Bruno Javoišs
Piekritīsit, ka “nākt” un “iet” ir atšķirīgi jēdzieni. Retos gadījumos izšķirošie. It sevišķi, ja runa ir par ģimenes locekļiem, draugiem, tuviem, mīļiem cilvēkiem. Cita lieta, ja darīšana ar nelūgtiem svešiniekiem, kuru patiesos nākšanas iemeslus un nolūkus var tikai minēt pēc viņu rīcības, izturēšanās, valodas un sejas grimasēm. Taču neiedziļināsimies lingvistikas niansēs. Kopsavilkumā: kas pie mums NĀK kā draugs, to pieņemsim un uzņemsim atplestām rokām; kas kā nedraugs, tas labāk lai IET. Gudrāk viņam un drošāk mums.
Šī gada martā ģīmju grāmatā (Facebook) pēkšņi uzpeldēja gana dīvains, uzmanīgam lasītājam visas uztveres maņas saasinošs ieraksts, kuru, lai lasītājs mani nepārprastu, esmu spiests citēt vārds vārdā:
“Var tikai apbrīnot tos naivi labticīgis ļautiņus, kuri ik pa laikam skandē mantras par krievu pamošanos, …….. Atveriet taču reiz acis! Iespējams, nekad nekas nemainīsies, tai tautai jau gēnu līmenī, šķiet, ir iekodēts skauģu, barbaru un neliešu gars. Ir jābūt absolūti aklam, lai to neredzētu.Viena lieta ir – kaut kā sadzīvot ar viņiem, ja reiz nav citas iespējas, otra – dienu no dienas saprast, kas ir tie, ar kuriem tev nākas sadzīvot, nevis uzķerties uz viņu melīgajiem smaidiem, “dziļajām dvēselēm” un “atvērtajām sirdīm” Īpaši tas attiecas uz latviešiem – tiem un tām, kuri un kuras kļuvuši par, piemēram, Skaidrītēm Fjodorovām, Mārītēm Belovām vai Dmitrijiem Liepiņiem.”
Ja kāds šajā tekstā nesaskata hibrīdkara iezīmes, tādam būtu tiešām jāpaklausa rakstītāja aicinājumam un ar steigu jāgriežas pie acu ārsta.
Gunāra Astras tēvs bija krievs, mans – polis. Mordāvijas lēģeros kopā ar mums izcieta sodu vairāki ar nelatviskiem uzvārdiem – Viktors Titovs, Maris Andržijevskis, Vitolds Baikovs, Ēriks Danne, Sergejs Volkovs. Un mēs visi sevi uzskatījām par latviešiem. Arī apcietinājumā nonācām par līdzīgiem “noziegumiem” – cīņas dēļ par brīvu un latvisku Latviju. Tai skaitā ne tikai par atbrīvošanos no okupācijas, bet arī par Latvijas atkrieviskošanu.
Latviskums neizpaužas vārdā vai uzvārdā. Tas ir dzīvesveids, valoda, nacionālās piederības apzināšanās, lepnums par savu zemi un valsti. Vai šīs īpašības piemīt Latvijā dzīvojošajiem krieviem un “krievvalodīgajiem”? Nē un jā. Jā – tāpēc, ka viņi pa lielākai daļai lepojas ar uzturēšanos mūsu zemē. Nē – jo vairums viņu nesaprot, cik sāpīgi latvietim griež ausīs “naša Latvija, naš gorod Riga (kr. naš, naša, naši – mūsu) Davgavpils, Rezekne, Liepaja” (kr. interp.). Nu nav ne šī zeme, ne šīs pilsētas “vašas” (kr. – jūsu)! Krieviski izteiktie “naš, naša, naši” latvietim apziņā asociējas nevis ar piederību bet ar piederēšanu. Varbūt, ja viņi to teiktu latviski, latvieši viņus mēģinātu saprast. Taču, baidos, šo “slieksni “ pārkāpt daudziem no viņiem būs – ai (“oj”), cik grūti! Viņi taču iezombēti uz to, ka nevis viņi pieder, bet ka tiem pieder viss, sākot ar iekaroto zemi un beidzot ar tiesībām noteikt, kādā valodā šai zemē (viņu skatījumā, vienkārši teritorijā) tiek runāts. Tieši tāpēc viņi izlokās, meklē, kā pārnākšanu latvietībā apiet.
Lūk, pusaudzis (pēc foto spriežot) Staņislavs Tokalovs 25. aprīlī tai pašā ģīmju grāmatā cenšas atrast kompromisu:
“Es neesmu krievs. Neuzskatu sevi par krievu. Esmu latvijec – krievu izcelsmes cilvēks ar 32 gadu diskursu brīvā Latvijā, kas mani ir mainījis.(..) Man ir plašs paziņu loks krieviski runājošā sabiedrībā, vairāki tūkstoši, un neviens no viņiem neatbalsta Putinu! Atskaitot vienu, kurš ir psihiski slims, un vēl vienu, kurš dzīvo Londonā un jaunībā ostīja līmi. Neviens cits no viņiem, cilvēkiem vecumā starp 30 un 40 gadiem, Putinu neatbalsta.”
Vai šis zēns gribētu pārnākt latvietībā, tikai neatrod ceļu? Varbūt. Vismaz meklē. Tādu varētu nosacīti pieskaitīt pie “labajiem” krieviem. Bet kuri tad tie “sliktie”? Un vai viņi vispār ir krievi?!
Lūk, cilvēks no mūsu pašu vidus – Ainārs Šlesers, partijas “Latvija 1. vietā” priekšsēdētājs, kurš aicina maija beigās nākt uz “visas tautas” protesta akciju “u podnožja pamiatņika svobodi” (kr. – Brīvības pieminekļa pakājē), izsakās krieviski pat labāk nekā latviski. Krieviski sniegtajā intervijā, pēc uzvārda spriežot, lietuviešu izcelsmes, taču ar latvisku (!) akcentu runājošajam Robertam Žemaitim viņš lieto nevis PIE, bet tieši PAKĀJĒ. It kā varētu arī virsotnē. Latvietis taču tā nesaka! 1. maija krievvalodīgo mītiņā pie Raiņa pieminekļa viņu gan nemanīja. Varbūt vienkārši kautrējās atklāti stāvēt blakus krieviskās partijas vadoņiem. Diemžēl drīzāk izskatās, ka šis kungs ir neatgriežami pārgājis krievietībā un atdabūt viņu latvietībā “pat ar varu” diez vai izdosies. Vai vajag? Teiksit, lai tak iet!
Mēs nez kāpēc aizvien vēl vairāmies no vārda“asimilācija”. Taču kas tur slikts! Ja tā ir brīvprātīga, ja tā ir pašu asimilējošos izlemta, neuzspiesta izvēle. Tas jau būtībā ir tas pats, kas pāriet no vienas ticības otrā. Vai dzimuma maiņa. Nu, izgriež vienu orgānu, kaut ko piestiķē klāt un lieta darīta. Dzīvo tālāk vesels savā jaunajā identitātē! Taču tajā pašā laikā starpība ir nesamērojama. Ja minētās procedūras aizņem samērā īsu laika sprīdi, tad pāriešana/pārnākšana citā tautībā noris daudzu gadu vai pat paaudžu garumā un pamatā balstās uz (ie)dzimtās valodas maiņu. Vai esam gatavi gaidīt? Situācija, kādā pašreiz atrodas Latvijas sabiedrība, saka priekšā, ka drīzāk jāizšķiras ātri – vai tiem, kas vēlas pārnākt latvietībā, dot cerību tikt iekļautiem latviešu “kopienā” vai atraidām viņus a priori.
Šo problēmu avīzes “DDD” šā gada 7. un 8. numurā paplašināti apcerējis Aivars Gedroics rakstā “Neatdosim Putinam mūsu krievus!!!”. Viņš aicina “iziet ielās” un panākt mums nedraudzīgo sveštautiešu deportēšanu. Bet ko darīt ar “mums draudzīgajiem”? Autors šo jautājumu apiet – ar visai slaidu līkumu. Varbūt piedāvāt mainīt uzvārdus? “Ulmaņlaikos” tā jau bija. Cik zinu, šāda iespēja pastāv arī tagad. Tikai jautājums – vai tas ko dos. Arī Apsītis var būt nelietis un jau sen krievietībā pārgājis, tai pat laikā Fjodorovs – goda vīrs.
Kas zina, varbūt tieši Šlesera iniciētajā “visas tautas” sanākšanā visskaidrāk izkristalizēsies izšķiršanās par palikšanu vai pārnākšanu latvietībā vai pāriešanu krievietībā? Ja ne viss, tad vismaz daudz par to liecinās valoda, kādā šajā pasākumā tiks teiktas uzrunas. Ja divās, tad laikam būs pareizāk no runām par kaut kādu vienotību atteikties. Formālā okupācija ir beigusies – Krievijas bruņotie spēki aizvākušies. Taču neformālā – prātu okupācija – turpinās. Vieni prāti saka – jūs mūs okupējāt, un mēs gribam no jums atbrīvoties. Otrie ietiepīgi paliek pie sava – mēs jūs atbrīvojām, un mums ir tiesības palikt šeit uz mūžīgiem laikiem, un jums būs ar mums runāt mūsu, uzvaretāju, valodā, nevis otrādi!
Nemānīsim sevi – iekrievotība NAV OKUPĀCIJAS SEKAS, tā IR CIVILĀ OKUPĀCIJA. Klusa, lienoša, glūnoša, viltīga un “mierīgu sarunvalodu” nesaprotoša. Izšķirošā brīdī tā var pārvērsties draudīgā, nežēlīgā un pat asiņainā pretstāvē. Ja kāds par to šaubās, lai vēl vērīgāk paskatās uz Ukrainā notiekošo.
Kādā forumā 2021. gada rudenī prezidentam Egilam Levitam vidusskolnieks uzdeva jautājumu: “Vai krievu tautības cilvēks var kļūt par latvieti?” Atbilde bija skaidra un izsmeļoša: “Jā, ja šis cilvēks ne vien iemācās valodu, bet ieņem sevī visas tās vērtības, kas mīt latvietī. To darīt vai ne – tai ir jābūt jaunieša paša brīvai izvēlei.”
Raitis Kvetkovskis šā gada 25. aprīlī feisbuka laika joslā ierakstījis: “Dzimtā valoda ir atkarīga tikai un vienīgi no vecāku gribas un rūpēm par bērna nākotni. Tikai no vecākiem ir atkarīgs, vai valsts valoda bērnam būs dzimtā vai otrā.” Te atkal nonākam pie jautājuma par krievu okupācijas gados Latvijā iepludinātajiem vai pēc pašu izvēles ieceļojušajiem cittautiešiem. Vai tās ģimenes, kuras gadu desmitiem likušas ziedus un sevi drošinājušas pie Pārdaugavā uzslietā Okupācijas pieminekļa, devušās tur kopā ar bērniem; vai tie skolotāji, ar kuru svētību tika sarīkoti krievu izglītības iestāžu audzēkņu gājieni pa Rīgas ielām zem lozunga “V zaščitu russkih škol” (kr. – “Par krievu skolu aizstāvēšanu”), tie tēvi un mātes, par babuškām un ģeduškiem nemaz nerunājot, no laba prāta piekritīs, sākot ar 1. septembri, vest savas atvases latviešu bērnudārzos un latviešu skolās?
Varbūt tad “mīļā miera” labad akceptēsim to “latvijecu”? Mūsu mēlē tas gan sasaucas ar “inģijec, afrikaņec, merzavec” (kr. – indietis, afrikānis, nelietis). Tad jau labāk tas “krievu izcelsmes latvietis”, ko LTV 4. aprīļa “Rīta Panorāmā” piedāvāja Viesturs Kairišs? Jeb piekritīsim raidījuma “Jautājums no provinces” veidotāja Mārča Bendika un jurista Jura Rudevska intervijas “Deokupācija 2” kopīgam secinājumam, ka šīs lietas nenokārtosies ne mēnešos, ne tuvākajos gados – tās būs jārisina divām tuvākām paaudzēm?
Un vēl – cik tad daudz ir to labo krievu Latvijā, kas grib kļūt par latviešiem? Uzskatu, ka cilvēku visprecīzāk raksturo darbi. Ja kāds krievs vēlas pāriet latvietībā, viņam ar saviem darbiem ir jāparāda īpaša uzticība un rūpes par latviešu tautu un valsti. Šobrīd galvenais atskaites punkts ir deokupācijas un dekolonizācijas atbalstīšana. Krievs, kurš iemācījies latviešu valodu, bet ar savām domām, jūtām, darbiem neveicina Latvijas atbrīvošanu no krievu okupācijas un kolonizācijas sekām, ir tikai latvietības drānās ietērpies ārējais ienaidnieks. Tas būtu jāpatur prātā ikvienam, kas vēl šaubās – ticēt vai neticēt sīrupsaldajām runām par “politisko nāciju”. Pāriešana krievietībā ir katra paša darīšana. Toties pārnākt latvietībā ir tas pats, kas uzņemt ģimenē. Mēs taču nedrīkstam riskēt ar to, ka uzņemtais latvietībā mūs var izmest no mājām!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 9(527) 2023. gada 12.–25. maijs un Nr.10(528), 2023. gada 26. maijs–8. jūnijs