Aleksandrs Kiršteins, Saeimas deputāts
VĒLĒŠANU SISTĒMAS MAIŅA, NESPĒJOT MAINĪTIES IEVĒLĒJAMAJIEM, IR TAS PATS, KAS GULTU MAINĪŠANA VIETĀM CERĪBĀ UZLABOT PRIEKA MĀJAS IENĀKUMUS!
Vēlēšanu sistēmas maiņa būtiski neietekmēs cilvēku domāšanas veidu. Pārmaiņas nesīs latviešu politiķu rakstura maiņa, veidojot jaunu vērtību sistēmu, kas sakņojas pašcieņā un taisnīguma apziņā.
Pirms mehāniski mainīt tautas priekšstāvju ievēlēšanas kārtību, daudz svarīgāk būtu sākt diskusiju par Latvijas atpalicības cēloņiem, kas, manuprāt, sākās ar pakāpenisku valsts neatkarības zaudēšanu. Tagad jau ir skaidrs, ka atkārtot Latvijas pirmskara saimniecisko izrāvienu no pēdējām vietām Eiropā 1920. gados līdz iekļūšanai pirmajā desmitniekā pēc nieka piecpadsmit gadiem nav iespējams bez savas neatkarīgas Centrālās bankas un monetārās sistēmas. Ja pirms Otrā Pasaules kara Latvija bez kādiem SVF, PB vai ECB aizņēmumiem bez grūtībām ar savas Latvijas bankas garantijām spēja emitēt latus gan Ķeguma HES, gan modernākā Eiropā Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcas būvniecībai, uzsākt vieglo un kravas auto un lidmašīnu ražošanu, spēja izstrādāt tehnoloģijas Minox, elektrotehnikas un darbgaldu ražošanai VEFā, kā arī katru gadu atvērt desmitiem jaunu un modernu skolu, tad skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu dalības noteikumiem ES.
Otrs jautājums ir latviešu tiesību aizsardzība savā valstī. Pat pēc juridiskas neatkarības atjaunošanas, latvieši savā valstī necienīgi samierinās ar “mazākā brālīša” statusu. Katrs okupantu pēcnācējs var ņirgāties un pazemot latviešus Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī, jo aizsargu organizācijas nav, bet policijas vairākums pat nesaprot latviski. Zemessardze, kas sākumā tika veidota ar ieceri aizvietot aizsargus, laicīgi tika neitralizēta, pabāžot to zem Bruņotajiem spēkiem.
Visa latviskas valsts neesamība visspilgtāk bija labi redzama pēdējo 20–25 gadu garumā pie Brīvības pieminekļa 16. martā, kad mūsu leģionāri un viņu pēcteči bez ordas ieklīdeņu svilpieniem nevarēja mierīgi nolikt ziedus, godinot savus kritušos biedrus.
Piekrītu Alvim Hermanim, ka esošās partijas nav ieinteresētas nopietni mainīt situāciju, tomēr vispirms, laikam, būtu nepieciešama jauna masveidīga tautas kustība, kas apvienotu sākumā ideālistus – patieso tautas inteliģenci, kas spētu godīgi atzīt, ka esam strupceļā un galvenais uzdevums būtu faktiska latviešu valsts neatkarības atjaunošana.
Vispirms jāvienojas, vai mums vajadzīga tāda valsts, kuras vadītāji nerāpos pēc uzslavām uz Briseli, neatkarīga valsts, kuras pilsoņiem, nevis ārzemniekiem, piederēs gan bankas, gan uzņēmumi, gan zeme un tiesības pašiem izlemt, kas ir normāla ģimene, kā apstrādāt savu zemi vai cik zaļi vēlamies dzīvot ar saviem milzīgajiem kūdras un koksnes krājumiem!
1918. gada 18. novembrī uz skatuves iznāca latvieši, lai pasludinātu savu valsti. Tur nebija ne krievu, ne vācu, ne citu minoritāšu pārstāvju, jo tiem jau bija vai tika dibinātas savas valstis. Šo patiesību aizmirsām pārāk ātri. Tomēr tagad pienācis laiks iztaisnot muguru un skaidri pateikt, ka buldurēšanas laiks par “integrāciju”, “iekļaujošu sabiedrību”, nabaga septiņdesmitgadīgiem vecīšiem, kas 50 gados nav spējuši iemācīties runāt latviski, ir beidzies. Šī ir latviešu nācijas valsts – kas to nav sapratuši, laipni lūgti uz visām debess pusēm!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(537), 2023. gada 6.–19. oktobris