PILNA MĀJA PRUSAKIEM

Saruna ar Irmu Bērziņu, “DDD” lasītāja Bauskā


DDD: Pēc piedzīvotā Jelgavas slimnīcā jūs uzdevāt retorisku jautājumu: ir divas iespējas – vai nu Jelgavā visi latvieši ir ļoti veseli, vai arī tur vairs nav neviena latvieša?! Kādēļ šādas pārdomas?

Irma Bērziņa: Pagājušā mēneša laikā biju spiesta divkārt pabūt Jelgavas slimnīcā, jo tikai nepilnas divas dienas pēc izrakstīšanās no slimnīcas, biju spiesta atkārtoti saukt ātro palīdzību. Mirdzaritmijas dēļ zaudēju samaņu, un bija jādodas atkal uz slimnīcu.

Slimnīcā ārstējās tikai krievi un baltkrievi, kuru dēļ dakteri mokās runāt krievu valodā. Nožēlojami vērot, kā ārsts ar grūtībām sarunājas ar pacientu krievu valodā, meklējot pēc vārdiem, lai izskaidrotu notiekošo. Jaunie dakteri nezina krievu valodu, viņiem, rūpējoties par slimniekiem, nevajadzētu vēl arī papildus slodzi ar svešvalodu.

Pēdējā mēneša laikā piedzīvotais, licis pārdomāt par veselības nozarē notiekošo kopumā. Sākšu jau ar ātrās palīdzības ārstu attieksmi. Kad pirmo reizi izsaucu ātro palīdzību, daktere uzreiz turpat mājās noteica diagnozi: mirdzaritmija. Mani steidzīgi veda uz Jelgavas slimnīcu. Ātrās palīdzības daktere bija ļoti jauka, automašīna jauna, aprīkota ar visu nepieciešamo. Paceļam tiku rūpīgi un laipni aprūpēta – pat iedeva ūdeni padzerties. Jau braucot saņēmu zāles, man kļuva vieglāk. Nebija šaubu, ka ātrās palīdzības daktere ir savā vietā.

Pilnīgi pretēja pieredze bija otrajā reizē. Īpaši sarežģīti viss notika tādēļ, ka zaudēju samaņu. Pakritu, bet dzīvokļa durvis bija aizslēgtas, un ātrās palīdzības mediķi netika iekšā. Pa tālruni skaidroju, lai zvana glābējiem un mēģina iekļūt dzīvoklī pa atvērto logu. Galu galā izdevās atsist durvju slēdzeni un iekļūt iekšā. Diemžēl ne ātrās palīdzības daktere, ne šoferis paši nespēja izdomāt, kā tikt pie manis. Manuprāt, tas nav normāli. Kas būtu noticis, ja es nespētu pati runāt?! Pilnīgs pretstats pirmajai ekipāžai. Lai gan daktere bija ielikusi katetru, nekādas zāles nesaņēmu, bija ļoti grūti. Cietu slāpes, bet uz manu lūgumu iedot ūdeni saņēmu atteikumu, jo visi, lūk, esot piesprādzējušies braukšanai. Automašīna bija veca, sagrabējusi – aizbraucām līdz slimnīcai kā ar koka ratiem.

Droši vien arī citi ir ko līdzīgu piedzīvojuši, tādēļ mans sašutums par to, cik ilgas stundas bija jāgaida, līdz tiku palātā, nav nekāds jaunums. Trīs stundas pavadīju dīvainā telpā – tādā kā koridorā, kur no ātrās palīdzības ieliek pārvietojamā slimnīcas gultā. Pie manis pienāca vairākas māsiņas, dežūrārsts, bet nekur netiku pārvietota. Kad pēc trim stundām mani iesēdināja ratiņos un uzveda uz uzņemšanu otrajā stāvā, apstākļi tikai pasliktinājās. Mani ar krēslu iestūma kaktā un lika tā sēdēt četras stundas! Neviens pie manis nepienāca un nepajautāja, kā jūtos. Tikai tad, kad dežūrārstam Sergejam pajautāju, vai tiešām četras stundas nevienam neinteresē, kā jūtos, tiku pārvietota uz palātu. Bija astoņi vakarā, kad nokļuvu gultā, lai gan ātrā palīdzība mani paņēma jau pusdienlaikā.

Kādēļ latviešu ārsti danco pēc okupantu stabules?

DDD: Droši vien jūs neesat vienīgā, kura piedzīvojusi ilgo nīkšanu uzņemšanas nodaļā. Manuprāt, tas nav normāli, jo cilvēki dodas uz slimnīcu ne jau aiz laba prāta, kad nav ko darīt – tās ir ilgas stundas diskomfortā un sāpēs.

Irma Bērziņa: Tas patiešām nav normāli, jo neviens pat nepajautāja, vai man nav nepieciešams padzerties.

Palātā nebiju viena. Bijām vairākas slimnieces, bet tikai vienu dienu no visām, ko pavadīju slimnīcā, man blakus gulēja latviete. Pārsvarā visas krievietes un baltkrievietes. Kad klusināti sarunājāmies ar latviešu kaimiņieni, baltkrieviete nepārtraukti mūs apsauca, lai mēs beidzam runāt, jo viņai, lūk, riebjoties latviešu valoda! Tieši tā arī pateica! Solvita, mana sarunu biedrene, sabijās un gribēja pārtraukt runāt, bet es viņai visiem dzirdot pateicu: “Mēs runāsim, jo šeit ir Latvija, nevis kaut kāda Tambovas guberņa!” Kas tā baltkrieviete tāda ir, ka aizliegs mums runāt latviešu valodā?! Biju ļoti sašutusi.

Tikpat sašutusi biju, vērojot, kā jaunā ārste mocījās ar krievu valodu. Viņai tik ļoti bija grūti, ka gandrīz gribējās palīdzēt ar tulkošanu. Nesaprotu, kādēļ viņai vienas baltkrievietes dēļ tā bija jāmokās. Neticu, ka tā Olga Brutāne (droši vien vīrs latvietis, ja tāds uzvārds) no Olaines dārziņiem tikai vakar ieradās Latvijā! Visticamāk, jau gadu desmitiem dzīvo šeit, bet latviešu valodu joprojām nezina. Es gan domāju, ka viņa zina latviešu valodu, tikai spītīgi pastāvēja uz savu krievu valodu.

Jaunajai dakterei jautāju, vai tiešām Valsts valodas likums viņu neaizstāv? “Kāpēc mokāties ar krievu valodu? Ja kāds nemāk, tad lai ņem tulku, maksā viņam, nevis moka jūs!” Man tiešām bija žēl šīs jaunās dakterītes, kuru viena no pacientēm uzrunāja par ģevočku (meitenīti – krievu val.). Uz šādu uzrunu daktere viņai atbildēja: Ja vam ne devočka, ja doktor Šulca! Tas man ļoti patika.

DDD: Ko jauna daktere atbildēja uz jūsu ierosinājumu ar pacientiem runāt tikai latviski?

I.B.: Viņa diemžēl man neko neatbildēja…

DDD: Manuprāt, tas ir briesmīgi, ja latviešu ārsti pieļauj šādu attieksmi pret sevi. Galu galā – viņi ir daļa no latviešu tautas, viņiem ir jārūpējas par savas tautas dzīvību, tāpat kā viņi rūpējas par okupantu veselību. Nevaru iedomāties, ka kāds kaut kur Krievijā apkalpotu latviešus latviski.

I.B.: Retais ārsts ir ar valstisku domāšanu un atsakās runāt krievu valodā. Ja nemaldos, viens to tādiem ir psihoterapeits Viesturs Rudzītis, par ko varu viņu paslavēt. Bez viņa esmu dzirdēju vēl tikai par diviem. Vai tas nav ārprāts?! Kas ir vainas latviešiem, ja vienmēr un visur uzreiz pārejam uz krievu valodu?

DDD: Vai, jūsuprāt, tas nav absurdi? Īpaši tagad, kad Ukrainā notiek brutāls karš, ikvienam būtu beidzot jāapzinās, ka krievu valoda ir okupantu valoda.

I.B.: Runāt latviski – tas ir elementārais minimums. Patiesībā mums vajadzētu visus tos okupantus dzīt laukā no Latvijas.

Latviešu nacionālā degradēšanās

DDD: Kādēļ tik daudzi latvieši, arī dakteri, to joprojām nesaprot? Patiesībā, ja ārsti vairs nerunātu krieviski, ļoti daudzi šeit justos slikti un sāktu varbūt domāt par došanos prom no Latvijas.

Irma Bērziņa: Domāju, ka joprojām esam dziļi tajā padomju okupācijas domāšanas veidā. Jā, esam kaut kādu mazu labumiņu guvuši, piemēram, īpašumus, un jūtamies ļoti apmierināti. Tiem, kuri ir apmierināti, nekas par latviešu tautas nākotni neinteresē, bet tie, kuriem nekā nav, ir vienkārši ļoti degradējušies un nesaprot, uz kuru pusi doties. Latvieši kā tauta ir pagrimusi. Vecākā paaudze palikusi padomju zaņķī, bet jaunie slīgt tehnoloģijās un liberālajās “vērtībās”. Diemžēl jaunākā paaudze neko neapgūst, viņus neinteresē tautas un valsts nākotne. Mani bērni un mazbērni nav labāki: viņi neko nelasa, nekas viņus neinteresē. Neesmu ne reizi dzirdējusi no savējiem vai tālākiem kādu satraukumu par latviešu nacionālo degradēšanos. Pat mana draudzene, kura pabijusi Sibīrijā un daudz cietusi, nesaprot, cik draudošā situācijā ir latviešu tauta. Varbūt viņai ir bail pateikt ko skarbāku, patiesību par krievu okupantiem, par genocīdu, kas tiek īstenots pret latviešiem. Represijās cietušie ir iebiedēti, uzpirkti ar labumiem un pielikumiem pie pensijas, tādēļ uz viņiem nevar paļauties.

Jā, esam degradējušies padomju sistēmā un tagad turpinām degradēties, priecājoties par kaut kādiem nieka ieguvumiem.

DDD: Ar okupācijas laiku tradīcijām varētu izskaidrot gados vecāko dakteru paradumu runāt krieviski, bet kādēļ arī jaunie ārsti mokās un runā krievu valodā, izpatīkot okupantiem?

I.B.: Esmu par šo domājusi, un skaidras atbildes man uz šo jautājumu nav. Varu šādu iztapību izskaidrot vienīgi ar latviskuma trūkumu. Viņi nejūtas piederīgi latviešu tautai, viņiem nav izpratnes par patiesu nacionālismu. Latvieši taču kļuvuši par dancotāju un dziedātāju tautu – nekas cits vairs nešķiet svarīgs. Tādi tiek audzināti jaunie – bez patiesas izpratnes par latviešu tautu un Latviju kā latviešu valsti. Neviens neko nelasa, vēsturi skolā nemāca. Ja arī ģimenē jaunie izauguši kā metisi[i], tad kur lai viņam rodas izpratne par patiesu latviskumu?! Jauktā ģimenē augušajam bieži nav izpratnes, uz kuru pusi doties.

Tikai dziedam un dancojam…

DDD: Tikko noslēgušies Dziesmusvētki. Kā jūs vērtējat šādu svētku rīkošanu laikā, kad joprojām esam okupēti?

Irma Bērziņa: Man ir skumji noskatīties, kā latvieši līksmo, kad pilna māja prusakiem. Tiek izdoti miljoni, cilvēki mocīti, lai tikai dažas dienas papriecātos. Kam tas ir vajadzīgs? Šādi svētki būtu attaisnojami, ja caur tiem latviešos modinātu vēlmi padzīt okupantus, bet tā taču nav. Tikai dziedam un dancojam… un kamdēļ vajadzīgas ukraiņu dziesmas? Tad jau liekam arī krievu! Manuprāt, latviešu stulbumam vairs nav robežu. Tāpat uzskatu, ka jaunais prezidents mūsu tautai ir liels nesmukums. Par prezidentu nedrīkst būt cilvēks ar tādām novirzēm, netikumiem! Man nepatīk! Man kā latvietei par šādu prezidentu ir kauns! Jāatzīst, ka no trim iespējamiem kandidātiem, Pīlēns tomēr bija vispiemērotākais. Tā Pinto taču arī nederēja – prasta pēc izskata un arī valodas.

Intervēja Liene Apine


[i] Metiss – pēcnācējs, kas radies divu dažādu rasu vai tautību pārstāvjiem.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(531), 2023. gada 14.–27. jūlijs 


« Atpakaļ