Turpinājums no: Latviešu nācijas sirdsapziņai. 1. daļa*
Līga Muzikante: Nacionālisms tautai šobrīd ir vienīgā iespējamā pašaizsardzība, tādēļ pret to vēršas tik spēcīgi. Nu, nenāks Augstākais, nenolaidīsies pār latvju tautu un neatnesīs brīvību, mums pašiem šī brīvība ir jāizcīna. Bet, lai to izcīnītu, ir nepieciešama arī pašaizliedzība. Nepietiek tikai ar to, ka tu izjūti sevi kā nacionāli noskaņotu latvieti, – ir vajadzīga ziedošanās tautas brīvības labā. Es vēlos tieši uzsākt šo sarunas tēmu: vai latvieši ir pietiekami pašaizliedzīgi? Vai ir gatavi paši kaut ko ziedot vai tikai gaida, lai kāds cits izdara viņu vietā?
Liene Rijkure: Es domāju, ka pašaizliedzības līmenis latviešu tautā ir ļoti zems. Atceros, vectēvs stāstīja, kā notika 1940. gadā krievu ienākšana Latvijā. Viņš dzīvoja toreiz Krustpilī. Viņš atcerējās, ka tad, kad iebrauca krievu tanki Krustpilī, tikai žīdi uz ielas esot bļāvuši “urrā!” un ar sarkanām neļķēm sagaidījuši krievu tankus. Man ir aizdomas, ka šodien tādi sagaidītāji būtu krietni vien vairāk un šī latviešu pozīcija, nu, tāda reāli domājoša, būtu tāda: satīt makšķeres un tīties no šejienes. Tik briesmīgā situācijā mēs šobrīd esam.
Liene Apine: Tu aizsāki, Līga, ļoti svarīgu un būtisku tematu: pašaizliedzība. Interesanti, ka ir ierasts runāt, par to, ko nu kurš darīs, kad būs “x” stunda, bet neapzinās, ka mūsu tauta jau sen piedzīvo šo kritisko brīdi. Līdz ar karu Ukrainā daudzi gatavi ziedot naudu un mantas ukraiņiem, bet vai tā atkal nav sava veida slēpšanās, savas sirdsapziņas apklusināšana, nespējot atšķirt svarīgo no mazāk svarīga. Tā ir nežēlība, nespēja saprast, ka mūsu tauta šobrīd ir arī ļoti, ļoti bīstamā situācijā. Jā, pie mums pagaidām uz ielas nešauj, bet piektās kolonnas klātbūtne nav mazāk bīstama. Par pašaizliedzības trūkumu liecina arī kaut vai mūsu personiskā pieredze. Mēs izdodam laikrakstu “DDD” jau gadiem. Daļa to uztver aptuveni tā: mums nav ko darīt, tāpēc mēs savu brīvo laiku izlietojam sava pašu priekam, savam biznesam. Bet neapzinās, ka tā ir iespēja ikvienam iesaistīties, izdarīt ko labu latviešu tautai. Jā, es piekrītu, ne visi var rakstīt, ne visi var atrast varbūt iespēju, laiku, bet ir citi veidi kā iesaistīties. Un mūsu sarunas biedre Liene Rijkure ir piemērs tam, kā ar regulāru finansiālu atbalstu iesaistīties laikraksta veidošanā. Ir daži cilvēki, kuri katru mēnesi kaut vai 3 eiro ieskaita laikraksta kontā. Tas var likties maz, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti daudz no pašaizliedzības viedokļa. Tas nozīmē, ka cilvēks ir gatavs dot savu artavu kopīgam darbam, kopīgam mērķim, kas ir Latvijas deokupācija un dekolonizācija. Tā ir latviešu tautas pašcieņas, pašapziņas stiprināšana, rakstura veidošana. Tieši šī regularitāte, šī apziņa, ka tas ir mans pienākums, tas ir mans darbs. Līga raksta, Liene taisa ļoti fantastiskus video sižetus, Ieva laiku pa laikam veido intervijas ar Pilsoņu Kongresa pārstāvjiem. Pašaizliedzība ir iesaistīšanās savu spēju robežās, reizēm atsakoties, piemēram, no kāda kāruma nopirkšanas, lai ietaupītos eiro noziedotu kopējam labumam. Tas īstenībā liecina par apziņu un pienākuma izjūtu, izpratni par savas tautas patiesajām vajadzībām. Es aicinātu visus par šo padomāt un iesaistīties. Ja mēs esam gatavi traukties palīgā, atvainojos, Āfrikas ziloņiem, tad varbūt netraucamies, bet paskatāmies šeit pat apkārt. Latviešu tauta iet bojā, jums ir iespēja iesaistīties, iespēja atbalstīt, iespēja būt daļai no šī procesa.
Ieva Skangale: Jā domāju, ka pamatā ir tas lielais apjukums – cilvēki neredz organizāciju, ap kuru viņi varētu pulcēties. Ir daudz labas gribas cilvēku, ir izcili cilvēki, kuri raksta un izdod grāmatas par latviešu tautu un vēsturi. Laikrakstu “DDD” cilvēki varētu viens otram dāvināt, lai sāktu izprast šos tematus saistībā ar mūsu tautas dzīvību, par ko jūs runājat. Tas tikai bagātinātu mūs visus. Mums katram ir savi talanti, katram ir tas savs varbūt atšķirīgais redzējums.
Kas attiecas par krieviem – naturalizētajiem nepilsoņiem, manuprāt, tas ir noziegums, ka tiek veikta naturalizācija, ka tik dāsni tika pārdotas uzturēšanās atļaujas. Tie ir daudzi desmiti tūkstoši, kas vēl ir nākuši klāt. Latviešu tauta reāli ir ļoti lielā nabadzībā, un mums tikai vēl saka – ja jums ir sakrāta tajā krājkasītē naudiņa, noziedojiet tiem slimajiem bērniņiemtajā Ziemsvētku projektā. Tā nabadziņi atbalsta nabadziņus. Realitāte ir tāda, ka latviešu rokās ir labi ja 10 procenti Latvijas ekonomikas. Par tiem, kas tiešām ir šie naudas turētāji, televizors un radio klusē. Kam pieder mūsu poliklīnikas, kam pieder aptiekas? Tas nav vairs mūsu īpašums.
Pirmkārt, jāsaprot: lai gan okupācijas simbolu novāca, okupanti te palika. Pie pieminekļa gāja ālēties kādi 200–250 tūkstoši, tur jau tādi inteliģentie krievi tomēr negāja. Un šie inteliģentie krievi vēro situāciju, kas te notiek. Protams, ja mēs skolās mācīsim latviešu vēsturi, mūsu Dainu ētiku, mūsu morāli un ja mēs leposimies ar to, kas mums vēl pieder, un tas ir ļoti daudz, tad, iespējams, ka mēs to neitrālo daļu kaut kādā veidā noskaņosim vismaz neitrāli. Bet agresīvā daļa jau nekur nav palikusi. Padomājiet, latvieši, visas jūsu apsardzes kompānijas pieder viņiem, tie pārsvarā ir legalizējušies bandīti vai izbijušie padomijas policijas priekšnieki, kas vada šīs kompānijas, un viņi ir bruņoti. Vai jums kādam ir ieroči? Viņiem ir, bet mums, latviešiem, jau nav. Uz ko mēs ceram? Mums ir katastrofāla demogrāfija. Vai mēs ceram uz kaut kādiem valdības solījumiem? Vienkārši ir jāpamostas vienā brīdī un jāsaprot, ka Ziemassvētku vecītis ir brīnišķīgs un nes dāvanas, bet, ja nesarūpēsim saviem bērniem savu dzimteni, tad vienkārši mēs izplēnēsim.
Liene Apine: Nobeidzot šo sarunu, uztveru Ievas pēdējo teikto jau kā novēlējumu latviešiem, varbūt arī tev, Līga, ir kas sakāms? Ko tu vēlētu latviešiem īpašu iegūt Ziemassvētkos?
Līga Muzikante: Kareivīgumu. Ziemassvētkos atgriežas Saule, Gaisma atgriežas, un gara kareivīgums būs gara uguns atgriešanās. Runājot par pašaizliedzību, mani pārsteidz, cik ļoti daudz latviešu saprot to, kas notiek Ukrainā, ka ukraiņi ir jāatbalsta arī materiāli – tūkstoši, miljoni iet uz Ukrainu, un tas ir labi. Bet interesanti, ka latvietis vairāk par savu valsti, savu tautu mīl ukraiņus. Jā, ukraiņiem ir tiešām traģiska situācija, karš – tas ir briesmīgi, nežēlīgi. Bet mēs paši dzīvojam avārijas stāvokļa mājā – tūlīt, tūlīt grūs jumts… Novēlu latviešiem pašaizliedzību, kareivīgu, dedzīgu pašaizliedzību un savas tautas aizstāvēšanu. Un, latvieti, neesi slinks, abonē laikrakstu “DDD” un sāc lasīt 2024. gadā!
Liene Rijkure: Jā, noteikti, lai katrs pasūta “DDD” – to vēl var izdarīt. Es arī novēlu visiem priecīgus un gaišus Ziemassvētkus, nosvinēt tos kopā ar savām ģimenēm, tā ir liela vērtība. Tomēr arī atcerēties, ka aiz ģimenes ir dzimta, aiz dzimtas – tauta. Un padomāt arī par savu tautu, tieši kā Līga teica: mēs pašaizliedzīgi un dedzīgi aizstāvam ukraiņus, mēs nostājamies viņu pusē, bet kā tad ar mums pašiem?! Mēs paši jau arī patiesībā dzīvojam uz iznīcības robežas, varētu teikt, bet citādākos apstākļos, ne tik agresīvos kā ukraiņi. Tā ka pievienojos Līgai!
Ieva Skangale: Es gribētu latviešiem novēlēt, lai mēs tomēr saglabājam to mūsu morālo tīrību, ar kuru esam gadsimtiem, gadu tūkstošiem dzīvojuši. Manuprāt, visiem ir jāsolidarizējas, prasot skolās atjaunot baltās stundas vai ieviest mūsu dzīvesziņas mācību, no kuras izrietētu vēlme dzīvot. Ir jāmāca, ka mūsu kareivju kodeksā latvieši karo tikai savos karos – aizstāvēšanās karos savas zemes robežās. Jāspēj saskatīt arī tās situācijas, kad mūs mēģina ievilkt svešos karos, lai mēs tur noliekam savas galvas. Un patiesībā šobrīd arī ļoti spēcīgi izskatās, ka tas tā varētu būt. Mācīsimies no žīdiem to, ka, pirmkārt, viņu zemē par pilsoni var būt tikai ģenētisks žīds pa mātes līniju. Un, atceroties, ko Barkāns teica Lienei: latvieši, nelieciet sveci svešā dievnamā, turiet godā savu, tūkstošgadīgo kultūru. Un tie, kas ar zobenu nāk, no zobena kritīs. Un es domāju, ka varenā Krievija, kas visiem rāda muskuļus, cik nu tā varena, visai drīz piedzīvos skarbu likteni. Tie, kas brūk citam virsū baros un strādā grēka darbu, sagandē savu kosmisko dvēseli un atņem tai spēku. Tāpēc, es domāju, ka mēs patiesībā esam ļoti stipri, ļoti gaiši, bet kļūsim vel gaišāki, vēl stiprāki, vēl ugunīgāki.
Līga, tu vēlēji latviešiem kareivīgumu. Atminos dainu:
Es uzsāku garu ceļu,
Nāc, Dieviņ, līdz ar mani.
Ja nenāci līdz ar mani,
Dod man savu zobentiņu.
Lai iekšējais gara spēks mūs pavada, un tas, kas veic tumsas darbus, arī lai pamostas. Vēlēsim viņam kauna sajūtu, lai viņš vienu dienu apjēdz, ka tas ir briesmīgi, ko viņš dara. Un lai tie, kuri šeit nezina, kāpēc viņi te atrodas, un kas gadiem vilkās pie tā okupantu pirksta, arī sajut saikni ar savu tautu, kļūst par krievu nacionālistiem un vienkārši saka: mīļie latvieši, mēs braucam mājās. Ziemassvētkos ir salaveči un visādi brīnumi taču notiek.
Liene Apine: Novēlu ikvienam latvietim izjust vēlmi veikt deokupāciju un dekolonizāciju! Tad arī okupanti sajutīs vēlmi un pēkšņi radīs sevī prieku atgriezties dzimtenē.
* Mirkli pirms Ziemassvētkiem laikraksta “DDD” redaktore Liene Apine, māksliniece un pedagoģe Ieva Skangale, laikraksta “DDD” galvenā redaktore Līga Muzikante, māksliniece un producente Liene Rijkure satikās ierakstu studijā, lai par latviešu tautai vissvarīgākajām lietām runātu raidījumā “Latviešu nācijas sirdsapziņai”, kuru ikvienam ir iespēja ne tikai lasīt laikrakstā “DDD” , bet arī noskatīties interneta vietnē youtube.com.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(544), 2024. gada 26. janvāris–8. februāris