Vilhelms Ļuta
Saeimā beidzot ir pieņemts likums par stingrāku vēršanos pret etniskā naida kurināšanu, spiegošanu un citām pretvalstiskām darbībām. Ar to būtībā ir atzīts, ka mūsu padomiski domājošie politiķi veselus trīsdesmit gadus ir aplami rīkojušies, tikai par “mieru” propagandējot no gaisa pagrābto integrāciju, mistisko politisko nāciju un citus nereālus “jauninājumus”. No šī letarģiskā miega varnešus spēja pamodināt tikai Krievijas nodevīgais iebrukums Ukrainā. Nu izrādījās, ka pēkšņi ir sabrucis ilgus gadus celtais tilts no Maskavas uz Eiropu.
Tāpat nācās atzīt, ka krahs politikā ir dziļi sasaistījies ar krīzi tautsaimniecībā. Kopš valstiskuma atjaunošanas krasi krities rūpnieciskās ražošanas apjoms. Lauksaimnieki uz pusi samazinājuši gaļas un piena ieguvi, likvidējuši linkopību, cukurbiešu audzēšanu un citas nozares. Godmaņa solītā Latvijas izveide par banku valsti arī nav realizējusies. Visu šo “pārkārtojumu” rezultātā Latvija neglābjami ieslīdējusi visnabadzīgāko Eiropas valstu skaitā.
Darbojoties pretēji nācijas interesēm, politiķi ir degradējuši paši sevi. Sabiedrības interese par politiku ir strauji mazinājusies. Ja vēlētāju līdzdalība 1993. gada vēlēšanās sasniedza 88 procentus, tad 2022. gadā tikai 57 procentus. Var uzskatīt, ka pašreizējā Saeima nav leģitīma. Tai ir niecīgs atbalsts. Pret jaunizveidoto koalīciju ir balsojuši pret vai atturējušies 78 procenti no vēlētāju kopskaita.
Zīmīgi, ka Saeima paliek arvien prokremliskāka. Ja 1995. gadā valsts augstākajā orgānā krievu partijas spēja iebīdīt tikai 11 savus pārstāvjus, tad jau 2011. gadā to skaitu palielināja līdz 31. Latviešu īpatsvars Saeimā ir samazinājies no 88 līdz 66 procentiem.
Ir vērts arī pavērtēt sabiedrības reakciju uz politisko degradāciju. To skaidri apliecina migrācija. Ja Otrā pasaules kara laikā, lai glābtu dzīvību, uz rietumvalstīm devās desmit procenti latviešu, tad pēc valstiskuma atjaunošanas šo migrācijas ceļu izvēlējās jau sešpadsmit procenti latviešu. Sanāk, ka miers ir kļuvis briesmīgāks par karu. Līdz tik absurdam jautājumam ir novedusi mūsu politiķu pieņemtie ačgārnie lēmumi.
Var atgādināt, ka PSRS laikos īsākā anekdote bija: komunisms. Hruščovs solīja to tuvākajos gados uzcelt. Nesanāca. Par līdzīga veida anekdoti pie mums varētu būt: latviska Latvija. Trīsdesmit gadu laikā no šī solījuma tā arī nekas nesanāca. Un arī turpmāk nekas nemainīsies, kamēr politiķi Stambulas konvencijas pieņemšanu vērtēs augstāk par latviešu nācijas interesēm.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(539), 2023. gada 3.–16. novembris