PIEKTĀ KOLONNA – KRIEVU PASAULE LATVIJĀ

Kopš Krievija pirms diviem gadiem paplašināja militāro uzbrukumu Ukrainai, daudz runāts par drošības riskiem Eiropai, ieguldīti milzu līdzekļi militārai aizsardzībai. Latvijā pēkšņi atrada pietiekami daudz drosmes, lai nojauktu okupantu pieminekli Pārdaugavā, kas ilgus gadus bija politiķu “svētā govs”, kura nojaukšanu politkorekto pļāpātāju ieskatā prasīja tikai “nacionālisti bez izpratnes par ģeopolitisko realitāti”. Latviešiem, kuri patiesi mīl savu tautu, jau sen ir skaidrs, ka nekādas pretgaisa aizsardzības sistēmas nepaglābs Latviju no piektās kolonnas, kas spēcīgi un lielā skaitā šeit iesakņojusies. Tomēr pie varas esošajiem politiķiem divi gadi brutāla slaktiņa Ukrainā ir joprojām par maz, lai saprastu, ka ne jau autiņi ar krievu numuriem, bet Putina piektā kolonna, kas slēpjas zem naturalizēto pilsoņu un nepilsoņu statusa, ir patiesais drauds Latvijas un latviešu tautas drošībai. Kamēr vairums latviešu cenšas izlikties patiesību neredzam un nesaprotam, to lieliski saprot Ukrainā karojošie. Tam piemērs bija arī Anitas Daukštes saruna ar bijušo Krievijas “Gazprombank” prezidentu Igoru Volobujevu, kurš jau gandrīz divus gadus ar ieročiem rokās cīnās pret krievu okupantiem savā dzimtenē Ukrainā.

Igors Volobujevs: Iekarotāja ambīcijas krieviem no paaudzes paaudzē

Igors Volobujevs, bijušais “Gazprombank” viceprezidents, gandrīz sešpadsmit gadus vadīja Krievijas koncerna “Gazprom” preses dienestu. Taču 2022. gada martā viņš pameta Krieviju, lai sāktu  karot savas dzimtenes – Ukrainas pusē.

Anitas Daukštes saruna ar bijušo “Gazprombank” viceprezidentu Igoru Volobujevu, kurš tagad karo Ukrainas pusē


Anita Daukšte: Jūs, bijušais Krievijas top menedžeris, iestājāties Ukrainas bataljonā un jau divus gadus esat frontē. Kāpēc 2022. gada martā pieņēmāt šādu lēmumu? Kā jūs šobrīd kalpojat savai Dzimtenei?

Igors Volobujevs: Kopš 2022. gada jūnija dienu Ukrainas starptautiskā leģionā. Jau daudzreiz esmu skaidrojis, kāpēc tā izdarīju un atgriezos. Kad jūsu dzimtās mājas, kur piedzimāt, uzaugāt, nodzīvojāt astoņpadsmit gadus, pēkšņi deg un jūsu radinieki, tuvinieki jūs sauc palīgā, man liekas, ka jebkurš cilvēks atsauksies un atbrauks palīgā dzēst šo ugunsgrēku. Tas tā īsumā. Izturas pret mani normāli, esmu parasts ierindnieks. Militārā ziņā tā ir pavisam citādāka dzīve, bet cilvēks pierod pie visa. Turklāt es kaut kādā ziņā sapratu, kur eju, un man nesagādā problēmas trūkums un ilgas.

Karā kā jau karā

Anita Daukšte: Kā, jūsuprāt, ir mainījies Krievijas agresijas raksturs šo divu gadu laikā?

Igors Volobujevs: Viņi ļoti ātri mācās, adaptējas. Piemēram, kara sākumā ukraiņu armijai bija priekšrocības dronu izmantošanā. Un vispār krievi tos kaut kā ļoti maz izmantoja. Toties tagad viņi pilnā mērā izmanto dažādus dronus, tai skaitā FPV dronus[1], kurus vada operators. Tagad karot ir kļuvis daudz bīstamāk. Ir atšķirība: vai tevi apšauda artilērija, kad šāviņi vienkārši kaut kur lido, bet pastāv iespēja, ka tas netrāpīs.  Bet FPV drons gluži pretēji – nevar netrāpīt. Krievija šajā ziņā ir ļoti daudz iedzinusi, ja tā var izteikties. 

Anita Daukšte: Vai Ukraina arī ir kaut ko iemācījusies un karo šobrīd labā nekā pirms diviem gadiem?

Igors Volobujevs: Protams, ir pieredze. Bet ir jāsaprot, ka ir ļoti grūti tiem, kuri karo no paša sākuma līdz šim brīdim. Tas ir ne tik daudz fiziski, cik psiholoģiski grūti. Ir ļoti grūti, protams. Cilvēki, kuri tur vairāk nekā gadu karo, pieprasa rotāciju, nomaiņu. Šobrīd tas ir aktuāls temats Ukrainā. Tiek apspriests jauns likumprojekts par mobilizāciju. Tas ir viens no karstajiem iekšējiem tematiem. Bet kaujas spēju ziņā, protams, virsnieki, kas karo jau sen, zina ar ko viņiem darīšana. Agrāk viņi nezināja, kā deg krievu tanki, bet tagad zina. 

Anita Daukšte: Jūs tikāt ievainots pie Bahmutas, saņēmāt apbalvojumus no Ukrainas. Pēc jūsu pieredzes, kur tagad ir frontes sarežģītākais posms?

Igors Volobujevs: Es jau ne visur esmu bijis. Personīgi esmu bijis tikai Luhaņskas apgabalā, pie Bahmutas, Doņeckas apgabalā. Mana vienība šobrīd karo Bahmutas virzienā. Man ir grūti teikt par visiem posmiem. Varu sacīt pēc savas pieredzes, ka nemēdz būt vieglu uzdevumu. Pat varētu domāt, ka tu ej un saproti – laikam te nebūs tik grūti, bet nekad nevari zināt, kā tas var izvērsties. Pieminējāt manu ievainojumu – nekas man neliecināja, ka to varētu gūt. Es atrados tur, kur man vispār nevajadzēja būt. Grūti ir visur.

Anita Daukšte: Jūsuprāt, dronu triecieni no Ukrainas puses pa mērķiem Krievijā, vai tā būs efektīva metode, kā Krievijai parādīt, ka Ukraina arī var karot un gūt panākumus karā?

Igors Volobujevs: Jau sen esmu uzskatījis un teicis, ka karš, ko Krievija uzsāka, – tam noteikti ir jāatgriežas pie viņiem. Un viens no šī kara atgriešanās veidiem ir precīzi triecieni, ko veic Ukrainas armija pa Krievijas teritoriju. Tas ir pilnīgi likumīgi, tie ir kara mērķi. Karā ir savi likumi. Bieži ir dzirdēts,  ka Ukrainai nav jāveic triecieni pa Krieviju, jo tas draud ar nopietna konflikta saasināšanos, bet mums tas sasien rokas. Ziniet, ir arī kāds krievu teiciens – karā kā karā. Šai ziņā laikam tā ir normāla kara gaita, kad militārais objekts, kas atrodas aizmugurē vai frontē, ja tas izskaitļots un līdz tam ir iespējams aizsniegties, tad visiem šiem loģistikas centriem jābūt iznīcinātām. Tas ir viens no kara likumiem.

Anita Daukšte: Šobrīd tajā frontes posmā, kurā jūs atrodaties, vai sajūtat, ka nepietiek Rietumu palīdzības un ieroču?

Igors Volobujevs: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Varu pateikt, ka mūsu vienībā praktiski viss nepieciešamais ir pieejams. Mēs esam vienas Ukrainas brigādes pakļautībā. Ziniet, ja katrs šāviņš, raķete, bruņutransportieris un tanks kaut kāda iemesla dēļ ceļā aizkavētos vai atpaliktu, tas maksātu mūsu dzīvības. Tie ir cilvēki, kuri ne tikai mirst, bet arī gūst smagus ievainojumus. Tas laikam ir pats galvenais – tā ir piegāžu kavēšanās un piegāžu trūkuma cena.  Šajā ziņā, protams to sajūt visi, jo gribas, lai  blakus un aiz muguras būtu vairāk tehnikas un bruņojuma. Karā, ziniet, ieroču nevar būt par daudz.

Anita Daukšte: Atgriezīsimies pie jums un jūsu dzīves Krievijā. Šobrīd jūs esat ārvalstu aģents, un Krievijā ir izdots jūsu aresta orderis. Jūs baidāties?

Igors Volobujevs: Man patiesībā tas kaut kā palīdz šeit. Sākumā Krievija mani iekļāva ārvalstu aģenta statusā, pēc tam izsludināja meklēšanā. Tas palīdz, jo es vācu dokumentus, lai iegūtu Ukrainas pilsonību, un šādas lietas man tikai palīdz. Protams, ja es sajustu bailes, ja baidītos, tad es nebrauktu. Protams, nē.

Dziļā krievu tautas slimība

Anita Daukšte: Latvijā mēs ļoti daudz, jau kopš kara sākuma, esam runājuši par to, kā tas viss var beigties, un pirmie secinājumi bija, ka, ja Putins nomirs, karš beigsies. Tagad kaut kā jau esam apjukuši minējumos. Kāpēc krievu tauta tā atbalsta karu ar Ukrainu?

Igors Volobujevs: Pirmkārt, es domāju, ka Putins vēl daudzus pārdzīvos. Kad vēl dzīvoju Krievijā, no cilvēkiem, kas ar viņu komunicēja, dzirdēju, ka viņš daudz laika velta savai veselībai. Atcerieties, bija baumas, ka viņš saslimis ar vēzi – muļķības.  Viņam viss ir labi. Domāju, ka, pat ja viņa nebūs, un kādreiz viņš aizies, tas neizārstēs krievu tautu un sabiedrību, jo tā ir dziļi slima. Domāju, ka visa Krievijas vēsture liecina par to, ka šī slimība ir neārstējama. Daudz reižu esmu teicis, atkārtošu – kamēr Krievija būs savās šī brīža teritorijās, viņi vienmēr uzskatīs sevī par  vareniem  un pretendēs uz svešām zemēm, tostarp arī uz jūsu.

Anita Daukšte: Gribat teikt, ka impēriskais noskaņojums un dzīves redzējums nekad Krieviju nav pametis?

Igors Volobujevs: Nē. Tas ir spēka, varenības un impērisma kults. Šī slimība vienmēr ir bijusi viņiem. Esmu Krievijā, Maskavā nodzīvojis 32 gadus. Patiesībā praktiski vienmēr sarunās ar krieviem tas parādījās – “esam neuzvarami”. Viņi varēja atcerēties visu, sākot jau ar Kuļikova kauju, – ka viņiem ir pati spēcīgākā armija un īpašs gars, vispār krievi ir īpaši. To visu kultivē, audzina daudzus gadus – no paaudzes paaudzē. Pagaidām, manuprāt, mums nav pamata uzskatīt, ka šī nācija mainīsies.

Anita Daukšte: Kas tad tomēr varētu piespiest krievu tautu domāt citādi? Ekonomiski apsvērumi varbūt, bads? Kas var likt viņiem domāt citādāk par atbalstu karam?

Igors Volobujevs: Es domāju, ka labā nozīmē tā būtu propaganda. Ja paaudzei pastāvīgi stāstu, kas notika Krievijas vēsturē, patiesībā atklājot īsto Krievijas vēsturi, izskaidrojot, ka Krievijai bija daudzus gadus iekarotāja ambīcijas, ka tā uzbruka citam valstīm, ka Krievija ir tik liela tāpēc, ka tā iekaroja citas zemes. Ja to skaidrotu cilvēkiem vienu paaudzi un ilgāk, domāju, no tā būtu daudz kas atkarīgs. Smadzenes ir jātīra. Tās tika skalotas, bet tagad tās ir jāattīra.

“Krievu pasaules” seja

Anita Daukšte: Kā izskatās īstā Krievija? Latvijā mēs īstu Krieviju neesam redzējuši. Mēs zinām tikai to, ko mums stāsta. Ka tā ir naftas valsts, ka tā ir dimantu valsts, valstī ir zelts, milzīgi resursi. Bet īstenībā vai Krievija ir tāda valsts?

Igors Volobujevs: Es ļoti daudz esmu ceļojis pa Krieviju – ļoti maz reģionu, kuros neesmu bijis.  Piemēram, savā pēdējā ceļojumā pa Krieviju biju Solovkos. Es braucu cauri Kemai – vietai, no kuras iet prāmji uz Solovkiem. Godīgi sakot, biju šokā. Domāju, ka Krievijā esmu daudz ko redzējis – piemēram, ir Tālie Austrumi, Sibīrija, tur ir ļoti depresīva gaisotne no pagrimuma. Tur ir skaista daba, bet cilvēki dzīvo briesmīgos apstākļos, un tie, ar ko sarunājos Kamčatkā, Sahalīnā, visi sapņo no turienes aizbraukt uz “lielo zemi”, kā viņi to sauc, tāpēc, ka viņiem ir ļoti dārga dzīve. Augļi un dārzeņi pat ir kaut kādi neīsti, tiem nav garšas – tie ir kā zāle.  Bet maksā traku naudu. Kad ieraudzīju Kemu – galveno ceļu uz Solovkiem, kur brauc visi tūristi, ārzemnieki, biju šokā. Tur ceļa malā stāv divstāvu koka mājiņas kā barakas. Šajās mājiņās pat nav ūdens. Cilvēki no akas nes spaiņus – varat iedomāties?! Es speciāli iegāju vienā no kāpņu telpām. Lai gan braucu ar mašīnu, speciāli apstājos un iegāju paskatīties. Iegāju kāpņu telpā, uzfilmēju pat nelielu video, lai publicētu feisbukā. Tie ir necilvēcīgi apstākļi. Cilvēki 21. gadsimtā tā nevar dzīvot. Viņi dzīvo šķībās koka mājiņās, kurās civilizētā pasaulē nevarētu izmitināt dzīvniekus. Tā ir īstenā mūsdienu Krievijas seja.

Ir veikti dažādi aprēķini, cik daudz Krievija tērē, lai karotu Ukrainā. “The Economist”, piemēram, ir saskaitījis, ka katra kara diena Ukrainā Krievijai maksā 184–185 miljonus dolāru. Iedomājieties, ja šo naudu vienkārši novirzītu tam, lai tādas pilsētas kā Kema tiktu vismaz labiekārtotas, Krievijai laikam būtu lielāks labums. Bet tā vietā viņi visiem pārējiem uzspiež savu “krievu pasauli”. Ar šo krievu pasauli viņi ienāca Abhāzijā, ar to atnāca uz Dienvidosetiju. Starp citu, es biju Dienvidosetijā un to visu redzēju. Viņi ar šo krievu pasauli atnāca uz Piedņestru – 2019. gadā es tur biju. Tas ir panīkums un depresija. Piedņestrā uz ceļiem stāv krievu karavīri. Un tā krievu pasaule tagad ir atnākusi uz Ukrainu, iznīcinot visu – pilsētas, cilvēkus… Ja godīgi, kad braucu pa ceļu un redzu sagrautās mājas, kur dzīvoja cilvēki, joprojām nevaru to pieņemt. Lai gan sākumā teicu, ka cilvēks pie visa pierod, mierīgi nevaru uz to skatīties, pierast pie tā nevaru līdz šim brīdim. Mēs kā karavīri dažkārt paliekam mājās, kur agrāk dzīvoja cilvēki. Tur ir fotoalbumi. Mēs nezinām, kas ir šie cilvēki, viņi vienkārši ir aizbraukuši – bet skaties, tur vairākas paaudzes tajā mājā ir dzīvojušas. Viņi kaut kur ir aizbraukuši un  nezinām, vai dzīvi ir šie cilvēki, kas ar viņiem ir un kur viņi tagad atrodas. Lūk, tā ir krievu pasaule.

Pasaules spiediens – vai pietiekams?

Anita Daukšte: Jūs nepārsteidz tas, ka šajā ziemā gāzes trūkuma dēļ sala Krievijas pilsētas? Ka trūkumu un salu piedzīvoja Krievija, nevis Eiropa, kā to kara sākumā solīja Krievija? Un bija problēmas ar ērtībām? Sala Krievijas pilsētas gāzes trūkuma dēļ un bija citas neērtības, pretēji tam, kā teica Krievijā kara sākumā, ka salu un trūkumu piedzīvos Eiropa?

Igors Volobujevs: Krievijā īstenībā ir maz kas mainījies. Ir tāds Aleksandrs Novaks, Krievijas vicepremjers, kurš atbild par kurināmā un enerģētikas jomu. Viņš nesen paziņoja, ka Krievijā gazifikācijas līmenis ir aptuveni 74 procenti – no 89 reģioniem gazificēti ir 78. Vienpadsmit Krievijas reģioni vispār nav gazificēti. Tur, kur es esmu pabijis, – laukos, ir cilvēki, kuri vispār nezina, kas ir gāze. Ir vietas, kur cilvēki vienkārši sapņo par gāzi. Viņi domā, ka pieslēgt gāzi maksā mežonīgu naudu. “Gazprom” tas arī nav izdevīgi, jo tie ir mazie patērētāji, kuru dēļ viņi nekad dzīvē neizbūvēs nekādus gāzes vadus.

Kas attiecas uz Eiropu – sākumā tika pārvarētas bailes, radās politiskā griba, jo Eiropa tik tiešām baidījās nosalt, paliekot bez Krievijas gāzes. Bet mēs redzam, ka jau ne pirmo ziemu Eiropa veiksmīgi iztiek bez Krievijas gāzes.

Anita Daukšte: Šobrīd Eiropā un pat Amerikā pastāv viedoklis, ka sankcijas pret Krieviju nedarbojas, kā bija iecerēts, tāpēc ka Krievija joprojām nav zaudējusi spēju karot pret Ukrainu. Kā vispār skaidrot to, ka Krievijas ekonomika it kā izrādījās dzīvotspējīgāka, nekā Eiropa gaidīja?

Igors Volobujevs: Pirms kara naftas un gāzes ieņēmumi Krievijas budžetā bija 40–60 procenti. Šobrīd – nesen redzēju datus par 2023. gada deviņiem mēnešiem – rādītājs jau ir tikai 28,3 procenti. Ir strauji kritušies ieņēmumi no naftas un gāzes pārdošanas. Piemēram, nafta. 2023. gadā Krievijā iegūti 535 miljoni tonnu naftas, tas ir, par procentu mazāk nekā 2022. gadā, kad bija 530 miljoni tonnu naftas. Vicepremjers Novaks paziņoja, ka tagad puse Krievijas eksportējamās naftas tiek sūtīta uz Ķīnu. Ir dati no Ķīnas muitas pārvaldes, kas absolūtos skaitļos parāda, ka 2023. gadā no Krievijas importē 107 miljonus tonnu naftas. Tas, starp citu, ir par 24 procentiem vairāk nekā 2022. gadā.

Sašķidrinātā dabasgāze (LPG) arī tiek eksportēta uz Ķīnu ar 23 procentu pieaugumu absolūtā izteiksmē, salīdzinot ar 2022. gadu. Lai saprastu – tie ir astoņi miljoni tonnu LPG par 5,2 miljardiem dolāru. Interesanti, ka 2022. gadā viņi piegādāja 6,5 miljonus tonnu sašķidrinātās dabasgāzes, bet ar to saņēma ievērojami vairāk naudas – apmēram 6,7 miljardus dolāru. Tas liecina par to, ka notiek plūsmas pārdale – tagad 50 procenti naftas aiziet uz Ķīnu, bet ar tendenci pārdot aizvien lētāk un lētāk. Tātad: pārdod vairāk, bet ieņēmumi samazinās.

Dabasgāzes ieguve un naftas gāzes kā blakus efekts – 2023. gadā bija iegūti 638 miljardi kubikmetru, kas ir par 5,3 procentiem mazāk nekā 2022. gadā. Ja runājam tikai par dabasgāzi, tās ieguve samazinājusies par 7,5 procentiem, iegūstot tikai 533 miljardus kubikmetru. Interesanti, kas notika ar gāzes eksportu uz Eiropu. 2021. gadā Eiropai piegādāja 168 miljardus kubikmetru gāzes, 2022. gadā jau 78 miljardus, kas ir vairāk nekā divas reizes mazāk. Dati par 2023. gadu liecina, ka Krievijas gāzes piegādes apjoms uz Eiropu ir vairs tikai 45 miljardi kubu. Ja atsevišķi apskata tieši Eiropas Savienības valstis, tad tur piegādā tikai 25 miljardus kubikmetru.

Jūs runājāt par sankcijām. Patiesībā sankcijas strādā, Eiropa notur uzsākto, atsakoties no Krievijas energoresursiem. Mēs redzam, ka nafta vairs neplūst uz Eiropu, bet tagad uz Ķīnu un Indiju. Starp citu, 40 procenti tiek eksportēti tieši uz Indiju, bet tur ir problēmas ar maksājumiem, jo viņi maksā ar nacionālo valūtu – rūpijām, kas nav brīvi konvertējamas. Tādēļ vairāki desmiti miljardi dolāru ir iestrēguši Indijā rūpiju izskatā.

Krievijai ir lieli plāni saistībā ar sašķidrināto dabasgāzi. Ir projekts “Jamal SPG”, kas pieder kompānijai “Novotek”. Šī kompānija pārstrādā 20 procentus no visas gāzes. Projekts ir apjomīgs, kaut arī kopumā sašķidrinātās dabasgāzes ražošanas apjomi ir samazinājušies. Vicepremjers Novaks paziņoja, ka 2030. gadā viņi jau ražos 20 procentus no visā pasaulē saražotās dabasgāzes. Starp citu, šobrīd Krievijai pieder tikai astoņi procenti šī tirgus. Šobrīd tiek saražoti 32,9 miljoni tonnu, bet krievu plāni ir ražot 100 miljonus tonnu gadā.

Anita Daukšte: Tas vispār ir iespējams?

Igors Volobujevs: Tas ir atkarīgs no tā, kādu spiedienu izdarīs visa pasaule. Kāpēc to saku… Eiropa patiešām izpilda savas apņemšanās – sankcijas strādā. Krievija ir spiesta pārvirzīts milzīgus naftas un gāzes apjomus uz citiem tirgiem. Bet ir tie, kas šo situāciju izmanto, piemēram, Ķīna, kas pērk šo naftu un gāzi aizvien vairāk, bet krietni lētāk. Un tomēr – runa ir par miljardiem dolāru.

Un tagad mēs nonākam pie jūsu jautājuma: diemžēl pagaidām Krievijai pietiek naudas, lai karotu. Galvenais jautājums, manuprāt, ir – cik ilgi Krievija varēs tādos apstākļos noturēties. Protams, ja Krievija nonāktu pilnīgā izolācijā un tai nebūtu iespējas pārdot savus energoresursus Ķīnai, Indijai situācija mainītos. Starp citu sašķidrināto dabasgāzi Krievija pārdod visā pasaulē. Spānija, piemēram, joprojām izmanto Krievijas gāzi. Tas ir globāls produkts, ko ved ar tankkuģiem, tādēļ pārtraukt Krievijas dabasgāzes eksportu ir daudz sarežģītāk. Tā ir nauda, kas palīdz Krievijai turpināt karu, bet cik ilgi vēl? Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pasaules sabiedrība pretosies. Karš ir nauda. Kamēr ir nauda – Krievija karos.

“Gazprom” – politiskās ietekmes instruments

Anita Daukšte: Vai var teikt, ka “Gazprom” faktiski ir valsts struktūra, ko pilnībā kontrolē Krievijas valdība?

Igors Volobujevs: Pirmkārt, arī juridiski to kontrolē Krievijas valdība, jo akciju vairākums – nedaudz vairāk par 50 procentiem – formāli pieder Krievijas valstij. Uzņēmuma valdē lielākoties ir varas pārstāvji. Jāsaprot, ka “Gazprom” nav un nekad nav bijusi komercorganizācija. “Gazprom” ir struktūra, kas vienmēr un joprojām izpilda tikai politiskus pasūtījumus. Savulaik bija pasūtījums izbūvēt gāzes vadu, apejot Ukrainu, lai varētu samazināt gāzes tranzītu caur Ukrainu. Patiesībā bija uzdevums samazināt līdz nullei gāzes tranzītu cauri Ukrainai. Šis uzdevums tika pildīts, neskatoties uz milzīgajiem tēriņiem: Nord Stream II, Turcijas gāzesvads. Jau tagad ir skaidrs, ka iztērētā nauda, izbūvējot šo infrastruktūru, nekad netiks atgūta. Nord Stream vispār nedarbojas. Šo naudu burtiski apglabāja Baltijas jūrā un Melnajā jūrā uz visiem laikiem.

Pats galvenais, kas jāzina Eiropai, – jau vēsture liecina, ka, ja kāds ir saņēmis kaut kādas atlaides par gāzi, tas bijis tāpēc, ka politiskajā nozīmē bijusi kaut kāda piekāpšanās Krievijai. Tas tā ir bijis vienmēr! Un otrādi – ja gāzes piegādes Krievija ierobežojusi, tad tas ir bijis sods par kādu kādas valsts nepiekāpīgu politiku. Šobrīd mazāk, bet gāze vienmēr ir bijusi un turpinās būt spēcīgs ierocis Kremļa rokās.

Anita Daukšte: Kādas metodes izmantoja “Gazprom” – tātad Krievijas valdība – Eiropā, iesaistot ierēdņus, politiķus, iespējams, koruptīvos darījumos?

Igors Volobujevs: Pietiek vien ar Šrēderu, kurš bija “Rosneft” un kādās tik vēl valdēs. Pēc kara sākuma viņš gan izstājās, bet viņš bija visur kur. Pat “Gazprom” viņu laiku palaikam satikām. Jā, tie, pēc Putina domām, bija Krievijai noderīgi cilvēki, tāpēc viņš viņus iekārtoja darbā. Es runāju ne tikai par bijušo Vācijas kancleru Šrēderu, bet arī citiem augstu stāvošiem politiķiem dažādās valstīs. Vietā atcerēties Austrijas ārlietu ministru. Saraksts ir garš.

Anita Daukšte: Pēdējo divu gadu laikā saņemtas ziņas par vairāku “Gazprom” augstāko vadītāju nāvi, īpaši ārpus Krievijas. Jums ir skaidrojums – kāpēc?

Igors Volobujevs: Šim stāstam ir gandrīz divi gadi. Tiešām, vairāki cilvēki ir dīvaini aizgājuši no dzīves. Personīgi nevienu no šiem cilvēkiem nepazinu. Krievijas reputācijai šeit ir izšķirošā loma, jo zinām, ka Putins un viņa banda vienmēr ir neitralizējuši ne gluži politiskus konkurentus, bet cilvēkus, kuri kaut kādā veidā varēja būt bīstami Krievijas režīmam. Iespējams, šie cilvēki kaut ko zināja, varbūt gatavojās aizbraukt. Iemesli varēja būt visdažādākie. Oficiālais nāves cēlonis – pašnāvības. Taču Krievijas reputācija zināma jau no citiem gadījumiem: Skripaļs, Ļitviņenko un virkne mēģinājumu iznīcināt čečenus, kuri savulaik bija saistīti ar cīņu par Ičkērijas neatkarību. Nekā pārsteidzoša nebūtu, ja jūsu pieminētās “Gazprom” dažāda līmeņa vadītāju nāves būtu saistītas ar tradīciju neitralizēt Krievijas režīmam bīstamos cilvēkus. Varu tikai izteikt savas versijas, bet noticēt, ka cilvēki, kuriem ir bijusi saistība ar lielāko Krievijas kompāniju, tik masveidīgi pēc savas brīvas gribas pēkšņi sākuši aiziet no dzīves, ir grūti. Es tam neticu!

Mērķis: piesiet Ukrainu pie ķēdes

Anita Daukšte: Atgriezīsimies Krievijā. Tie ukraiņi, kuri šobrīd dzīvo Krievijas okupētajās teritorijās, tiešām uztver Krievijas armiju kā atbrīvotājus? Kādi šobrīd ir dzīves apstākļi Ukrainas Austrumos, okupētajās teritorijās?

Igors Volobujevs: Nav noslēpums, ka Ukrainā ir vērojama pilnīga cilvēktiesību neievērošana, iebiedēšana, represiju pastiprināšanās. Mēs redzam, ka šajās teritorijās saasinās humanitārā krīze. Cilvēkiem nav nekādas tiesības, viņi pilnībā ir atkarīgi no okupantu žēlastības. Ja viņi grib palikt dzīvokļos, saglabāt savas dzīvesvietas, viņiem liek pieņemt Krievijas pilsonību. Bērniem liegtas tiesības apmeklēt skolu. Cilvēki tur faktiski kļuvuši par ķīlniekiem. Pat Ukrainas likumos ir atsevišķi runāts par cilvēkiem, kuri ir spiesti izdzīvot šajās teritorijās. Krimināllikums pret viņiem netiek piemērots. Likums nodala tos, kuri apzināti, brīvprātīgi sadarbojas ar okupācijas varu, diemžēl ir arī tādi, – no tiem, kuri ir spiesti sadarboties, lai izdzīvotu. Ja runājam par tiem, kuri apzināti sadarbojas ar okupantiem, uzskatu, ka agri vai vēlu viņiem būs jāatbild, ka ir nodevuši savu Dzimteni.

Anita Daukšte: Vai Ukrainas teritorijā šobrīd ir daudz kolaboracionistu, kuri sadarbojas ar Krievijas armiju un to atbalsta?

Igors Volobujevs: Nezinu, nevaru pateikt, vai tādu ir daudz, bet kolaboracionisti ir vienmēr, jebkurā militārā konfliktā. Vienmēr ir tādi, kuri pāriet ienaidnieka pusē. Nezinu, cik daudz tādu ir Ukrainā, bet domāju, ka ievērojami mazāk nekā to, kuri šobrīd atrodas smagos spiediena apstākļos – kā ķīlnieki.

Anita Daukšte: Jūs redzat Krievijas ekonomiskos mērķus, karojot Ukrainā? Kādi ir šī kara patiesie mērķi? Jūsuprāt, tie ir ekonomiski vai ideoloģiski? Vai tiešām ukraiņus varētu mēģināt rusificēt?

Igors Volobujevs: Domāju, ka ekonomikai te nav izšķirīgas nozīmes. Putina galvenais mērķis: piesiet Ukrainu pie ķēdes un kontrolēt to. Tāds mērķis viņam ir bijis vienmēr – visus gadus, kopš viņš ir pie varas. Lai to izdarītu, viņš izmantoja ekonomiskās sviras. Viņš tostarp uzsāka gāzes karus ar Ukrainu, kuros piedalījos arī es, un tādēļ ļoti labi zinu, kā tas viss notika. Sākumā tika izmantots ekonomiskais spiediens, politiskais spiediens. Tā kā Putinam nekas neizdevās, tad tagad piedzīvojam militārā spēka spiedienu. Visi Janukoviča projekti Putinam neizdevās, tādēļ, viņaprāt, atlika tikai viena iespēja – ar spēku piespiest Ukrainu atgriezties Krievijas ietekmes zonā. Bet to vairs nav iespējams izdarīt. Vēlos pārfrāzēt padomju dzejnieka Josifa Brodska vārdus. Viņš 1994. gadā uzrakstīja šausmīgi dzejoli par Ukrainas neatkarību. Es to pārfrāzēšu: “Palieciet sveiki, maskaļi. Padzīvojām kopā – pietiks.” Ukraiņi vairs, varbūt rupji pateikšu, bet vienā vagā vairs “neapsēdīsies”.

Vissvarīgākais – nesalaužams cīņas gars

Anita Daukšte: Krievija karā ir iesviedusi milzīgus cilvēkresursus. Vai Ukrainai arī ir tādi mobilizācijas resursi? Jūs sarunas sākumā pieminējāt likumu par mobilizāciju, bet vai vispār ir resursi likuma īstenošanai? Vai ir tādi cilvēku resursi, lai karš beidzot beigtos un Krievijas armija tiktu padzīta no Ukrainas teritorijas?

Igors Volobujevs: Protams, Krievijas cilvēku resursi ir vairākkārt lielāki nekā Ukrainas. Krievija ir 145 miljonu iedzīvotāju valsts. Ukrainā, es gan nevaru pateikt precīzi, bet dzīvo apmēram 30 miljoni – vismaz tādi skaitļi tiek saukti. Skaidrs, ka tie ir nesalīdzināmi lielumi. Runa ir par ko citu. Kā jebkurā kautiņā – un šis arī tāds ir – vienmēr ir svarīgāks nevis spēks, bet gars. Uzvar tas, kuram ir nesalaužams gars. Ukraiņiem tas ir nesalaužams. Jā, mums ir grūti, esam mazākumā. Bet, ja nebūtu pretošanās gara, vēlmes dzīvot neatkarīgi no Krievijas – tā, kā cilvēki paši grib, nevis tā, kā pavēlē Kremlī, tad mēs jau sen būtu zaudējuši. Taču brīvība ir svarīgāka. Ja tā nebūtu, tad īstenotos scenārijs “Kijiva trīs dienu laikā”.

Ziniet, 2023. gada laikā krievi ieņēma tikai 0,08 procentus Ukrainas teritorijas. Pat ne procentu! Lai šo sasniegtu, viņi apglabāja vairāk nekā 200 tūkstošus savu cilvēku. Mēs sākumā runājām par naudu, cik Krievijai maksā karš Ukrainā – apmēram 185 miljoni dolāru dienā. Gada laikā Krievija ieņēma mazāk nekā procentu Ukrainas teritorijas, upurējot 200 tūkstošus cilvēku. Tā ir valsts, kas nekad nav rēķinājusies ar cilvēku dzīvībām, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ Ukraina vairs negrib būt kopā ar Krieviju. Tāpēc, ka cilvēki krieviem ir izejmateriāls. Ukraiņi negrib būt izejmateriāls! Ukraiņi karo par savu zemi, neatkarību, brīvību un dzīvību. Tas ir gara spēks – tas ir daudz svarīgāks un spēcīgāks par vienkārši skaitlisko vairākumu. Ar skaitlisko pārākumu nav iespējams uzvarēt tautu, kas ir gatava drīzāk mirt, nevis mesties ceļos.

Anita Daukšte: Latvijas, Eiropas politiķi uzskata, ka, ja Krievija nezaudēs, tad tā uzbruks Baltijas valstīm. Vai jums tas šķiet iespējams?

Igors Volobujevs: Jums Latvijā ar krieviem ir unikāla situācija. Nevienā pasaules valstī nav tik daudz krievu, cik pie jums. Latvijā 23 procenti no visiem iedzīvotājiem ir krievi! Tie ir tieši tā iedzīvotāju grupa, uz kuru Krievija var balstīties, lai Latvijas iekšienē kurinātu separātismu. Jums tas ļoti draud! Uz Ukrainu lidoju caur Rīgu. No lidostas uz Latvijas galvaspilsētas centru braucu ar taksi, kura vadītājs visu ceļu man skaidroja, ka visa pasaule slikti izturas pret Krieviju un ka Putins visu dara pareizi. Mēs strīdējāmies visu ceļu. Beigās šis krievs ienāca ar mani viesnīcā un vēl divdesmit minūtes centās mani pārliecināt, ka man nav taisnība. Pie jums Putinam ir uz ko balstīties. Tā ir jūsu problēma.

Anita Daukšte: Padies par sarunu!

Avots: TV24 raidījums “Nedēļa. Post Scriptum”, 09.02.2024.


[1] FPV droni ir bezpilota lidaparāti, kas ļauj tālvadības pilotam, izmantojot īpašas brilles vai ekrānu, lidojuma laikā raudzīties uz pasauli no drona skatu punkta.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(546), 2024. gada 23. februāris–7. marts, Nr.5(547), 2024. gada 8.–21. marts un Nr.6(548), 2024. gada 22. marts–11. aprīlis


« Atpakaļ