PRETSTATU KAISMĒ

Vilhelms Ļuta

Žurnālists


Kopš krievu iebrukuma Ukrainā mūsu politiķi pastiprinātu uzmanību pievērš etniskā naida kurināšanas nosodījumam. Šķiet, beidzot ir apjēgts, kas īsti ir moskaļi un kāpēc viņi ņem vērā sev tik populāro teicienu, ka “sit savējos, lai svešie baidās”. Šo atzinumu pašlaik viņi realizē pret saviem brāļiem Ukrainā.

Ir netīkami atzīt, ka ilgajos okupācijas gados arī prāva latviešu daļa ir piesavinājušies šīs krievu manieres, kā sanīsties savā starpā. Tiesa, pagaidām līdz dūru cīņām vēl nav nonākts, toties politiskā plēšanās norit pilnā sparā.

Šajā ziņā spilgts saķeršanās moments atgadījās 2001. gadā. Toreiz uzbrukumu kā zibens spērienu saņēma Aivara Gardas vadītie nacionālpatrioti. Prokrieviski noskaņotos politikāņus slimīgi uzbudināja izvirzītais patriotu lozungs “Nevienam mēs Latviju nedodam!” Šķeltnieki šļupstēja, ka latviešiem esot miermīlīgi jāsadzīvo ar citām tautām, respektīvi, arī ar okupantiem. Šādu samierinātāju vidū īpaši izcēlās Nils Muižnieks, Ainārs Dimants, Vita Tērauda, Artis Pabriks, Inese Voika, Tālis Tīsenkopfs, Jānis Rokpelnis un vesels bars citu, kuri ar putām uz lūpām mēģināja apgalvot, ka zvērīgie šovinisti ir nevis okupanti, bet gan paši patrioti.

Šāda veida savstarpējie jandāliņi būtībā aizsākās jau 1991. gadā, kad 476 tūkstoši krievu interfrontisti referendumā nobalsoja pret Latvijas valsts atjaunošanu, izvēloties palikt PSRS sastāvā. Sabraucēji, kas te ieradās kā okupanti, turpināja uzvesties kā okupanti. Tad arī bija īstais laiks mūsu politiķiem ķerties pie deokupācijas un dekolonizācijas procesa. Cilvēciņiem, kam bija tik mīļa Krievija, vajadzēja palīdzēt tikt uz sev dārgo rodinu.

Diemžēl mūsu padomiski okupantiski domājošie politiķi turpināja pazemīgi klausīties Kremļa uzbrēcienos un par latviskas Latvijas izveidi nevēlējās pat sapņot. Tika mēģināts atrast iespēju, lai nodrošinātu to, ka vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva. Tad arī radās no zila gaisa pagrābta ideja par integrāciju, kas būtībā bija mēģinājums no varmācības cietušo nāciju sakrustot ar šovinistiskajiem okupantiem.

Integrācija sākās ar sociālo garantiju piešķiršanu nevis iedzīvotājiem, bet gan Latvijā izmitinātajiem krievu militāristiem un to ģimenēm. Lai okupanti te varētu justies  kā saimnieki, nekādu ierobežojumu nebija pārkrievošanai, krievu skolu pastāvēšanai. 0,3 miljoniem okupantu tika nelikumīgi uzdāvinātas Latvijas pilsoņu tiesības. Nebija nekādu ierobežojumu prokremlisko partiju dibināšanai. Un okupanti, protams, nepalaida garām iespēju piekļūt pie varas gaņģiem, pastumjot malā “iedzimtos”. Ja 5. Saeimā vēl varēja iekļūt 88 latvieši, tad 11. Saeimā tiem nācās samierināties ar 66 vietām.

Mūsu tuvredzīgie politiķi par nesavtīgo atbalstu no okupantiem, protams, saņēma dāsnu “atmaksu”. To apliecina krievu masveidīgā nostāja pret Latvijas iestāšanos NATO un ES. Atmaksā ir jāieskaita arī krievu vienprātīgais balsojums pret latviešu valodu un Satversmi. Tāpat daudz ko izsaka arī tas, ka 80 procentu okupantu, atšķirībā no latviešiem, par kaimiņvalstu kara izraisīšanu neuzdrošinājās vainot viņu tik cienīto Putinu.

Izskatās, ka mūsu valsts vadītāji pašlaik iekļuvuši netīkamā duālismā. No vienas puses, sparīgi tiek sniegta vispusīga materiālā palīdzība ukraiņiem cīņā pret viņu okupantiem. No otras puses, notiek zināma veida mīlināšanās ar tās pašas zortes okupantiem pašu zemē. Vai tad deokupācija izpalika un par okupācijas seku nelikvidēšanu nācijai būs jāmaksā arī turpmāk?

Ir aizdomas, ka mūsu politiķi lāgā nepārzina Krievijas vēsturi, tās iedzīvotāju rakstura īpatnības. Varbūt viņiem der ieklausīties, kā krievi raksturo paši sevi. Par to zīmīgus vārdus ir teicis krievu vēsturnieks A. Čapigins: “Maskavas vēsture ir nošķiesta ar asinīm un izkārnījumiem”.

A. Tolstojs ir secinājis, ka “krieviem Eiropa ir tas pats, kas tīra gulta netīrai cūkai”. Arī dižais Ļeņins savās runās krievus ir dēvējis par ēzeļiem. Šķiet, ka no Ļeņina šo simbolisko apzīmējumu ir pārņēmis arī Putins, kurš par Abrenes sagrābšanu solījis latviešiem piegādāt beigta ēzeļa ausis. Cik zināms, pašam Putinam savas ēzeļu fermas nav. Toties ar beigtajām ēzeļa ausīm ir pilni Ukrainas kaujas lauki.

Tas, ka latviešu nācija gods godam ukraiņus atbalsta, ir par maz. Ir jāiet arī atgriezeniskais ceļš – jārīkojas tā, kā to dara Ukrainā, – Latvijai ir jāatsakās no krievu skolām, krievu kultūras ar visiem tās okupekļiem un arī no Putina atbalstītajiem okupantiem.


Publicēts laikraktā “DDD” Nr.7(525), 2023. gada 14.–27. aprīlis


« Atpakaļ