Baiba Rudevska
Tiesību zinātņu doktore, juriste
Pirmpublikācija: portālā “Telos.lv”
2021. gada 23. aprīlī Londonas policija aizturēja 71 gadu veco protestantu mācītāju Džonu Šērvudu (John Sherwood), uzlika viņam roku dzelžus un aizveda uz policijas iecirkni. Kādu bīstamu noziegumu bija izdarījis šis vecais vīrs? Viņš, uz saliekamām kāpnītēm stāvēdams, bija sludinājis garāmgājējiem, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti un citējis Bībeli, konkrēti atsaucoties uz Radīšanas grāmatas pirmās nodaļas vārdiem: “Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Policisti ar brutālu spēku norāva Šērvudu no kāpnītēm, saslēdza viņa rokas aiz muguras roku dzelžos, aizvilka viņu uz policijas mašīnu un aizgādāja uz iecirkņa telpām.
Policijas iecirknī mācītājs tika noturēts visu nakti līdz nākamajam rītam un ilgi pratināts. Pratināšanas gaitā policisti tirdīja un tincināja veco vīru par viņa personīgo attieksmi pret homoseksuālismu, uzdodot tādus jautājumus, kā, piemēram: “Ko jūs darītu, ja jūsu bērni izrādītos geji?” Šērvuds uzstāja, ka nebija kurinājis naidu vai kādu aizskāris, bet tikai darījis savu tiešo darbu: sludinājis kristīgo ticību un Bībeles patiesības. Galu galā mācītājs tika atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču lietas materiāli tika nosūtīti kroņa prokuratūrai (Crown Prosecution Service), kas vēl var izlemt aizvilkt viņu tiesas priekšā.
Izvērtējot notikušo, policijas priekšniecība paziņoja, ka policisti esot rīkojušies profesionāli un ka nekādas dienesta izmeklēšanas nebūšot. Jāpiezīmē, ka Šērvuda aizturēšanas brīdī netālu stāvēja kāds cits mācītājs, un viņam policisti paziņoja: ir temati, par kuriem sabiedriskās vietās runāt nedrīkst, un paust citiem cilvēkiem aizskarošus viedokļus vispār ir aizliegts.
Vēlreiz uzsveru un pasvītroju: tas viss nav noticis ne bijušajā Padomju Savienībā, ne mūsdienu Krievijā vai Baltkrievijā, ne Tadžikistānā, ne Kubā. Tas nav noticis arī Džordža Orvela romāna 1984 lappusēs. Tas pirms nepilna mēneša ir noticis Lielbritānijā – Lielās brīvību hartas dzimtenē, kas gadsimtiem ilgi ir dižojusies citu nāciju starpā kā priekšzīmīga tiesiska valsts, personisko brīvību citadele un civilizācijas gaismeklis.
Kad cilvēki par mierīgu savas pārliecības paušanu tiek vajāti Maskavā, Minskā vai kādā no “trešās pasaules” valstīm, tad tas pilnīgi pamatoti izraisa starptautisku sašutumu un nosodījumu. Vienlaikus Lielbritānijā ielu sludinātāju aresti un vispār kriminālvajāšana par “nepareizu” viedokļu paušanu ir kļuvuši jau par ierastu parādību, citās Rietumeiropas valstīs arī ir vērojami līdzīgi notikumi, – taču par tiem sabiedriskajā telpā gandrīz neviens nerunā. Jāatzīst, ka šajā ziņā Eiropā un Latvijā valda šokējošs dubultstandarts.
Varbūt jums šķiet, ka Londona no Latvijas ir pārāk tālu? Tad paraudzīsimies uz mums tuvāk esošu valsti – Somiju. 2021. gada aprīļa beigās Somijas ģenerālprokurore uzrādīja apsūdzību par “naida runu” Somijas parlamenta deputātei no Kristīgo demokrātu partijas, bijušajai iekšlietu ministrei Peivi Resenenai (Päivi Räsänen). Šī konservatīvā luterāne ir izdarījusi trīs “šausmīgus noziegumus”: 2004. gadā publicējusi brošūru, kas izklāsta kristīgo skatījumu uz laulību un cilvēka seksualitāti; 2019. gadā atkārtojusi šo skatījumu radiointervijā; platformā Twitter nokritizējusi savas baznīcas pausto atbalstu “LGBT praida” gājienam, pievienojot citātus no Bībeles. Par katru no šiem “noziegumiem” Resenenai draud cietumsods līdz diviem gadiem. Izmeklēšana šajā lietā bija īpaši ilga. Somijas tiesībsargājošās iestādes ar perversu, VDK cienīgu uzcītību okšķerēja Resenenas publiski paustos viedokļus un pievienoja apsūdzību sarakstam arvien jaunus faktus; pēc tam Resenena tika saukta uz policiju un pakļauta stundām ilgām nopratināšanām par saviem “nepareizajiem” uzskatiem. Viņai tiek inkriminēta “etniskā naida kurināšana” – tas skan absurdi, taču Somijas tiesu praksē šis jēdziens tiek iztulkots tik plaši, ka arī Resenenas gadījumu var zem tā pavilkt.
Diemžēl līdzīgi incidenti kaut kad drīz var notikt arī pie mums Latvijā – jo daži cilvēki ļoti cenšas, lai tā būtu. 2021. gada 26. aprīlī – divas dienas pēc mācītāja Džona Šērvuda atbrīvošanas no policijas aresta telpām Londonā – septiņi Saeimas deputāti iesniedza Saeimas Prezidijam izskatīšanai likumprojektu par grozījumiem Latvijas Republikas Krimināllikumā (ar 6. maija balsojumu tas tika nodots komisijām). Šis projekts ievērojami paplašina iespēju saukt cilvēkus pie kriminālatbildības un sodīt viņus par publiskajā telpā paustajiem viedokļiem, ja šie viedokļi iziet ārpus valdošās “elites” izpratnes par to, kas ir pareizs un pieļaujams.
Ļoti īsi rezumējot, likumprojekts paplašina tā dīvainā un ideoloģiski iekrāsotā tiesību institūta robežas, kas mūsdienu tiesībpolitiskajā diskursā tiek apzīmēts ar vārdkopu “naida runa” (aizguvums no angļu “hate speech”). Pašā piedāvāto grozījumu tekstā izteiciens “naida runa” netiek lietots, taču tas vairākkārt parādās projekta anotācijā. Kā drīzumā redzēsim, aiz šķietami nevainīgiem likumprojekta formulējumiem slēpjas reāli draudi Latvijas iedzīvotāju vārda brīvībai. Likuma pieņemšanas gadījumā ilgtermiņa sekas ir ļoti labi paredzamas: cilvēki arvien vairāk baidīsies izteikties par atsevišķiem sabiedriski nozīmīgiem tematiem, praktizēs pašcenzūru un tas mūsu sabiedrības jau tā ne īpaši veselīgajā gaisotnē tikai vairos vispārējo spriedzi. Īpaši apdraudēta būs reliģiskās izteiksmes brīvība, un būs pavisam reālistiski arī mūsu zemē drīzumā sagaidīt pirmās prāvas pret garīdzniekiem un citiem ticīgiem cilvēkiem – līdzīgas Šērvuda un Resenenas lietām.
Īpaši pievēršu uzmanību tam, ka visā šā raksta tekstā vārdkopa “naida runa” ir konsekventi lietota pēdiņās. Tā nav nejaušība. Ar to vēlos parādīt, ka es principiāli neatzīstu šā ideoloģiskā konstrukta leģitimitāti un, ja esmu spiesta diskusijā lietot šo terminoloģiju, tad no tās norobežojos. Tas pats attiecas uz tādiem ideoloģiskiem konstruktiem, kā “emocionālā vardarbība”, “seksuālā orientācija” u. tml.
Lai ikviens saprastu, kādēļ gan minētais likumprojekts, gan jebkura līdzīga veida likumdošanas iniciatīva ir bīstami un nesavienojami ar patiesi brīvas un demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem, šo rakstu esmu veidojusi kā atbilžu sēriju uz jautājumiem un iespējamajiem iebildumiem – gan par iesniegto likumprojektu, gan par “naida runas” jēdzienu vispār. Skaidrs, ka, pat ja šis konkrētais projekts Saeimā netiks pieņemts, t. s. “progresīvie” spēki nerimsies savos mēģinājumos vēl vairāk ierobežot Latvijā vārda brīvību un turpinās iesniegt līdzīgus priekšlikumus. Tādēļ ir jārunā nevis vienkārši par viena vai otra likumprojekta trūkumiem, bet par “naida runas” jēdzienu kā tādu.
Pirms sāku atbildēt uz jautājumiem, izdarīšu mazu piezīmi. Mani kā latvieti ārkārtīgi pārsteidz un sarūgtina Latvijā joprojām sastopamā – es pat teiktu “valdošā” – “atkritumu kastes mentalitāte”, kas ir raksturīga mazattīstītām kolonizētām ciltīm attiecībās ar kolonizatoriem un “kultūras nesējiem”. Par “atkritumu kastes mentalitāti” es saucu vēlmi nekritiski pārņemt “metropoles” dzīves modeļus un aksesuārus, lai ciltsbrāļu acīs izskatītos kā “īsts civilizēts cilvēks”. Piemēram, izvilkt no atkritumu kastes “lielā baltā kunga” izmesto, saplēsto un nosmērēto cilindru un lepni uzstīvēt to sev galvā.
“Naida runas” apkarošanas jautājumā es redzu tieši šo pašu parādību. “Naida runas” likumi ir tikuši pieņemti un nu jau labu laiku darbojas daudzās citās Rietumu pasaules valstīs, un to praktiskais rezultāts ir kristālskaidrs. Tie gandrīz vienmēr un visur tiek piemēroti tikai t. s. “ekstrēmi labējo un naidpilno” viedokļu apkarošanai – un “ekstrēmi labējo un naidpilno” viedokļu klāsts pastāvīgi paplašinās, ietverot sevī praktiski visus konservatīvai un/vai judeokristīgai pasaules ainai atbilstošos viedokļus par laulību, ģimeni, cilvēka seksualitāti, imigrāciju, islāmu un citiem “karstiem” tematiem.
2016. gadā britu jurists un pētnieks Pols Koulmens (Paul Coleman) publicēja grāmatu Cenzēts (Censored), kurā ietvertā konkrēto lietu analīze parāda šokējošu ainu: praktiski visās Eiropas valstīs, kurās ir noteikta kriminālatbildība par “naida runu”, attiecīgās normas tiek izmantotas gandrīz tikai tādēļ, lai apklusinātu “nepolitkorektu” viedokļu paudējus – tātad lielākoties kristiešus un konservatīvi noskaņotus cilvēkus.
Zīmīgs ir vidusmēra “naida runas noziedznieka” profils pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Tas nebūt nav ar kāškrustiem notetovēts skūtgalvis neonacists vai cits margināls personāžs, bet gan parasts vidusmēra sabiedrības loceklis: ģimenes māte, pensionārs, kristiešu mācītājs… Pat daudzi kopumā “progresīvi” noskaņoti cilvēki sāk pamazām celt trauksmi, jo atskārš, ka kaut kas nav kārtībā un ka sabiedrība virzās kaut kāda orveliska totalitārisma virzienā. Un tieši tagad, kad pašās attiecīgajās Rietumu valstīs “naida runas” likumus un to piemērošanu sāk arvien vairāk kritizēt un apšaubīt to lietderīgumu (vismaz to pašreizējā formā un redakcijā), mums pēkšņi ir jākāpj uz tā paša grābekļa un jāievieš šāds pats regulējums Latvijā! Manuprāt, analoģija ar kolonijas iezemiešiem un “baltā kunga” atkritumos izsviesto cilindru šeit ir pilnīgi precīza.
Turpinājums: “NAIDA RUNA” un vārda brīvība. 2. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(481), 2021. gada 4.–17. jūnijs