No “DDD” arhīva: joprojām aktuāli
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Valsts prezidents Andris Bērziņš gada nogalē uzrakstīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, vēršot viņas uzmanību uz to, ka parakstu vākšana par krievu valodu bijusi antikonstitucionāla. Jūsuprāt, vai ar šādu vēstulīti pietiek?
Aivars Garda: Kā jau tas tika pieminēts arī “Radio Merkurs” pagājušās nedēļas raidījumā “Gaismas pils”, šādu vēstuli varētu rakstīt “DDD” žurnālisti vai es kā nevalstiskas organizācijas vadītājs, bet Valsts prezidenta rokās ir varas groži, viņam ir nevis jāraksta vēstules, bet jāpieņem konkrēti lēmumi: izsaukt pie sevis ģenerālprokuroru, likt paskaidrot, kāpēc neviens vēl nav saukts pie atbildības, kāpēc tāda parakstu vākšana vispār ir pieļauta. Bet acīmredzot mūsu valsts varas vīri un sievas ir par gļēviem. Atgādināšu, kāds Austrumu Gudrais ir teicis, ka būt gļēvam – tas nozīmē dzīvot nožēlojamu dzīvi.
Gļēvulis ir bailīgs, neuzņēmīgs cilvēks. Skatoties uz tiem, kuri valsts vadošajos amatos ir bijuši visus šos tā sauktās neatkarības gadus, redzu, ka viņi patiešām ir gļēvuļi, dzīvo sevis necienīgu dzīvi, bet paši to neapzinās. Viņiem pašiem šķiet, ka arī citi dzīvo tādu pašu necienīgu dzīvi.
DDD: Viņi paši neapzinās, ka ir gļēvi?
A.G.: Domāju, savos sirds dziļumos viņi tomēr apzinās. Un, protams, kā dadzis acī ir Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD”, kas liek viņiem atcerēties, ka viņi ir gļēvuļi un nodevēji.
Varam vērot, kā varas vīru un sievu sabiedrībā notiek tāda kā burzīšanās, rosīšanās – Valsts prezidents “burzās” ar Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidents un ministri savā starpā “burzās”, kaut ko runā, kaut ko it kā gudri spriež, bet īstenībā neko nerisina. Viņi parāda zemu līmeni valsts lietās – šausmīgi zemu! Bet latviešvalodīgais pūlis viņus aizstāv un ceļ godā. Atcerēsimies, kā pavisam nepelnīti godāja Vairu Vīķi-Freibergu – pilnīgi nožēlojamu prezidenti. Pēc tam nāca Zatlers, pirms tam bija Guntis Ulmanis, tagad, pēc parakstu vākšanas, pamodies Andris Bērziņš…
Tātad prezidents ir aizsūtījis vēstuli Saeimas priekšsēdētājai, un viņa zina, ka referendums grauj konstitucionālos pamatus, visi deputāti zina, ministri zina, ģenerālprokurors zina, Satversmes aizsardzības birojs zina – visi, kam vajag, zina, bet neviens neko nedara! Vēl piešķir naudu referendumam! Cilvēki izmisumā zvana uz “Brīvo mikrofonu” un vaicā: kāpēc piešķir naudu šādam pretvalstiskam, latviešu tautu pazemojošam referendumam, kāpēc vispār to vajadzēja pieļaut utt.? Cilvēki ir neizpratnē, kāpēc mūsu vara ir tik gļēva. Vienam nepilsonim, diviem, trijiem atļāva veikt tik naidīgu kampaņu, atļāva veidot un izplatīt šādu klipu – bez jebkādām sekām! Gandrīz simtprocentīgi varu apgalvot, ka, ja līdzīgu klipu pret krievu valodu un okupantiem būtu uztaisījuši latvieši, tad mūsu okupanti un cionisti, kuri sastājušies t.s. antifašistiskajās (īstenībā – fašistiskajās!) organizācijās, būtu nelabi bļāvuši, ka šeit gandrīz vai holokausts atkal sācies. Bet šie mierīgi, draudīgām balsīm, naida pilnām acīm skatās virsū latvietim no klipa un izkliedz naidīgus vārdus… Taču mūsu Valsts prezidents spļāvienus tikai krāj un krāj, tos no sejas pat nenoslaukot…
DDD: Tikai konstatē un aizraksta vēstulīti Saeimas priekšsēdētājai, ka ir uzspļauts…
A.G.: Jā, uzraksta, ka ir uzspļauts, un viss.
DDD: Bet vai tad Kažociņš – Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks, Reiniks – Drošības policijas priekšnieks, arī ir nobijušies no Lindermana, Ušakova un tamlīdzīgiem valsts pamatu grāvējiem?
A.G.: Padomāsim, kas tad ir šis “valsts drošības dienests”? Kas Padomju Savienībā bija VDK? Tas bija – tā viņu arī sauca – Komunistiskās partijas bruņotais spēks. Un kas tad ir mūsu specdienesti? Vai tad tie darbojas patstāvīgi? Skaidrs, ka tiem būtu jādarbojas saskaņā ar likumu, bet… Neizslēdzu, ka viņi pilda tiešos ASV CIP vai citu dienestu norādījumus, bet mūsu politiķus noliek fakta priekšā.
DDD: …bet likumu viņi pārkāpj, un nav neviena, kas tos sauktu pie atbildības.
A.G.: Jā,šajā nozīmē likumu viņi pārkāpj. Tomēr tiem ir skaidri jāapzinās – gan Kažociņam, gan Reinikam, gan Kalnmeieram –, ka agri vai vēlu (un tagad notikumi pasaulē risinās ļoti ātri; lai paskatās uz Tuvajiem Austrumiem!) nāks Latvijā valsts vara, kas sauks pie atbildības tādus drošībniekus un ģenerālprokurorus. Un, ja ģenerālprokuroram nebūs rakstiskas Valsts prezidenta, kā Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja, pavēles (kaut vai slepenas), kurā viņš pavēl nereaģēt, nepievērst uzmanību šādai parakstu vākšanai un izlikties, ka nekas nenotiek un tas nav nekas slikts, – tad šādā gadījumā, kad nāks jaunā vara, viņš par to saņems sodu. Tomēr pat tad, ja izrādīsies, ka viņam ir šāda rakstiska pavēle, par to tiks jautāts: kas tad tev liedza vērsties pie tautas, atklāt šo slepeno pavēli un pateikt, ka to nepildīsi, pat atkāpjoties no amata!
Tātad visi skaidri saprot, ka viņi pārkāpj likumu. Tā nevar būt, ka viņi ir tik lieli stulbeņi! Viņus vērojot, jāatzīst, ka tur ir kaut kāds rasols – gan lielas dozas muļķības, gan gļēvums, gan arī liels negodīgums. Mūsu lasītāji, godīgi cilvēki, nespēj pat aptvert šo ļaunumu un negodīgumu! Uz valsts vadītāju ir pierasts skatīties kā uz pielūgsmes objektu – nu, ja viņš ir ticis par Valsts prezidentu, tad viņš ir ļoti godīgs un cienīgs. Tā tam arī būtu jābūt: ja cilvēks ir cienīgs ieņemt šo augsto amatu, tad viņš ir arī ļoti godīgs. To pašu var attiecināt arī uz ģenerālprokuroru – kurš tad vairāk ievēros likumus, ja ne ģenerālprokurors? Taču tā tas nav.
Diemžēl klusē arī individuālas personas, kā tiesneši, advokāti, Juristu biedrība – kur viņi ir? Rodas jautājums, vai viņi – visi juristi – ir stulbi? Es ļoti šaubos. Tātad viņos ir tik liela negodīguma un gļēvuma deva, kas liedz tiem pašiem taisnīgi izpausties. Viņi redz, ka citi visapkārt ir tādi paši, un par “mutes palaišanu” (taisnības teikšanu!) draud pat tiesas procesi, kā tas jau ir bijis.
DDD: Ja ne tiesas procesi, tad gluži vienkārši izstumšana.
A.G.: Jā, izstumšana no sabiedrības. Bet cilvēks to negrib – viņš ilgojas saņemt ielūgumus uz prezidenta Jaungada ballēm, uzaicinājumu uz Latvijas Televīziju, Radio par ekspertu, utt. Bet, lai būtu šāds atzīts “eksperts”, viņam ir jāsaglabā negodīgums. Un tāpēc viss ir aizgājis tik tālu.
Kā veicināt dekolonizāciju?
DDD: Lasītāji bieži izmisumā zvana mums un jautā: ko reāli darīt? Kā mainīt šo situāciju, kādā nonākusi latviešu tauta un valsts?
Aivars Garda: Lasītāju un “DDD” veidotāju apvienotais spēks ir mūsu vienotajā domā un gribā. Doma un griba ir nedalāmi. Ja cilvēks cēli un taisnīgi domā, tad viņš arī grib šo domu piepildījumu.
Protams, mūsu lasītāju skaitliski ir mazāk nekā TV skatītāju vai Latvijas Radio klausītāju, tomēr mūsu ir pietiekami daudz, lai mēs neredzami ietekmētu situāciju Latvijā. Un to mēs kopīgi, vienoti domā un gribā, arī darām! Ja lasītāji pavēros, tad saskatīs, ka pamazām mostas taisnības stariņi – pat starp pašiem stulbākajiem varas vīriem. Šajā ziņā pirmā ir doma un griba, bet otrā – aktīva rīcība.
DDD: Kā lai izpauž šo aktīvo rīcību?
A.G.: Kas liedz mūsu lasītājiem regulāri sūtīt vēstules un pieprasīt atbildes no prezidenta – kāpēc viņš neveic dekolonizāciju? Labi, prezidents ir kaut ko konstatējis, bet, kā Latvijas Radio teica Aivars Gedroics, ja prezidents ir pateicis “A”, tad viņam jāpasaka arī “B”. Un kas tad ir šis “B?” Tā ir okupantu izraidīšana.
Beidzot visiem latviešiem, arī naivajiem un lētticīgajiem, ir jāatdara acis un jāsaprot, kas tad patiesībā ir tie “pilsoņi”, kuri aizgāja parakstīties par krievu valodu! Latvijas vara jau 20 gadus ir lūgusies, lai okupanti ņem pilsonību – viņi negribot, daudzi, zobus griežot, ir paņēmuši… Un šis ir rezultāts! Vai Vairai Vīķei-Freibergai vajadzēja bučot tos, kas saņēma pilsonību? Es apbrīnoju šos varas vīrus un sievas – to pašu Vairu Vīķi-Freibergu, kas 2000. gada sākumā tik centīgi cīnījās par šo nejēdzīgo tautas sajaukšanu, ko viņi dēvē par “integrāciju”. Vai tad patiešām viņi neapzinājās, ka tie, kuri šādā veidā iegūs pilsonību, būs latvisko partiju ienaidnieki un viņu pašu varas apdraudējums? Vai tiešām cilvēki ir tik stulbi, ka to nesaprot?! Ja šie “jaunpilsoņi” būtu gribējuši, viņi sastātos kaut vai “Vienotībā”, “Nacionālajā apvienībā” vai kopā ar mums cīnītos pret tiem, kas negrib pilsonību, pret nepilsoņiem, raidījuši viņus ārā, tātad kopīgiem spēkiem cīnījušies. Bet tas taču bija redzams jau pašā sākumā, ka šo “jaunpilsoņu” nodomi ir pavisam citādi! Un tagad nu mūsu partijnieki satraukušies, kaut paši ar savu gādību izaudzējuši un legalizējuši šo 5. kolonnu.
Tas viss ir skaidri redzams un saprotams, taču varas vīri un sievas tik un tā mēģina vēl pēdējiem spēkiem noklusēt “B” – patiesību, ka visiem šiem okupantiem ir jāatstāj Latvija! Lai nu kā, situācija virzās uz to, ka dekolonizācijas nepieciešamība kļūst arvien acīmredzamāka. Pienāks brīdis, kad pat visgļēvākie, visstulbākie, visnegodīgākie politiķi, kuri tagad mums gozējas valsts varas virsotnē un nekalpo latviešu tautas interesēm, sapratīs, ka okupantus naturalizēt nav izdevīgi. Lūk, tieši tad, kad viņi beidzot apjēgs, ka okupantu klātbūtne skar arī viņus personīgi, sāksies lielas pārmaiņas.
DDD: Būtībā tas ir vājprātīgi – naturalizēt okupantus!
A.G.: Šis ir tik stulbs termins – “naturalizēt” (smejas), kas nozīmē “dabiskot”! Es pat teiktu kā kādreiz aktiera Edgara Liepiņa varonis Hugo de Djego – dabistiskot! Un tagad nu šie dabistiskotie okupanti parāda savus atņirgtos vilka zobus. Tad, lūk, kad tādu Valdi Dombrovski, Andri Bērziņu, Solvitu Āboltiņu u.c. tas skars personīgi (un viņu ģimenes), tie darīs visu, kas vajadzīgs. Bet tagad ir jābūt nepārtrauktam mūsu lasītāju spiedienam – tad panāksim, lai viss tiktu izdarīts, kā nākas. Atcerieties cienījamie lasītāji, “DDD” rakstīja, ka valsts vadītājiem jādarbojas pēc principa “vispirms mana tauta un valsts, tad mana ģimene un es pats”. Tā būtu ideāla situācija. Vēsturē ir zināmi tādi cilvēki: Perikls – Grieķijā, Akbars Lielais – Indijā, Zālamans – Izraēlā u.c. Mūsējie izmanto savus amatus pašu egoistisko un ģimenes interešu apmierināšanai.
DDD: Lai lasītāji paši radoši domā, ko katrs var lietas labā darīt… Tomēr daudzi atzīstas, ka ir ļoti nobijušies, jo var izcelties karš.
A.G.: Lai lasītāji saprot, ka mēs, Latvijas Nacionālā fronte un “DDD”, karu ar okupantiem, nedz arī ar Krieviju negribam. Esam pārliecināti, ka latviešu tautas taisnīgo karu pret okupantiem nākotnē (vai arī tuvākā tagadnē) izdosies novērst, ja mēs jau tagad, kaut arī ar lielu nokavēšanos, pielietosim šos legālos līdzekļus, lai dabūtu okupantus un kolonistus no Latvijas ārā. Sauksim šo procesu par dekolonizāciju vai repatriāciju – kā vien gribas – pavadīsim viņus ar mūziku u.tml. Protams, mēs sakām, ka ir jābūt gataviem karam. Ar to domājam, ka katram latvietim savā sirdī un dvēselē ir jābūt gatavam atdot pat savu dzīvību par savu zemi un valsti – galvenais par savu tautu!
Starp citu, Padomju Konstitūcijā bija ierakstīts, ka katra PSRS pilsoņa svēts pienākums ir aizstāvēt savu dzimteni un dienēt bruņotajos spēkos. Karavīriem bija jādod zvērests, kurš skanēja aptuveni šādi (precīzi gan neatceros): es apsolos nežēlot pat savu dzīvību, un, ja es nodošu savu dzimteni, tad lai manas tautas svētās dusmas nāk pār mani. Zvērestu deva kareivis, kad viņu ņēma armijā. Lai nu kā, bet padomju laikā tika iedvests, ka ikvienam cilvēkam ir jāaizstāv sava dzimtene. Taču mūsu Satversmē nav šāda panta. Nav pat šāda likuma. Tas ir ļoti nepareizi!
Mēs šajā Rietumu demokrātijā – liberālismā – esam tik ļoti izlaidušies, ka tagad mums ir algota armija. Cilvēks, jauns vai vecs, jau no skolas gadiem tiek audzināts šādi: tas, kurš grib, lai aizstāv dzimteni, stājas bruņotajos spēkos, saņem naudu un iet karot, betes negribu un neiešu to darīt.
Kāpēc būs karš, ja mēs neveiksim dekolonizāciju? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad latviešu tauta būs jau tuvu iznīcībai, es ļoti ceru, tās drosmīgākie pārstāvji ņems rokās ieročus, lai padzītu okupantus.
Intervēja Līga Muzikante
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr.1(255), 2012. gada 13.–26. janvāris
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(534), 2023. gada 25. augusts–7. septembris