KAS DARĀMS AR UKRAIŅU BĒGĻIEM???

Aivars Gedroics


Nu jau teju gada garumā Latvijā ir ieradušies tūkstošiem cilvēku no Ukrainas, pārsvarā sievietes, pensionāri un mazgadīgi bērni, kas mūk no putiniskās Krievijas izsauktās karadarbības Ukrainā. Atšķirībā no t.s. “trešo pasaules valstu” migrantiem, šie cilvēki vairumā nav laimes meklētāji, bet tiešām mēģina glābties no kara darbības un tās izraisītajām sekām. Turklāt ir labi zināms, ka moskaļu okupanti mēdz nežēlīgi izrēķināties arī ar civiliedzīvotājiem.

No šī viedokļa vērtējot, viņu vēlme emigrēt ir atbalstāma un saprotama. Jāatzīmē gan, ka daļa šo ļaužu tomēr nesteidzas uz ārvalstīm, bet meklē mierīgāku vietu turpat Ukrainā, jo tā, ar Baltijas valstīm salīdzinot, ir ļoti liela zeme un tikai 20 procenti tās teritorijas pagaidām ir moskavītu rokās. Lai nu tā paliek katra cilvēka paša sirdsapziņas lieta, ko izvēlēties – bēgt vai palikt; un, ja bēgt, tad – cik tālu un kādā virzienā. Nezinot katru konkrētā cilvēka likteni un viņa iepriekšējos dzīves apstākļus, neņemšos viņu ne slavēt, ne nosodīt.

Viens gan mums nepārprotami ir jāatzīst – ar Ukrainu mums ir kopīgs ienaidnieks, ja vēl ne esošais, tad noteikti potenciālais. Tas liek uz patvēruma meklētājiem no Ukrainas raudzīties pavisam savādāk nekā tādiem pašiem ļautiņiem no, piemēram, Sīrijas, lai gan kā vienā, tā otrā ļaužu grupā var atrasties cilvēki, kuriem primārais nav glābties no kara darbības, bet gan iekārtoties uz dzīvi viņu “sapņu zemē” – Eiropas Savienībā.

Aktuāls kļūst cits jautājums – ko darīt ar šiem cilvēkiem, kas te ieklīduši un kuriem pagaidām varbūt tiešām nav iespējas atgriezties savā iepriekšējā mītnes vietā? Latvijā, kā zināms, lauvas tiesu rūpju par viņiem uzņēmusies organizācija Gribu palīdzēt bēgļiem”, kuru pārstāv sorosiskā Rūta Dimanta un citi tamlīdzīgi cilvēkveidīgieSorosiskās organizācijas ir sevišķi zemisku neliešu banda, kuru mērķis ir iznīcināt Latviešu tautu, pārtautojot un asimilējot to savā pašu Tēvzemē, – un kas gan labāk viņiem var palīdzēt šai lietā, ja ne pēc iespējas lielāka skaita dažādu rasu un tautu imigrantu iepludināšana Latvijā uz neatgriezenisku palikšanu. Lūk, tādēļ viņi ar asarām acīs cenšas piespiest mūsu varturus pieņemt Latvijā jebkuru “daudzcietušo” ieklīdeni, kurš izsaka vēlmi pie mums apmesties, un, pasarg’ Dievs, nepieļaut viņu aizbraukšanu prom no Latvijas. Savukārt, tos, kas pret šādu genocīdu cīnās, viņi ar visiem spēkiem cenšas dabūt aiz restēm. Tikai viņu nelaime ir tā, ka sūdainās ķepas nereti izrādās par īsām…

2015. gadā viņi bija sacēluši traci par maniem imigrantu bandītiem nelabvēlīgajiem ierakstiem tviterī un pierunāja Latvijas Radio žurnaļugas uzkūdīt pret mani toreizējo ģenproku Kalnmeieru, kas, neiedziļinoties lietas būtībā, sāka mani apvainot kriminālā nodarījumā; savukārt, 2021. gadā mēģināja saskatīt kaut kādu “sociālo naidu” manā publikācijā “Invalīdi-kropļi” un bija pat ar kāda viņiem pakalpīga prokurora palīdzību panākuši kriminālprocesa uzsākšanu, kuru, cik saprotu, nācās vien izbeigt. Šos faktus es minu tāpēc, lai tautieši saprastu, par ko cīnās šie darboņi, un neuzticētos Rūtiņas smaidīgajam ģīmim, kad viņa aicina ziedot naudu un mantas ukraiņu bēgļiem!

Atcerieties, ka šie paši darboņi aktīvi aizstāvēja (un turpina aizstāvēt vēl joprojām) Tuvo Austrumu valstu imigrantus, kurus uz ES caur Baltiju mēģināja (un joprojām mēģina) nosūtīt Baltkrievijas diktators Lukašenko! Tā ka nav nekādas garantijas, ka jūsu ziedojums tiešām tiks ukraiņiem; varbūt tiks tiem, kas “briesmīgi salst” uz Baltkrievijas un ES valstu robežām.

Un tātad, kas notiek ar Ukrainas bēgļiem Latvijā? Apmēram tas pats, kas ar latviešu trimdiniekiem ASV, par kuriem kāds publicists (neatceros precīzi viņa vārdu un uzvārdu) bija izteicies: “Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi mūs grib pēc iespējas ātrāk asimilēt, bet neviens nepalīdzēs mums tajā, kas mums visvairāk nepieciešams: palikt kā tie, kas mēs esam, – Latvieši!” Arī ar ukraiņiem ir tāpat. Lai arī ne pārāk bieži, tomēr ik palaikam dzird, ka nodedzināta kāda ukrainim piederoša mašīna, mājai izdauzīti logi, norauts Ukrainas karogs… utt. Skaidrs, ka ne jau Latvieši dara šīs nelietības, to paveic t.s. “5. kolonna”, PSRS atstātais militāro un civilo okupantu kopums, arī viens otrs “patvēruma meklētājs” no PaRašas, – tie, kuri patiešām līdz sirds dziļumiem neieredz ukraiņus, tikai vēl nejūtas tik vareni, lai sāktu viņus masveidā iznīcināt fiziski, tāpēc spiesti aprobežoties ar sīkām riebeklībām. Un, savukārt, otri ļaundari ir tādi kā R.Dimanta un viņas “banda”, kam par katru cenu vajag Latviešu nāciju atšķaidīt, vienalga ar ko – tā teikt, ja nevar ar aziātiem vai nēģeriem, tad derēs arī ukraiņi…

Vairums ukraiņu bēgļu nebūt nealkst uz mūžu apmesties Latvijā, viņi cer un arī cenšas pie pirmās izdevības atgriezties dzimtajā Ukrainā! Taču tas nu nekādi nesaskan ar sorosītu bandas plāniem ar ukraiņu palīdzību asimilēt un iznīcināt Latviešus. Un tāpēc viņi uzstāj, ka ukraiņu bēgļus pēc iespējas ātrāk vajagot “integrēt” vietējā sabiedrībā, iemācīt viņiem Latviešu valodu, sameklēt viņiem darbu (lai gan arī latviešu vidū ir tūkstošiem bezdarbnieku); vārdu sakot, darīt visu, lai pēc iespējas palielinātu viņu vēlmi palikt Latvijā un samazinātu vēlmi atgriezties Ukrainā, jo mums taču esot “katastrofāla demogrāfiskā situācija” un “šausmīgs darba roku trūkums”. Bet patiesais viņu mērķis, kā jau minēju, ir cits – ar vienu moskaļu upuru palīdzību iznīcināt citus no moskaļiem jau agrāk cietušos un potenciāli apdraudētos ļaudis.

Bet ko darīt mums, Patriotiem, kas nevēlē ļaunu ne latviešiem, ne ukraiņiem, kas grib, lai abas šīs tautas saglabātos un laimīgi dzīvotu savā etniskajā Dzimtenē? Īsi un skaidri – jāpalīdz ukraiņiem saglabāt savu identitāti, tāpat kā savulaik latviešiem Amerikā un citur trimdā. Un tas nozīmē, ka nav jāstumj viņu bērni uz latviešu skolām, bet jāiesaka turpināt attālināti mācīties Ukrainas skolās, kā tas, starp citu, tika darīts t.s. “kovida laikos” gan Latvijā, gan arī Ukrainā, jo, paldies Dievam, mūsdienu interneta tehnoloģijām ir vienalga, vai sarunu biedri viens no otra atrodas 10 vai 1000 km attālumā. Ja ukrainis grib apgūt latviešu valodu, tas, protams, ir apsveicami, bet uztiept ar varu to viņiem nevajadzētu. Būsim godīgi, vairums latviešu, it īpaši vecākās paaudzes, joprojām ar t.s. krievvalodīgajiem sarunājas moskaliski, manuprāt, nebūs liels grēks, ja tā parunās arī ar ukraiņiem. Savukārt jaunākajai paaudzei, domāju, nebūs lielu problēmu sarunās ar bēgļu vienaudžiem lietot angļu valodu, ko ukraiņu jaunieši arī tīri ciešami prot.  Bet, par sarunu saturu domājot, protams, vajag ar dziļu līdzjūtību izturēties pret viņu nelaimi, teikt, ka esam gatavi viņiem palīdzēt visos iespējamos veidos (un reāli to arī darīt!), ka ar nepacietību gaidām, kad mūsu kopīgais ienaidnieks saņems savu pelnīto sodu. Bet tajā pašā laikā vajag atgādināt, ka viens no šī kara mērķiem ir arī izkliedēt un izsijāt pa pasauli ukraiņu tautu, līdzīgi kā tas ir noticis ar, piemēram, armēņiem, kuru skaits trimdā jūtami pārsniedz viņu skaitu Tēvzemē! Lūk, to nedrīkst pieļaut, tāpēc pie pirmās iespējas būtu jācenšas palīdzēt ukraiņu bēgļiem atgriezties savā Tēvzemē, neasimilēties un nepalikt svešā zemē! Un mūsu pienākums nav vis integrēt ukraiņus Latvijā, bet palīdzēt viņiem saglabāt savu ukrainiskumu un nezaudēt ilgas pēc savas tautas un senču dzimtenes! Ticu un ceru, ka, atšķirībā no latviešiem, ukraiņiem trimda nevilksies teju 50 gadu garumā.

PAR LATVIEŠU UN UKRAIŅU PATRIOTU INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(519), 2023. gada 13.–26. janvārim


« Atpakaļ

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *