Un gan jau ir bijis arī kāds prēmēšanas mehānisms par šīs afēras organizēšanu – publiski gan ir izpeldējis pusmiljons Ugas Dumpja “pētniecības” projektam un jautājumi par Pavļuta māju Ogrē. Bet tā droši vien ir tikai tortes virskārtiņa.
DDD: Kariņš ar ļoti lielu iztapību visus ierobežojumus īstenoja pats arī savā ikdienas dzīvē! Tas liecina, ka viņam iekšā bija pārliecība “viss ir pa īstam”.
V.R.: Tas kolaborants jau notic, ka viņš dara pareizi. Viņam ir kaut kāda pašaizsardzība, kas neļauj sevi kritizēt. Spilgts piemērs ir juridiskās fakultātes profesors Uldis Krastiņš[1] – viņam nav paškritikas, ka viņš ir vairākus cilvēkus aizsūtījis nāvē. Bet ir pašaizsardzība – ja to nedarītu viņš, atrastos kāds cits. Bet viņa karjera padomju Latvijā beigtos. Tā principu vietā veidojas klanīgums, un šajā ziņā Krastiņš un Kariņš ir kā divi zābaki, pāris.
DDD: Sajūta, ka viņš attaisnojoties pauž pat zināmu lepnumu par paveikto. Katrā ziņā kauns par sevi viņam tiešām nav. Krastiņš pat apvainojās, ka kāds iedrošinājās viņam to aizrādīt.
V.R.: Jā, jā. Tāpēc mēs būtībā dzīvojam šausmīgi bīstamā valstī. Man personīgi negribas vairs iet kaut kādās sabiedriskās darīšanās, jo man dominē tāda nodevības sajūta, redzu, cik viegli juristi pazaudē jēgu par Satversmi, redzu, cik viegli ārsti pazaudē savu ētiku. Tāpēc vienīgais, par ko varu uztraukties, lai mani mazbērni spētu dzīvot kaut kādā iekšējā emigrācijā, lai saglabātu cilvēcību kā vērtību ja ne Latvijā, tad sevī. Kā kristieši Romā, kurus sākotnēji meta lauvu bedrēs, bet pēc tam tie kļuva par impērijas reliģiju…
DDD: Svarīgi, lai bērni iemācītos spēju atšķirt labu no ļauna. Man liekas, tas šobrīd ir ļoti izaicinoši arī vecākiem – iemācīt bērniem, ka acīmredzamība nav patiesība.
V.R.: Jā. Bet tas tiek nodots ne ar vārdiem, bet no vecāku un vecvecāku neverbālās attieksmes. Nekā jauna – arī padomju laikos tā bija. Lai gan bija arī verbāls salīdzinājums – padomju laiki un Ulmaņlaiki.
DDD: Arī šajā, nu jau es teikšu, vardarbīgajā izpausmē pret “varmācīgajiem vīriešiem”. Protams, nav labi nogalināt un nav labi darīt pāri, bet vai ar Stambulas konvencijas pieņemšanu, kas patiesībā ir visas sabiedrības apziņas izvarošana, kas maināms? Man liekas, ka šobrīd tiek grauts pats pamats, tieši šī izpratne par to, kas ir cilvēks, kas ir sieviete, kas ir vīrietis.
V.R.: Jā, jā. Es par juristiem un ārstiem teicu, bet arī žurnālisti – tas ir pilnīgi neticami. Tāda nodevība un kolaboracionisms! Būtībā laikraksts “DDD” un “Neatkarīgā Rīta Avīze” ir vienīgie mediji, kas neļaujas nopirkties. Ir vēl daži, bet tie vēl nav izturējuši laika eksāmenu.
DDD: Man jums jāpiekrīt.
V.R.: Bet galvenais, šī tendence nav jauna. Televīziju pārstāju skatīties jau deviņdesmitajos gados – tagad par to, kas notiek Latvijas Televīzijā, izlasu tviterī. Tie meli jau bija toreiz. Es kaut kā to sajutu un distancējos. Es pat Domburu nesaprotu, es viņa vietā tiešām to ordeni nebūtu paņēmis. Nerunājot par Tomsonu – tas vispār ir otrs klanietis, viņam jau arī bilde ar Levita ordeni ir līdzīga kā Kalnietei pie fon der Leienas. Vadošajos žurnālistos, līdzīgi kā profesorā Uldī Krastiņā, nav pamanāma nekāda paškritika vai sirdsapziņa.
DDD: Tādas ētiskās normas ir tikai tukša skaņa. Sabiedrisko un tā saucamo lielo mediju žurnālisti uzskata sevi par varoņiem, lai gan patiesībā viņi nodarbojas ar pašslavināšanos. Paštaisnums spiežas pa visām vīlēm. Piemērs ir Ilze Jaunalksne-Rēdere. Intervējot trīs prezidenta amata kandidātus viņa agresīvi izturējās pret Stambulas konvencijas pretiniekiem. Un tā uzreiz noslāņo – šie ir labie, kuri atbalsta, un tas noteikti ir sliktais, kurš neatbalsta. Kur tad tā izslavētā objektivitāte, kur žurnālista profesionālā spēja visu parādīt atklāti, lai cilvēks pats izdara savus secinājumus? Ja nu man tieši patīk tas, kuram nepatīk Stambulas konvencija?
V.R.: Un Saeima jau šinī gadījumā ir pārliecinoši parādījusi savu attieksmi – nekādu Stambulas konvenciju!
DDD: Jā, paldies Dievam, apbrīnojami!
V.R.: Jā, apbrīnojami. Tāpēc jau kaut kas ir jādara ar šo Saeimu, jāizgudro kaut kāds mehānisms, kā manipulēt vēlēšanās…
“Sazvērestības teorijas”
DDD: Jūs domājat, ka iecere pabāzt Centrālo vēlēšanu komisiju zem Valsts kancelejas ir mēģinājums manipulēt ar vēlēšanu rezultātiem?
Viesturs Rudzītis: Mēs to mehānismu nekad neuzzināsim. Tur, kur sākas digitālās vēlēšanas, tur vispār viss ir zaudēts. Neticu, ka Igaunijā vēlēšanas bija godīgas. Neticu, ka konservatīvie varēja tik nepopulāri kļūt tik īsā laikā.
DDD: Pat bez digitalizācijas mani pārsteidz, ka pēc visa, kas ir piedzīvots, Vienotības rezultāti pēdējās Saeimas vēlēšanās trīskāršojās. Tas ir kaut kas tāds fenomenāli mazohistisks, ko es nevaru saprast. Ar veselu saprātu nespēju to izskaidrot.
V.R.: Un kāpēc Cimdaram bija jānomirst, un pirms tam Kramiņš uztaisīja pašnāvību?
DDD: Var jau teikt – Rudzītis ar Apini tagad baigās sazvērestības teorijas spriež un paši neko nedara. Bet īstenībā tie ir ļoti loģiski jautājumi, uz kuriem izvairās atbildēt, un vieglākais ir pateikt, ka esam idioti, kuri neko nejēdz.
V.R.: Mēs taču labi pazīstam to kreiso mentalitāti. Un tur, kur ir sarkanie, tur taču vienmēr būs meli, krāpšana, tur būs negodīgums, nestrādāšana, zagšana. Tas kreisums taču lieliski parādījās arī no 1918. līdz 1934. gadam. Un labējā politika no 1934. līdz 1940. gadam – vienkārši kā diena pret nakti. Kāda starpība – demokrātiska, nedemokrātiska, rezultāts bija. Seši gadi palika kā zelta laikmets tautas atmiņā, kas vispār ļāva izdzīvot tos piecdesmit okupācijas gadus. Neviens jau neatcerējās to, kā kreisie Saeimā tur uzvedās, pirka un pārdeva balsis, kas tik viss tur nenotika – palasiet kaut vai Pāvilu Rozīti, kurš pats bija neglābjami kreiss. Mēs tos kreisos ļoti labi pazīstam, un tur nekāda sazvērestība nevar būt. Tā vienkārši ir realitāte, viņi citādi neprot. Un tas ir kaut kur cilvēka dabā arī iekšā –kreisums un labējums. Un kreisums ir vienkārši degradācija. Šobrīd kreisie ar savām iniciatīvām, priekšlikumiem un idejām to atkal pierāda.
DDD: Ir vēl viena interesanta lieta saistībā ar militāro agresiju un Krievijas karu Ukrainā. Mums izdevās, paldies Dievam, pēkšņi nojaukt okupantu uzvaras pieminekli, ko visi aizstāvēja ar putām uz lūpām. Pēc tam, izrādās, ar asarām acīs to vien mājās gaidījuši, kad tas piemineklis nobruks. Nu, labi, bet kāpēc tagad tiek kavēts tas solis, kas būtu loģisks, – metam ārā tos, kuri te sabrauca, kuri nezina latviešu valodu, kuri ir skaidri okupanti, kolonisti un viņu pēcteči, kuri ir tieši tie, kas Ukrainā krieviem deva iespēju vispār sākt visu šo ofensīvu? Vai sagaidīsim Latvijā mirkli, kad tiks īstenota deokupācija un dekolonizācija, vai tomēr viss atkal tiks nomuļļāts un noklanināts?
V.R.: Tas notiks tanī brīdī, kad krievs zaudēs karu Ukrainā. Kāpēc tagad, kad tas vēl nav noticis, žurnālisti tur tā runā, un kāpēc, teiksim, visi mūsu kreisie kļuvuši prokremliski, līdz tam jau viņi bija tikai feministiski vai LGBT. Bet tagad viņi kļūst arī prokremliski.
DDD: Jā, jā. Pat Kažoka taisa pētījumus par to, kā “nabaga krievi” jūtās Latvijā…
V.R.: Jā, jā. Kažoka, Spriņģe – visi tie progresīvie. Visi kā viens ir prokremliski. Kas tas ir? Skaidrs kā tā ir nauda. Var neteikt “nauda”, var teikt – “Krievijas maigā ietekme”. Vienkārši, kad Krievija piedzīvoja šoku no tā, kā viņi iestrēga Ukrainā, bija brīdis, kad varēja atļauties to okupekli nogāzt, vienkārši varēja atļauties. Pēc tam vairs ne. Kā gāžas iekšā tā krievu nauda – es nezinu, kādā veidā Spriņģe to naudu saņem.
DDD: Varbūt caur kaut kādiem ārzemju fondiem, es pieņemu.
V.R.: Nu, acīmredzot. Bet var jau būt, ka nav tikai korupcija, ka tā ir arī šantāža. Katram jau ir kaut kāds skeletiņš skapī.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene
Apine
[1] Bijušais tiesnesis, tagad – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesiskās katedras vadītājs Uldis Krastiņš. Astoņdesmitajos gados skatīja politiskās lietas, tiesājot latviešu disidentus. Piemēram, 1983. gadā Uldis Krastiņš tiesāja Latvijas neatkarības kustības vadītāju Jāni Rožkalnu, piespriežot viņam brīvības atņemšanu uz pieciem un nometinājumu uz trim gadiem.
Publicēts laikrastā “DDD” Nr.12(530), 2023. gada 30. jūnijs–13. jūlijs