IRST PA ŠUVĒM… 2. daļa

Turpinājums no: IRST PA ŠUVĒM… 1. daļa

UKRAINAS KARŠ: iespēja iegūt neatkarību Krievijas etniskajām minoritātēm.

CIP, ASV Valsts departamenta un RFE/RL atvaļinātais analītiķis Pols Gobls norādīja, ka daudzi novērotāji nespēja paredzēt Padomju Savienības sabrukumu “pat dažus mēnešus vai nedēļas”, pirms tas notika.

Pēc Gobla domām, Putins ir paātrinājis iespējamo Krievijas sabrukumu, jo “viņa rīcība nav Padomju Savienības augšāmcelšanās, bet gan apstākļu atjaunošana, kas noveda pie tās sabrukuma, arī minoritāšu antagonisma un Krievijas atsvešināšanās no pasaules.”

Tikmēr kustībās, kuru mērķis ir etnisko minoritāšu pašnoteikšanās, ir plaši izplatīta pārliecība, ka Krievija ir ceļā uz sabrukumu – notikumu, ko daži aktīvisti raksturo kā “neizbēgamu”.

“Impērijas sabrukums ir acīmredzams,” sacīja Arslangs Sandžijevs, kurš 2022. gada oktobrī vadīja kalmiku tautas kongresu, kurā tika pieņemta Kalmikijas Republikas Neatkarības deklarācija – pārsvarā budistu apdzīvotajam reģionam Krievijas dienvidos gar Volgas lejteci. Šeit upe ietver daļu no Kaspijas jūras piekrastes. “Tas ir dabisks vēsturisks process, ko radikāli paātrina neprātīgā un neefektīvā Kremļa iekšpolitika un ārpolitika.”

2022. gada decembrī Brīvo Krievijas tautu forums tika pārdēvēts par Brīvo Post-Krievijas tautu forumu (angliski: Free Peoples of Post-Russia – FSNPR), un Zviedrijas pilsētā Helsingborgā notika ceturtā sanāksme kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā februārī. Čečenu, tatāru, baškīru, nogaju, čerkesu, karēliešu, kazaku un citu tautu pārstāvji parakstīja deklarāciju, kas pasludina Krieviju par “bankrotējošo valsti” un aicināja “izbeigt Krievijas Federācijas pastāvēšanu”.

Tas pats forums apstiprināja neatkarības deklarācijas Karēlijai un “Sibīrijas konfederācijai”, kas ir ilgi rosināts neatkarīgs reģions, kurš aptvertu lielāko daļu ar naftu un gāzi bagātās Krievijas austrumu teritorijas.

Šķiet, ka Maskava nopietni uztver separātisko kustību draudus, vēršoties pret mazākumtautību politiskajām un sociālajām organizācijām un vajājot aktīvistus. Šī darbība tika ievērojami pastiprināta tieši pirms Ukrainas iebrukuma un tiek turpināta joprojām.

2022. gada jūlijā Maskava par “nevēlamu organizāciju” pasludināja pilsonisko kustību Brīvā Idel-Urālija (tatāriski: Азат Идел-Урал; angliski: Free Idel-Ural), kas iestājas par neatkarīgas valsts izveidi Volgas vidusdaļā. Mēnesi iepriekš visu tatāru sabiedriskais centrs tika slēgts un nosaukts par “ekstrēmisku”.

Vēsturnieks Maksims Kuzahmetovs dzīvo Sanktpēterburgā un vada “Telegram” kanālu “Ingria Without Borders” (“Ingrija bez robežām”). Viņš iestājas par vēsturiskā Ingrijas[1] reģiona neatkarību, kas ir Sanktpēterburgas apgabals, kuru 18. gadsimta mijā iekaroja Pēteris Lielais. Viņš stāstīja, ka vēl pavisam nesen aktīvisti atklāti gājuši ar Ingrijas karogiem un saukļiem.

“Daudzus gadus es brīvi tikos ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem un apspriedu atdalīšanās iespējas,” sacīja Kuzahmetovs. “Tikai nesen to sāka uzskatīt par nepieņemamu un noziedzīgu nodevību.”

Genocīds pret nacionālajām minoritātēm

Krievijas etnisko minoritāšu aizvainojums radās jau 2022. gada februāra iebrukuma sākumā un pastiprinājās, kad Maskava, pirmajās nedēļās nespējot ieņemt Kijivu un pakļaut Ukrainu, sāka mest kaujā arvien vairāk “darbaspēka”. Etniskās minoritātes vēl vairāk uzskatīja, ka vīrieši no viņu kopienām tiek nesamērīgi iesaistīti, lai cīnītos un mirtu par Maskavas ambīcijām.

Komentējot BBC publicēto, ka ir “diezgan pilnīga dokumentācija par upuru skaitu pa reģioniem”, analītiķis Dmitrijs Oreškins sacīja, ka “jebkurš ģeogrāfs var nekavējoties salīdzināt šo informāciju ar iedzīvotāju skaita datiem šajos reģionos un redzēt katastrofālos rezultātus”. “Piemēram, Tuvā no katriem 3 300 pieaugušajiem ir nogalināts viens karavīrs, savukārt, Maskavā šis skaitlis ir viens no 480 000 pieaugušajiem,” viņš teica. “Tā ir atšķirība vairāk nekā 100 reizes.”

Impulss neatkarības kustībām dramatiski pieauga 2022. gada septembrī, kad Putins paziņoja par militāro mobilizāciju. Par spīti represijām, Krievijas dienvidos un Ziemeļkaukāzā notika protesti pret mobilizāciju, kas tika apspiesti. Vairāk nekā desmiti kara komisariātu visā valstī ir piedzīvojuši tīšas dedzināšanas uzbrukumus. Aptuveni 700 000 jaunu krievu pameta valsti – oktobrī rakstīja “Forbes”, atsaucoties uz avotu Kremlī.

“Mobilizācija veicināja tendenci pret karu,” sacīja kalmiku separātistu aktīvists Batirs Boromangnajevs. “Pirms mobilizācijas es to nevarēju teikt.”

Baškīru žurnāliste Aigula Gimranova-Liona nosauca mobilizāciju par “genocīda pret nacionālajām minoritātēm” politiku. “Krievija tagad nogalina divus putnus ar vienu akmeni,” viņa rakstīja septembra ierakstā sociālajos medijos, “izmantojot nacionālās minoritātes, lai cīnītos par savu karu Ukrainā”.

Liberālās partijas “Jabloko” Sakas Republikas (Jakutijas) nodaļas vadītājs Anatolijs Nogovicins arī sacīja, ka “to, ko dara varas iestādes, var saukt par genocīdu. Mūsu, jakutu, ir apmēram 400 000. Tas nav daudz, ņemot vērā, ka daudzi ir veci cilvēki vai bērni. Ja skaita tikai vīriešus, kas ir spējīgi strādāt, veidot ģimenes, audzināt bērnus, tad runājam par 100 000 cilvēku, maksimums. Maskava iznīcina mazās tautas.”

Krievijas analītiķis Grigorijs Golosovs 2022. gada augustā sociālajā tīklā “Facebook” apgalvoja, ka, liekot reģioniem savervēt un sūtīt bataljonus uz kaujām Ukrainā, Putina valdība paātrina Krievijas sabrukumu un palielina vardarbības iespējamību.

“Kad “brīvprātīgie” atgriezīsies – un daži no viņiem atgriezīsies –, katrā reģionā parādīsies mazs, bet saliedēts un ar militāru pieredzi apveltīts spēks, un, visticamāk, ar ieročiem, kas savas lokālās identitātes dēļ kļūs par instrumentu grupām, kuras tiecas iegūt vietējo varu,” viņš rakstīja. “Jebkurā politiskā vai sociālā krīzē šāda vēlme radīsies, bet nekas neiznāks bez vietējā bruņotā spēka.”

Nevar izslēgt ārkārtēju notikumu, ko izteica Golosovs: iespēja, ka Krievija vismaz uz kādu laiku varētu pārvērsties par vairāk nekā 80 “neatkarīgām valstīm”, kas tiešām lielākoties būtu “noziedzīgas autokrātijas”.

Suverenitātes eiforija

1552. gada oktobrī Volgas upes pilsēta Kazaņa beidzot nokļuva Krievijas karaspēka rokās, kas kopš 1469. gada desmit reizes bija aplencis Kazaņas hanistes galvaspilsētu. Lai gan partizānu cīņas turpinājās vairākus gadus pēc Kazaņas krišanas, iezīmējās kara beigas. Hanistes krišana bija nozīmīgs notikums Krievijas ekspansijā visā Eirāzijā un vietējo tautu pakļaušanā (Tatarstāna, Baškortostāna, Mordovija, Udmurtija un Marijela).

Līdz 18. gadsimta vidum Krievija bija izpletusies no centrālā reģiona ap Maskavu un anektējusi desmitiem tautu vēsturiskās dzimtenes tagadējās Krievijas dienvidu un ziemeļu daļā, Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Daudzos gadījumos krievi īstenoja postošu politiku pret vietējām tautām, kas neatšķīrās no Eiropas iekarošanas taktikas Amerikas kontinentā.

Padomju perioda sākumā, kad boļševiku valdība bija relatīvi vāja un tai bija nepieciešams etnisko minoritāšu atbalsts, centrālā valdība parakstīja autonomijas līgumus ar daudzām republikām un autonomajiem reģioniem, kas parādījās visā Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā (KPFSR). 1919. gadā pirmā bija Baškīrijas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika. Saskaņā ar līgumiem, reģioniem tika piešķirtas plašas pilnvaras vietējās pārvaldes, izglītības, kultūras un lauksaimniecības jomā.

Vienošanās tika atceltas, kad pie varas nāca diktators Josifs Staļins. Tika ieviesta diskriminējoša politika pret nekrievu etniskajām grupām, aktīvi rusificējot, valodas un kultūras apspiežot. No 1941. līdz 1944. gadam Volgas vācieši, karačaji, kalmiki, čečeni, inguši, balkāri un Meshetijas turki, kā arī Krimas tatāri tika nosaukti par neuzticamiem un deportēti no savām senajām dzimtenēm, ciešot katastrofālus zaudējumus.

Atzīmējot Otrā pasaules kara beigas, Staļins uzsauca tostu par “mūsu padomju tautas veselību un, pirmkārt, krievu tautu… izcilāko tautu no visām Padomju Savienības tautām”.

Atsaucoties uz šo paziņojumu, viens no daudziem konstitūcijas grozījumiem, ko Putins 2020. gadā ieviesa, noteic, ka krievu valoda ir “valsti veidojošā” nācijas valoda.

Kad Padomju Savienība novājinājās un 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā sabruka, centrālās varas vājināšanās ne tikai veicināja pašnoteikšanās dzinuli nekrievu padomju republikās, bet arī nekrievu etnisko minoritāšu vidū pašā Krievijā. Krievija sākotnēji mēģināja sevi izveidot par īstu federāciju, Maskavai aicinot paplašināt tiesības valsts autonomajiem reģioniem. Šo periodu Tatarstānas sociologs Midhats Farukšins 1993. gadā nosauca par “suverenitātes eiforiju”, ko raksturoja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina bieži citētā direktīva reģioniem “sagrābt tik daudz suverenitātes, cik vien varat norīt”.

Tomēr Maskava neaptvēra draudus tās teritoriālajai integritātei. 1991. gada novembrī Jeļcins nosūtīja karaspēku uz Čečeniju, uzsākot Pirmo Čečenijas karu pēc tam, kad oktobrī šajā reģionā ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts neatkarību atbalstošs likumdevējs un prezidents.[1]

1992. gada martā Tatarstānā notika referendums, kurā vairāk nekā 62 procenti vēlētāju piekrita, ka “Tatarstāna ir suverēna valsts, starptautisko tiesību subjekts, kas veido savas attiecības ar Krievijas Federāciju un citām republikām (valstīm) uz vienlīdzīgiem pamatiem”.

Mēnesi vēlāk gandrīz visi 90 Krievijas reģioni, izņemot Tatarstānu un de facto neatkarīgo Čečeniju, parakstīja federācijas līgumu ar Maskavu.

Putins grauj Krievijas impēriju

1999. gada pēdējā dienā Jeļcins iecēla Putinu par prezidenta pienākumu izpildītāju. Putina laikā Krievija ir piedzīvojusi stabilu savas federālās sistēmas demontāžu. Tiek atņemta jebkāda vara Maskavai stingri pakļautajām reģionālajām valdībām un tādām iestādēm kā Federācijas padome – parlamenta augšpalātai, kurā ietilpst pārstāvji no katra reģiona.

Kremlis šādus soļus attaisnoja, uzsverot valsts milzīgo teritoriju un amatpersonu teikto par Krievijas fundamentālo trauslumu, kā arī apgalvojot, ka ārējie spēki tiecas sagraut valsti.

2005. gadā Dmitrijs Medvedevs, toreizējais Krievijas prezidenta Putina administrācijas vadītājs, kurš vēlāk (2008.–2012. gadā) ieņēma Krievijas prezidenta amatu, intervijā teica: “Ja mums neizdosies konsolidēt eliti, Krievija var izzust kā vienota valsts. [Padomju] Savienības sairšana var šķist bērnudārza priekšnesums salīdzinājumā ar mūsdienu Krievijas valstisko sabrukumu.”

2011. gadā Ziemeļkaukāza federālā apgabala valdības sēdē Putins sacīja, ka gadījumā, ja reģions pamestu Krieviju, sekas būtu postošas.

“Ja tas notiks, tad tieši tajā brīdī – nevis stundu, bet sekundi vēlāk – parādīsies tie, kas to gribēs darīt ar citām Krievijas teritoriālajām vienībām,” viņš teica. “Tā būs traģēdija, kas skars ikvienu Krievijas pilsoni bez izņēmuma.”

Taču daudzi novērotāji uzskata, ka Putina veiktā Jeļcina ēras Krievijas federālisma likvidēšana un hipercentralizētas un personalizētas politiskās sistēmas izveide ir patiesais Krievijas pašreizējās nestabilitātes avots.

Politiskais analītiķis Dmitrijs Oreškins teica: “Iznīcinot federālismu, Putins veica noziegumu pret Krieviju, kas mūs vajās nākamos piecus līdz septiņus gadus.”

“Iznīcinot visas institūcijas, kas varētu novērst reģionālās problēmas vai nevienlīdzību, Putins ir radījis valsts iznīcināšanas potenciālu,” viņš piebilda.

Daži Krievijas opozīcijas pārstāvji, piemēram, bijušais Valsts domes deputāts Iļja Ponomarjovs, kurš vada Tautas deputātu kongresu (trimdas organizāciju, kurā ietilpst vairāki desmiti bijušo ievēlēto amatpersonu), izteica cerību par “Krievijas demokrātisku atjaunošanu” pēc Putina laikmeta.

“Mums ir jāiznīcina viss, kas saistīts ar Krievijas kā impērijas darbību,” viņš sacīja. “Impērijai ir jāmirst. Tas ir mūsu galvenais mērķis. Un pēc tam demokrātiskas valsts veidošana būs mūsu kolektīvā darba auglis.”

Tomēr Krievijas teritorijā aktīvās nacionālās kustības nav aizmirsušas vēsturi, kad Krievija atkārtoti noraidīja federālismu.

“Mēs vēlamies pamest impēriju,” sacīja baškīru nacionālists Ruslans Gabasovs. “Es to pat nesaukšu par Krievijas Federāciju.” “Vēsturisko iespēju [Krievijas federālisms] zaudēja, kad prezidents Boriss Jeļcins nespēja ar likumu aizliegt komunistisko partiju un veikt komunistu amatpersonu un VDK aģentu lustrāciju,” piebilda Gabasovs. “Un vēlāk viņš nodeva varu VDK virsniekam Putinam.”

“Maskava ir izrādījusies neuzticams partneris,” sacīja kalmiku aktīvists Sandžijevs.

Brīvo Nāciju līga ir nonākusi konfliktā ar Ponomarjova grupu, kas, pēc viņu domām, plāno pēc Putina varas beigām Krieviju automātiski saglabāt pašreizējās robežās, paredzot gan reģioniem tiesības izstāties. Līga, gluži pretēji, uzstāj, ka pret Putinu vērstajai kustībai ir jāapņemas nodrošināt reālu neatkarību reģionos ar domu, ka tie vēlāk labprāt pievienosies konfederācijai, pamatojoties uz demokrātiskiem referendumiem.

“Vispirms neatkarība un tad referendumi [par turpmāko statusu], nevis otrādi,” sacīja Gabasovs. “Tikai pēc daudzu mēnešu aktīvas diskusijas par koloniālās politikas sekām un stāvokli, kādā viņi ir noveduši mūsu tautu, par to, ko neatkarība piedāvā un kādas nākotnes perspektīvas tā paver, – tikai tad var rīkot referendumu. Tā tam ir jābūt pie visām paverdzinātajām tautām.”

Tādos reģionos kā Baškīrija, Tatarstāna, Kalmikija un Burjatija Gabasovs paredz referendumus par statusu tikai pēc diviem vai trim gadiem.

Tas ir strīds, kurā ir vēsturiskas atbalsis no bijušā padomju līdera Mihaila Gorbačova galu galā neveiksmīgajiem centieniem pārliecināt padomju republikas palikt “reformētā” un “demokrātiskā” Padomju Savienībā.

Turpmāk vēl…

 Avots: Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība”  –https://www.rferl.org/a/russia-ethnic-minorities-independence-ukraine-war/32210542.html


[1] 1991. gada 27. oktobrī par Čečenijas prezidentu tika ievēlēts Džohars Dudajevs. Viņa pirmais dekrēts pasludināja Ičkerijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas. – Red. piez.

[1] Ingrija (zviedru: Ingermanland; igauņu: Ingeri, Ingerimaa; krievu: Ижора, Ингерманландия, Ингрия) ir vēsturisks reģions Krievijas Federācijas ziemeļrietumos, kas lielā mērā sakrīt ar mūsdienu Ļeņingradas apgabala un Sanktpēterburgas teritoriju. Līdz pat 20. gadsimta sākumam līdztekus krieviem to apdzīvoja somugru valodās runājošie ingri jeb ižori, voti, igauņi un somi. Pirms dažiem gadiem 16. marta gājienā Rīgā piedalījās arī viesi no Ingrijas reģiona ar vēsturisko Ingrijas karogu.



Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 9(527) 2023. gada 12.–25. maijs un Nr.10(528), 2023. gada 26. maijs–8. jūnijs


« Atpakaļ