Turpinājums no: “NAIDA RUNA” UN VĀRDA BRĪVĪBA. 1. daļa
Baiba Rudevska
Tiesību zinātņu doktore, juriste
Raksta pirmpublikācija: portāls “Telos.lv”
Tagad – pie konkrētiem jautājumiem un atbildēm.
1. jautājums: Ko tieši piedāvā grozīt likumprojekta iesniedzēji, un kā tas mainīs pašreiz spēkā esošo regulējumu? No pirmā acu uzmetiena šie grozījumi nemaz neizskatās tik dramatiski, un Krimināllikums jau tagad paredz kriminālsodus par naida kurināšanu…
Atbilde: Likumprojektā piedāvātie grozījumi galvenokārt skar Krimināllikuma 150. pantu, kura virsraksts ir “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana”. Ir jāpaskaidro, ka naida celšana Krimināllikumā pašlaik ir sadalīta divos pantos: 78. pants nosaka kriminālatbildību par “nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu” (atkarībā no kvalificējošo apstākļu esamības vainīgajam draud brīvības atņemšana uz laiku līdz trim, pieciem vai desmit gadiem), savukārt 150. pants attiecas uz “darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ” – un šeit likumdevējs jau ir paredzējis daudz maigākus sodus (brīvības atņemšana līdz vienam, trim vai četriem gadiem). Turklāt 150. panta pirmā daļa paredz svarīgu nosacījumu: atšķirībā no nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida kurinātājiem, 150. panta piemērošanas gadījumā personu var saukt pie atbildības tikai tad, “ja ar to radīts būtisks kaitējums”.
Ko piedāvā likumprojekta iesniedzēji? Pirmkārt, papildināt 150. panta pirmajā daļā uzskaitīto pazīmju sarakstu ar vārdiem “sociālā piederība” un “seksuālā orientācija”. Tātad Krimināllikumā pirmo reizi tiks ievazāti divi ne īpaši skaidri jēdzieni. Šeit būtu īpaši jājautā, kur ir “seksuālās orientācijas” jēdziena semantiskās robežas. Vai ar to ir potenciāli domāts jebkurš dzimumtieksmes veids un/vai seksuālās uzvedības modelis? Satversmes tiesa taču pavisam nesen ir skaidros vārdos pasludinājusi: “Personas dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas vai kāda ir personas seksuālā orientācija”. Gribas jautāt: vai tas nozīmē, ka jauno 150. panta redakciju varēs piemērot, lai sodītu par “naida un nesaticības izraisīšanu”, piemēram, pret pedofilijas piekopējiem?
Otrkārt, likumprojektā ir paredzēts izslēgt pašlaik pastāvošo nosacījumu “ja ar to radīts būtisks kaitējums”. Ja šobrīd, lai varētu notiesāt cilvēku pēc Krimināllikuma 150. panta, apsūdzībai ir jāpierāda, ka inkriminētie vārdi vai raksti ir nodarījuši būtisku kaitējumu (protams, vai tas ir “būtisks”, ir jāizvērtē tiesai), tad pēc grozījumu spēkā stāšanās šādas prasības vairs nebūs. Tātad notiesāt cilvēku par “nepareiza” viedokļa paušanu būs daudz vieglāk.
Trešais grozījums, kas ir piedāvāts likumprojektā, ir visbīstamākais. Tas attiecas uz 150. panta trešo daļu, kas nosaka attiecīgā noziedzīgā nodarījuma “kvalificētu sastāvu”, – tas ir, tas pats nodarījums tiek veikts kaut kādos īpašos apstākļos, kas pastiprina nodarījuma bīstamību un līdz ar to arī sodu. No tā, kura 150. panta daļa tiks piemērota, ir atkarīgs tiesājamā liktenis: vai viņam draud cietums uz laiku līdz vienam gadam (pirmā daļa) vai līdz četriem gadiem (trešā daļa). Pašlaik trešā daļa nosaka sodu par “sociālā naida un nesaticības izraisīšanu”, “ja tā saistīta ar vardarbību vai draudiem”. Likumprojekts paredz šo formulējumu aizstāt ar sekojošu: “ja tā izdarīta, pielietojot visu veidu fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību, vai draudus”. Kas vispār ir “emocionālā vardarbība”, turklāt vēl “visu veidu”? Vārdkopa “emocionālā vardarbība”, manuprāt, pati par sevi ir absurda. “Vardarbība” šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē var būt tikai fiziska. Kliegšana, lamāšanās un apsaukāšanās, lai cik nepatīkamas un nosodāmas tās būtu, nav “vardarbība”.
Jebkurā gadījumā, “emocionālā vardarbība” nekur nav definēta, un to var attiecināt uz ļoti plašu situāciju klāstu. Piemēram, ja garīdznieks sprediķī vai intervijā asi iestājas pret homoseksuālo dzīvesveidu un aicina tā piekopējus nožēlot grēkus un mainīties, tad dažs labs adresāts var uztvert šos vārdus kā pret sevi vērstu “emocionālo vardarbību” – un garīdzniekam notiesāšanas gadījumā draudēs līdz četriem gadiem cietumā.
Pašlaik Krimināllikumā esošais regulējums nebūt nav optimāls. Manuprāt, tas jau tagad pieļauj pārāk plašas iespējas nesamērīgi ierobežot vārda brīvību (šo jautājumu sīkāk aplūkošu tuvāk raksta beigām). Tomēr piedāvātie grozījumi paredz šo iespēju klāstu paplašināt vēl vairāk – tātad vēl vairāk potenciāli sašaurinot cilvēku iespēju brīvi izteikties.
2. jautājums: Vai tad katra sevi cienoša demokrātiska Rietumu valsts neapkaro “naida runu”, pieņemot un piemērojot attiecīgus likumus? Vai tas neietilpst Rietumu vērtību kopumā?
Atbilde: Šeit man jūs droši vien jāizbrīna un jāapbēdina: vēsturiski “naida runas” jēdziens ir Padomju Savienības un tai pakļauto totalitāro komunistisko režīmu “garabērns”. Divi pirmie starptautiskie dokumenti, kuros pēc būtības tika iestrādāta “naida runas” ideja (nenosaucot to šajā vārdā) un no kura vēlāk savā likumdošanā iespaidojās dažādas valstis, ir 1965. gada ANO Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu un 1966. gada ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. 1966. gada pakta 20. panta otrā daļa nosaka:
“Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālo, rasu vai reliģisko naidu un kūda uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu.”
Savukārt 1965. gada konvencijas 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu aizliegt ar likumu un sodīt jebkādu rasistisku ideju izplatīšanu un kūdīšanu uz rasu vai etnisko diskrimināciju, aizliegt šādas idejas propagandējošas organizācijas u. tml.
Jau minētais Pols Koulmens (skat. “DDD” Nr.11(481) – red.piez.) ir ļoti detalizēti izpētījis šo normu izstrādāšanas un pieņemšanas vēsturi un izklāstījis to savā grāmatā “Cenzēts”. Vēsturiskie fakti ir skaudri un nepielūdzami: abi minētie panti to pašreizējā redakcijā tika iebalsoti abos starptautiskajos dokumentos ar klaji nedemokrātisku režīmu vairākumu. Toreiz – pagājušā gadsimta 60. gados – demokrātiskās Rietumu valstis vēl sargāja un turēja godā vārda brīvību un iestājās pret šāda veida normām. Visas šīs valstis atzina, ka rasisms ir sociāla problēma un amorāla parādība, taču neuzskatīja par pieļaujamu izmantot valsts sodošo spēku ideju apkarošanai; tās piekrita kriminalizēt tikai rasu naidā sakņotu kūdīšanu uz vardarbību. Taču “komunistiskā fronte” neatlaidīgi darbojās un galu galā panāca savu, gūstot skaitlisku pārsvaru pār demokrātiskajām valstīm.
Ja raugāmies tikai uz Eiropas reģionu, balsojuma rezultāti par Starptautiskā pakta 20. panta otro daļu runā paši par sevi un nekādus papildu komentārus neprasa. “Pret” balsoja Beļģija, Dānija, Somija, Francija, Islande, Īrija, Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste. “Par” – Albānija, Bulgārija, Baltkrievijas PSR, Čehoslovākija, Ungārija, Polija, Rumānija, Ukrainas PSR, PSRS, Dienvidslāvija un… Spānija, kur tolaik valdīja Franko režīms. Vēlāk Kremlis triumfējoši raksturoja šo balsojumu kā lielu padomju diplomātijas panākumu. Līdz ar to, ja kāds sāks jums stāstīt, cik “naida runas” apkarošana esot “demokrātiska un rietumnieciska”, atgādiniet viņam par šīs idejas neglīto izcelsmi un paskaidrojiet, ka to ir dzemdinājusi Padomju Savienība ar saviem rokaspuišiem.
Dzelzs priekškars jau sen ir kritis, un neviens no politiskajiem režīmiem, kas toreiz balsoja par “naida runas” kriminalizēšanu, vairs nepastāv. Diemžēl nekāda attiecīgo konvenciju revīzija pēc 1991. gada nav notikusi, un abi iepriekšminētie panti – šie skandalozie Aukstā kara relikti – joprojām ir spēkā un ir saistoši ANO dalībvalstīm, tostarp arī Latvijai. Tomēr šajā sakarā ir jāatceras divas lietas.
Pirmkārt, šīs normas attiecas tikai uz rasu, etnisko vai reliģisko naidu vai diskrimināciju; tādām kategorijām kā vecums, invaliditāte, sociālā piederība, “seksuālā orientācija” utt., tās nemaz nav piemērojamas.
Otrkārt, būsim reālisti: ja Latvija vai jebkura cita valsts savā tiesību sistēmā dos priekšroku konstitucionāli garantētai vārda brīvībai un aprobežos attiecīgo Krimināllikuma pantu darbību ar reālas naida kurināšanas gadījumiem un kūdīšanu uz vardarbību, tad šai valstij no tā nekādas sekas neiestāsies – izņemot tipveida kritiku no attiecīgo ANO birokrātu puses, kādu saņem praktiski visas valstis. Domāju, ka šādu “nelaimi” var viegli pārdzīvot.
3. jautājums: Vai “naida runas” apkarošana ilgtermiņā padara mūsu sabiedrību mierīgāku, iecietīgāku un tātad veselīgāku?
Atbilde: Nē, nekādā gadījumā – gluži otrādi. Pirmkārt, “naida runas” kriminalizēšana sašaurina brīvas un atklātas diskusijas iespēju sabiedrībā. Viena no galvenajām civilizētas sabiedrības iezīmēm ir tas, ka problēmas un konflikti tajā tiek risināti vispirms sarunu un dialoga, nevis fiziskas sadursmes (kautiņa, slaktiņa u.tml.) veidā. Ņemot vērā “naida runas” likumu neskaidros formulējumus, cilvēki cenšas klusēt un atturēties no “jūtīgu” tematu apspriešanas vai potenciāli aizskarošu viedokļu paušanas, jo gluži vienkārši baidās nonākt uz tiesājamo sola vai vismaz policijas iecirknī. Tādējādi veidojas skaidra atturoša ietekme (“chilling effect” – angļu val.) uz vārda brīvību, un cilvēku apziņā rūgstošās neizrunātās problēmas rada vispārēju aizvainojuma, aizdomu un neuzticības gaisotni. Galu galā nav saprotams, kā šādu sabiedrību var nopietni saukt par “demokrātisku”.
Otrkārt, “naida runas” kriminalizācija padara sabiedrību “prāvnieciskāku”, jo pakļauj cilvēkus pastiprinātiem izmeklēšanas un tiesvedības riskiem uz iedomātiem un bieži vien ļaunprātīgiem pamatiem. Tipisks piemērs: 2010. gada decembrī 63 gadus vecajam austriešu pensionāram Helmutam Grīzem (Helmut Griese) tika uzrādīta apsūdzība krimināllietā… par ko? Par to, ka, savu mauriņu cirpdams, viņš bija jautri jodelējis Alpu gaumē – bet kur lai cilvēks jodelē, ja ne Austrijas vai Šveices Alpos? Austrijas tiesībsargājošās iestādes kvalificēja viņa vokālo izklaidi kā… “musulmaņu lūgšanas kariķēšanu”, lai aizskartu viņa islāmticīgos kaimiņus. Lai izvairītos no dārgas un ilgas tiesāšanās, Grīze piekrita samaksāt 700 eiro naudassodu.
Un, pat ja “naida runātāju” neizdodas formāli notiesāt un viņš beigās tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Protams, ka šādu juridisku problēmu draudi uztur un veicina sabiedrībā neuzticēšanās gaisotni.
Visbeidzot, “naida runas” likumu neskaidrie formulējumi galu galā nozīmē vienu: “naida runa” katrā konkrētā gadījumā būs tas, ko par tādu uzskatīs tiesībsargājošās iestādes: policija, prokuratūra, tiesas. Tas savukārt nozīmē, ka valstij tiek piešķirtas ļoti plašas pilnvaras noteikt savu pilsoņu pieļaujamās runas robežas. Bet, ja tas tā ir, tad sabiedrība noteikti vairs nav ne brīva, ne demokrātiska.
4. jautājums: Vai tad “naida runa” neizraisa konkrētus vardarbīgus noziegumus pret mazāk aizsargāto mazākumgrupu locekļiem? Vai “naida runas” apkarošana nepalīdz nosargāt šo cilvēku fizisko drošību?
Atbilde: Gan Latvijas un citu Rietumu valstu sabiedriskajā telpā, gan no starptautisko organizāciju tribīnēm pastāvīgi skan apgalvojums, ka “naida runa” novedot pie reālas vardarbības pret attiecīgo grupu locekļiem; līdz ar to “naida runas” kriminalizācija esot nepieciešama viņu drošības nosargāšanai. Daudzi uztver šo apgalvojumu kā acīmredzamu un pat necenšas to apšaubīt. Taču īstenībā tas ir aplams.
Nav absolūti neviena ar empīriskiem datiem pamatota pētījuma, kas šo tēzi apstiprinātu. Lai to pierādītu, būtu jāpierāda divas lietas: pirmkārt, ka valstīs ar liberālāku pieeju vārda brīvībai ir vērojams lielāks vardarbības un cita veida noziegumu skaits pret minoritātēm nekā valstīs ar bargiem “naida runas” likumiem; otrkārt, ka pēc “naida runas” likumu pieņemšanas (vai piemērojamo sodu pastiprināšanas) šādu noziegumu statistiskā līkne regulāri pavēršas lejup. Protams, ka nekādu šāda veida korelāciju esamība nav pieradīta.
Jāatgādina arī tas plaši zināmais vēsturiskais fakts, ka etniskā un cita veida naida celšana bija sodāma Veimāras perioda Vācijā (laikposmā no 1918. līdz 1933. gadam). Vācijas Sodu likuma (Strafgesetzbuch) 130. pants noteica par to kriminālatbildību, un šī norma tika reāli un aktīvi piemērota. Tomēr tas nekādā ziņā netraucēja nacionālsociālistu partijai ar Hitleru priekšgalā nākt pie varas 1933. gadā, un pēc tam jau nacistu režīms sāka ierobežot Vācijas pilsoņu vārda brīvību – vēl bargāk un aktīvāk.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 12(482), 2021. gada 18. jūnijs–8. jūlijs