Steidzīte: globalizatori sagrauj arī mākslu. 1. daļa

Saruna ar LNF priekšsēdētāja vietnieci, dzejnieci Steidzīti Freibergu

 

Steidzīte Freiberga

Ja māksliniekam trūkst ideālu…

 

DDD: Vēlos tev pajautāt to, ko jautāju visiem māksliniekiem, – tavuprāt, kāda ir mākslas jēga, tās uzdevums?

Steidzīte Freiberga: Sākšu atbildi ar savas dzejas rindām:

Kas māksla ir? To jautājam it bieži –

Tā vienmēr līdzās – paceļ, iedvesmo.

Un tai ar mums ir jāsaaug tik cieši –

Ka tās vārds vien pats jau ielīksmo.

 

Bet šodien māksla bikli stāv aiz durvīm,

Kad surogāti slavas laurus plūc.

Lai apjēgtu, nav jābūt veiklam burvim,

Ka mākslai priekšā ēzeli nu jūdz.

Jā, tā nu tas ir, ka mākslai, manuprāt, būtu jāiedvesmo cilvēks uz labo, uz skaisto, uz taisnīgo. Vai viņš būtu gleznotājs, rakstnieks, mūziķis utt., cilvēkam ir jāredz, ka pret viņa tautu izvērš genocīdu, ka okupantus nevis padzen no viņa zemes, bet nodevēji un kangari integrē ārējo ienaidnieku viņa tautā. Bet, ja mākslinieks ar to samierinās un mierīgi tam vēl par godu muzicē, raksta, glezno, necīnoties, neradot nevienu savu mākslas darbu pret šo noziedzību, kuras dēļ tauta iet bojā, tad šaubos vai šādai “mākslai”, kuru pārstāv šādi “mākslinieki”, būtu kāda jēga. Tik nodevīgs uzdevums nevarētu būt mākslai. Un māksla jau iet roku rokā ar kultūru. Te gribētu pieminēt rindas no raksta “Kultūra – tā ir Gaismas godināšana!”, kas veltīts Rēriha Pakta 80. gadadienai un bija publicēts laikrakstā “DDD” 2015. gada aprīlī:

“1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā, Baltajā namā svinīgā ceremonijā ASV un visas Latīņamerikas valstis ratificēja Rēriha Paktu un Miera Karogu. Kas ir šis dokuments un kādēļ tas ir tik nozīmīgs ne tikai pagātnē, bet arī mūsdienās un nākotnē? Aicinām mūsu lasītājus ieklausīties citos latviešos, kas vismaz daļēji ir ielūkojušies Nikolaja Rēriha radītajā Kultūras aizsardzības idejā un Miera Karoga jēgā, kuram būtu jāplīvo pie patiesas mākslas un zinātnes iestādījumiem, vēstures pieminekļiem, lai apvienotu kultūras uzdevumus un mudinātu cilvēkus tiekties uz augstākiem ideāliem. [..]

Zem Nikolaja Rēriha idejas ir 20. gadsimta izcilāko prātu paraksti: Alberts Einšteins, Romēns Rolāns, Rabindranats Tagore, Tomass Manns, Bernards Šovs, Herberts Velss…

Aicinājumam pievienoties Rēriha paktam atsaucās tā laika kultūras zieds Latvijā: Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Aspazija, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Eduards Smiļģis, Pauls Stradiņš, Ģederts Eliass, Zenta Mauriņa…”

Redziet, cilvēcē ir bijusi patiesa māksla un kultūra, un izcili prāti, kas mudināja cilvēkus tiekties uz augstiem ideāliem. Un arī Latvijā reiz bijuši šādi cildeni vārdi – mākslas un kultūras zieds. Bet šodien māksla ir degradējusies – tā dzīvo tikai savam makam, savam vēderam, savai popularitātei, aizmirstot mākslas patieso uzdevumu.

DDD: Mēs esam rakstījuši par šobrīd vērojamo kultūras pagrimumu un mākslas degradēšanos. Kā tu to izjūti? Kam ir izdevīga šāda lejupslīde?

S.F.: Es to izjūtu briesmīgi. Tā saucamie gleznojumi nav saprotami – pat šausmīgi neglīti smērējumi. Mūzika, kas kādreiz piesaistīja, piemēram, Raimonda Paula dziesmas, tagad pārveidotas par kaut kādiem šovu elementiem, pārģērbtu putnubiedēkļu izpildījumā. Nu, vienkārši šausmīgi kaut ko tādu dēvēt par mākslu. Ja tur iekšā būtu pret latviešu tautu izvērstā genocīda drausmīgie elementi, es saprastu tādu briesmīgu izrādi, jo tāda nodevība pret savu tautu kā okupantu integrācija latviešu tautā, nevis ārējā ienaidnieka izraidīšana, ir patiešām briesmīga, ko diezin vai varētu ietērpt skaistā, melodiskā skanējumā. Tāpat arī skatuves mākslā jau nekā normāla vairs nav. Lai vai kā gribētos kādreiz noskatīties labu darbu, bet neprot vairs to parādīt. Ikviens labs, nopietns sacerējums tiek tā sakropļots, ka pilnīgi pretīgi to skatīties.

Bet šie mūsu “mākslinieki” par to vispār nedomā, viņi vienkārši šādi izklaidē cilvēkus. Un tā jau ir: ja māksliniekam nav cildenu ideālu, nav vēlmes un drosmes aizstāvēt taisnīgumu, savu tautu, tad no tāda mākslinieka mākslas nekā nav – arī cilvēkus viņš izklaidē ar pārmodernizētu, pretīgu drazu. Mana apziņa nespēj izskaidrot – kam ir izdevīga šāda mākslas un kultūras lejupslīde? Māksla jau esot tautas nacionalitātes, identitātes zīmogs. Varbūt tas viss ir saistīts ar latviešu tautas nacionālās, identitātes iznīcināšanu, sajaucot ar Rietumu preteklībām. Tā sakot, globalizatoru pamatmērķi ir visus nolīdzināt vienādus, sagraujot arī mākslu un kultūru.

 

Cīņa pašam ar sevi

 

DDD: Nesen apgādā “Vieda” tika izdots tavs otrais dzejas krājums – “Pa virsotnēm”. Tas ir nacionālisma un garīgu ideālu caurstrāvots. Kā top tava dzeja? Kas rosina tevi dzejot?

Steidzītes Freibergas dzejoļu krājums “Pa virsotnēm”

Steidzīte Freiberga: Sava otrā dzejas krājuma “Pa virsotnēm” ievadā esmu rakstījusi, ka man ir liels gods, ka manu dzeju ir izdevis apgāds “Vieda”. Kad nonācu saskarē ar Aivaru Gardu un, protams, ar visiem jums, grāmatu izdevējiem, sapratu, ka esmu nonākusi pie patiesi īstena gudrības un patiesības avota, kurš nenoņemas ar kaut kādu pūļa pieprasītu bestselleru izdošanu, bet dod lasītājiem īstas gara un gudrību pērles. Līdz tam pazinu Aivaru Gardu tikai pēc vārda, bet, šķiet, ka Pats Visaugstākais bija lēmis piešķirt man iespēju nokļūt tuvāk Aivaram Gardam, kad viņš Radio 1 raidījumā “Mājas svētība” uzdeva konkursa jautājumus par Dzīvās Ētikas Mācību. Visas šīs Mācības grāmatas man vēl nebija, bet dažas jau biju iegādājusies – un sāku  meklēt atbildes. Un tā, visbeidzot, mani uzaicināja uz raidījumu “Mājas svētība”, bija lemts man nokļūt arī apgādā “Vieda” un iepazīties ar jums visiem pārējiem.  Tas bija vissvētīgākais pagrieziens manā dzīvē.

Līdz tam, kā jau iepriekš esmu teikusi, mani bija apsēdusi doma: ko gan varētu vēl izdarīt vērtīgu, lai mana dzīvē tā bezjēdzīgi neizčākstētu? Un, lūk, tika Dota šāda iespēja un atlika vien ar pateicību to pieņemt – un, protams, ar pateicību Devējam attaisnot šo Dāvanu. Vēl joprojām raizējos, vai godam attaisnoju šo Dāvāto iespēju, jo darāmā ir tik daudz, bet jūtu, ka realizēt spēju tik maz… Cīņa ir bezgalīga, un visnepieciešamākā un grūtākā jau ir cīņa pašam ar sevi, vispirms lai atbrīvotos no kaitīgiem paradumiem, pie kuriem īstenībā ir pieskaitāmas arī iesakņojošās bailes no kaut kā, nedrošības sajūta, darbu atlikšana, neuzņēmība utt.

Es, piemēram, visu savu dzīvi esmu visai traki baidījusies no zirnekļiem un pie gadījuma centusies viņus nosist. Bet tagad, piespiežot sevi apzināt, ka arī šie kukainīši ir Dieva radība, kuriem ir jābūt, esmu mazliet labojusies un nespēju vairs tiem darīt pāri – ja sastopu, cenšos no telpas iznest ārā. Nav, protams, runa par parazītiem, kas var būt gan sētā, gan dzīvoklī, gan ķermenī – no tiem ir jāatbrīvojas jebkādiem līdzekļiem. Arī okupanti ir jāuzskata par parazītiem, kādi īstenībā viņi arī ir. Salīduši citas tautas zemē, izspiež pamattautu no savas dzīves telpas. No okupantiem ir jāatbrīvojas bez jebkādām bailēm un nedrošības, jo pretējā gadījumā iznīcībai  pakļausi savu tautu.  Okupantiem ir jāatgādina, ka viņiem pašiem ir sava tēvzeme kurai tie ir vajadzīgi, ka ir amorāli un noziedzīgi sēdēt citai tauta uz kakla, lai to iznīcinātu.

Daudz ir šo cīņas pašam ar sevi elementu, kurus ir vai nu jāizskauž, vai jāpilnveido, ja ir kas labs, lai pilnībā varētu pildīt savu patieso  misiju, ar kādu tu šeit uz zemes esi ieradies. Tas viss neļauj klusēt un rosina izteikties. Katrs runā, kā viņš labāk prot.  Man liekas, ka labāk varu izpausties dzejā, un tā nu esmu ielikusi šīs pārdomas, piedzīvojumus, taisnīguma izjūtu, gara alkas dzejas rindās. Dzeja neprasa tik ļoti perfektu literāru tekstu, lai iznāktu nepieciešamais apraksts par izvēlēto tēmu – tur nedaudz var atļauties arī atkāpes. Dzeju man diktē izjūta pēc dailes, pēc gaismas, pēc taisnīguma, meklējumi pēc patiesības, vārdu sakot, tiekšanās pēc brīnuma. Ne jau pēc kaut kāda paranormāla brīnuma, bet gan pēc brīnuma, kurš nāk ar pozitīvu domu, ticību labajam un skaistajam, vārdu sakot:

Es ticu, ka ir brīnumi,

Kas necerēti nāk,

Un daiļu sapņu pasauli

Ap sevi radīt sāk.

Es ticu, ka ir laimība,

Kas svētās liesmās mirdz,

Un, ja tā visa nebūtu,

Vai justu mums tad sirds?

Šīs nav manas rindas – tās teica Poruks, bet pilnībā esmu ar viņu šajā ticībā pēc brīnuma vienisprātis. Ir jātic, jātiecas, jābūt drosmīgiem, jāiet ar Gaismas zobenu – un tad sasniegsim šo brīnumu, kas nebūs nekas paranormāls, bet gan  mūsu pašu garadarbs.

DDD: Tomēr latviešiem trūkst radošās inteliģences pārstāvju, kas pievērstos mūsu tautai vissvarīgākajai problēmai – nepieciešamībai panākt dekolonizāciju. Tavuprāt, kādēļ šis jautājums tiek noklusēts?

S.F.: Jā, latviešiem nav šo radošās inteliģences pārstāvju, un tā ir traģēdija. Ļeņinam pārmet, ka viņš iznīcinājis inteliģenci. Bet, ja, piemēram, cilvēkam kādā ekstremitātē ir iemetusies gangrēna, šo ķermeņa daļu, lai neaizietu bojā viss ķermenis, taču amputē. Vai mums arī nevajadzētu tādu vadoni, kurš, neteikšu, ka fiziski, bet morāli iznīcinātu jeb izklīdinātu šādu sapuvušu gangrēnas pārņemtu inteliģenci? Domāju, ka vajadzētu šādu inteliģences karikatūru likvidēt. Inteliģencei būtu jāiet tautas priekšgalā pa taisnīguma ceļu, aicinot uz patiesības ideāliem, bet mūsu inteliģencei šo patiesības ideālu nav, tā neko pozitīvu nerada, tikai nelabvēlīgi ietekmē jau tā nedrošos latviešus, ka ir, lūk, jāsamierinās ar okupantu integrēšanu latviešu tautā, nevis jāpatriec ārējais ienaidnieks no Latvijas.

Tātad amorāla mūsdienās ir tā saucamā inteliģence – jāsaka, pat nodevīga. Par dekolonizāciju tā nerunās, jo nedrīkst šo vārdu ņemt mutē. Šāda “inteliģence” latviešu tautai sniedz tikai lāča pakalpojumu. Manuprāt, tā ir pasaules globalizācija, kas visu nolīdzina, iznīcinot atšķirības – kāda tur tauta, kāda identitāte, kādi gan vēl okupanti!… Visiem jābūt vienādiem, bez izņēmuma… Un tā arī mūsu varturi iet roku rokā ar šo nodevīgo lozungu, jo grib taču baroties no treknās siles. Vienīgi Tramps spēja uzsākt karu pret šo pasaules nelaimi, un tādēļ arī tika un vēl tiek sunīts no tā saucamās melnās ložas varenajiem.

 

Par Tēvzemes atbrīvošanu mūsdienās klusē

 

DDD: Vai tev pašai ir kāds mīļākais dzejnieks?

Steidzīte Freiberga: Dzeja man ir patikusi aizvien. Vēl tagad ir mājās dzejas izlases. Mani vienmēr iedvesmojusi Aspazijas dzeja, protams, Rainis, kurā redzu mūsu tautas dižgaru. Nedrīkst aizmirst pieminēt Breikšu, Poruku, Ausekli, Blaumani, Skalbi, Jaunsudrabiņu un citus, kurus vēl nenosaucu. Visi senie dzejnieki mani savā laikā ir saistījuši katrs ar kaut ko. Patika arī Ārija Elksne. Bet pamatakmens, kā jau teicu, manā skatījumā, ir Rainis, kuru pat viens otrs “lietpratējs” uzdrošinās kritizēt. Smieklīgi un nožēlojami – tāds cilvēks līdz Rainim vismaz  ne šajā dzīvē, ne nākamajā un, kas zina, kad vēl pēc tam, neizaugs. Neplātos, ka esmu jau izaugusi, pasarg, Dievs, bet izjūtu vismaz bijību pret viņa  gara diženumu, Daili, ko pauž viņa dzeja un, protams, ieskatu nākotnes Gaismas pasaulē.

Par šodienas dzejniekiem nezinu neko teikt, neatrodu viņos nekā saistoša, tikai saprotu, ka vajadzīgas minēšanai nepieciešamas iemaņas, jo tādu vienkārši saprotamu dzeju nevienam modernam dzejniekam neesmu ieraudzījusi. Es tādu dzeju rakstīt neprotu un neprotu, manī nav pat vēlmes, arī atminēt. Ja kādreiz dzejā novērtēju dzejiskumu, izteiksmes daili, sapņojumu, protams, arī skaisti izteiktu saturu, tad tagad, kad jau esmu mazliet pavirzījusies tālāk, gaidu, ka arī dzeja pievērsīs uzmanību savas tautas šodienas nacionālajām problēmām, to risināšanai. Bet nekā – dzejnieki un rakstnieki neredz, ka pret latviešu tautu izvērš genocīdu, uzspiežot tajā integrēt kolonistus. Pat vairāk – viņi paši piedalās šajā genocīdā, liekot tautai ar to samierināties, un par dekolonizāciju nerunā.

DDD: Pirms simts gadiem, kad dzima un tika izcīnīta latviešu valsts, tautas apziņu pacēla dzejnieki, mākslinieki. Taču šodien, piemēram, komponists Raimonds Pauls nobalso par Abrenes atdošanu Krievijai… Par ko liecina šis pagrimums?

S.F.: Jā, nu, skumīgi par Raimondu Paulu. Kādreiz viņš bija mans mīļākais komponists. Iepriekš jau minēju, ka arī Raimonds Pauls nu jau pieļāvis savas mūzikas, savu dziesmu izmantošanu garīgi amorālos, pretīgos šovos, pat ar paša piedalīšanos tajos. Nu, ja Raimondam Paulam ir vienaldzīga sava Tēvzeme, ja viņu tā nepiesaista, ja viņš spēj mierīgi to atdot okupantam, tad tādam komponistam sirdī arī zūd mūzikas daile un savas iepriekš skaistās dziesmas var ļaut degradēt. Šis garīgais pagrimums droši vien liecina par to, ka komponists acīmredzot baidās kļūt nepopulārs.

Cīņa par taisnīgumu prasa arī upuri. Nav, protams, šodien vairs jāupurē dzīvība, kā to darīja mūsu varonīgie senči, kas tāpat gribēja dzīvot, rūpēties par ģimeni vai kļūt pat varbūt par slavenību, bet viņu ideāls bija Tēvzemes un tautas brīvība – un viņi upurēja sevi šim cildenajam ideālam, pat dzīvību savu. Bet šodien, kad tauta un Tēvzeme ir uz iznīcības sliekšņa un to glābt varētu vienīgi dekolonizācija jeb okupantu masas izraidīšana, mūsu slavenie mūziķi klusē, par dekolonizāciju nerunā, lai tika saglabātu savu popularitāti. Cik tas ir nožēlojami!

 

Turpmāk vēl…

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(445) [2019. gada 6.–19. decembris]


Steidzītes grāmatas varat iegādāties apgāda “Vieda” interneta veikalā:

“Ceļavējos”

“Pa virsotnēm”


« Atpakaļ

One thought on “Steidzīte: globalizatori sagrauj arī mākslu. 1. daļa

  1. Pingback: Steidzīte: globalizatori sagrauj arī mākslu. 2. daļa - Latvijas Nacionālā fronte - Laikraksts "DDD"

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *