Turpinājums no: OKUPANTI IR JĀDZEN PROM – BEZ VARIANTIEM! 1. daļa
Saruna ar Gundaru Kalvi – latviešu nacionālistu, zemessargu un uzņēmēju
Gundars Kalve: Karš Ukrainā pierāda, ka ar krievu okupantiem nedrīkst būt nekādas auklēšanās. Nekādas latviskošanas kampaņas ar tautiskajiem elementiem. Patiesībā jau sen Latvijā bija jārada okupantiem neciešami dzīves apstākļi – viņi paši aizbrauktu, nevajadzētu pat vienvirziena biļeti pirkt. Ja viņi te justos kā nevēlami, negribēti elemtenti, ja uz viņiem mēs skatītos kā uz pēdējo tārpu, tad viņi to saprastu. Bet viņi izveidojuši kompaktas kopienas Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Rīgā, Jelgavā, viņi te dzīvo kā niere taukos, kam nav ne mazākā diskomforta.
DDD: Vairāku desmitgažu noziedzīgā integrācija patiesībā bija genocīds pret latviešu tautu. Nevar prasīt, lai naidīgu svešķermeni uzskatītu par savējo.
G.K.: Protams, integrācija ir noziegums. Latviešiem nevar uzspiest mīlēt okupantus!
DDD: Vara visus šos tā sauktās neatkarības gadus ir spiedusi latviešus mīlēt savus izvarotājus… un tu domā, ka mums nav tiesības kritizēt tautu, kas ļauj tādiem neliešiem valdīt?
G.K.: Varu kritizēt drīkst, Latviju – ne.
DDD: Mēs Latviju arī nekritizējam, Latvija ir mūsu valsts.
G.K.: Taisnība, kauns par valdību, kas patiesībā ir tautas spogulis. Ļaujot valdīt nodevējiem, parādām savu impotenci un nespēju pieņemt pareizus, labus lēmumus vai parādām savu izteikto mazākumu ar šo viedokli. Kāpēc es esmu Nacionālajā apvienībā no “Visu Latvijai!” laikiem? Tādējādi mēs kaut ko varējām ietekmēt politikā, un sākums nebija slikts. Taču tas bija sen – pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Tas vēl bija laiks, kad izveidojās biedrība. Pie Oskara Līvmaņa braucām uz tādām kā pagrīdes sanāksmēm, paši baidījāmies, lai drošībnieki neiesūta savus spiegulēnus. Tad kādu brīdi biju saistīts arī ar NSS, bet manas domas par šo organizāciju mainījās brīdī, kad viens no tās vadītājiem aizgāja projām uz Liepāju, argumentējot, ka viņam veidojas ģimene, būs bērns. Mans viedoklis ir tāds: ja tu esi nacionālists, neatkarīgi – plikadīda vai miljonārs, tev ir viens bērns vai sešpadsmit, varbūt neviens, tu esi nacionālists. Un nav nekādu argumentu, lai, mainoties apstākļiem, mainītu viedokli, notītos nost no ceļa. Un, ja sāk līferēt, man uzreiz par cilvēku viss top skaidrs.
DDD: Katram taču ir sava dzīve, savi personiskie argumenti, bet tautas liktenis ir svarīgāks par visu!
G.K.: Tieši tā. Nevar būt nekādu attaisnojumu, jo rūpēs par tautu taču iekļaujas rūpes par ģimeni un saviem tuvākajiem.
DDD: Turklāt, ja bērnu dēļ atsakās no latvieša pienākuma parūpēties par savu tautu, tad ko bērns iemācīsies – gļēvumu?! Ik pa laikam no “nacionālistiem” dzirdam, ka latviešiem vajag dzimt, lai okupantus izstumtu. Ar kādu masu? Ar gļēvuļu masu, kuri pie pirmajām briesmām aizmuks no Latvijas?
G.K.: Ar gļēvuļu masu mēs savu valsti nenosargāsim. Man gan gribas cerēt, ka militāra uzbrukuma gadījumā daudzi tomēr cīnītos – līdzīgi, kā tas ir tagad Ukrainā. Starp citu, man gan nav ārvalstu militāro operāciju pieredze, bet pēc Ukrainā piedzīvotā varu teikt, ka ukraiņi ir labākie karotāji – kapitāli čaļi! Vēl kāds būtisks aspekts. Karavīrs nav tikai tas, kurš šauj ar snaipereni vai mīnmetēju. Ir nepieciešami lietveži, pastnieki, šoferi, radio izlūki. Nepieciešami cilvēki ar fizikas un matemātikas augstāko izglītību. Pilnvērtīgam un gudram karam nepieciešami ļoti zinoši speciālisti. Ukrainas “Lielajā karā” procentuāli iesaistīti ļoti daudz ukraiņu. Līdz karam viņiem pietika daudz un dažāda veida savu problēmu. Karš apvienoja visu nāciju. Līdzīgi arī Latvijā, dzimtu jauna, karotspējīga, savu zemi pāri visam mīloša latviešu paaudze.
DDD: Mūsu laikrakstā bija saruna ar ukraiņu karavīru Jaroslavu…
G.K.: Viņa segvārds ir “Terorists”.
DDD: Viņš teica, ka ar ukraiņiem jau pirms tā kara bijis tikpat švaki kā ar mums, latviešiem. Acīmredzot karš un ārējais ienaidnieks apvieno. Mums, latviešiem, šobrīd negribas neko ziedot, neko zaudēt. Vai tāpēc arī nesanāk šī vienošanās ap mērķi patriekt okupantus? Varbūt katrs savā istabā domā tāpat kā mēs, bet vienoties par mērķi nevar. Kad nāk ārējais ienaidnieks ar lielgabaliem, nu, tad ir vienošanās.
G.K.: Dažādi mēs esam. Kādam, lai viņš izteiktu savu “drosmīgo” domu, aizmugurē vajag džekus ar apdauzītiem kentiem un īsām frizūriņām, un tad viņš gatavs uz jebko. Kāds lielas lietas var paveikt viens. Tas ir normāli. Es nevienam nepārmetu, bet nepatīk, ja pietrūkst drosmes vismaz atzīt, ka esi gļēvulis un egoists. Savu kļūdu atzīšana ir solis uz kļūšanu stiprākam gan fiziski, gan garīgi.
DDD: Atzīt ko tādu var tikai patiesi drosmīgs cilvēks! Tāpat atklāti pateikt, ka bez dekolonizācijas un deokupācijas neviena Latvijas dzīves sfēra netiks sakārtota, var tikai godīgākie un drosmīgākie.
G.K.: Tā tas ir. Ir tikai viens “bet”. Latvijā nav spēku, kas varētu dekolonizāciju veikt. Pasapņosim: spēcīga partija, balstīta uz tādiem spēcīgiem cilvēkiem kā jūs, kā es, mani draugi, jūsu draugi. Mums izdodas dibināt partiju. Ir jābūt citam par citu pilnīgi pārliecinātam, ka saglabāsim skaidru sapratni par rītdienu, ka nepaļausiemies naudas vai varas kārdinājumam.
DDD: Viens ir radīt partiju, bet otrs ir tas, ka no tā pūļa, kurš iet par tādiem “progresīviem” vai “vienotību” nobalsot, vispirms jārada tauta, kura ir gatava balsot par savām interesēm, par savām tiesībām. “DDD” to cenšas darīt jau vairāk nekā 20 gadu. Kāpēc ir tā: kad mēs runājam, mums piekrīt, bet kad iziet cilvēks no šīs redakcijas, visa apņēmība pazūd? Kāpēc tas neaiziet līdz nopietnai apziņai?
G.K.: No vienas puses, tas ir drosmes un izlēmības trūkums. Un patiesībā jau neaizmirstam. Mēs rīkojamies pēc sirdsapziņas, ko uzskatām par pareizu. Savukārt pret mums strādā desmit reiz lielāka jauda. Nenosakāmas izcelsmes finansējums, sorosisti, globālisti, kosmopolīti un dienesti. Salīdzinājumā ar hokeju, komandā mēs esam viens pats vārtsargs. Ne savu aizsargu, ne uzbrucēju. Pa tev met un met, un tev nav pat teorētisku iespēju pretuzbrukumam, tā ir nevienlīdzīga cīņa. Diemžēl man kā reālistam, ir jāatkārto šajā rakstā izteiktā pirmā doma.
Atšķelt var tikai šaubīgos
DDD: Esi ievērojis, ka ikdienā ir tāda mērķtiecīga šķelšana, kaut kāda atšķelšana no idejām?
Gundars Kalve: Neesmu ievērojis. Zinot manu viedokli, laikam neviens pat nemēģina mani ietekmēt. Es nešķeļos!
DDD: Arī mūs nemēģina atšķelt – laikam saprot, ka nevar mūs uzpirkt.
G.K.: Pēc stundas sarunas ir skaidrs, vai sarunbiedrs ir lokāms vai nesalaužams. Esmu interesējies par VDK darbības metodēm. Lai pats būtu stiprs, ir jāsaprot, kā ienaidnieks strādā. Savā ziņā labi, ka zinām krievu valodu. Ir jāzina, ko viņi ēd, ko domā, ko viņi runā, ar ko viņi sevi baro. Čekisti sarunā ar cilvēku pēc dažām stundām saprata, vai viņu varēs salauzt vai nevarēs. Vairumā gadījumos jau sākotnēji tika atrasta vājā vieta, kurā lauzt. Kāds bija pediņš, kāds cits spekulants, vēl kāds – zaglēns. Un cauri, ar viņu bija beigas. Tā arī ar jums parunāja tie, kas potenciāli iedomājās, ka varbūt šīs meitenes paliks zem papēža, bet saprata – neizdosies!
DDD: Starp citu, arhīvos atradām padomju okupācijas dienestu atzinumu par Aivaru Gardu – nederīgs vervēšanai, jo neinteresē nauda, pārliecināts nacionālists un aizrāvies ar reliģiju. Diemžēl ļoti daudzi okupācijas laikā tika savervēti. Šķērmi kādreiz klausīties stukaču atrunās, ka viņiem jau nebija citas izvēles. Kā tad nebija! Visiem bija iespēja nesadarboties, tikai ne visi to izmantoja.
G.K.: Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, Bruno Javoišs, Fēlikss Nikmanis u.c. – daudz ir tādu, kuri izvēlējās nesadarboties.
DDD: Un, ja mēs visi izdarītu šobrīd šo izvēli, cik vienkāršāk būtu padzīt no Latvijas okupantus. Bet laikam liela daļa ir izdarījusi izvēli par labu liberastiem…
G.K.: Diemžēl pats, meklējot atbalstītājus Krustpilī, Jēkapilī un novadā, uzrunāju kādreiz spēcīgu nacionālistu ģimeņu atvases. Lai arī vectēvi un vecvectēvi bijuši leģionāri, mežabrāļi, jaunākā paaudze nereti izvēlējusies kļūt par liberastiem.
DDD: Paldies!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(542), 2023. gada 22. decembris–2024. gada 11. janvāris