Faktiski pirmais ārzemnieks, kas 2022. gadā atsaucās uz Ukrainas prezidenta Volodomira Zelenska rīkojumu veidot divus ārzemju leģionus ir latvietis – zemessargs un uzņēmējs Gundars Kalve. Viņa vārds 2021. gadā vairākkārt izskanēja saistībā ar Jēkabpilī pazudušo padomju lielgabala stobru. Vairākus mēnešus pēc notikušā Gundars pats brīvprātīgi pieteicies policijā, pavēstot, ka ar frontālo iekrāvēju ir nocēlis padomju okupācijas simbolu no postamenta un nogremdējis Daugavā. Pret Gundaru Kalvi tika izvirzītas apsūdzības par koku bojāšanu un kapu apgānīšanu. Apsūdzībā par koku bojāšanu tika noslēgts izlīgums, bet lietu par kapu apgānīšanu prokuratūra galu galā izbeidza.
Saruna ar Gundaru Kalvi – latviešu nacionālistu, zemessargu un uzņēmēju
DDD: Vai karš Ukrainā, tavuprāt, maina latviešu izpratni par nacionālismu? Vai valsts varas atļautā un masās izplatītā tā sauktā lepošanās ar savu valsti ir uzskatāma par patiesu vēlmi atjaunot vēsturisko taisnīgumu? Vai tā tomēr ir viltus izkārtne, kas slēpj vēlmi izvairīties no svarīgāko problēmu risināšanas Latvijā?
Gundars Kalvis: Godīgi sakot, man liekas, ka Latvija kā nacionāla valsts iet ellē. Kādēļ izsakos tik skarbi? Tādēļ, ka nav mums mērķis – latviešu Latvija. Latvieši kā tauta netiek uzskatīta par vērtību. Latvija ir tikai teritorija, ko latvieši apdzīvo. Ar liekulīgām runām tiek paātrināta latviešu tautas iznīcināšana.
DDD: Jā, es tev pilnīgi piekrītu.
G.K.: Mans uzskats ir, ka būtu labāk, ja mēs nerunātu par Latviju sliktas lietas, jo pietiek kaitnieku, kuri noniecina mūsu valsti. Taču tajā pašā laikā mēs, latvieši, esam pamatnācija un mūsu pienākums ir atklāti savā starpā runāt par problēmām, par lietām, kas mums jāmaina. Bet mēs nedrīkstam, pirmkārt, okupantiem ļaut noniecinoši runāt par mūsu valsti un, otrkārt, ar savu runāšanu un darbībām nodarīt ļaunu Latvijas valstiskumam.
DDD: Ja mēs, latvieši, kā tauta visi savos darbos veicinātu Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, tad nebūtu vajadzības runāt par nodevējiem un kaitniekiem. Mums nevajadzētu tagad runāt par to, cik nežēlīga ir valdība pret latviešu tautu, gadiem ilgi veicinot okupantu integrāciju.
G.K.: Okupanti ir jādzen prom – bez variantiem!
Latviešu bailes – okupantu ieguvums
DDD: Bet latvieši pat baidās par to runāt, kur nu vēl rīkoties!
Gundars Kalve: Protams, ka baidās. Rezonanse būs tāda, ka aktīvisti tiks, iespējams, pat fiziski vajāti. Mana pārliecība, ka no krievu specdienestu aģentiem pie mums mudž. No viņiem kā tarakānu pūlī nav kāju kur spert. Viņi pagaidām, līdzīgi kā Ukrainā līdz lielajam karam, izveidojuši slēgtās jeb snaudošās adreses. Viņi ikdienā iepērkas, iet uz darbu, dzīvo pilnībā neuzkrītošu dzīvesveidu. Nereti izveidotas fiktīvas ģimenes, reizēm pat bērns viņiem ir. Patiesībā viņi ir aģenti un gaida tikai to brīdi jeb, pareizāk sakot, komandu, lai mums cirvi iedzītu mugurā. Es domāju, ka, no šī viedokļa raugoties, ir ļoti maz drosmīgu latviešu, kuri būtu gatavi iet un ne tikai savu personīgo, bet arī ģimenes drošību liktu zem āmura. Tādēļ ir šāda, visai gļēva politika. Manuprāt, viens no rādītājiem ir tas, cik tad mūsu, latviešu, karo Ukrainā? Tikai viena vai divas pilnvērtīgas nodaļas.
DDD: Ja vairums latviešu pat nav tik drosmīgi, lai par to runātu, tad kāds ir risinājums?
G.K.: Nu, nežēlīgi bailīgi esam. Nesen intervijā portālam “Delfi.lv” man jautāja, kādēļ tad tos okupekļus nenovāca līdz Ukrainas karam, kas bija kā grūdiens tālāk sekojošai rīcībai? Nu, piedodiet, mīkstie mēs esam. No otras puses, kā lai būtu stipri, ja leģionā iesākumā izšāva brīvprātīgos, vēlāk arī mobilizētos? Mežos sagāja pēdējās saujiņas īstu veču, kurus ar nodevēju palīdzību arī izblieza. Pēc tam izsūtīšanas. No kā tad mēs esam cēlušies, kāds ir vairākuma latviešu DNS? Tu vari uztaisīt šokolādes konfekti, saliekot vajadzīgo sastāvu, bet cilvēks nāk no mammas, tēta, no senču DNS, tas ir tavs mugurkauls. Mēs jau tāpat esam kā Fēnikss no pelniem pacēlušies. Es domāju, biologiem būtu jābrīnās, ka letiņi vispār ir no šādām pārbaudījumu samazgām izcēlušies ārā. Tāpēc stiprību prasīt šobrīd tā kā būtu par daudz, no kā? Ja Voldemārs Veiss, Kārlis Aperāts būtu dzīvi palikuši, bet Vilis Janums un Rūdolfs Bangerskis savā, nevis piespiedu kārtā svešā zemē saknes salaiduši…
DDD: Vai tev nešķiet, ka tieši tādēļ, ka mūsu tautas liktenis bijis tik skarbs, tiem, kuriem drosmes pietiek, ir pienākums runāt, ar darbiem un savu personisko piemēru iedrošināt citus? Ir jāmaina gļēvais tautas raksturs. Laikam būtu naivi to gaidīt no nodevīgiem valsts vadītājiem, jo viņi veido šobrīd tautas raksturu pēc sava ģīmja un līdzības – tieši tādu pašu kādi ir viņi.
G.K.: Jā, tā tas ir! Mums katram ir jāatbild par sevi, jābūt godīgiem pret savu tautu un jādara viss, ko spējam un protam.Jūs veidojat brīnišķīgu avīzi, cepuri nost. Tik ilgi esat izturējuši visādas vajāšanas, spridzināšanas! Es pēc labākās sirdsapziņas audzinu bērnus un rūpējos par saimniecību. Varēju novākt okupantu pieminekli – novācu; varu šaut krievus Ukrainā – šauju. Daru to, ko varu; runāšana nav man.
Ikvienam latvietim ir roka jāpieliek…
DDD: Esam uzrunājuši vairākus tavus kolēģus – zemniekus, mudinot atbalstīt laikrakstu “DDD”. Pārsteidzoši, bet tālāk par atbalstu vārdos vairums nav ticis. Rodas iespaids, ka zemniekiem savas tautas liktenis nemaz neinteresē.
Gundars Kalve: Tas, ko saki, ir neticami, jo mēs, lauksaimnieki, ļoti atbalstām ukraiņus – katra otrā mašīna, kas dodas uz Ukrainu, ir lauksaimnieku. Latvijas latviskošanai droši vien atbalsts no lauksaimnieku puses ir mazāks. Varbūt ir vērts padomāt, kā veidot “DDD” atbalsta šūniņas – atbalsta punktus visā Latvijā. Droši vien neesmu pirmais, kurš kaut ko gudri iesaka, jo saprotu, ka visam ir vajadzīga nauda. Ir taču arī citas latviešu nacionālistu organizācijas, ar kurām varētu sadarboties.
DDD: Ir gan, tikai vairumam no tām ir viena spēcīga kaite, ko tu jau minēji, – gļēvums. Tas tiek maskēts aiz nacionālisma izkārtnes. Esam atraduši vienkāršu veidu, kā pārbaudīt latviešu nacionālisma patiesumu – atbalsts deokupācijai un dekolonizācijai. Vairums, kad izdzird šos vārdus, sāk ļurināt kaut ko par reālpolitiku, saprātīgumu utt. Diemžēl. Tu teici: latviešu lauksaimnieki ļoti atbalsta Ukrainu, bet viņi neredz, kas notiek pašu mājās – Latvijā? Latvieši gatavi Āfrikā ziloņus glābt, bet piedalīties pašu tautas izaugsmē neraujas. Nav bijuši drosminieki, kuri atnāktu pie mums un teiktu: mēs redzam, kā jūs cīnāties, gribam atbalstīt…
G.K.: Banāli, bet cilvēkiem trūkst pašiniciatīvas – ir jāiet un katrs gandrīz aiz rokas jāvelk. Kad Krustpilī rīkojām leģionāru pasākumu, kurā galu galā kopā piedalījās ap 500 cilvēku (salīdzinājumam: Rīgā – 1500, Lestenē – ap tūkstoti), vērsāmies pie pašvaldības uzņēmējiem, pie lauksaimniekiem, pie armijniekiem, pie zemessargiem individuāli. Iespējams, katram cilvēkam ir personīgais “ego”, patīk, ja uzaicinājums ir personisks, uzsverot viņa nozīmīgumu. Arī jums ir jāvēršas tā, kā ar kulaku pa pieri: Gundar, mums nepieciešami 300 eiro, jo vajag darboties. Jums taču ir kaut kāda ļaužu liste, kurus esat intervējuši, ar ko kopā esat bijuši pasākumos, ar kuriem plānojuši leģionāru dienas. Visticamāk, jums ir liels, draudzīgi noskaņotu cilvēku loks. Starp viņiem noteikti ap desmit procentiem ir turīgi cilvēki. Pats viņš kaut kā neiedomājas palīdzēt tieši jums. Jā, vieglāk caur dažādo atbalsta biedrību kontu ir ziedot Ukrainai, un viņš naudiņu ieskaita. Bet jums ir jāvērš uzmanība nekautrējoties: vecais, pietiek ņuņāties, mums vajag kopējai idejas sasniegšanai piķi.
DDD: Esam tā darījuši, bet lielākā daļa no uzrunātajiem tālāk par vārdisku atbalstu nav tikuši.
G.K.: Tad viņi nav īsti nacionālisti.
Igauņu kolēģu iedvesmots, nodibināju Latviešu leģiona draugu klubu (Igaunijā tāds ir jau aptuveni 20 gadus). Klubā visi ir nacionāli domājoši, bet, ja nebūtu manis kā vadītāja, kurš visu kūrē, piemēram, gatavo leģionāru formas kreklus, nekā nebūtu. Tiem čaļiem jau nav ne vainas, bet jābūt vienam karognesējam, priekšā gājējam, ceļa rādītājam. Tādi mēs esam, viensētnieciņi. Mums ir labi, govs, cūka aizgaldā. Kaimiņam, kad māja degs, tad skries palīgā, bet citreiz jau arī ne, tas nu tā ir.
DDD: Ko nozīmē būt nacionālam? Kas, tavuprāt, ir nacionāls latvietis?
G.K.: Pirmais ir ģimene, pēctecība, runāšana latviešu valodā absolūti jebkurā situācijā. Atzīšu, ka man bija jāatjauno savas krievu valodas zināšanas, kad sāku doties uz Ukrainu. Nacionālisms ir savu tradīciju cienīšana un godāšana – 11. novembris, 16. marts; zināt, kas ir kurelieši, u.tml. Nav jau tādas formulas, pēc kuras izmērīt: īstens nacionālists vai ne. Nesen lasīju, ka dziedātājs Rutulis atteicās raidījumā pielikt sarkanbaltsarkano karodziņu. Viņam bija savs skaidrojums: tas, kas viņam ir sirdī ikdienā, ir daudz vairāk nekā vienreiz šo karodziņu piespraust svētku dienā. Arī tur ir zināma taisnība, ko viņš saka. Vai tad tev grūti, bet viņš atteikumu argumentē. Arī Rutulis varbūt ir lielāks patriots par vienu otru Saeimā, kas, piespraudis pie krūts sarkanbalsarkano lentīti, bļauj, ka ir patriots. Tā ka nav viens tāds mēramtrauciņš: ja tas ir pilns, tad esi nacionālists, ja pustukšs, tad tikai mazliet.
Vai rokam paši sev bedri?
DDD: Vai piekrīti, ka visbīstamākā latviešu nācijai ir krieviskā vide Latvijā?
Gundars Kalve: Tā ir ārkārtīgi bīstama Latvijas valstiskumam. Esmu pats personīgi redzējis, kas notiek Ukrainā kolaboracionistu vai vates vadītajās pilsētās un ciematos. Tur 24. februārī tančiki gāja cauri bez neviena šāviena, īpaši dienvidos: Hersonā, Mikolajevā, Tokmakā. Daudz bija nodevēju. Tagad, paldies Dievam, mūsu zēni strādā un kolaboracionisti tiek spridzināti.
DDD: Bet ko tu domā par tagad populāro latviskošanas kampaņu?
G.K.: Tā ir gana bīstama. Es nesaku, ka tā ir noraidāma, bet gana bīstama. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc gadiem desmit Sidorovs Ivans runās ar tevi pilnīgi tekošā latviešu valodā ar paslēptu nazi aizmugurē un gaidīs, kad mēs pagriezīsimies.
DDD: Kāds ir risinājums?
G.K.: Es melošu, ja teikšu, ka man nav pazīstami krievi, kuri karot par Latviju ietu brīvprātīgi. Viņi okupantus sistu, šautu un spridzinātu. Mēs nedrīkstam pilnīgi visus krievus zem viena sitiena likt. Atlase ir vienkārša. Ja viņš piedalās krievu slavinošos pasākumos, ja viņš principiāli nerunā latviešu valodā, ja viņš piedalās Saskaņas vai Stabilitātes kongresos, tad viņš automātiski ir ienaidnieks. Pietiek vienu reizi ierakstīt Latvijas valsti vai latviešus nonievājošu ierakstu sociālajos tīklos, beigas – šis mēsls no Latvijas ir izraidāms.
DDD: Bet varbūt tomēr vajadzētu vērtēt no pretējā: visi, kuri ieradās Latvijā okupācijas laikā un viņu pēcteči, ir ienaidnieki. Ja kāds tomēr tāds nav, tad lai pierāda!
G.K.: Principā, jā, tas ir labs variants – nevis mums jāmeklē iemesls, kādēļ viņu neizmest no Latvijas, bet lai pats mums pierāda, ka ir cienīgs palikt.
DDD: Jā, jo šeit ir mūsu māja.
G.K.: Turklāt mēs skaidrus noteikumus esam sarakstījuši, un mēs tos liekam ievērot jebkuram ciemiņam. Ļaujam mūsu sētā viesim uzturēties vai izfīrējam viņu ārā.
DDD: Saki, vai daļa no tiem, kas atbrauc šobrīd no Ukrainas, arī ir bīstami?
G.K.: Jā, neapšaubāmi. Pirmām kārtām, viņi vairumā ir ieradušies no austrumu reģioniem, piemēram, no Harkivas, Zaporižjjas, Doņeckas, Luhanskas apgabaliem. No vietām, kur pašlaik notiek kaujas. Tas nozīmē, ka viņiem pat teorētiski nebija iespēja pārmukt uz urlu kontrolēto pusi, jo priekšā atradās kaujas darbības zonas. Tātad tas ir izslēgts, ka viņi pie savējiem (okupantiem) varēja tikt caur militārajiem koridoriem. Viņi devās uz Eiropu kā bēgļi, mēs viņus pieņēmām, atbalstu maksājām. Jā, daļa no viņiem ir piektā kolonna, tas ir garantēti. Tieši tāpat ir ukraiņi, kuri baidās karot, kamēr viņu brāļi, māsas, draugi mirst frontē. Viņi vēsā mierā sēž te, komforta zonā, zinot, ka mēs, latvieši, ukraiņus fronē atbalstam, nesavtīgi atdodot gandrīz visu. Taču mums jāatceras, ka daļa ukraiņu ir tādi, kas ir bijuši ievainoti antiterorisma operācijas (ATO) laikā. Viņi automātiski netiek iesaukti aktīvajā kara dienestā. Iesaukumam netiek pakļauti arī daudzbērnu ģimeņu tēvi, vīri, kuriem ģimenē ir viens vai vairāki invalīdi. Ir vesela kategorija, kurus arī mēs nevaram salikt vienā maisā un pateikt, ka visi ir sliktie. Bet daļa iebraucēju no Ukrainas ir garantēta piektā kolonna. Drošības iestādēm nopietni jāseko līdzi viņu aktivitātēm.
DDD: Ne visi, bet daļa noteikti ir krievu okupanti un viņu līdzskrējēji.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(541), 2023. gada 1.–21. decembris