Saruna ar Mārtiņu Zilbertu – varas neatzītu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku
Noklusētais kolaborantu ienaidnieks
DDD: “Es jau kādā 5. klasītē skolā zināju, kas es būšu un ko es darīšu. Ka būšu noteikti revolucionārs. Ka man tas jādara. Ar okupantiem ir jācīnās,” jūs atzināt nesen LTV demonstrētajā dokumentālajā filmā “Nolaupīt Vosu”. Filma atklāj, ka 1970. gados jūsu vadītā darbība, kurā neiztrūkst dedzināšanas, nolaupīšanas, bruņošanās, ir bijusi vērsta tieši pret okupācijas režīmu, tomēr nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss jums nav piešķirts vēl joprojām. Kādēļ, jūsuprāt?
Mārtiņš Zilberts: Agrāk sniegt šo atbildi bija vieglāk, jo pie varas bija “bijušie komunisti” – un kā tad viņi atzīs, ka cīnīšanās pret viņiem ir laba lieta… Laikam sagādāju lielu diskomfortu. Tomēr tagad jau laiks ir pagājis un vajadzētu kaut kam mainīties. Tomēr nemainās. Birokrāti uzsver, ka esmu tiesāts par kriminālnoziegumiem, tādēļ neesmu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Bet ko tas nozīmē? Nacionālās drošības likumā ir noteikts katra Latvijas pilsoņa pienākums okupācijas gadījumā ir pretoties ārējam ienaidniekam jebkuriem līdzekļiem – arī bruņoti. Ļoti labs un spēcīgs likums! Lūk, 1970. gados, kad izrādīju aktīvu pretestību okupācijas režīmam, faktiski pildīju šo tagadējā likumā ierakstīto. Latvija bija okupēta, un mēs, latvieši, bijām ienaidnieka aizmugurē, mums bija jāizdzīvo. Ko varējām, to darījām. Komunisti nerēķinājās ne ar ko. Piemēram, izveda latviešus uz Sibīriju. Izvestajiem šeit palika mantas, kuras okupanti un kolaboranti nozaga. Lūk, kriminālnoziegums! Kāpēc neviens netiesā šos zagļus? Tikai tāpēc, ka viņi ir liela banda, kas turklāt joprojām pie varas? Bet kādēļ mūs, kas centās traucēt okupantu centieniem, vēl joprojām neatzīst?
DDD: Latvijā nav novērstas okupācijas sekas, tādēļ.
M.Z.: Tieši tā. Un okupācijas laikā ieviestā domāšana turpinās. Vajadzētu saprast, ka okupācijas laikā juridiskais institūts kā tāds bija politiskais mārketings – komunistiem nebija vajadzības ne pēc juristiem, ne pēc advokātiem. Troikas būtībā darbojās līdz Padomju Savienības beigām. Piemēram, tiesnesi Uldi Krastiņu, kurš mani tiesāja, izsauca uz kompartijas komiteju un pateica: tu ar Mārtiņu Zilbertu darīsi tā un tā! Un viņš darīja, kā lika komunisti, vienalga, vai viņam ir vai nav juridiskā izglītība. Uldis Krastiņš pakalpīgi rīkojās, kā viņam lika. Tiesu prāvas bija liels teātris. Protams, sadzīvē notika slepkavības, zādzības, taču normālu neatkarīgu juristu, kas šos noziegumus izvērtētu, nebija.
DDD: Kā ir tagad?
M.Z.: Šobrīd ir ļoti daudz okupācijas pēctecības juristu. Tas pats Uldis Krastiņš ir godā celts, par spīti tam, ka sadarbojies ar okupācijas režīmu un izrēķinājies ar latviešiem. Okupācijas pēctečiem ir ļoti grūti saprast, ka es cīnījos pret okupācijas režīmu, tāpēc viņi skatās uz mani kā uz bandītu. Jā, pēc okupantu krimināllikuma panta es biju bandīts. Bet mans nodoms nebija pašlabuma gūšana, bet gan vērsts tieši pret okupāciju. Kā pratu, tā pretojos komunistiem.
Pretoties okupācijas režīmam
DDD: Tieši par jums esmu dzirdējusi prātojumus – vai drīkst miera laikos kaitēt okupantiem ar vardarbīgām metodēm? Vai okupācija vispār var nest miera laikus?
Mārtiņš Zilberts: Nē. Okupācija pati par sevi jau nav miera laiks! Arī padomju okupācija bija kara laiks, un es sapratu, ka esam kara stāvoklī. Varbūt skaļi teikts, bet – uz brīdi mēs, kas pretojāmies, bijām brīvā Latvija. Mēs bijām maza pretošanās saliņa, kas nedarbojās saskaņā ar okupantu likumiem. Mēs bijām jaunieši un uzskatījām, ka mums ir morālas tiesības un pienākums Latvijas neatkarības labā darīt daudz ko.
DDD: Krimināllietā jums ir epizode – kāda jūrmalnieka mājas apšaudīšana.
M.Z.: Bet nebija jau citas iespējas! Iedomājieties, mēs aizejam pie viņa un palūdzam materiālu atbalstu. Viņš atbild – kas jūs tādi esat, provokatori?! Viņš baidītos. Tādēļ apšaudīšana deva viņam trumpi, lai varētu atrunāties čekistiem, ka ir piespiests. Diemžēl viņš to nesaprata.
DDD: Vai jūs zināt patiesību, kā nokļuvāt čekas nagos?
M.Z.: Nē, līdz galam nezinu. It kā caur Valda Atāla gleznām. Kāds ieraudzīja, kāds pateica, čekistiem daudz nevajadzēja… Čekisti zināja, ka dzīvojam Cēsīs, mums ir mašīna… Viņi zināja, kas ir jāmeklē.
DDD: Cik ilgi jums izdevās darboties bez čekas iejaukšanās?
M.Z.: Pāris gadus. Es rūpīgi gatavojos šai cīņai, pat iestājos darbā Jūrmalas ATU par vieglās automašīnas šoferi, kurš piegādā preces sanatorijām, – lai man būtu transports, ar kuru organizēt, tā teikt, savas pagrīdes lietas. Arī šim darbam bija viens mērķis – pretoties okupācijas režīmam. Kopā ar Arni Kanderu braucām uz Cēsīm, meklējām ieročus. Diezgan daudz izdarījām. 21 gada vecumā man bija jau kārtīga bruņota organizācija, kas bija retums Latvijā – varbūt pat vienīgā visā Baltijā. Kaut gan tā nevar teikt – arī Leo Hiršsonam bija, par spīti tam, ka čekisti daļu no viņiem atlasīja.
DDD: Kā jums, dzimušam okupācijas laikā, 1970. gados radās iedvesma tieši šādiem līdzekļiem graut padomju okupācijas režīmu?
M.Z.: Sapratne veidojās jau skolas laikā. Kaimiņos dzīvoja Latvijas brīvvalsts skolu inspektors, Brīvības cīņu dalībnieks. Viņš man stāstīja par iegūto ievainojumu un ļāva lasīt daudz grāmatu par Latvijas neatkarības karu. Kad dzimu un augu, dzīvi bija vēl daudz mūsējo. Viņu runāto es spēcīgi uzsūcu. Kad biju padsmitnieks un kvēli runāju par Latvijas brīvību, no manis nebaidījās arī bijušie mežabrāļi un leģionāri. Tā es saņēmu daudz patiesas informācijas. Arī mana vecātēva ģimene bija revolucionāri, kas 1905. gadā Slokā devās uz jūru slīcināt cara ērgli. Manā raksturā kopš dzimšanas ir ieaudzis princips, ka brīvību par ir jācīnās.
DDD: Citādi nevarat, vai tā?
M.Z.: Jā, es nevarēju nedarīt – vienkārši nevarēju necīnīties. Tas ir kā elpot.
Kažoku apmešana
Mārtiņš Zilberts: Mums pārmet, ka pārāk aktīvi esam darbojušies okupācijas laikā! Tā teikt, politiskā cīņa nedrīkst būt tik aktīva, jo tad jau tā ir bandītiska… Bet, kā jau teicu, tobrīd citādi nevarēja. Padomju okupācijas režīmu graut nebija vienkārši. Tika ieguldīts liels darbs, un es biju fanātiķis.
DDD: Fanātiķis labā nozīmē – tas ir, dedzīgs cīnītājs?
M.Z.: Nu, vienkārši darītājs. Atdevu visu, jo ko gan citu varēja darīt – dzīvot uz ceļiem okupētā valstī? To es nespēju, un man tas nebija pieņemams. Es pārāk labi sapratu notiekošo. Kāda jēga šādai latviešus pazemojošai dzīvei?!
DDD: 1990. gadā jūs no apcietinājuma atgriezāties Latvijā un nokļuvāt tā sauktās neatkarības atjaunošanas brīdī. Jūsuprāt, vai ar dziesmotu revolūciju ir iespējams atjaunot neatkarību pēc vardarbīgas asiņainas okupācijas?
M.Z.: Dziesmotā revolūcija ļāva sarkanajiem pārmest kažokus otrādi.
DDD: No volgām pārsēsties mersedesos?
M.Z.: Jā, un ļoti ātri. Viņi pārvērtās par kleptokrātiju. Sākās personīgo interešu vara. Tie paši, kas bija priekšgalā okupācijas laikā, noturēja varu, tikai citā nosaukumā.
DDD: Augstākā Padome, tad Saeima?
M.Z.: 4. maija republika. Pēc atgriešanās no izsūtījuma sākumā es nebiju īpaši aktīvs, bija jāsaprot, kas ir noticis. Vairāk nekā 12 gadi izkrituši no dzīves, tāpēc bija jāizpēta situācija. Izrādījās, čekisti joprojām atradās ļoti netālu no manis! Mājā, kur mitinājos pēc atgriešanās, dzīvoja Latvijas brīvvalsts laika Saeimas deputāta Nikolaja Kalniņa radinieks, kurš dzērumā reiz man atklāja, ka par mani interesējas attiecīgi orgāni… Es sapratu un neko lieku nerunāju. Sākās barikādes, un es sāku darboties aktīvāk. Piemēram, reiz omoniešiem es atņēmu “bobiku”.
DDD: Kā tas jums izdevās?
M.Z.: Man uzdod arī jautājumu – kāpēc es to darīju? Un atkal ir jāatbild, ka gluži vienkārši nevarēju nedarīt.
Mērķis: uzmundrināt latviešus
Mārtiņš Zilberts: 1991. gada janvāra vakarā, kad omonieši sāka apšaudīt Iekšlietu ministrijas ēku, es biju pie Ministru kabineta durvīm. Izdzirdot šāviņus, devos uz Raiņa pieminekli, domādams, ko būtu iespējams izdarīt. Biju neapbruņots un nevarēju iet frontāli virsū omoniešiem. Ieraudzīju, kā viņi izlec no “bobika” un aizskrien šaudīties. Pamanīju, ka aizdedzē ir atslēga. Ielēcu mašīnā un to aizdzinu. Dzirdēju, kā strādā omoniešu rācija. Automašīnu novietoju pie Ļeņina pieminekļa kā pirmo trofeju karā pret okupantiem. Mans mērķis tāpat kā iepriekš bija uzmundrināt cilvēkus. Cilvēki sajūsmā apsveica. Bet Ivars Godmanis bija pārbijies. Taču es negāju skaidroties – savu darbiņu izdarījis, devos prom.
DDD: Vai tiesa, ka no latviešiem, neatkarības atjaunotājiem, gaidījāt bruņotu pretestību?
M.Z.: Jā, tiesa, ļoti gaidīju aktīvu rīcību. Tieši tādēļ darīju, ko varēju, būdams neapbruņots. Centos uzmundrināt latviešus. Pēc tam Slokā kopā ar drosmīgiem vīriem atjaunojām Aizsargu vienību, pieslējāmies Jānim Rībam. Tā darbojāmies, līdz tika formēta Zemessardze, pārtapām par Zemessardzes bataljonu. Jūrmalnieki bija ļoti aktīvi.
DDD: Vai bijāt klāt arī 1992. gada vasarā, kad Zemessardzes Jūrmalas bataljons iekaustīja okupantu desantiekus?
M.Z.: Desantiekus savaldīja operatīvā grupa, kas tobrīd dežurēja. Caur rāciju viņus vadīju. Tam visam apakšā bija liels darbs, bijām nodibinājuši savu specvienību. Jūrmalā bija trīs rotas – Slokas-Ķemeru gals, vidusdaļa un Lielupe-Bulduri. Mēs saformējām ceturto – specvienību, kurā ietilpa īpaši sportiski vīri, labi apbruņoti un ar karotprasmi. Arī citas akcijas rīkojām. 1992. gada sākumā mūs aizsūtīja uz Latvijas–Krievijas robežu pie Zilupes. Tur no vietējiem uzzinājām, ka esot kaut kāds čekistu midzenis. Atklājām, ka tas ir sakaru punkts, sarkano bandītu saiets, kurā viņi sanāk kopā no Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas. Savācām rācijas no turienes, sākās īsts satraukums, un mums tās nācās atdot Iekšlietu ministrijai, kas bija ļoti apvainojusies, ka mēs esot viņu mantas paņēmuši… Bet mēs taču savācām čekistu mantas! Un vēl – tobrīd pāri robežai no Krievijas brauca bez pasēm. Aizturējām un nelaidām – tie brīnījās: kā tad tā, visu laiku taču ir braukuši. Brauc krievu armijnieki – bez caurlaides, bez atļaujas. Nelaidām! Ar to brīdi, kamēr mēs tur sargājām, neviens pāri robežai bez pases Latvijā netika. Ar to arī sākās Latvijas robeža.
DDD: Jūsuprāt, kādēļ šī Zemessardzes aktivitāte tika apturēta?
M.Z.: Vienubrīd Zemessardzei pienāca gandrīz gals. Varu sagrāba konjunktūras cilvēki, varbūt šis process bija mērķēts no kaimiņvalsts specdienesta puses. Latvijā mums palika vesela sarkanā pagrīde.
Ka tik kaut kas nenotiek!…
DDD: Varbūt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss jums nav piešķirts tieši valdošā režīma baiļu dēļ? Bail, ka pārāk iedrošināsit arī citus latviešus?
Mārtiņš Zilberts: Manuprāt, viņiem ir grūti izprast lietas būtību.
DDD: Grūti vai negrib?
M.Z.: Viss kopā – gan nesaprašana, gan negribēšana saprast. Jā, pie varas esošie baidās gluži kā Brežņeva laikā – ka tik kaut kas nenotiek! Ka tik vara nesašķobās! Ja viņi ir kļuvuši par birokrātiem, tad jebkura kustība ir bīstama un jebkura iniciatīva – sodāma. Kā tas bija, tā tas arī palicis. Ja viņi izleks no ikdienas, tad var ar knipi pa degunu dabūt, un to viņi negrib. Pie varas esošie negrib riskēt, un viņiem ir bail no nopietniem nacionāliem jautājumiem. Tāpēc viss tiek nonivelēts, notušēts, aizliegts. Protams, ka tās ir birokrātu bailes. Mana un manu cīņubiedru krimināllieta ir ļoti zīmīga – mēs esam piemērs latviešu jauniešiem, nākamajām paaudzēm, kā pretoties okupantiem. Tādēļ kauns, ka valsts vara pret mums joprojām tik gļēvi un vārgi izturas un baidās. Pretēji, kā tas ir Polijā, Lietuvā, kur ir pavisam citādāka attieksme pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Daudz citādāka!
DDD: Vai ir iespējams atjaunot neatkarību, okupētajā teritorijā atstājot masīvu ārējo ienaidnieku kolonnu?
M.Z.: Ir jāskatās uz procentuālo sastāvu – mūsu nācijai katrs procents no šiem okupantiem ir ļoti bīstams. Tāpēc atbilde ir, ka nav iespējams. Latvijas gadījumā pirmajam solim bija jābūt lustrācijai, lai izslēgtu kolaborantus no varas. Tas nav izdarīts joprojām, kaut gan pagājuši jau 30 gadi. Padomju komunisti joprojām ir pie varas. Tas būtu visvienkāršākais – tikt no viņiem vaļā. Bet nekas nenotiek. Tālāk – Krievijas pilsoņi, kas dzīvo Latvijā, ir svešķermeņi. Lai laižas prom!
DDD: Jūs taču atbalstāt dekolonizāciju?
M.Z.: Tieši tā. Protams. Mums nav viegli, bet mums ir jāatbrīvojas no okupācijas paliekām. Impērija ir iedēstīta daudzu galvās, arī latviešu. Liānas Langas iniciatīva ir atkrieviskot Latviju. Paldies viņai, jo latviešu valoda ir kā stūrakmens, lai mēs izdzīvotu.
DDD: Bet ko nozīmē ārējām ienaidniekam iemācīt mūsu valodu, lai viņu paturētu mūsu valstī? Vai tas nav nacionālās drošības apdraudējums?
M.Z.: Ja iemāca ienaidniekam, tad ir.
Mūsdienu negaistošā indes dvinga
DDD: Valsts vara joprojām baidās no tādiem kā jūs, neatzīstot par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. Vai tādēļ, ka okupācijas režīmam pretojāties aktīvi, nevis tikai ar domām un idejām?
Mārtiņš Zilberts: Viņuprāt, jebkura kustība ir bīstama, jebkura iniciatīva – sodāma. Kā tas ir bijis, tā tas ir joprojām. Viņi negrib riskēt ar savu amatu, viņiem ir bail risināt nopietnus jautājumus. Tādi kā es tiek notušēti, aizliegti… Par spīti tam, ka Nacionālās drošības likums uzliek par pienākumu ikvienam pilsonim pretoties ārējam ienaidniekam arī bruņoti. Vai arī tagad tie, kas pretosies okupācijai ar visiem iespējamiem līdzekļiem, tiks saukti par bandītiem?
DDD: Par bandītu jūs nosauca un tiesāja okupācijas režīms. Sanāk, ka arī pašreizējā vara atzīst okupācijas tiesvedības formulējumus, nevis lietas faktiskos apstākļus – jūsu nolūku?
M.Z.: Jā, un mūsu krimināllieta šādā ziņā ir zīmīga. Kā čekisti man iedeva goda nosaukumu “bandīts”, tā arī vēl joprojām mani apsaukā. Tādējādi čekisti faktiski šobrīd ir vinnējuši, jo tiku izsvītrots no normālas dzīves. Brīvajā Latvijā neesmu varējis rīkot nekādas politiskās aktivitātes, jo esmu taču “bandīts”.
DDD: Kur tie tiesneši un prokurori, kas lēma krimināllietu, ir šodien?
M.Z.: Mani notiesāja asiņainais tiesnesis Uldis Krastiņš, kurš šogad Latvijas Universitātē ar izstādi “Vitam Impendere Vero: dzīvi veltīt taisnībai” tika cildināts kā izcils, taisnīgs jurists, par spīti tam, ka ir latviešu slepkava. Uldis Krastiņš bija tiesnesis paraugprāvā, kurā, pateicoties viltotām liecībām, uz nāvi notiesāja septiņus latviešu leģionārus. Turklāt viņi bija jau izcietuši smagus okupācijas režīma uzliktus sodus izsūtījumā par tām pašām apsūdzībām, tādējādi nedrīkstēja tikt sodīti otrreiz. Notiesāja šos latviešus vēlreiz – šoreiz uz nāvi! Un šāds “jurists” joprojām pasniedz krimināltiesības, ir “godājams” cilvēks, pat profesors. Trūkst vārdu. Liekas, ka Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē nezina, ka vairs nav Padomju Latvijas.
Būtībā visus padomju okupācijas laikā notiesātos vajadzēja reabilitēt. Šī ideja pirms gadu gadiem tika nokauta jau saknē. Daudzi latviešu patrioti no čekas puses Brežņeva laikā tika, tā teikt, “krimināli”, nevis “politiski” sodīti, lai neradītu pārāk daudz politieslodzīto. Arī mūsu grupai tika inkriminēts, ka esam “maskējušies aiz politiskiem motīviem”. Cik indīgi gluma doma, kas vēl joprojām nav guvusi taisnīgu novērtējumu!
Bruņoties pret okupantiem
DDD: Cik jūs bijāt?
Mārtiņš Zilberts: Aktīvākie bruņotās grupas dalībnieki mēs bijām trīs: Roberts Tinte, Arnis Kanders un es. Lai arī kādus līdzekļus savai cīņai mēs izvēlētos, mērķis bija graut okupācijas režīmu, kaitēt tam. Mēs taču personīgu labumu no šīm darbībām neguvām! Kad man konfiscēja personiskās mantas, tā bija tikai viena vienīga žakete… Klasiskā bandīta motīvs ir dabūt naudu, lai iedzīvotos. Mums taču šāda motīva absolūti nebija. Mēs meklējām līdzekļus, lai dabūtu ieročus cīņai pret okupācijas režīmu.
DDD: Mazliet ironijas – vai tad no milicijas būdas dedzināšanas un mēģinājuma nolaupīt Vosu jūs neguvāt personisku labumu?
M.Z.: Absurds! Pēc tiesas čekā par mani tika reģistrēta operatīvās izstrādes lietas kartiņa, kurā kā lietas būtība norādīta: bandītisms, dzelzceļa sliežu spridzināšanas mēģinājums, citu kriminālnoziegumu veikšana, par mērķi liekot bruņotu cīņu ar Padomju varu. Viņi paši to atklāj! Šis ir rakstisks pierādījums.
DDD: Kāpēc izvēlējāties tieši bruņotu cīņu?
M.Z.: Tāds ir mans raksturs. Jau pirms aktīvās darbības trenējos šai cīņai. 1970. gados, kad okupācijas režīms bija sasniedzis savu ietekmes virsotni, sākās mana aktīvā dzīve. Rusifikācija notika pilnā sparā. Etniskās proporcijas bija izmainītas. Latvija kļuvusi par PSRS rietumu robežas galveno karabāzi ar vismaz 250 000 okupantu armijas militārpersonām. Kad sapratu, kas notiek, es izvēlējos aktīvi cīnīties pret okupantiem. Kaut kas bija jādara! Turklāt vēl propaganda stāstīja, ka pasaulē spēcīgākā valsts ir Padomju Savienība. Tāpēc mans nodoms bija pacelt latviešu cīņas garu, ticību, ka kāds tomēr vēl pretojas okupācijai. Protams, mēs sapratām, ka čekas aparāts ir milzīgs un okupantu vara ir cieta kā klints, tomēr kaut kas bija jādara. Nevarēju nedarīt. Man bija pazemojoši dzīvot zem okupantu zābaka. Var jau vīpsnāt – vai vērts skriet ar pieri mūrī. Bet, ja katrs ieskries ar pieri mūrī, tad tas mūris agri vai vēlu sāks drupt. Būtībā mūsu noskaņojums bija pašziedoties. Ir virsvērtības, bez kurām dzīve ir tukša.
Izvēlējāmies bruņotu cīņu un ar kvēlām pretpadomju runām bijām piesardzīgi, jo ātri vien mūs varētu arestēt, tāpēc ļoti sevi kontrolēju, lai neizrunātos. Bija jābūt pietiekami gudriem un izveicīgiem, lai ietu uz savu mērķi. Nodoms nolaupīt un uz ārzemēm ar lidmašīnu aizvest Vosu radās tieši tādēļ, lai viņu tur tiesātu un pasaulei parādītu, kas notiek Latvijā. Čekisti, kas mani pratināja, nebija muļķi. Redzēja mūsu cīņas jēgu – vēlēšanos parādīt, ka ir pretošanās. Kabinetā tā arī atzina – jūs tur patrokšņojāt, tur patrokšņojāt, lai jūs sadzirdētu… Bet, protams, viņiem bija izdevīgi mūs pataisīt par “kriminālnoziedzniekiem”.
DDD: Mulsinoši, kāpēc jūs apzagāt valsts uzņēmumus un privātīpašumus?
M.Z.: Mums bija kaut kā jāuztur, kā es toreiz teicu, materiāli tehniskā bāze. Jādabū līdzekļi cīņai pret okupācijas režīmu. Es iedvesmojos no nacionālo partizānu cīņu metodēm, pētīju arī komunistu rakstus, būros cauri pat Ļeņina darbiem, skatījos viņu veiktās ekspropriācijas. Domāju – paga, paga! Kāpēc viņi varēja un mēs nevaram?!
DDD: Bet jūsu cīņubiedrs Arnis Kanders ir VDK aģentu kartotēkā – kā tā?
M.Z.: Tā bija mūsu organizēta pretizlūkošanas operācija. Nolēmām, ka Arnis sazināsies ar vietējo čekistu, lai noskaidrotu, kādi jautājumi viņus interesē.
DDD: Tātad viņš netika savervēts, bet pats uz to gāja?
M.Z.: Jā, jo pēc čekistu interesējošajiem jautājumiem varētu spriest par informāciju, kurai mēs netiekam klāt.
DDD: Vai izdevās kaut ko uzzināt?
M.Z.: Principā, nē. Uzzinājām par kaut kādu Alūksnes grupu, bet sazināties neizdevās. Tagad secinām, ka tās, iespējams, bija čekistu izplatītas baumas par šādas grupas eksistenci, uz kurām kādam vajadzēja uzķerties.
Latvija interešu krustugunīs
DDD: Jaunībā jūs cīnījāties pret okupācijas režīmu. Tagad vara it kā ir mainījusies, neatkarība it kā ir atgūta. Taču pa Rīgas ielām joprojām slāj okupanti, Abrene joprojām ir okupēta, nu jau pat “likumīgi”, okupācijas laika kolaboranti ieņem labus amatus…
Mārtiņš Zilberts: Un kam šobrīd tika dota iespēja vēl vismaz divus gadus dzīvot Latvijā? Viltīgākajiem okupantiem, kas nerunā pat latviešu valodā. Tie ir okupācijas laika svešķermeņi, kuri, vēloties saņemt lielāku pensiju un citus labumus, pieņēma Krievijas pilsonību un turpināja dzīvot Latvijā, baudīdami sociālās garantijas, veselības aprūpi, iespēju šeit strādāt utt.
DDD: Vai problēma nav vēl dziļāka? Piemēram, naturalizētais okupants Nils Ušakovs, būdams Latvijas pilsonis un runādams brīvi latviešu valodā, – vai tad viņš nav pārģērbts ārējais ienaidnieks, kurš veido Krievijas piekto kolonnu Latvijā?
M.Z.: Viņš ir aktīvs darbonis pret Latviju jau kopš skolas laikiem. Veikls zellis, kurš prot atrast, kur var labāk nopelnīt.
DDD: Vai var atkrieviskot Latviju, nenovēršot okupācijas sekas un neizraidot Krievijas piekto kolonnu?
M.Z.: Pilnīgi piekrītu, ka nevar. Tā tas ir. Diemžēl vairs neesam tā nācija, kas bijām pirms kāda laika. Mēs maināmies. Ne vienmēr uz labāko pusi. Jūtams drausmīgs kūtrums latviešos. Jā, mums ir demokrātija. Bet tā nav panaceja – demokrātija mums nepalīdzēs, ja mēs paši sev nepalīdzēsim, demokrātija var kādreiz pat traucēt.
DDD: Kas, jūsuprāt, būtu nepieciešams, lai kūtrums pamestu latviešus?
M.Z.: Latvieši ir izcēlušies, ka grūtā brīdī spēj pašorganizēties. Būs kāda nākamā grūtība, un mēs pašorganizēsimies. Veselīgās domas un centieni ir saglabājušies dažādās sabiedrības grupās, bet jānostrādā kādam katalizatoram, lai notiktu vērā ņemama pašorganizēšanās. Šobrīd latvieši plūst pa straumi. Trūkst aktīvas organizētas pretošanās.
DDD: Izskatās, ka šajā tautas deaktivizācijā kāds ir ieinteresēts?
M.Z.: Ir. Sarkanie ārējie spēki, kas ir pret Latviju, ir organizēti. Tie šeit rūpējas arī par savām merkantilajām interesēm, un viņiem nav izdevīga tīri neatkarīga nacionāla valsts. Šie spēki, izmantojot arī parlamentāras metodes, spēj iedarboties uz procesiem Latvijā. Tur saplūst gan vienkārši merkantili bezprincipu cilvēki, gan mūsu “bijušie”, gan Krievijas aģenti. Tas viss notiek ļoti nopietnā līmenī, viņu labā strādā veseli institūti, dažādas “brain storm” grupas, lai atrastu veidus, kā saglabāt un pastiprināt ietekmi Latvijā.
DDD: Bet kāpēc Rietumiem ir izdevīgi, ka Latvijā nav notikusi deokupācija un dekolonizācija, nav notikusi lustrācija?
M.Z.: ASV vai ES raugās no savām stratēģiskajām interesēm.
DDD: Tur jau arī procesus nevirza kaut kādi pamuļķi, kuri nesaprot, kas notiek Latvijā. Arī Rietumos noteikti ir institūti, kas pēta, kā pastiprināt ietekmi Latvijā…
M.Z.: Viņuprāt, Latvija ir teritorija, ko Rietumi atkarojuši no Krievijas impērijas, un viņiem sava ietekme ir jāsaglabā. Viņi mūs aizstāvēs tiktāl, cik tas ir viņu interesēs. Runājot par notiekošo, man ir jāatzīst, ka agrāk viss bija skaidrāks. Man bija zināms, par un pret ko ir jācīnās.
DDD: Bet tagad atrodamies starptautisko interešu krustugunīs?
M.Z.: Jā, tiekam raustīti, šķiet, esam it kā gaisā pakārti, bez stabila pamata. Bet ir cerība, ka nepieciešamības gadījumā tomēr pašorganizēsimies aizsardzībai un nozīmīgiem soļiem.
Nekad nevajag padoties
DDD: Runājot par šodienu un domājot par nepieciešamo cīņu, jūsuprāt, par ko liecina fakts, ka Latvija ir kļuvusi par pirmo valsti pasaulē, kuras prezidents ir “no skapja iznācis” lepns homoseksuālis?
Mārtiņš Zilberts: Kā valsts šo politisko spēļu rezultātā mēs esam ieberzušies ļoti nepatīkamā situācijā. Edgars Rinkēvičs jau kā ārlietu ministrs bija nepilnvērtīgs, jo, piemēram, musulmaņu valsts pārstāvji viņam roku nedrīkstēja sniegt – pēc ticības un pēc likuma. Islāms ir otra lielākā reliģija pasaulē aiz kristietības. Irānā un dažās citās musulmaņu valstīs par pederastijas piekopšanu draud nāvessods. Tad kāda gan starptautiskā diplomātija ir iespējama, ja valsts priekšgalā ir homoseksuālis! Tā ir ļoti absurda situācija. Man ir kauns, ka esam tur iekāpuši. Redzot, kāda ir valdība tagad, varu apgalvot, ka tik briesmīgā stāvoklī, šķiet, vēl neesam bijuši, pat ne 1990. gados. Valsts prezidents nevar pat atlaist Saeimu, jo tad viņam būtu jāatlaiž pašam sevi.
DDD: Varbūt mūsu tauta gluži vienkārši ir paredzēta iznīcināšanai?
M.Z.: Man nav konkrētas atbildes. Teiksim tā – notiek pārvērtības, lēnas lēnas pārvērtības, soli pa solim… nākamās paaudzes jau ir citādākas. Tomēr tik viegli mūs iznīcināt nevar, bet spēcīgām izmaiņām esam pakļauti. Šobrīd daudzi latvieši nezina, ko darīt, ir absolūti apdullināti no visām pusēm. Daudzi tautieši ir ārzemēs, varbūt pat aktīvākā daļa, kas meklē pašrealizēšanos.
Atbildot vēl par to, kas ir vajadzīgs, lai kūtrums pamestu latviešus. Mums, latviešiem, ir vajadzīga kāda revolucionāra situācija, kas uzmundrinātu tautu. Līdz tam brīdim noteikti ir jānotur nacionālās idejas, latviskums. Jūs kā avīze šo uzdevumu veicat, tas ir ļoti svarīgi. Ukrainas kara dēļ daudz kas ir mainījies arī pie mums, un tas ir jāizmanto mūsu labā. Jau daudz kas ir padarīts – tas pats okupantu piemineklis nogāzts, rašisti tiek ķerstīti. Diemžēl diezgan bezzobaini viss vēl notiek, uz šīs vilkmes varētu krietni vairāk izdarīt. Taču, lai arī cik bezcerīga situācija būtu, nedrīkstam padoties. Mēs nedrīkstam padoties! Piemēram, ukraiņi nepadevās, un visi viņus ciena, viņi varēs dzīvot ar augsti paceltu galvu. Ja padotos, tās būtu morālas mocības uz ilgiem, ilgiem gadiem. Nekad nevajag padoties.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(537), 2023. gada 6.–19. oktobris un Nr.20(538), 2023. gada 20. oktobris–2. novembris