Jānis Liekmanis
Jautājumu varētu uzdot arī tā: ja pasaulē viņus nemīl, tad kāpēc latvieši viņus mīl? Vai latviešus ir pārņēmis Stokholmas sindroms? Ja latvieši viņus nemīlētu, viņi sen no to kundzības būtu atbrīvojušies. Bet, nē, vajadzēja te okupācijas laikā ienākušos paturēt, nodrošinot visas ērtības, ieskaitot dzīvokļus, kurus tie nelikumīgi aizņēmuši deportēto latviešu vietā. Lai nu vēl civilokupantus, bet kā varēja atstāt Latvijā krievu militāro piekto kolonnu? Tas ir vislielākais drauds Latvijas drošībai. Lūk, tāda mums ir mīlestība pret krievu okupantiem! Ja mūsu valsts varneši gribētu ko labot, tad vajadzētu denonsēt attiecīgajā līgumā punktu par šo militāristu atstāšanu Latvijā un izvākt viņus no šejienes – ar visiem ģimenes locekļiem. Tāpat kā denonsēja punktu par pieminekļiem. Tāpat vajadzētu no Latvijas izvākt, ja ne visus, tad vismaz Latvijai nelojālos civilokupantus. Lai Krievija savāc savus dzeguzēnus.
Kāda tauta, tāda valdība
Parasti par visām neizdarībām un kļūdām valsts dzīvē mēdz vainot valdību, politiķus. Bet tik vienkārši nav. Ir teiciens:“Kāda tauta, tāda valdība.” Tas attiecas ne tikai uz Latviju. Tāpēc par to, kas ir noticis Latvijā un kas notiek Ukrainā, ir vainojami ne tikai mūsu politiķi vai Putins, bet attiecīgi visa latviešu vai krievu tauta – vēl jo vairāk, ja vairums latviešu atbalsta civilokupantu atstāšanu Latvijā vai vairums Krievijas krievu atbalsta karu Ukrainā.
Acīmredzot tāds kā Putins varēja nākt pie varas tikai barbariskajā Krievijā, kurā jau no aizvēsturiskiem laikiem tauta ir dzīvojusi zem valdnieka tupeles. Krieviem vienmēr bijis vajadzīgs cars, kurš varējis rīkoties, kā patīk. Neviena pasaules valsts laikam nav tik daudz karojusi kā Krievija. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievijai, krieviem vienmēr ir bijusi neremdināma vēlēšanās iekarot svešas teritorijas un pakļaut sev citas tautas. Tāpēc viņa ir pakļāvusi visu Sibīriju ar visām tās tautām, bija iekarojusi Vidusāzijas, Kaukāza, Baltijas un citas tautas. Krievijas badīgumu var tikai apbrīnot. Ar Sibīriju tai bija par maz, vēl vajadzēja ielauzties Aļaskā. Nabaga Putins tagad lej gaužas asaras, ka cars pārdeva Aļasku amerikāņiem, turklāt par tik lētu naudu. Ja varētu, viņš noteikti Aļasku atgūtu.
Arī šodien Krievijai un Putinam ir par maz – par katru cenu vajag iekarot un pakļaut Ukrainu, bet, ja Ukraina tam nepiekrīt, tad kopā ar visiem iedzīvotājiem nolīdzināt to ar zemi. Un šīs idejas vārdā krieviem nekādi līdzekļi nešķiet slikti. Krievi jau ar savu milzīgo teritoriju netiek galā, bet viņiem vajag vēl citas un citas teritorijas, lai tur ieviestu savu bardaku.
Mīlestība vai Stokholmas sindroms?
Krievija, pateicoties saviem dabas resursiem, varētu būt bagātākā valsts pasaulē, bet tur valda nabadzība un bardaks. Ar zobiem un nagiem tā turas arī pie katra zemes pleķīša, kas tai pat nepieder, piemēram, Kēnigsbergas apgabala, Piedņestras, Karēlijas, Kuriļu salām, autonomām teritorijām Gruzijā un tagad Ukrainas Krimas pussalas, Luhanskas, Doneckas, Hersonas un Zaporižjes apgabaliem. Vai par to krievus var mīlēt?
Pirms atdevām Krievijai Abreni, mums vajadzēja pamācīties, kā cīnīties par savu teritoriju. Bet mūsu politiķi tā mīlēja okupētājvalsti, ka bija gatavi veikt valsts noziegumu, lai tikai izpatiktu okupantam. Lūk, tā ir latviešu “mīlestība”. Un mēs mīlam arī savus politiķus, kuri pielika roku šim noziegumam, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu u.c.
Nu labi, krievi pakļauj sev citas valstis un tautas, varbūt tas nāk tām par labu ekonomiskajā, kulturālajā, demokrātiskajā vai citādā ziņā? Diemžēl – nē! Taisni otrādi! Kaut vai Latvijas pieredze vien liecina par Krievijas, krievu briesmu darbiem. Deportācijas, cietumi, nošaušanas, spīdzināšanas, rusifikācija utt.
Krievijā 1926.–1976. gadā no 194 tautām un tautībām tika iznīcinātas 100. 1932.–1933. gadā notika genocīds pret kazahu tautu, bada nāvē nomira 1,5 miljoni iedzīvotāju. Miljoniem cilvēku nomira Ukrainas golodomorā. Tie ir tikai daži piemēri no neskaitāmiem citiem. Par to pasaulē krievus pārsvarā nemīl; mīl tikai tie, kam no krieviem vajag kādus labumus, un vienaldzīgi ir tādi, kas krievus nepazīst.
Bet – kāpēc tad latvieši mīl krievus? Kā jau iepriekš teicu, manuprāt, tas ir Stokholmas sindroms. Man varbūt kāds iebildīs. Taču kā lai izskaidro, ka latvieši neveica deokupāciju un dekolonizāciju un saglabāja krieviem (man nepatīk vārds“krievvalodīgie”) visas priekšrocības, ko tie bija ieguvuši padomju okupācijas laikā, pat krievu skolas, tātad saglabāja tik mīļās okupācijas sekas? Vienīgi Ukrainas karš ar visām šausmām ir panācis, ka latvieši kaut nedaudz sāk mosties. Redzēsim, vai atmodīsies.
Mīlestība vai Stokholmas sindroms?
Krievija, pateicoties saviem dabas resursiem, varētu būt bagātākā valsts pasaulē, bet tur valda nabadzība un bardaks. Ar zobiem un nagiem tā turas arī pie katra zemes pleķīša, kas tai pat nepieder, piemēram, Kēnigsbergas apgabala, Piedņestras, Karēlijas, Kuriļu salām, autonomām teritorijām Gruzijā un tagad Ukrainas Krimas pussalas, Luhanskas, Doneckas, Hersonas un Zaporižjes apgabaliem. Vai par to krievus var mīlēt?
Pirms atdevām Krievijai Abreni, mums vajadzēja pamācīties, kā cīnīties par savu teritoriju. Bet mūsu politiķi tā mīlēja okupētājvalsti, ka bija gatavi veikt valsts noziegumu, lai tikai izpatiktu okupantam. Lūk, tā ir latviešu “mīlestība”. Un mēs mīlam arī savus politiķus, kuri pielika roku šim noziegumam, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu u.c.
Nu labi, krievi pakļauj sev citas valstis un tautas, varbūt tas nāk tām par labu ekonomiskajā, kulturālajā, demokrātiskajā vai citādā ziņā? Diemžēl – nē! Taisni otrādi! Kaut vai Latvijas pieredze vien liecina par Krievijas, krievu briesmu darbiem. Deportācijas, cietumi, nošaušanas, spīdzināšanas, rusifikācija utt.
Krievijā 1926.–1976. gadā no 194 tautām un tautībām tika iznīcinātas 100. 1932.–1933. gadā notika genocīds pret kazahu tautu, bada nāvē nomira 1,5 miljoni iedzīvotāju. Miljoniem cilvēku nomira Ukrainas Golodomorā. Tie ir tikai daži piemēri no neskaitāmiem citiem. Par to pasaulē krievus pārsvarā nemīl; mīl tikai tie, kam no krieviem vajag kādus labumus, un vienaldzīgi ir tādi, kas krievus nepazīst.
Bet – kāpēc tad latvieši mīl krievus? Kā jau iepriekš teicu, manuprāt, tas ir Stokholmas sindroms. Man varbūt kāds iebildīs. Taču – kā gan lai izskaidro, ka latvieši neveica deokupāciju un dekolonizāciju un saglabāja krieviem (man nepatīk vārds“krievvalodīgie”) visas priekšrocības, ko tie bija ieguvuši padomju okupācijas laikā, pat krievu skolas, tātad saglabāja tik mīļās okupācijas sekas? Vienīgi Ukrainas karš ar visām šausmām ir panācis, ka latvieši kaut nedaudz sāk mosties. Redzēsim, vai atmodīsies.
Krievijai ir jābūt atbildīgai arī par PSRS noziegumiem, kaut vai tāpēc, ka Krievija uzņēmās būt par PSRS tiesību mantinieci, bet ne par tās pienākumu mantinieci. Cik tā labi! PSRS bija Krievijas veidojums, Krievijas dvīņu māsa, faktiski Krievijas impērijas turpinājums. PSRS turpināja Krievijas iesākto imperiālistisko iekarošanas politiku, tikai te metodes bija zvērīgākas – deportācijas, Gulags, spīdzināšanās, nošaušanas utt. Lai to attaisnotu, noderēja pasaules revolūcijas tēma. Pārējās tautas un valstiskos veidojumus, kas ietilpa PSRS, Krievija iemānīja ar varu un viltu. Aiz demokrātijas izkārtnes PSRS valdīja visīstākais terors (čeka, cenzūra, dzelzs priekškars utt.). Uzsvars tika likts uz tautu pārkrievošanu, deportēto vietā iesūtot “brālīgo” republiku iedzīvotājus (it kā aiz ekonomiskas nepieciešamības, jo bija taču republikās, arī Latvijā, jāattīsta ražošana un darbaspēks trūka). Bet tai ražošanas attīstībai bija viens mērķis – pārkrievot vietējos aborigēnus. Iebraukušajiem migrantiem latviešu valoda nebija jāmācās, un, tā kā krievu valoda tika uzskatīta par pārāku pār citām valodām un arī par tautu vienojošu valodu, tad visa dzīve republikās pamazām pārgāja uz krievu valodas sliedēm.
Krievija savas nelietības veic pārdomāti un viltīgi. Ar deportāciju palīdzību tā atbrīvoja savu “darba teritoriju” no traucēkļiem (patriotiskākajiem, spējīgākajiem, gudrākajiem “iedzimtajiem”), lai vietā varētu iesūtīt savus cilvēkus. Klāt vēl čekas pātaga un ideoloģiskā apstrāde jeb audzināšana.
Kas tad ar mūsu tautu ir noticis? Kāds gudrs cilvēks, salīdzinājis latviešus ar mežu, reiz teica, ka mežs ir iznīcināts un palicis tikai pamežs, un tas pamežs esam mēs. Tas liecina, ka šodienas latviešu tautas kvalitāte ir ļoti zema. Vai tad ir jābrīnās, kāpēc latvieši tā mīl krievu okupantus/kolonistus. Pasaule, kaut arī nav tā cietusi no krieviem, nemīl viņus, bet mēs mīlam un arvien ievēlējam politiķus, kuri arī viņus mīl. Mēs, piemēram, ļoti mīlam Vairu Vīķi Freibergu par to, ka viņa iztapa krieviem un “uzlaboja” Valsts valodas likumu, vienīgā no Baltijas valstu prezidentiem brauca pie Putina svinēt t.s. uzvaras svētkus, necienīja leģionārus, atbalstīja Abrenes uzdāvināšanu okupantiem, nepieļāva čekas maisu atvēršanu utt. Vai par to var viņu nemīlēt??! Vienīgi tagad, kad krievi Ukrainā dara savus briesmu darbus, viņa tāpat kā viņai līdzīgie ir gudri padomdevēji. Ja tagad mēs atbalstītu Krieviju, tad pasaule mūs tiešām nesaprastu, un tas mūs tomēr baida. Bet muļķības joprojām turpinām: naturalizējam valsts ienaidniekus, neatņemam viņiem pilsonību, vēlam par deputātiem, neatbrīvojam valsti no viņiem, tagad veidojot valsts aizsardzības dienestu, droši vien viņiem dosim ieročus, lai pie izdevības tie šautu mums mugurā… Ir jau tāds piemērs, kur bijušais NBS karavīrs tagad karo pret ukraiņiem, slavē Krieviju un peļ Latviju. Arī daudziem Krievijas pilsoņiem te Latvijā ir silta vietiņa, kaut arī viņi ir pret savu mītnes zemi. Okupantu pieminekļu nojaukšana Latvijā ir tikai okupācijas seku likvidēšanas pats sākums. Lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Latvijā būtu jāveic pilna deokupācija, dekolonizācija, desovjetizācija… kamēr ir labvēlīga starptautiska situācija – karš Ukrainā.
Krievija vienmēr ir bijusi Latvijas lielākais ienaidnieks, kaut Krievija mums vienmēr centusies iestāstīt pretējo. Tad apskatāmies nedaudz vēsturē. Polockas kņaza sirojumi baltijā 9.–13. gadsimtā; Ivans Bargais izkauj Latviju un Igauniju 16. gadsimtā; Pētera I Šeremetjevs izkauj tukšu Vidzemi un Igauniju un to vietā ieved vecticībniekus 18. gadsimtā; Baltijas valstis iznīcina 1940. gadā… Seko Baigais gads, kur galvenās darbojošās personas ir krievi un viss notiek krievu valodā. PSRS spaidu darbu nometnē Vjatlagā vien bija ieslodzīti 6781 no Latvijas Republikas pilsoņiem, etniskie latvieši, no kuriem 2627 nošauti vai gājuši bojā smagā darbā vai no sala un bada.
Krievijas komunisma režīms PSRS iznīcināja 70 miljonus cilvēku, daudz cilvēku tika iznīcināts 1956. gadā Ungārijā, 1968. gadā Prāgas notikumos.
Krievija arī hroniski nepilda līgumus. Par līgumiem ar Latviju es nerunāšu, es pieļauju, ka tos mēs zinām. Es pieminēšu dažus citus līgumus. Potsdamas konferencē 1945. gada līgums uzticēja PSRS (Krievijai) administrēt Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) apgabalu uz 50 gadiem. Nu jau ir pagājuši cik gadi – un Krievija kā administrē, tā administrē. Nekaunīgākais līguma pārkāpums ir 1994. gada Budapeštas memoranda pārkāpums. Ar šo līgumu Ukraina atteicās no kodollielvalsts statusa, pretī saņemot Krievijas un dažu citu valstu garantijas par Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību. Un visiem, izņemot krievus, ir labi saprotams, par ko liecina Krievijas iebrukums Ukrainā. Bet tagad tām valstīm ar ASV priekšgalā, kuras bez Krievijas garantēja Ukrainas neatkarību, atbilstoši šim līgumam ir pilnas tiesības un morāls pienākums ar visiem nepieciešamiem līdzekļiem atjaunot Ukrainu tās īstajās robežās un saukt agresoru pie atbildības. Es te sniedzu tikai nedaudz piemēru no Krievijas briesmu darbu klāsta, bet ar to, manuprāt, pietiek, lai saprastu, ar kādu briesmoni mums ir darīšana un vai tādu var mīlēt.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(522), 2023. gada 24. februāris–9. marts, Nr.5(523), 2023. gada 10.–23. marts