Vilhelms Ļuta
Uz Ukrainas kara fona arvien spilgtāk iezīmējas mūsu politiķu trešdaļgadsimta laikā pieļautās kļūdas un nodevības. Pašu svarīgāko nepieciešamību pēc valsts deokupācijas un dekolonizācijas izslēdza politiķu patoloģiskā vēlme izkalpoties Kremlim. Tamdēļ visas politiskās aktivitātes tika vērstas austrumu virzienā, no turienes pieskaņojoties Ļeņina sentencei “Viens solis uz priekšu, divi atpakaļ”. Realitātē tas nozīmēja darba imitāciju, kas jebkuru skaistu ieceri spēja pārvērst par bezjēdzīgu notikumu.
Šurpu turpu staigāšanas apliecinājumam ir sakrājies daudz faktu. Tā, piemēram, 1991. gadā Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju pieprasīja Krievijai tās karaspēka pilnīgu izvešanu no Baltijas. Bet Birkava valdība nedaudz vēlāk atļāvās sava veida demaršu, Latvijā atstājot simts tūkstošus krievu militāristu kopā ar ģimenēm, nodrošinot tām visas sociālās garantijas. Jāpiebilst, ka tobrīd Latvijai neatradās līdzekļi savas armijas izveidei.
Otrs valsts drošību graujošs pasākums bija nodevīga izrīkošanās ar pilsonības piešķiršanu. Sākumā bija solīts to atjaunot tikai pirmskara Latvijā dzīvojošajām personām un to pēcnācējiem.
Taču 1994. gadā pieņemtā Pilsonības likuma un naturalizācijas realizēšanā bija apstiprināti tik atviegloti noteikumi, ka pilsonību gandrīz bez jebkāda pamata sāka piešķirt arī okupantiem. Rezultātā īsto pilsoņu loks tika atšķaidīts ar prokremliskajām salašņām, kuriem prātā bija tikai guberņas izveide. Šo ieklīdeņu patiesā nostāja pilnībā atklājās viņu vienprātīgajos balsojumos pret latviešu valodu un pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.
Drīz pēc valstiskuma atjaunošanas Latvijā tika aizliegts pastāvēt visāda veida prokremliskajām krievu savienībām un asociācijām. Diemžēl valdības viena pēc otras šo aizliegumu pacentās aizmirst un valstī saradās visvisādi veidojumi un prokremliskas partijas.
Augstākā Padome savulaik pieņēma lēmumu par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu. Bet 2007. gadā, slēdzot robežlīgumu ar Krieviju, šis lēmums tika pārkāpts un sena latvju zeme tika uzdāvināta Putinam – par apsolītajām beigta ēzeļa ausīm.
Sestā un astotā Saeima pieņēma Deklarācijas par Latvijas okupāciju. Taču nākamās Saeimas šos dokumentus noglabāja dziļi atvilktnēs, uzticoties prokremlista Ušakova apgalvojumam, ka Latvijā okupantu nemaz nav.
Šurp turp mētājoties, mūsu varneši valsti ir noveduši līdz politiskajam kraham. Valsts prezidents Levits ar dziļu nožēlu atzina, ka pašlaik par valsts drošību rūpējas tikai trīs Saeimas pozīcijas partijas ar 54 deputātiem. Tā ir pārlieku bīstama robeža. Aiz tās stāv pārlieku daudz Latvijai nelojālu cilvēku.
Opozicionāri propagandē politiskas nācijas izveidi Latvijā. Žēl, ka viņi neapjēdz šī veidojuma realitāti. Šāda nācija atgādinātu kameru, kurā ir salikti kopā nagu maucēji ar cietušo, cerot, ka tie spēs mīļi sadzīvot.
Publicēts laikrastā “DDD” Nr.12(530), 2023. gada 30. jūnijs–13. jūlijs