Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Lasītājiem noteikti interesē, ar ko atšķiras parasta nāve no nokļūšanas kosmiskajos atkritumos?
Aivars Garda: Par to ir visai skopas ziņas. Par parastu fiziskā ķermeņa nāves brīdi Mācībā ir teikts, ka tas nav briesmīgāks par matu griešanu. Fiziskā ķermeņa nāve ir dabisks process, kad cilvēka dzīvība-apziņa atstāj fizisko ķermeni un turpina dzīvi savā smalkajā ķermenī Smalkajā Pasaulē. Par kosmiskajiem atkritumiem Valdonis Maitreija-Kristus Sarunā ar Savu Augsto Sūtni, kas ir iemiesojies uz Zemes, saka:
“Ur. Patīk redzēt Mani kaujā ar stihijām un ar tumšajiem izdzimumiem no zemes sfēras. Mani Stari laupa acu gaismu viņiem un niknie raustās no sāpēm un aizrāpo uz baismīgām pagrimuma dzīlēm. Mani Stari sadedzina viņu apvalku un niknie nespēj palikt savā iepriekšējā sfērā un ir jāmeklē sev jaunas pajumtes, vēl tumšākas, kur viņi izpaudīsies iznīcināšanā savā kā atkritumi Kosmiskie.”
Es varu paust vienīgi savu necilo izpratni. Proti, parasta nāve nav nekas briesmīgs. Nedrīkst jaukt to, ko parasti cilvēki sauc par smagu nāvi, ar nāves brīdi. Tās ir pirmsnāves ciešanas, nevis pats nāves brīdis. Kristus pirmsnāves ciešanas bija ļoti briesmīgas, toties nāves brīdis bija īsta svētlaime. Bet par kosmiskajiem atkritumiem kļūt patiešām ir briesmīgi.
DDD: Daži lasītāji varbūt ir neizpratnē, kāpēc LNF un laikraksts “DDD” runā par šīm lietām?
A.G.: Atbildēšu ar kādu citātu: “Termiņi, kas tuvojas, pieprasa sadedzināt nederīgo Jaunajai Pasaulei. Tumšās būtnes, kas pilnībā izpauž sevi, tiks izstumtas… Satricinājumi no kataklizmām un katastrofām varētu tikt apstādināti, ja labas gribas cilvēki spētu apvienoties un asimilēt lejupejošās plūsmas. Vajag, lai tiktu savākts pietiekošs daudzums apziņu, kas ir spējīgas uztvert glābjošās staru enerģijas no Tālajām Pasaulēm… Uz Zemes ierodas ļoti daudz tumšo, kuri ir ieguvuši galīgās izvēles iespēju. Ir neliels gaismnesēju daudzums salīdzinājumā ar kopējo iemiesoto masu, bet tieši no viņiem ir atkarīga visas cilvēces apgaismošana.”
Šis ir tas, par ko mēs visu laiku runājam: labas gribas cilvēki var mazināt kataklizmu un katastrofu apmērus, vai arī vispār apstādināt tās. Gaismnesēju ir maz un ar katru dienu kāds, uz kuru cerējām, atkrīt, jo nepatīk patiesība, ko paužam. Toties tie, kas paliek, – nostiprinās savā apziņā un nāk klāt vēl citi. Atcerēsimies, ka cildenais mazākums, nevis lopisku interešu vadīts pūlis, virza evolūciju. Šis mazākums ir ļoti nepieciešama mūsu Hierarham.
DDD: Tātad Pats Šambalas Valdonis aicina runāt par šīm lietām?
A.G.: Ne tikai aicina, bet reizēm arī pieprasa! Atcerēsimies, ka Valdoņa Lūgums mums ir pavēle. Gluži tāpat, kā jebkurš armijnieks atbildēs, ka ģenerāļa lūgums ir pavēle. Valdonis Maitreija-Kristus ir apveltīts ar lielu humoru. Piemēram, Maitreija Grib, lai cilvēki atzītu Smalko Pasauli. Tamdēļ Viņš saka (citēju pēc atmiņas): “Lai kaut vai ar lielgabaliem cilvēki šauj uz Smalko Pasauli, bet tikai atzīst to.” Humors ir tajā, ka ar lielgabaliem nevar trāpīt Smalkajai Pasaulei. Taču ir labāk, lai cilvēku muļķība izpaužas, šaujot uz Smalko Pasauli, nekā šī pati muļķība izpaužas, noliedzot tās eksistenci.
Vēl Šambalas Valdonis Saka: “Tāpēc ir laiks pacelt tautas ar zobenu vai zibeni, kaut tikai izsauktu gara kliedzienus!” Tāpēc jau mēs arī aicinām pamosties un sacelties garā pret Latvijā pastāvošo mietpilsoniskumu, muļķību, nodevību pret latviešu tautu, nevis kā dumjiem tītariem un tītarienēm skraidelēt uz vēlēšanām. Jo tādas vēlēšanas, kādas tās ir, tikai saglabā pastāvošo netaisnību, nodevību, stulbumu…
DDD: Jūs nosaucāt diplomētos filozofus par slīmestiem un liekēžiem – zābakiem. Daži inteliģentiņi ir sašutuši: kā var saukt filozofus, zinātniekus un baznīckungus par izglītotiem muļķiem?
A.G.: Esmu jau daudzas reizes skaidrojis, bet varu to izdarīt vēl un vēl. Es jau esmu tikai ziņnesis sabiedrībai. Es jau nepadarīju filozofus par zābakiem. Viņi paši un baznīckungi, un zinātnieki (īpaši humanitāro nozaru), paši sevi pozicionē par tādiem, nestudējot Maitreijas-Kristus “Slepeno Doktrīnu”, kas sniegta caur Helēnu Blavatsku 19. gadsimtā, un Viņa Agni Jogu, doto caur Helēnu Rērihu no 1920. līdz 1940. gadam. Deviņdesmitajos gados es pāršķirstīju tā saucamās filozofes Maijas Kūles grāmatu par filozofiju. Tajā nebija neviena vārda par šīm diženajām Mācībām, kas ir filozofijas, zinātnes un reliģijas sintēze.
Es tikai ceļu trauksmi un informēju sabiedrību, ka filozofu, baznīckungu un zinātnieku lielais vairākums ir izglītoti muļķi, jo neizprot to, kas viņiem būtu obligāti jāizprot, ja viņi būtu kaut cik zinoši Jaunās Mācības jeb filozofijas, zinātnes un reliģijas sintēzes izpratnē. Tikpat izglītoti muļķi ir valsts vadītāji, parlamenta deputāti, jo viņiem nevajadzēja līst politikā. Ja tomēr viņi tur ir salīduši, tad viņu pienākums ir nebūt par izglītotiem muļķiem un zināt Mācību.
Agrāk bija gadījumi, kad ziņnesi par sliktām ziņām nogalināja. Tagad mani tikai lamā par trauksmes celšanu. Izglītotie muļķi grib, lai viņus ciena tikai par to vien, ka viņi ir zābaki. Piedodiet, bet neesat pelnījuši cilvēku cieņu! Ja filozofijas profesori un akadēmiķi būtu savos augstumos, tad Dzīvo Ētiku mācītu skolās, “Slepeno Doktrīnu” – augstskolās. Var vēl iedot kādu atlaidi eksakto zinātņu zinātniekiem. Ja filozofi un garīdznieki zinātu filozofijas, zinātnes un reliģijas sintēzi, tad arī eksakto zinātņu pārstāvji interesētos par pašu galveno.
Valdonis Maitreija ir devis Savas Mācības lielo kataklizmu un katastrofu priekšvakarā, lai cilvēki tās liktu lietā, tādējādi novēršot kataklizmas vai vismaz mazinot to lielumu, nevis tamdēļ, lai cilvēki par tām neinteresētos un pat noniecinātu šīs Augstās Mācības.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(439) [2019. gada 13.–16. septembris]
Saistītie raksti:
Nikolajs Rērihs: Lakmuss cilvēka apziņai
Vai Rērihi tikās ar Austrumu Mahātmām?
Kooperatīvā iekārta: cilvēces nākotne