SAVĀDAIS LAIKS

Kāds savāds laiks ir pienācis

Ar tumsonības zīmēm.

Pats nelabais, šķiet, izlīdis

No pašām pekles dzīlēm.

Svin tumsa it kā uzvaru.

Un  trako tā bez jēgas.

Vien atliek pavērt aizkaru,

Lai ieraudzītu – rēgus.

Ka svētību dod pederasts,

Par prezidentu ticis.

Šis negods ir tik zemisks, prasts,

Kā smirdīgs asns dīdzis.

Šis ļaunais farss vien liecina –

Ir tumsas agonija.

Un varmākam ir jāzina –

Tā triumfs – utopija.

Nāk laikmets Jauns un parāda

Kā tumsa atkailinās.

Un nav nekā tur savāda –

Viss beidzot izlīdzinās.

Grūs tumsas troņi kroplīgie,

Un izzudīs bez miņas.

Kā atkritumi aizies tie –

Vairs nebūs par tiem ziņas.

***

Uz Gaismas virsotnēm lai tādēļ ejam,

Kur vārtos Ugunīgos sfēras dzied.

Ar svinīgumu veidojam un ceļam,

To Celtni mūžīgo, kur Daile zied.

Un kailā tumsonība sagrūst pīšļos,

Tās māņu “pilis” atkritumos zūd.

Nāk laikmets Jauns un ieved Gaismas rītos –

Un sirdsuguns ļauj gara spārnus gūt.

Steidzīte


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *