Liene Apine
Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāre
Apgalvojums, ka sports un politika ir šķirti, saprātīgi domājošos raisa smaidu un daudzus pretargumentus, jo realitātē tā sauktajā lielajā sportā bieži vien politika un nauda dominē pār sportiskajām uzvarām. Iespējams, nav nekādas politikas ikdienas skrējienā pa mežu vai bērnu pēcskolas sporta treniņā, taču, kur parādās nauda, iespēja sacensībās uzvarēt un iegūt popularitāti, tur politika ir klātesoša. Pat tiek pieņemti likumi un Ministru kabineta rīkojumi ar nosaukumu “Sporta politikas pamatnostādnes”… Tādēļ mēģinājumi iestāstīt, ka mūsdienās nav prātīgi jaukt politiku ar sportu, manuprāt, ir izvairīšanās no realitātes un atbildības, kāda ir ikvienam, neatkarīgi no viņa nodarbošanās.
Mazliet no vēstures…
Diemžēl šīs lielākās sporta sacensības ir zaudējuši to sākotnējo morālo jēgu, jo antīko olimpisko spēļu, ko, kā vēsta Sengrieķu mīti, iedibināja Hērakls, laikā kā obligāts nosacījums bija vispārējs pamiers. Spēļu laikā bija kategoriski aizliegti visu veidu kari un konflikti. Lielākais ētikas pārkāpums bija saistīt olimpiskās spēles ar politiku, jo sākotnēji atlēti bija aristokrāti, kas sacīkstes uztvēra kā reliģisku rituālu – savu upuri dieviem.
Taču tas viss mainījās, kad sacensībās sāka piedalīties arī citu sociālo slāņu pārstāvji. Spēles zaudēja reliģisko saturu, atlēti pamazām pārtapa par profesionāļiem, kas specializējās kādā konkrētā disciplīnā, visu sevi veltot treniņiem, un uzstājās stadionā nevis dieviem par godu vai prieka pēc, bet vienīgi naudas dēļ. Šīs pārmaiņas uzreiz atspoguļojās grieķu mākslā – ja uz agrīnās klasikas vāzēm ir attēloti proporcionāli un harmoniski attīstīti atlēti, tad uz 4. gs. p.m.ē. vāzēm attēlotas jau pārspīlēti muskuļotas un robustas profesionāļu figūras. Laikabiedri – Platons, Diogens u.c. – šo procesu uztvēra kā olimpiskās idejas degradāciju un olimpiskās kustības pagrimumu. Katra Senās Grieķijas pilsētvalsts sūtīja uz spēlēm arī politiķu delegāciju, kuras uzdevums bija reprezentēt un reklamēt savu valsti, kā arī, izmantojot pamieru, risināt sarunas ar kaimiņvalstu delegācijām.
Mūsdienu olimpiskās spēles 1896. gadā iedibināja barons Pjērs de Kubertēns, kā pamatu ņemot antīko olimpisko spēļu ideju – no politikas un biznesa absolūti nošķirtas starptautiskas sporta spēles, kurās galvenais būtu sports un atlētu sacensība. Ideja bija vairāk nekā aktuāla, jo Eiropas valstis gatavojās Pirmajam pasaules karam, kāpinot bruņošanos un politisko propagandu. 1896. gadā Grieķijā, Atēnās (lai uzsvērtu saistību ar antīkajām spēlēm), ar devīzi Citius, altius, fortius! (no latīņu: Ātrāk, augstāk, spēcīgāk!) notika pirmās olimpiskās spēles.
Olimpisko spēļu idejas pamatā bija sengrieķu ideja par mieru (1916. gadā, gatavojoties uzvilkt mundieri un doties uz fronti, de Kubertēns nolika savas Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidenta pilnvaras, jo uzskatīja, ka olimpiskie principi un līdzdalība karā nav savienojami), sportu kā indivīdu harmoniski attīstošu nodarbi, nevis valstu, bet sportistu sacensību. Profesionāliem sportistiem tika liegts piedalīties olimpiskajās spēlēs – tās tika dibinātas tikai un vienīgi kā amatieru sacensības, lai dotu iespēju piedalīties pēc iespējas plašākam atlētu lokam.
Kad arēnā iznāk politika
Sākotnēji mūsdienu olimpiskās spēles bija nevis valstu, bet sportistu sacensības, un sportisti pārstāvēja nevis valstis, bet gan paši sevi – valsts piederība figurēja tikai kā norāde par atlēta mītnes vietu, kā to noteica viens no olimpiskajiem pamatprincipiem: sports ir sports, un tam nav nekāda sakara ar valsts varu un politiku. Politiķu manipulēšana ar olimpiskajām spēlēm sākās ar 1936. gada spēlēm Berlīnē, kad nacistiskās Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers izmantoja šīs spēles savas politikas un valsts propagandai. Pēc tam Aukstā kara gados šo praksi pārņēma praktiski visas valstis, padarot spēles no sportistu sacensībām par valstis pārstāvošu komandu sacensībām. Sports gluži tāpat kā māksla, mūzika, literatūra kļuva par spēcīgu ieroci politiski karojošo lielvaru rokās. Krievu okupāciju piedzīvojušie atceras, kā tika uztvertas PSRS sportistu uzvaras vai zaudējumi cīņā pret, piemēram, amerikāņiem. Mūsdienās nekas nav mainījies, tikai klāt tam visam nāk sportistu personīgās ambīcijas un iespēja nopelnīt naudu. Cīņa bieži vien kļūst netīra, negodīga, jo galvenais ir uzvara – tas nekas, ja tā iegūta, piemēram, lietojot dopingu (neatļautas vielas).
Ik palaikam vērojami mēģinājumu uzsākt sarunas par olimpisko un paralimpisko spēļu sākotnējo pamatprincipu atjaunošanu. Īpaši aktuāls olimpiskais pamiers kļuva pēc Krievijas militārā iebrukuma Ukrainā. Bija saprotami un atbalstāmi starptautisko sporta organizāciju, piemēram, Starptautiskās Paralimpiskās komitejas (SPK) lēmums izslēgt no biedru rindām Krieviju un Baltkrieviju, liedzot šo valstu sportistiem piedalīties starptautiska līmeņa sacensībās. Arī Latvija, līdz ar daudzām citām pasaules valstīm, lēma liegt sportistiem piedalīties sacensībās, ja tajās startē krievu vai baltkrievu atlēti. Šādi lēmumi, ņemot vērā karu Ukrainā, Putina totalitārā režīma agresiju, bija loģiski un nepieciešami.
Kad SOK un SPK lēmumu liegt krieviem un baltkrieviem piedalīties Parīzes Olimpiskajās un Paralimpiskās spēlēs atcēla, paziņojot, ka Krievijas un Baltkrievijas sportisti varēšot piedalīties neitrālā statusā, kļuva acīmredzams, ka cīņā iesaistījusies Putina spalvainā roka. Pēc Starptautiskās Paralimpiskās komitejas Ģenerālās Asamblejas, kas 2023. gada septembra beigās notika Bahreinā, Krievijas Paralimpiskās komitejas prezidents Roškovs publiski pateicās Putinam par iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā. Pateicoties Putina darbam ar Āzijas un Āfrikas valstīm, tika pieņemts lēmums, ka krievu sportisti varēs piedalīties Parīzes Paralimpiskajās spēlēs.
Latvijas un citu Eiropas Paralimpisko komiteju reakcija uz šādu SPK Ģenerālās Asamblejas lēmumu bija ātra un nepārprotama – mēs uz spēlēm nebrauksim, ja tajās piedalīsies krievi! Jā, tieši tāda bija sākotnējā reakcija, kuras apstiprināšanai Latvijas Paralimpiskā komiteja (LPK) ierosināja sasaukt Eiropas Paralimpiskās komitejas (EPK) ārkārtas Ģenerālo Asambleju (ĀĢA). Četrpadsmit Eiropas valstis ar parakstu atbalstīja ideju par Asambleju, un šā gada 8. martā tāda arī notika Rīgā. Eiropas 35 valstis un vairākas starptautiskās sporta federācijas noformulēja kopīgu nostāju, lai to iesniegtu Starptautiskajai Paralimpiskai komitejai, kuras varā ir lemt – ļaut krieviem un baltkrieviem piedalīties Parīzes Paralimpiskās spēlēs vai tomēr ne.
Jau gatavojoties Asamblejai, kļuva skaidrs, ka tā sauktā demokrātiskā Eiropa nesaprot vai nevēlas saprast, kas patiesībā ir Krievija un cik ļoti tā izmanto sportu savas agresīvās, impēriskās politikas nostiprināšanai. Latvijas aicinājums spēles boikotēt raisīja satraukumu. Pat Ukraina, kuras teritorijā plosās fašistiskā Krievija, nespēja nepārprotami pateikt, ka spēles ir jāboikotē, ja tajās piedalīsies krievi un baltkrievi! Brīžiem bija sajūta, ka mēs, latvieši, esam drosmīgāki par ukraiņiem, kuru asinis tiek izlietas karalaukā. Protams, var jau saprast sportistu vēlmi braukt uz olimpiskām un paralimpiskām spēlēm, bet kur paliek samērīgums? Vai arguments, ka mēs krievus sakausim sporta laukumā, patiesībā nav personisko ambīciju attaisnojums? Vai ir samērīgi spēlēt bumbu, kamēr brāļi, māsas, tēvi un mātes mirst no krievu raidītajām bumbām Ukrainā?
Rīga kā EPK ārkārtas Ģenerālās Asamblejas norises vieta nebija nejauša. Pirmkārt, Latvija bija idejas iniciatore, otrkārt, mūsu valsts un tauta ir piedzīvojusi krievu fašistu zvērības, izdzīvojusi okupāciju un joprojām cīnās ar šīs okupācijas sekām. Pavadot no Eiropas atbraukušos Asamblejas dalībniekus, runājām par krievu okupantiem un kolonistiem, kuru klātbūtni pamanīja ikviens, kurš brīvajā laikā apskatīja pilsētu. Piemēram, poļi, kuru vēsturiskā pieredze arī ir skarba, bija šokā, ka uz ielas Rīgā dzirdama pārsvarā krievu valoda.
Ir tāda samērā populāra dziesma “Eiropa mūs nesapratīs”… Diskusijas EPK Asamblejas laikā to kārtējo reizi pierādīja. Tikai šīs nesapratnes iemesli, manuprāt, ir nevis zināšanu trūkums, bet bailes – bailes no represijām, bailes tikt izstumtam, bailes no nosodījuma. Lai nebūtu jārunā par spēļu boikotu, tika piedāvāti dažādi nosacījumi, kas krievu un baltkrievu sportistiem jāievēro, lai viņus varētu uzskatīt par “neitrāliem”. Pat aiz slēgtām durvīm daļa Eiropas valstu nespēja atzīt, ka spēļu boikotēšana būtu vispareizākā un taisnīgākā rīcība. Starp citu, tieši boikotu 1980. gadā izvēlējās gandrīz piecdesmit pasaules valstis, neierodoties uz spēlēm Maskavā un tādējādi protestējot pret karu Afganistānā.
Kas šodien ir citādāk? Eiropā ir karš, kurā iesaistījušās daudzas pasaules valstis, sūtot ieročus un piešķirot finansiālu atbalstu Ukrainai. Kādēļ jāaizsedzas ar saukļiem par demokrātiju, sporta un politikas nošķirtību, ja visiem skaidrs, ka realitātē sarkanais fašisms ārdās Ukrainā, ietekmējot procesus visā pasaulē. Krievu “neitralitāti” nepierādīs nekādas deklarācijas, ko rosina parakstīt sportistiem, apliecinot, ka viņi nepiedalās un neatbalsta karu Ukrainā. “Neitralitāti” negarantēs Krievijas karoga neesamība, jo melni oranžais krāsu salikums spēcīgi uzrunās krievu pasaulei piederīgos. Tieši tādēļ, ka mēs Latvijā to ikdienā izjūtam uz savas ādas, aicinājām Eiropas kolēģus EPK Asamblejas gala paziņojumā ierakstīt, ka paturam tiesības boikotēt Parīzes Paralimpiskās spēles, ja tajās jebkādā statusā piedalīsies Krievijas un Baltkrievijas sportisti.
Vārds “boikots” izrādījās kā atombumba, kas pamodināja visus klātesošos, izraisot vairāk nekā stundu garas diskusijas. Tika ierosināts šo vārdu aizstāt ar ko maigāku, piemēram, “nepiedalīšanos”. Vēlāk jautāju kolēģiem, kādēļ tik lielas bailes no vārda “boikots”? Izrādās, pamatā ir nevēlēšanās nonākt uzmanības centrā, drosmes trūkums aizstāvēt savas pozīcijas un bezgala liela vēlme braukt uz spēlēm, pat ja tas nozīmē sporta laukumā sacensties ar fašistiskās Krievijas “neitrālajiem” sportistiem.
Uzrunājot kolēģus no Eiropas valstīm, uzsvēru, ka mēs, latvieši, uzskatām to par sava goda aizskaršanu, par savu senču piemiņas zaimošanu ļaut krieviem būt Parīzes spēlēs! Ja boikots ir viens no ieročiem, lai cīnītos pret Starptautiskās Paralimpiskās komitejas krievu fašismam izpatīkošo politiku, tad tas ir jāliek lietā. Diemžēl tā sauktā demokrātiskā Eiropa, sapinusies ačgārnā izpratnē par vārda brīvību un taisnīgumu, nespēja pat aiz slēgtām durvīm bez bailēm izrunāt vārdu “boikots”.
Atsauce
Eiropas Paralimpiskās komitejas ārkārtas Ģenerālajā Asamblejā delegātus uzrunāja politologs Andis Kudors, skaidrojot, ka Krievija, gluži kā visi totalitārisma režīmi, sportu izmanto savas varas īstenošanai. Lūk, citāts no uzrunas:
“Pat, ja citu valstu sportisti raugās uz Krievijas dalību sportā tikai kā sporta parādību, tad Maskava pati to vienmēr skata kā politikas instrumentu, ar kuru, pirmkārt, slavināt autoritāro Putinu un, otrkārt, ietekmēt prātus un sirdis citās valstīs par labu Krievijas ārpolitikas mērķiem, kuri ir nesuši destrukciju gan Gruzijā, gan Moldovā, Ukrainā un citur. Minētais ir attiecināms arī uz autoritāro Baltkrievijas režīmu, kas palīdz Krievijai karot Ukrainā. [..]
Krievijas sportisti, pat ja piedalās kā neitrāli sportisti bez savas valsts karoga, vienalga ir Krievijas pilsoņi un neformāli pārstāv Putina režīmu, kas nogalina Ukrainā civiliedzīvotājus un pārvērš pilsētas drupu kaudzēs. Pēc starptautiskām sacensībām tie paši “neitrālie” sportisti tiek godināti Kremļa zālē un saņem no diktatora Putina apbalvojumus. Savukārt, Krievijas propagandisti, kas pārņēmuši visus Krievijas TV kanālus, slavē šos pašus sportistus, ignorējot to, ka viņi medaļas ir ieguvuši kā t.s. neitrālie, nevis Krievijas sportisti. Un vai ir kāds, kurš sacensību laikā nezina, no kurienes ir katrs t.s. neitrālais sportists? Zina, tāpēc viņu dalība kā tāda ir atbalsts agresorvalstu – Krievijas un Baltkrievijas – režīmiem.
Sports, populārā kultūra un izklaides industrija autoritāru vadītāju rokās tiek izmantoti kā asās varas līdzekļi, lai izplatītu savus vēstījumus mērķa valstīs. Ir skaidri redzams, ka asā vara vājina arī valstu nacionālo drošību un vairo dažādus drošības riskus. [..]
Aicinu nepievērt acis uz Krievijas noziegumiem! Tie nav tikai personīgi Putina un Kremļa noziegumi, tajos ir iesaistīti simtiem tūkstoši, kopumā pat drīzāk – miljoniem Krievijas pilsoņu.
Uzskatu, ka Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ir jāliedz dalība Paralimpiskajās spēlēs Parīzē.”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(548), 2024. gada 22. marts–11. aprīlis