PA VIRSOTNĒM
Saruna ar LNF priekšsēdētāja vietnieci, dzejnieci Steidzīti Freibergu
Steidzīte Freiberga
Turpinājums no: Steidzīte: globalizatori sagrauj arī mākslu. 1. daļa
DDD: Kādēļ savam jaunajam dzejoļu krājumam tu devi nosaukumu “Pa virsotnēm”? Pirms tam tev iznāca dzejas krājums “Ceļavējos”.
Steidzīte Freiberga: Kad nokļuvu vienos ceļavējos ar Draugiem – ar jums, kurus man bija lemts satikt, un ieguvu zemes Skolotāju, tad drīzi vien arī radās mans dzejas krājums “Ceļavējos”. Ceļavējos – tas bija mans ceļš kopā ar jums, un, protams, šis ceļš vēl turpinās un nebeigsies, jo augšupeja taču ir bezrobežīga. Iepriekš jau stāstīju, kā man tika Dota šī laime – satikt jūs, savus patiesos ceļabiedrus. Tad, pateicoties Dzīvās Ētikas Mācībai, pamazām sāku saprast, ka nopietni un mērķtiecīgi ir jātiecas uz virsotnēm, jo tikai tā ātrāk nokļūsim tur, kur mūs gaida. Tātad ir jābūt drosmīgiem, jāiet pa taisnīguma ceļu, kas dod gara spārnus un visātrāk paceļ uz augšu, bet šajā ceļā vadošā ir sirds.
Mācība saka: “Pat vismaigākajai, vislīdzcietīgākajai sirdij nedrīkst pietrūkt vīrišķības. Sirds ir akmens, uz kura tiek celti cietokšņi. Vai var stāvēt cietoksnis bez vīrišķības un svinīguma?”
Mans dzejas krājums “Pa virsotnēm” sākas ar dzejoli “Pa virsotnēm…”:
Kā laikus nokļūt tur, kur tevi gaida?
Kā sasniegt mērķi – šķēršļu ir tik daudz?
Ir priekšā jūras, purvāju bez skaita,
Bet Gaismas Citadele gaida, sauc.
Pa virsotnēm – tik tā vien aiziet varam,
Kur zemes važās solis nav vairs kalts.
Tik jāiespēj vien augšuptiekties garam,
Līdz augstumiem, kur brīves vēji šalc.
Un tā uz Vārtiem Ugunīgiem ejam,
Kur vētras zvanos uzplaukst Dailes zieds.
Bezrobežīgi pārtopam un ceļam –
Uz Tālām Pasaulēm ir gājums vieds…
Tā kā mana dzeja nav krustvārdu mīkla, bet izsakos skaidri, bez nepieciešamības lauzīt galvu pēc atminējuma, tad te vairs gandrīz nav ko piebilst, viss ir skaidri saprotams.
DDD: Kādu tu šodien redzi latviešu tautu – kādas problēmas saskati?
S.F.: Kā jau iepriekš minēju, latviešu tauta šodien ir uz bezdibeņa malas, jo ārējais ienaidnieks – okupanti – tiek nevis izraidīti no mūsu zemes, bet “integrēti” latviešu tautā. Šo genocīdu pret mūsu tautu veic mūsu nodevīgā vara un kangari. Tas ir normālam saprātam neaptverami noziedzīgi un nodevīgi, par ko būtu jāsēž cietumā, bet naivie latvietīši vēl sāk prātot, ka tos parazītiņus, it sevišķi to bērnus, tik tiešām varētu tomēr atstāt šeit: sak, kaut kā jau sadzīvosim, lai tie parazītiņi staigā pa mūsu galdu, ēdīsim no vienas bļodas – lai barojas no mūsu miesas un asinīm… Jā, kur tad viņi ies, pat viņu dzimtenē tādus parazītus, kuri salīduši citas tautas zemē, negrib un saka: “Tinieties projām, mums tādi klaidoņi nav vajadzīgi!” Tātad viņiem nav, bet mums viņi ir vajadzīgi? Kāds absurds, ka tā tautu var sazombēt, lai tā savā zemē gribētu audzēt parazītus!
DDD: Kas tevi mudina cīnīties, nevis samierināties ar okupantu klātbūtni?
S.F.: Šī jau ir tā pati taisnīguma apziņa, kas neļauj samierināties ar netaisnību. Ja šādas apziņas nebūtu un mēs samierinātos ar ļaunumu, tad kā mēs attaisnotu savu esības jēgu?
DDD: Savā jaunajā dzejas krājumā tu citē Dzīvās Ētikas Mācību. Kā to savienot ar dekolonizāciju un tautas apziņas atmošanos?
S.F.: Es saprotu, ka tieši Dzīvās Ētikas Mācības pamatā ir cīņa par labo, par taisnīgumu, kas arī ir bezrobežīgais gājums uz augšu, uz pilnību. Un tieši tautas apziņas atmoda būs tā, kas veicinās izprast dekolonizācijas nepieciešamību, lai saglabātu un attīstītu savas tautas esību. Ja jau reiz Visaugstākais ir Devis mums šo zemi un šo tautu, tad mūsu uzdevums ir to nosargāt, pamatojoties tieši uz Viņa Doto Mācību.
DDD: Ko tev pašai – kā latviešu nacionālistei – nozīmē Dzīvās Ētikas Mācība jeb Agni Joga? Kādēļ to studē un centies iedzīvināt darbībā?
S.F.: Man Dzīvās Ētikas Mācība jeb Agni Joga nozīmē visu. Tā ir Jaunā Laikmeta Mācība – pamatu pamats, Kristus Mācības izgaismojums un turpinājums, ko šodien jau vajadzēja apgūt ikvienam, vai viņš latvietis, krievs, vācietis, vai kas cits. Tāpēc jau arī cenšos to studēt un saprotu, ka nemaz tik viegli nav to iedzīvināt darbībā, jo izsit no sliedēm dažādi sīki, tā teikt, gruži, kas piesārņo telpu, kas tev apkārt. Bet ir jāprot iemācīties orientāciju un noturību – citas izejas jau nav gaismas ceļa gājējam.
Nelielos, ka esmu, lūk, gaismas gājējs, bet gribu iet šo gaismas ceļu un nevēlos palikt tumsas aizsegā. Un saprotu, ka nav ne katrai tautai, ne katram savam laikam atsevišķa Dieva. Dievs ir VIENS visām tautām un VIENS, kas iet cauri laiku laikiem, un arī Mācība ir VIENA, tikai katram laikmetam tā tiek Dota, tā teikt, ar papildinājumu, cilvēku apziņām uztveramu. Lai arī daudz kas no gaišās Kristus Mācības ir noslēpts, tomēr pat to, ko tur var atrast, līdz pat šai dienai cilvēki nav spējuši izpildīt. Kaut vai pieņemt visparastāko padomu: nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.
Vajadzīga spēcīga tiekšanās uz Gaismu
DDD: Tava dzeja nav atrauta no dzīves. Kas ir galvenais, ko vēlies pateikt latviešiem caur savu mākslu?
Steidzīte Freiberga: To arī vēlētos pateikt, ka mākslai ir jāpalīdz pacelt tautas apziņu, nevis jāpalīdz kangariem to piezemēt ar puķītēm, putniņiem, ar uzdziedāšanu, padejošanu. Latviešiem jāsaprot, ka ar šādām izpausmēm okupanti neaizies, ka tautai ir jāsaceļas ar nopietnu prasību pēc dekolonizācijas. Man arī patīk putnu balsis, puķu ziedēšana, dejošana, ļoti mīlu mūziku, dziesmas, bet jāsaprot, ka ar to vien panākt tautas pastāvēšanu nesanāks – par taisnīgumu ir jācīnās. Bet dziedāt un dejot, jūsmot par puķītēm un putniņiem varēsim pēc tam, kad būsim patiesi brīvi savā zemē, kad okupanti to vairs nebradās. Prieks par dabu un dziedāšana – dziesmas – lai ir mūsu pavadones ceļā. Ja nav zem mūsu kājām šī ceļa, ja nekur neejam, bet stāvam uz vietas, tad kam un par ko lai dzied?!
DDD: Nav nekāds noslēpums, ka tu, būdama apveltīta ar smalku dzejnieces dvēseli, spēj stingri un asi arī stāties pretī netaisnībai, kas valda ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Lasītāji būs pamanījuši tavus komentārus sociālajos tīklos. Kādēļ tu iesaisties šajās diskusijās?
S.F.: Jā, netaisnība valda visā pasaulē, pat neiedomājama netaisnība, kurā tagad nu Eiropas Savienība iesaista arī mūs, pat ar pederastu praidiem, apkaunojot pat Latvijas simtgadi. Viss degradējošais tagad ir “vērtību” kalngals. Pret to ir jāstāv ar visiem spēkiem. Labu var panākt tikai ar spēcīgu tiekšanos pēc labā. Un tā jau ir mūsu dzīve – nepārtraukta tiekšanās pēc augstiem ideāliem, pēc patiesības.
Sociālajos tīklos izsauc pretīgumu to gļēvulīgo “visgudro” atrunas un zākāšanās par cilvēkiem, kuri pašaizliedzīgi strādā, kā Aivars Garda un jūs visi, lai paustu cilvēkiem, kas ir kas, lai argumentēti pierādītu, kur ir netaisnīgums un kur patiesība. Bet tiem “gudreļiem” nepamostas neviena saprāta dzirksts – viņi vai nu tēlo muļķus, vai patiešām ir stulbeņi, ko pateikt nedrīkst, tūdaļ uzsprāgst kā pulvermucas. Uz to nevaru tā mierīgi noraudzīties, ir jāpateic, ka stulbenis ir stulbenis un kangars ir kangars, patīk tas viņiem vai ne. Lai jau izrādās, varbūt kāds blakusesošais aizdomāsies un sapratīs.
DDD: Kas, tavuprāt, ir lopveidīgs latvietis? Vai tev kā dzejniecei nav nepatīkams šāds epitets?
S.F.: Aivars Garda jau ļoti precīzi ir skaidrojis, kas ir lopveidīgs, bet tie, kuri tādi ir, tēlo apvainotos – viņi, lūk, tiekot lamāti. Lopveidīgais – tas ir cilvēks, kurš dzīvo kā lops, kuram neko vairāk nevajag kā ēst, izgulēties, laizīt saimniekam roku par iedoto kaulu vai maizes garozu, kurš gaida, ka viņu sauks par normālu cilvēku. Smieklīgi – grib, lai viņu sauc nepareizā vārdā! Pat dzīvnieks aizstāv savu teritoriju, nelaižot tajā svešus. Tātad latvietis, kurš to nedara, kurš labprāt aiz gļēvulības atdod okupantiem savu Tēvzemi, ir sliktāks par dzīvnieku, tātad lopveidīgs, kuram viss tiek iedots un pašam nekas nav jādara, bet tāds grib, lai viņu sauc par normālu latvieti. Man tieši nepatīkami būtu, ja lietas nesauktu savos vārdos, es jau arī savos dzejoļos reizēm notiekošo raksturoju visai asi un tieši.
DDD: Ko nozīmē no pūļa kļūt par tautu? Kas ir vajadzīgs, lai šis process notiktu?
S.F.: Tur jau tā lieta, ka tautas vietā mums šobrīd ir pūlis, kurš pats domāt nespēj, bet dzīvo no masu mediju pasniegtajām sistēmas “gudrībām” kangaru mērcē. Ir vajadzīgs ļoti daudz, lai no pūļa kļūtu par tautu. Katram ir jāizraujas no iesildītā zaņķa, jāsāk domāt patstāvīgi, jāpaceļas apziņā un jāierauga patiesība, ka mūsu zemi vēl joprojām bradā okupanti, ka neesam atbrīvojušies no ārējā ienaidnieka, ka tauta jau atrodas uz kraujas malas, un jāpieliek visi līdzekļi tās noturēšanai. Vārdu sakot, jābūt drosmei, apziņas skaidrībai, taisnīgumam un garaspēkam, lai ieraudzītu gaismas ceļu un pūļa cilvēki kļūtu par tautu, uz kuru var paļauties. Ir jālasa Dzīvās Ētikas Mācība, kuru tu pati allaž esi saukusi par Zināšanu Okeānu. Šī Mācība tik tiešām ir zināšanu okeāns, no kura var smelties un smelties, un nav tad “jāprātuļo” nekas, jo absolūti viss Tur ir atrodams.
DDD: Šobrīd kā tautas problēmu atrisinājums latviešiem tiek ieteikta dzimstības palielināšana.
S.F.: Visai grūti to iztirzāt. It kā vajadzētu cilvēkiem dzimt, jo kā tad cilvēks var atkal iemiesoties, ja viņam to neļauj?! Bet, ja palielināsim tikai dzimstību, bez jebkādas domas par ideāliem, tad jau sadzemdēsim un izaudzināsim tādus pašus – vai nu lopveidīgus, vai “pārgudrus stulbeņus”, kas meklēs sauli dubļu pelķē un kritīs krāgā tiem, kuri aicinās uz patiesības virsotnēm. Liekas, ka vispirms ir jāgrib un jātiek vaļā no savas zemes ārējā ienaidnieka, okupantiem, un tad jādomā par tautas pieaugumu – tad bērnus varēs izaudzināt patiesības un taisnīguma gaisotnē bez sistēmas nodevīguma devas un kangarveidīgo ietekmes. Varbūt ne tik ļoti ir jācenšas palielināt to kvantitāti, bet jāpadomā vispirms par kvalitāti? Nezinu vai spēju atbildēt pareizi, bet kaut kā tā domāju.
Laiks ir bargs, bet arī skaists
DDD: Klāt Ziemassvētki un Jaunais gads – kāds būtu tavs novēlējums mūsu avīzes lasītājiem?
Steidzīte Freiberga: Vispirms jau paldies mūsu lasītājiem! Priecē tas, ka viņi mums ir un interesējas, nav vienaldzīgi pret savu tautu un savu zemi. Lai tā būtu arī turpmāk! Lai nezūd drosme tiem, kuriem tā jau ir, lai pamostas snaudošie, lai paceļas latviešiem apziņa, lai izzūd lopveidīgie un parādās darītāji, lai pazūd pūlis, bet atnāk tauta. Būtu jauki, ja mūsu lasītāji, cik iespējams, pieliktu savu palīdzību gan avīzes izplatīšanā, gan radīšanā, jo būtu pavisam skumji, ja mums vairs nebūtu mūsu “DDD”, vienīgais patiesības avots, svaigais malks, kas dod spirdzinājumu un cerības šajā bargajā laikā.
Laiks ir bargs, bet arī skaists, jo Laikmeti mainās un Jaunais nāk ar Jaunu, spožu Rītausmu. Lai visiem “DDD” lasītājiem gaismas pilns un jauks ir Ziemassvētku vakars un cerīgs, panākumiem bagāts, veselīgs un laimīgs Jaunais 2020. gads! Lai gaišas un labas domas nepamet, jo tikai tās rada arī labus rezultātus!
Ticību, cerību, rīcību – un uzvarēsim!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(446) [2019. gada 20. decembris–2020. gada 9. janvāris]