KURŠ CENTĀS NOGALINĀT AIVARU GARDU?

Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu


DDD: 2004. gada 12. martā notika atentāts pret tevi.

Aivars Garda: Jā, ir pagājuši jau 20 gadi, bet atceros šo uzbrukumu, it kā tas būtu noticis vakar. Uzbrucēji līdz šim vēl nav atrasti, noziegums nav atklāts. Tajā brīdī, kad ieraudzīju maskās tērptus cilvēkus, radās tāda sirreāla sajūta, ka tas taču nav iespējams gaišā dienas laikā. Un tomēr tas bija iespējams.

DDD: Es tajā dienā strādāju un biju lieciniece, kā uzbrucēji aizskrien prom, pirms tam aizdedzinot izdevniecības auto… Tas bija arī iebiedēšanas akts, jo bija diezgan briesmīgi noskatīties, kā tu gulēji uz asfalta un tavas brūces asiņoja.

A.G.: Ja mani gribētu vienkārši nogalināt nogalināšanas pēc, to varēja izdarīt klusu, kādā tumšākā laikā vai arī tajā brīdī, kad es atrodos telpās. Viņi gribēja mani nogalināt tā, lai visi mani līdzdarbinieki nobītos un atteiktos no dekolonizācijas idejas. Toreiz mums bija skaitliski divas reizes lielāks kolektīvs. Taču neviens nenobijās un neuzrakstīja atlūgumu. Tajā dienā strādāja arī mana māsa Maija. Esmu pateicīgs viņai par palīdzēšanu.

Esmu saņēmis līdzjūtības apliecinājumus no daudziem cilvēkiem, paldies viņiem. Taču bija arī tādi nelieši, kuri izplatīja baumas, ka es pats esot sarīkojis šo uzbrukumu sev, lai celtu savas akcijas. Atceros kādu pusjukušu izbijušu aizsardzi, kas sociālajos tīklos izplatīja tādas domas. Laikam jau viņa sprieda pēc sevis – pati būdama maitasgabals, ir pārliecināta, ka arī citi tādi ir.

DDD: Atceros, ka pēc uzbrukuma, kad nāci pie samaņas, caur sāpēm tu izteici cerību, ka latvieši beidzot sapratīs un celsies okupantu padzīšanai… Vai nav vilšanās sajūtas?

A.G.: Protams, ka vilšanās sajūta ir. Ir ļoti maz latviešu, kuri vēlas cīnīties par okupantu izraidīšanu. Liels daudzums latviešu gribētu okupantu izraidīšanu, ja tā notiktu pati – kā pēc līdakas pavēles, bez piepūles no latviešu puses. Mazāks daudzums ir to, kuriem okupantu palikšana Latvijā ir izdevīga.

DDD: Pirms atentāta tu saņēmi draudus savai dzīvībai, par kuriem Drošības policija nelikās ne zinis.

A.G.: Kad vērsu prokuratūras uzmanību uz šo draudu saistību ar uzbrukumu, saņēmu atbildi: “Attiecībā par Jums izteiktajiem draudiem norādāms, ka šos faktus pēc Jūsu iesniegumiem bija pārbaudījusi Drošības policija, un netika saskatīts pamats kriminālprocesa uzsākšanai, ko apliecina krimināllietas materiāliem pievienotās atbildes, līdz ar ko identificētās personas šajā kriminālprocesā netika nopratinātas.” Tikai pēc daudziem gadiem man bija iespēja beidzot iepazīties ar uzbrukuma krimināllietas materiāliem. Tur varēja redzēt, kā tad Drošības policija bija izmeklējusi pret mani vērstos draudus. Piemēram, tā bija konstatējusi, ka dažus mēnešus pirms uzbrukuma Latvijas Nacionālās frontes e-pastā saņemtie draudi “Nāvi Gardam!” tikuši sūtīti  no Ventspilī dzīvojošā nepilsoņa J.G. datora un viņa e-pasta adreses. Taču, tā kā J.G. piederošais dators esot bijis pieejams vēl diviem cilvēkiem un J.G. nav spējis paskaidrot, kādā veidā šāds teksts ir nosūtīts no viņa datora un e-pasta adreses, Drošības policija  krimināllietu nav ierosinājusi…

DDD: Vai piekrīti, ka policija ir “laidusi muļķi”, izmeklējot ne tikai draudus, bet arī tavu slepkavības mēģinājumu? Tavuprāt, kādēļ pret tevi pastrādātais noziegums nav ticis atklāts, kaut arī tiesībsargājošās iestādes dievojās, ka tikuši likti lietā visspēcīgākie resursi valstī, kādi ir slepkavību un organizētās noziedzības izmeklēšanas gadījumos?

A.G.: Manu lietu izmeklēja Kriminālpolicijas 1. nodaļa – slepkavību izmeklēšanas nodaļa. Izmeklētājs man teica, ka Kriminālpolicija ir vērsusies pēc palīdzības Drošības policijā, bet tā ir atteikusi dalīties ar informāciju. Viņš teica, ka šo noziegumu varēs atklāt tikai tad, kad Latvijā būs tāda vara, kas gribēs dekolonizāciju. Esošā vara piesegs šādus noziegumus, kas ir vērsti pret patiesiem latviešu patriotiem. Garda viņiem ir kā dadzis acī. Jo es atgādinu varnešiem par viņu nodevīgo un noziedzīgo nekā nedarīšanu.

DDD: Tagad daži politiķi un žurnālisti visgudri atzīst ka visus šos 30 gadus ir kļūdījušies, integrējot okupantus…

A.G.: Jā, bet spert vajadzīgo soli, proti, veikt dekolonizāciju, baidās. Viņi ir spiesti atzīt, ka Latvijas Nacionālai frontei un tās laikrakstam “DDD” ir bijusi taisnība. Gan pienāks tas brīdis, kad visi teiks, ka vienmēr ir domājuši, ka dekolonizācija ir vajadzīga, tikai nebija īsts brīdis to veikt. Būs tā, kā tajā populārajā teicienā par Ļeņinu un balķi. Visi pieteiksies, ka par dekolonizāciju ir vienmēr stāvējuši un krituši. Tagad daži vēl stāsta, ka tagad to darīt ir par vēlu, vajadzēja uzreiz 90. gadu sākumā. Ja reiz tad neizdarījām, kā bija jādara, tad tagad nav īstais laiks. Vēstures mēslaine ir viņu nākotne.

Intervēja Līga Muzikante


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(547), 2024. gada 8.–21. marts


« Atpakaļ