Tieši pirms 20 gadiem – 2004. gada 12. martā – notika Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas slepkavības mēģinājums. Uzbrukums ar ļoti smagu, dzīvībai bīstamu miesas bojājumu izdarīšanu notika gaišā dienas laikā, plašā daudzdzīvokļu māju pagalmā vairāku aculiecinieku klātbūtnē. Par spīti daudzajām savāktajām liecībām un faktiem, šis noziegums nav ticis atklāts.
Tūlīt pēc uzbrukuma Eduards Berklavs laikrakstam “DDD” teica:
“Uzbrucēji paši ir vienkārši slepkavas, huligāni, pērkami cilvēki, bet tie, kas viņus pasūtīja, mums ir nojaušami, tikai pagaidām trūkst pierādījumu, lai uz viņiem norādītu ar pirkstu. Tie ir tie, kam nepatīk okupācijas seku likvidēšana. Gardas kungam uzbruka tāpēc, ka viņš ir ķēries pie pamatjautājuma. Visu nelaimju pamats Latvijā ir okupācijas sekas, un tās ir jālikvidē – to vajadzēja izdarīt jau sen. Visās citās valstīs, kas ir ārpus Baltijas valstīm, tās ir likvidētas, tikai pie mums ir cita mēraukla. [..] Atentāts pret Aivaru Gardu ir uzskatāms politiskā terora piemērs Latvijā. [..] Politisko ienaidnieku grib iznīcināt ar nosišanu! Bet pie varas atrodas cilvēki, kas viņus atbalsta. Šo vardarbību aizstāv Saeimas tribīnēs! Tik tālu esam aizgājuši! Diemžēl jāatzīst – ja latvieši visus šos gadus nebūtu bijuši tik bailīgi, tad nekas tāds neatgadītos. Katrs savā dzīvoklī vai pagrabiņā ielīdis un tik gaida, kad kāds atnesīs to brīvību, bet okupācijas sekas iznīks pašas no sevis. Okupācija šobrīd tiek atjaunota mūsu acu priekšā! Mēs ar lieliem soļiem esat atgriezušies atpakaļ…” (“DDD” Nr.6(54), 2004. gada 18. marts)
Laikraksts “DDD” saņēma vēstuli arī no lēdijas Margaritas Tečeres padomnieka, Karalistes Aizsargu priekšsēdētāja Džona Gurieta, ar kuru “DDD” tobrīd bija saziņa saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Vēstulē Džons Guriets raksta:
“Mēs bijām šokēti un riebuma pārņemti, kad uzzinājām, ka Rīgā, marta sākumā Aivaram Gardam, Latvijas Nacionālās frontes līderim, pie biroja uzbrukuši četri maskās tērpušies vīri un centušies viņu nogalināt. Kādēļ gan kādam bija vēlēšanās veikt tik nežēlīgu un nicināmu aktu? Izskatās, ka uzbrukumu izraisījusi viņa drosme kritizēt Eiropas Savienību un vēršanās pie Latvijas veselā saprāta, lai tā nenomainītu sūri grūti iegūto brīvību pret jaunu verdzību. Tas bija politisks noziegums. Kurš par to ir atbildīgs? Kas aiz tā stāv? Lai kurš tas būtu, Latvijas valdībai nepārprotami jāliek saprast, ka tas ir nepieņemams veids, kas ved uz tirāniju un politisku terorismu. Interesanti būs pavērot, cik centīgi vainīgie tiks atrasti un sodīti. Nav noslēpums, ka katrā dalībvalstī, arī Latvijā, ir institūcijas, kuras īpaši cenšas, lai to iedzīvotāji tiktu neatgriezeniski izšķīdināti jaunajā sociālistiskajā supervalstī.
Bet tā, ka drosmīgs vīrs bija tuvu nežēlīgai bojāejai, traģiski, ka viņam, izaicinot Eiropas Savienību, bija pilnīga taisnība – tā ir dalībvalstu apsēstība ar centralizētu kontroli, tā ir birokrātija un korupcija, traģiski, ka jūsu valdība izskatās tik apstulbusi ar ilūziju par lielu labklājību, drošību un ietekmi ES sastāvā, ka tā ir atteikusies no Latvijas iedzīvotāju pirmtiesībām. Jūs drīz izjutīsit ciešanas, ko rada jūsu īpašumu iztukšošana, neapmierinātību un aizkaitinājumu par to, ka jums visu laiku teiks, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kā jums jādzīvo savas dzīves.” (“DDD” Nr. 7(55), 2004. gada 2. aprīlis).
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(547), 2024. gada 8.–21. marts