Latviešu uzņēmējs: atbalstīt latviešus un izstumt okupantus! 1. daļa

Dzintars Jugāns: Ir viens otrs latvietis, kas aizdomājas, sevišķi no gados vecāko vidus, kuri dzimuši vēl pirms kara un pēc kara, kuri ir par dekolonizāciju un brīvu valsti. Bet jaunatne un 30–40 gadīgie pat nevēlas par to domāt. Viņi ir piesūcināti ar dzīšanos pakaļ materiālajai nodrošinātībai un ar informāciju, ko saņem skolā, masu informācijas līdzekļos.

Skumji atzīt, bet latviešu vairākums nav stabils idejā par savu patiesi neatkarīgu valsti – par Latviju bez okupantiem un kolonistiem. Vecākajā paaudzē daļa joprojām ir iebiedēta no okupācijas laikos piedzīvotā, bet jaunajiem nav nekādas intereses.

Dz.J.: Principā, jā, jo vairums ir vienaldzīgi. Pašreiz valda fetišs uz naudu. Jo tev vairāk naudas, jo tu domā, ka esi gudrāks un spēcīgāks. Mazāk ir nacionālais – varam jau sadzīvot ar tiem “krieveļiem”. Es arī aizdomājos par šo jautājumu. Viss ir pareizi, kā “DDD” raksta. Visi sabrauca te, jo Latvijā bija daudz labāki dzīves apstākļi, nekā viņiem vēl tagad tur ir. Un ļoti daudzi sabrauca pēc kara, pēdējās kara dienās. Ļoti daudzi, pat karavīri, pārbēga frontes līniju un padevās rietumniekiem – amerikāņiem, frančiem, angļiem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem atpakaļ uz Krieviju nemaz negribējās. Viņi bija redzējuši, kā cilvēki dzīvo un, kad bija jābrauc atkal uz roģinu, to vairs negribēja. Tāpēc jau ļoti daudzi te palika. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pienākums bija aizsūtīt mājās visus armijniekus, kas te palika.

Dz.J.: Jā, es jums pilnīgi piekrītu, jo Latvija šobrīd maz atgādina latviešu valsti. Es gandrīz katru dienu satiekos ar krievvalodīgajiem – man ir tāds darbs.

Manuprāt, liela mūsu problēma ir jauktās laulības. Padomju laikā pēc tehnikuma beigšanas mani izsūtīja uz trīs gadu praksi, tāpat arī daudzi no plašās Padomju Savienības atbrauca uz Latviju. Jaunajiem politika neinteresēja – tikai pabučoties, pamīlēties, līdz tad arī kāzas. Un tā viņi saprecējās: gan mūsu puiši Krievijā, Ukrainā u.c., gan cittautieši ieprecējās Latvijā.

Dz.J.: Lielāko tiesu.

Dz.J.: Tā varētu arī daļēji teikt. Viņi, manuprāt, maldīgi uzskata, ka šeit ir viņu dzimtene, jo šeit dzimuši. No vienas puses tā iznāk, ka viņiem te ir dzimtene, te viņi dzimuši, uzauguši, neviens viņus te nav iesūtījis un par saviem vecākiem viņi neatbild…

Dz.J.: Jā. Lai cik bēdīgi tas būtu, latvieši Rīgā ir mazākumā.

Dz.J.: Okupācijas laikā ienākušie un viņu pēcnācējiļoti labi apzinās, ka dzīvo svešā valstī, un tāpēc arī ir vairāk vienoti nekā mēs, latvieši. Ārzemju latvieši arī savā starpā ir vairāk vienoti. Viņi cits citam palīdz, rīko dažādas sanākšanas un svētkus. Mēs šeit, Latvijā, tādi neesam, kā saka: latvietis latvietim ir laba uzkoda. Nezinu, kāpēc mēs viens otru graužam. Skaudība mums ir ļoti liela, nenovīdība. Pēc principa: ja man ir slikti – es darīšu tā, lai tev ir vēl sliktāk.

Dz.J.: Jā, tā nu tas ir.

Dzintars Jugāns: Varētu tā teikt. Lielāko tiesu ir tā – man ir labi un neko man vairāk nevajag, ja ģimene ir pabarota, ir dzīvoklis, mašīna, nekas vairāk nav vajadzīgs. Kad saku: “Palasi kaut ko, uzzināsi kaut ko vairāk,” – atbild: “Par politiku neinteresējos, man tādas lietas nav vajadzīgas.” Kā jau teicu, vairāk par procesiem interesējas gados vecāki cilvēki. Diemžēl jaunajiem pat skolās neko jēdzīgu nemāca. Prieks, ka pēdējā laikā, spriežot pēc mazdēla jautājumiem, vismaz vēsture tiek mācīta. Man tas ļoti patīk.

Par sliktu jaunākās paaudzes audzināšanā ir propaganda, ka integrācija ir laba, ka patriotisms ir tikai līdzi jušana sporta spēlēs, Latvijas karodziņa piespraušana pie apģērba valsts svētkos.

Dz.J.: Tā tas ir. Bet ir daudz kas nepareizs jau likumos un valdībā, valsts pārvaldē. Masu saziņas līdzekļos mums vairāk vajadzētu popularizēt vēsturi. Taču valdībai nav līdzekļu atbalstam medijiem, bet privātos kanālus grūti ietekmēt.

Dz.J.: Jā. Iesaistās viņi ļoti maz. Un, ja runā latviski, uzraksti ir krievu valodā. Kam tas vajadzīgs? Mums te ir Latvija, latviešu radio, Latvijas televīzija.

Dzintars Jugāns: Uzņēmējdarbībā vairāk skatāmies cilvēkā, kurš kaut ko prot un grib darīt. Tad biznesmeņi piever acis uz to, kas tu esi – krievs, vācietis vai kas cits. Ja tu savu darbu izproti un dari, kas vajadzīgs, tas nozīmē, ka esi vērtīgs darbinieks, bet politiskai nosliecei mazāk tiek pievērsta uzmanība. Kaut gan lielāko tiesu, protams, organizācijas grib savus tautiešus.

Man arī pieder neliela firma, un es pieņemu darbā tikai latviešus. Kaut gan pazīstami krievvalodīgie speciālisti, pie kuriem vēršamies nepieciešamības gadījumā. Tad mēs pieveram acis, jo speciālists ir speciālists un tiekam nostādīti bezizejas stāvoklī. It kā ir bezdarbs, bet strādnieku nav. Mums ir šausmīgi daudz Latvijā ko darīt, bet nav darbinieku.

Dz.J.: Slinkums un negribēšana strādāt.

Dz.J.: Jā, tieši tā. Neieguldot neko. Negrib mācīties, negrib celt kvalifikāciju, apgūt jaunu amatu – maksājiet tikai vai nu pabalstus, vai neadekvāti lielu algu par veicamo darbu.

Man prasa: “Cik, Dzintar, tie tavi darbinieki pelna?” Neslēpju, ka vidēji ap 40–50 eiro dienā. Tas ir daudz, bet uzskatu, ka cilvēkam ir vajadzība dzīvot normāli. Un viņš nopelna un atpelna naudiņu arī firmai. Kāpēc lai es viņu apbižotu? Bet, ja tu kārtīgi nemaksāsi, tev kārtīga strādnieka nebūs. Citos uzņēmumos lielāko tiesu uzskata, ka laba ir nacionāli jaukta sabiedrība. Diemžēl.

Dzintars Jugāns: Arī man rados ir cilvēki, kas dzīvo un strādā ārzemēs. Brauc ciemos, bet atgriezties negrib. Mums tas vēl no padomju laikiem: ja esi bagāts, ja esi lielā robā, tad, lūk, tu esi cilvēks. Mums šāda audzināšana ir no dzimšanas līdz miršanai – darbs pie mums ir nevis goda lieta, bet soda mērs. Ja kaut ko sliktu esi izdarījis, tevi soda ar darbu. Tieši ar darbu mūs maitāja. Okupācijas laikā darbu varēja atrast bez savas jēgas, pat sodīja, ja nestrādā.

Dz.J.: Ļoti lielas cerības pašlaik es saistu ar mūsu mazbērniem. Viņi tomēr sāk saprast, jo skolā māca, kas ir melns un kas ir balts.

Dz.J.: Jā, tā tomēr ir…

Dz.J.: Diemžēl tā ir. Lai kaut kas mainītos uz labu, vajadzētu vairāk popularizēt ideju par neatkarīgas valsts atgūšanu. Darīt visu to, lai šeit okupācijas laikā nelikumīgi ienākušajiem nebūtu tik komfortabla dzīvošana.

Esmu daudz par šo jautājumu domājis un nonācis līdz Indiras Gandijas metodei: ir jārada tādi apstākļi, lai okupantiem, kolonistiem te nav normāli ko darīt un viņi būtu spiesti braukt atpakaļ uz savu etnisko dzimteni. Un šeit šinī gadījumā būtu liels ieguvums, ja mēs spētu izveidot situāciju, ka okupācijas laika sekas mums Latvijā nav vajadzīgas!

Dz.J.: Pērkam no latviešiem latviešu produkciju, strādājam latviešiem, un okupants tiek izstumts no dzīves pavisam dabiskā un nevardarbīgā veidā. Es personīgi arī savā darbā palīdzu vairāk latviešiem, nevis okupantiem. Jo zinu, ka agrāk vai vēlāk man kā latvietim tas nesīs labumu. Ja manai tautai un valstij būs labi, tad arī man un maniem bērniem un mazbērniem būs laba dzīve.

Tāpēc tagad viņiem ir jāsaka balta patiesība, kaut arī pašreiz vēl ir neizpratne par to, ka okupantiem, kolonistiem Latvijā dzīvošanas nebūs! Vajag vismaz iedot kaut vai tādu informāciju, ka okupanti šeit nav vajadzīgi, ka mums, latviešiem, ir jāturas kopā. Es īstenoju šādu dzīves uzskatu.

Dz.J.: Man ir mazs kantorītis, kā saka, mikrouzņēmums, kurā strādā 10–12 cilvēki. Mans princips ir pēc iespējas vairāk atbalstīt un sadarboties tieši ar latviešiem. Piemēram, ja man darbam vajadzīga kāda prece, es to vienmēr pirkšu pie latvieša, kaut arī citā veikalā, kas nepieder latvietim, tā ir nedaudz lētāka. Ekonomiski it kā šķiet neizdevīgi, bet mums, latviešiem, cits citam ir jāpalīdz. Ja nepalīdzēsim, tad nekas labs nesanāks.

Dz.J.: Lielāko tiesu strādājam Rīgā, taču darbus veicam arī Ventspilī, Jelgavā un visur, kur ir kāds mūsu klients.

Dz.J.: Mēs jau arī tagad to darām – strādājam, veicam darījumus barterā. Ir zināma prece, ko es pārdodu ar savu darbu, tur ir mans darbs, mani līdzekļi, materiāli utt. Tas, var teikt, ir komercnoslēpums, bet, lai es nezaudētu nākotnē pasūtītājus, es dodu arī lētākas cenas. Ar latviešiem cenas ir lētākas. Mani var sameklēt pa telefonu ļoti viegli, un es labprāt palīdzētu latviešiem, lai tik man zvana.