Liene Apine
Vairs neatminos, kurā no tā sauktajiem “lielajiem medijiem” pašreizējais iekšlietu ministrs M. Kučinskis izteica domu, ka ar tiem pastāvīgās uzturēšanās atļauju turētājiem, kuri neieradīsies kārtot latviešu valodas eksāmenu, visticamāk, nekas jau nenotiks, policija viņus nemeklēs. Kam tad mums likums, ja tā neizpildīšana nerada nekādas sekas?! Tad jau principā varam likvidēt gan policiju, gan tiesas vai jebkādas citas likuma izpildi uzraugošās institūcijas, jo, ja jau latviešu valodas eksāmenu nekārtojošās personas netiks sodītas, kādēļ sodīt citu likumu pārkāpējus, piemēram, zagļus, slepkavas, izvarotājus, dzērājšoferus…? Likvidēsim robežsardzi, jo kādēļ gan pildīt likumu, kas aizliedz nelegāli šķērsot Latvijas robežu vai ievest kontrabandu? Milzum daudz naudas ietaupīsim, kas tagad tiek tērēta Iekšlietu ministrijas pārraudzītajām institūcijām, tiesām un citām varas struktūrām. Pat Saeima vairs nebūs vajadzīga, jo, ja jau likums nav jāizpilda, kam vispār tos pieņemt!?
Šāda valsts amatpersonas attieksme rada ne tikai sašutumu, bet izskaidro, kādēļ latviešu tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Kopš tā sauktās neatkarības atgūšanas pie varas ir bijuši nodevēji, kas sagrupējušies dažādu nosaukumu partijās jeb personīgo interešu pulciņos (PIP). Jau pirmā valdība, attaisnojoties ar visdažādākajiem spiedīgiem apstākļiem gan no Krievijas, gan no Rietumiem, piekrita, ka pēc PSRS armijas izvākšanas Latvijā paliek militārie pensionāri un visa viņu rodņa. Viņiem ne tikai ļāva šeit palikt, bet pat piešķīra privilēģijas: pensijas un dzīvokļus, valsts garantētu veselības aprūpi – vienvārdsakot, izcilu dzīvi latviešu valstī, lai gan patiesībā viņi bija pelnījuši tiesāšanu par paveiktajiem noziegumiem, okupējot latviešu tautu un latviešu valsti.
Cilvēki – krievu okupanti un kolonisti, kuri ieradās Latvijā ar mērķi rusificēt latviešus –, kuri bija veikuši noziegumu pret cilvēci, ne mirkli neizjuta draudus savai ērtajai dzīvei. Gluži pretēji: viņi turpināja runāt krieviski, mācīties krievu valodā, ikdienā sazināties un saņemt jebkādus pakalpojumus krievu valodā. Valsts no saviem līdzekļiem turpināja rūpēties par okupantu un kolonistu labsajūtu, ņirgājoties par latviešu tautas upuriem karā, izsūtījumā un okupācijas gados. Vairākas latviešu paaudzes jau pēc tā sauktās neatkarības atgūšanas izauga ar domu, ka tie ir “mūsu krievi”, kuri tiesīgi Latvijā dzīvot, “kačāt savas pravas”, bet tie latvieši, kuri uzdrošinās viņus saukt par okupantiem un kolonistiem, ir sodāmi un izstumjami kā nacionālā naida kurinātāji.
Ja laikraksta “DDD” veidotāji nebūtu izjutuši tiesībsargājošo iestāžu un sabiedrības represijas uz savas ādas, būtu grūti noticēt, ka tas patiešām tā varētu būt, ka latvieši savā valstī vēršas pret latviešiem, kuri grib likvidēt okupācijas sekas, liekot padomju okupantiem un kolonistiem aizvākties no Latvijas ar visiem saviem pēcnācējiem.
Nekad nav bijušas ilūzijas, ka okupanti un kolonisti pēkšņi kļūs par okupētās tautas interešu aizstāvjiem. Pretēji visiem dižajiem “integrētājiem” un “velkomistiem”, jau vairākus gadu desmitus rakstām par to, ka integrācija ar okupantiem ir noziegums pret latviešiem, ka bez deokupācijas un dekolonizācijas Latvija nekad nekļūs par latviešu valsti. Pat tā sauktie “nacionālisti”, kas īpaši tagad, kad notiek karš Ukrainā, ar putām uz lūpām pat no Saeimas tribīnes runā par draudiem no Krievijas un krieviem, tik vien spēj, kā likt mācīties latviešu valodu, domādami, ka latviski runājošs okupants-kolonists būs mazāks drauds. Pat nezinu, kādu vārdu izvēlēties, lai raksturotu šādu idiotismu un stulbumu (ļaušu katram pašam savā galvā piemeklēt atbilstošāko epitetu…).
Iepriekšējos laikraksta numuros rakstīju, ka valodas kampaņas vien Latviju nepadarīs latviskāku, drošāku latviešiem. Par to pārliecinājos pēc kādas sarunas ar it kā lojālu krievieti, kura runā ļoti labā latviešu valodā, bez akcenta – tātad atbilst visiem liberālo nacionālistu kritērijiem par to, kas ir lojāls krievs. To, ka viņa nav latviete, var pateikt pēc slāviskā izskata un viņas pašas stāstītā par sevi. Pazīstu viņu jau kādu laiku, jo viņa strādā medicīnas iestādē, kuru laiku pa laikam iznāk apmeklēt. Esam apspriedušas dažādus tematus par valstī notiekošo. Par daudzām lietām pat bijām vienisprātis. Arī viņa pirms Saeimas pieņemtajiem grozījumiem par latviešu valodas eksāmeniem man piekrita, ka Latvijā dzīvojošajiem ir jāzina latviešu valoda. Taču pēkšņi latvieši viņas acīs kļuvuši par atriebīgu tautiņu, kura dažu garumzīmju dēļ nabaga krievu večiņas sūtīs nāvē uz Krieviju. Uz manu izbrīnu, kas gan varētu būt slikts iespējā atgriezties Krievijā, saņēmu atbildi, ka lielākajai daļai jau tur vairs neviens neesot, visi kapi šeit, kā tad lai lielā vecumā sāk dzīvi citā vietā?! Klasiskie gaušanās piemēri, kurus izmanto arī latviešu bāleliņi, aizstāvot okupantus un kolonistus. Vēl izskanēja pārmetums par mīlestības un iecietības trūkumu pret latviski nerunājošajiem vecīšiem, kas neko ļaunu taču nedarot, tādēļ būtu jāļauj viņiem mierīgi nodzīvot vēl atlikušos dzīves gadiņus. Atgādināju viņai, ka šie “nevarīgie sirmgalvji” bija tie, kuri vai nu šeit ieradās okupācijas laikā, vai piedzima ģimenēs, kuru tēvi un mātes ar tankiem ieņēma Latviju. Tieši šie “nevarīgie sirmgalvji” savas dzīves laikā aktīvi realizēja Latvijas rusifikācijas politiku, bez pārmetumiem ieņēma izsūtīto vai čekā nomocīto latviešu dzīvokļus. Tieši viņi audzināja savus bērnus ar domu, ka latvieši ir tikai ņedabitije fašisti, kuri runā suņu valodā. Par ko gan viņus tagad vajadzētu žēlot?
Uz šādiem argumentiem “lojālā mūsu krieviete” izsaucās: “Ahā, tad šī ir atriebība!?” Mani nepārsteidza šāda reakcija, jo saprotu – lai cik labi kolonisti runātu latviski, visu, ko latvieši darīs savas tautas labā, viņi uzskatīs par vardarbību pret viņiem. Latvieši neatriebjas, tikai rīkojas taisnīgi. Es pat teiktu, ka esam vēl tālu no taisnīgas rīcības okupācijas seku likvidēšanā. Prasība visiem zināt latviešu valodu, prast uzrakstīt tekstu latviski, manuprāt, ir tikai kārtējā auklēšanās un izvairīšanās no svarīgāka – deokupācijas un dekolonizācijas veikšanas. Varam jau cerēt, ka eksāmeni kolonistus tik ļoti sakaitinās, ka viņi sakravās čemodānu un dosies prom, bet, ja eksāmenu nenokārtojušos bargi nesodīs, tad ar laiku viss norims un Latvija turpinās būs pilna ar okupantiem-kolonistiem.
Latviešiem ar steigu ir jāatmet naivums un jātiek vaļā no saviem nodevējiem, ja gribam, lai Latvija kļūtu atkal par latviešu valsti. Aizraušanās ar savas sirdsapziņas nomierināšanu, ziedojot vien Ukrainas karā cietušajiem, iesaistoties visādās sociālajās latviskošanas kampaņās, dziedot dziesmas, velkot tautastērpus, nelīdzēs. “Dziesmotās revolūcijas” tikai nostiprina nodevības un iztapības gēnu. Ar puspasākumiem pamatīgu kārtību Latvijā neieviesīsim, tādēļ ceru, ka latvieši neuzķersies uz liberastu aicinājumiem “neatdot Putinam mūsu krievus” vai apgalvojumiem, ka latviešu valodas zināšana okupantus un kolonistus no noziedzniekiem padarīs par latviešus mīlošiem un cienošiem ļautiņiem. Okupanti un kolonisti visās paaudzēs būs noziedznieki tik ilgi, kamēr nebūs pametuši latviešu valsti Latviju!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(534), 2023. gada 25. augusts–7. septembris