Saruna ar ekonomistus Uldi Osi
DDD: Viens no jautājumiem, par kuru visi jau sen runā, bet uz kuru neviens neko sakarīgu nevar atbildēt – kāpēc Latvija hroniski atpaliek un pēc dažādiem ekonomiskiem, sociāliem un citiem rādītājiem Eiropas Savienībā ir pēdējās vietās? Kāds ir tavs, kādreizējā finanšu ministra, viedoklis? Vai, piemēram, savas nacionālās valūtas – lata – saglabāšana nebūtu ļāvusi īstenot daudz labāku ekonomisko attīstības scenāriju?
Uldis Osis: Tavs jautājums ir precīzi mērķī. Mēs atpaliekam augsto tehnoloģiju eksportā – mums to maz, jo mums ir zemāks inovāciju līmenis. Savukārt tās ir loģiskas sekas tam, ka mazāk investējam pētniecībā un attīstībā. Uzņēmējdarbības brīvības indekss arī mums ir viszemākais, kas liecina par birokrātijas alkām visu kontrolēt un regulēt. Tas ir dīvaini, jo, neskatoties uz to, korupcijas uztveres indekss mums arī ir lielākais, tāpat kā ēnu ekonomikas līmenis. Nelikumīgu saturu internetā starp Baltijas valstīm visvairāk lieto tieši Latvijas iedzīvotāji. Arī izdevumi veselībai uz vienu iedzīvotāju mums ir zemākie, bet mirstības līmenis augstākais, tāpat kā alkohola patēriņš. Šo uzskaitījumu var turpināt vēl tālāk.
Tas viss kopumā saistās arī ar virkni iekšējo un ārējo ekonomisko un sociālo pretrunu. Atteikšanās no lata un pāreja uz eiro ir viena no tām. Ja jāsecina īsi, tad atbilde varētu būt, ka eiro ieviešanai nebija gatava ne Eiropas Savienība kopumā, ne arī Latvija. Tie visi bija nevis ekonomiski, bet politiski lēmumi. Taču dažādas valstis eiro ieviešana ietekmēja atšķirīgi.
DDD: Tavuprāt, atteikšanās no lata bija politisks lēmums, kuram nebija ekonomiska pamatojuma? Ja redzam, ka pēc eiro ieviešanas mūsu valsts stagnē, tad man rodas tikai viens secinājums: atteikšanās no lata bija apzināta kaitniecība ar mērķi atdot varu svešās rokās.
U.O.: Ja godīgi, Latvija nebija gatava arī pati savas nacionālās valūtas – lata izmantošanai. Valdībai un it īpaši Latvijas Bankai tā drīzāk kalpoja kā nacionālā lepnuma simbols, nevis līdzeklis ekonomikas un finanšu sistēmas regulēšanai. Citēšu, ko šinī sakarā rakstīju Latvijas 2008.–2010. gada finanšu krīzes laikā, tieši brīdī, kad Latvijas ekonomika atradās brīvā kritienā: “…ārējais tirgus Latvijas precēm un pakalpojumiem kļuvis gandrīz nepieejams nesamērīgi augstā lata kursa dēļ attiecībā pret vairumu kaimiņvalstu valūtām, kuras atrodas gandrīz nepārtrauktā devalvācijas procesā. Lats ir pārvērtēts arī attiecībā pret eiro, pie kura tas piesaistīts. Rezultātā mēs pašlaik nevis atrodamies pārejas procesā uz jaunu ekonomisko ciklu, bet pat ar visu ārvalstu palīdzību būvējam ceļu kaut kur uz pazemi.”[1]
Ieteicu arī virkni veicamo pasākumu iziešanai no krīzes, arī kā izmantot latu: “Lata atbrīvošana no pašreizējās piesaistes eiro, ļaujot tam brīvi svārstīties. Tādā veidā tiks veicināta Latvijas uzņēmumu eksportspējas līdzsvarošanās ar ārvalstu konkurentiem. Ja tas netiks izdarīts, jau tuvākajos mēnešos sagaidāms daudzu uzņēmumu bankrotu vilnis. Cik liela jēga no lata stabilitātes, ja tā nav spējusi nodrošināt stabilitāti ekonomikā.”[2]
Arī šodien es būtu gatavs parakstīties zem katra sava pirms gandrīz piecpadsmit gadiem teiktā vārda ne tikai citētajā publikācijā, bet arī daudzās tā laika pietiekami augsta līmeņa apspriedēs, konsultācijās un darba grupās, kurās piedalījos. Taču daudziem gan Latvijas Bankā, gan politiskajās aprindās prātu jau bija aizmiglojusi vīzija par eiro ieviešanu.
DDD: Bet kādēļ? Vai tiešām ne Latvijas Banka, ne valdība neizprata šīs situācijas absurdumu?
U.O.: To, ka Latvijas ekonomika ir saskārusies ar nopietnām problēmām, ka esam pamatīgā krīzē, to saprata. Taču daudziem lēmumu pieņēmējiem bija naiva ticība, ka lata nomaiņa ar eiro un pat tikai gatavošanās tam visas problēmas kā ar burvju nūjiņu drīz vien atrisinās. Tiem šķita, ka lata devalvācija varētu visu valsti sakompromitēt un tad uzņemšanu it kā prestižajā eiro “klubā” tik drīz vairs neredzēt.
DDD: Manuprāt, pilnīgi absurdi spriedelējumi, jo poļi nez kādēļ joprojām nekautrējas izmantot savu valūtu savas valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Nav manīts, ka poļiem uztrauktu, ko citi domā par viņu monetāro politiku.
U.O.: Pilnīgi pareizi.Taču Latvijā bija pieņemts vairumā ES valstu ieviestais, tā sauktais “iekšējās” devalvācijas plāns kā valūtas devalvācijas alternatīva cerībā, ka tas visas problēmas arī atrisinās. Tas nozīmē izmaksu samazināšanu tautsaimniecībā, ierobežojot darba apmaksas kāpumu, samazinot valsts un pašvaldību budžetu izdevumus, veicot strukturālās reformas un tamlīdzīgi – ar mērķi padarīt valsts ekonomiku ārējā tirgū konkurētspējīgāku.
Teorētiski šāda politika no konkurētspējas nostiprināšanas viedokļa var būt pat efektīvāka nekā valūtas devalvācija, it īpaši ilgtermiņā. Taču praksē – atkarīgs no tā, kā tā tiek īstenota. Piemēram, Vācija to veica pakāpeniski, sākot jau no 2010. gada, – nacionālās programmas Agenda 2010 ietvaros: tika samazināts nodokļu slogs, atcelti virkne atvieglojumu pensiju saņēmējiem, medicīnas pakalpojumiem un bezdarbnieku atbalstam, soli pa solim veikti dažādi tirgus liberalizācijas un birokrātiju ierobežojoši pasākumi. Tas ievērojami nostiprināja Vācijas konkurētspēju pasaules tirgū.
Turpretī Latvijā tas viss notika jau pašā krīzes karstumā, novēloti un nemākulīgi, galvenokārt uz mehānisku valsts budžeta izmaksu samazināšanas rēķina. Arī tā brīža valdības vadītājam Valdim Dombrovskim vēlāk nācās atzīt, ka, “sakārtojot” valsts finanses, lielāko daļu jeb divas trešdaļas veidoja izdevumu samazināšana, bet vienu trešdaļu – nodokļu paaugstināšana. Tika paaugstināti gandrīz visi nodokļi.[3]
Šinī sakarā Starptautiskais valūtas fonds atzīmēja, ka pārāk liels uzsvars tika likts uz vispārēju izdevumu “cirpšanu” tā vietā, lai identificētu liekas vai mazsvarīgas funkcijas un naudu vienkārši ietaupītu. Arī daudzi investīciju un uzturēšanas izdevumu samazinājumi bija pārmērīgi un nevietā, vēlāk tie veda pie palielinātām izmaksām.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
[1] Uldis Osis. Latvijas ekonomists 7/8 (175/176), 2009.
[2] Turpat.
[3] LETA, 16.01. 2013.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(532), 2023. gada 28. jūlijs–10.augusts